žeina Korija - Mana vīra sieva

Manī pazib cerība.

– Goda vārds?

Pirmo reizi es saprotu, ka patiesībā nemaz nepazīstu šo cilvēku. Nekad neesmu pazinusi. Jā, var jau būt, ka viņš izskatās līdzīgs Danielam. Runā kā viņš. Tomēr viņš nav Daniels. Viņš ir slepkava. Un melis.

Džo pasmaida.

– Tā ir taisnība – Karla atvēra durvis, pirms vēl biju paguvis likt lietā tavu atslēgu. Viņa nepārprotami grasījās bēgt.

– Tātad tā nemaz nebija mana vaina, ka Eds tika noslepkavots?

Viņš papurina galvu.

– Bet kāpēc tu pateici, ka tiki noalgots kā slepkava?

Viņš atkal pasmaida.

– Es zināju, ka tikšu apsūdzēts par uzbrukumu Karlai, tāpēc nospriedu, ka tikpat labi varētu paraut viņu sev līdzi.

– Bet tā tu tiki pie lielāka soda, – es nočukstu.

– Jā. Tā sanāca. – Džo parausta plecus. Viņš izskatās nokaunējies. – Nosauksim to par manu priekšpēdējo mīlestības apliecinājumu sievietei, kura nekad nebūs mana.

– Priekšpēdējo? – es nočukstu.

– Jā. Un šis būs pēdējais. – Viņš paliecas tuvāk. – Karla tika notiesāta par Eda nogalināšanu, jo viņa iedūra Edam ar nazi. Tā bija, vai ne?

Es pamāju.

– Bet nazis tika atrasts guļam zemē.

Es atceros jautājumus, kas tika uzdoti tiesā, kad tika pieminēts šis fakts. Jā, Karla beidzot atzinās. Viņa bija sadūrusi Edu. Un vairāk viņa neko neatcerējās. Viss bija tik juceklīgs…

– Kad es tovakar ierados pie viņiem, Lilij, nazis vēl aizvien bija iedurts Eda kājā. – Džo runā ļoti lēni. Ļoti uzsvērti. – Tā muļķa sieviete bija to vienkārši tur pametusi. Nazi nedrīkst izvilkt no ievainojuma, ja trūkst attiecīgu zināšanu medicīnā. Vai tu to zināji? Tā var nodarīt daudz lielāku postu.

Es gandrīz nespēju paelpot.

– Es atgriezos. Ieraudzījis, kā Karla aizmet cimdus, es atgriezos tavā mājā. Man vajadzēja pārliecināties, vai tur nav palicis kaut kas tāds, kas varētu liecināt pret mani. Dažas minūtes pagaidīju ārā aiz dzīvžoga, taču neviens, šķiet, nebija pamanījis, ka durvis pamestas pusvirus. Tā ir lielo māju priekšrocība. Tās ir atvirzītas no ielas. Kā radītas laupītājiem.

Viņš to pasaka tik vieglprātīgi, ka es gandrīz nespēju apvaldīt trīsas.

– Es iegāju pa durvīm. Nespēju novaldīties un paskatījos uz viņu. Tad pamanīju, ka viņš vēl aizvien elpo. Man bija nemitīgi jādomā par to, cik ļoti viņš bija nodarījis tev pāri. Un tad es to izdarīju. Izrāvu nazi ārā. Pašķīda asinis. Viņš izgrūda tādu ērmīgu, burbuļojošu skaņu…

Es novēršos, mokoši tverdama pēc elpas.

– Tad es aizbēgu. Vēlāk sadedzināju savas drēbes un cimdus – protams, biju tos paņēmis līdzi. Un sāku gaidīt, kamēr policija mani atradīs. – Viņš greizi pasmaida. – Neticami, taču arestēta tika viņa. Un tad es uzzināju, ka tu viņu grasies aizstāvēt. Kādu laiku man šķita, ka tu grasies izmantot sistēmas nepilnības, lai mēģinātu viņu aizstāvēt, vienlaikus nolīgstot to neveiklo pārstāvi, lai lieta izgāztos un viņa tiktu notiesāta. Aizsūtīju tev Karlas cimdus, lai palīdzētu, bet izrādījās, ka tu tos neizmantoji, un Karla tika cauri sveikā.

– Tātad tu patiešām nogalināji Edu, – es lēni saku.

– Varētu teikt, ka to izdarījām mēs visi trīs. – Viņa melnās acis cieši un nekustīgi raugās manī.

Es atkal saraujos.

Džo pastiepj man rokas. Es svārstos. Tad ļauju pirkstgalam pieskarties viņa rokai. Tikai uz īsu brīdi. Lai kā es pūlētos to noliegt, mēs ar Džo vienmēr būsim saistīti, jo mums ir kopīga pagātne. Mūsu pirmās tikšanās laikā viņš atradās cietumā, kamēr es biju brīva – un tikai nesen biju sākusi piesardzīgi iepazīt šo jauno, biedējošo pasauli ar dubultām slēdzamām durvīm, gariem gaiteņiem un apsargiem. Bet, tā kā es pūlējos dabūt viņu ārā no turienes, man radās sajūta, ka mēs abi esam nostājušies pret visu pasauli. Papildinot to visu ar mūsu nejēdzīgo tuvību, Toma piedzimšanu, Eda noslepkavošanu un Karlas notiesāšanu, kļūst skaidrs, kāpēc robeža starp labo un slikto ir kļuvusi tik neskaidra.

– Es mīlu tevi, – viņš saka, ar savām melnajām acīm cieši raudzīdamies manī. – Es mīlu tevi, jo tu mani saproti.

Arī Daniels reiz mēdza tā sacīt.

Un ar ko tas beidzās?

– Es nevaru… – es iesāku.

– Zinu. – Džo satver manu roku ciešāk.

Es to atrauju.

– Tu esi stiprāka, nekā pati apjaut, Lilij. – Džo izskatās gandrīz uzjautrināts. Tad viņa seja kļūst skumja. – Rūpējies par manu dēlu.

Es atceros Toma brīnišķīgos zīmējumus. Viņam atliek kaut kam vienīgi uzmest skatienu, lai tas jau parādītos uz papīra. Tā ir nesen apgūta prasme. Nemaz nebiju zinājusi, ka viņam tā piemīt, taču tad viņa skolā uzradās jauns mākslas skolotājs, kurš nesen bija beidzis koledžu. Apbrīnojami, ko spēj panākt skolotāja atbalsts. It īpaši tad, ja šis skolotājs patiešām saprot bērnus, kam ir (vai nav) Aspergera sindroms.

Šāds talants parasti ir iedzimts. Vismaz tā apgalvo Toma skolotājs.

Džo joprojām skatās uz mani.

– Esmu visu pārdomājis. Man nav vajadzīgs vēl viens DNS tests. Man ir jāiegalvo sev, ka Toms ir mans dēls. Tad es varēšu noturēties. Un neraizējies par mani. Būs tikai pareizi, ja es atgriezīšos cietumā.

– Laiks!

Džo atlaiž manu roku. Uz mirkli mani pārņem zaudējuma sajūta, kam seko visaptverošs brīvības apziņas vilnis.

Tad Džo balss pārvēršas.

– Nenāc vairs šurp, Lilij. – Viņš skatās uz mani tā, it kā vēlētos iegaumēt katru manas sejas vaibstu. – Vairs nekad nenāc mani apciemot. Tas nebūtu godīgi. Ne pret tevi, ne pret mani. Es novēlu tev brīnišķīgu dzīvi. – Viņa melnās acis vēl pēdējo reizi ieskatās man sejā. – Tu esi to pelnījusi.

12. jūlijā klusi apprecējušies Lilija Makdonalda un Ross Edvardss…

– Vai tu esi laimīga? – Ross jautā, kad mēs pēc baznīcas ceremonijas dodamies atpakaļ uz mājām.

Jā – mēs ar Rosu. Tas notika tik dabiski, ka es pat nobrīnījos, kāpēc mēs tā nebijām izdarījuši jau agrāk.

Mamma ir uzvilkusi sārtu zīda kostīmu un izskatās neprātīgi laimīga. Toms ir sadevies rokās ar Alisi (viņi vēl aizvien satiekas). Mans dēls izskatās tieši tāpat kā Eds viņa vecumā, cik nu var spriest no fotogrāfiju albumiem, ko man pēc savas nāves atstājusi mana bijusī vīramāte. Tagad es spēju jau drošāk rūpēties par Tomu. Man vairs nav bail, ka es novedīšu viņu līdz nāvei, tāpat kā tas notika ar Danielu. Tētis uzmana grilu.

Mēs esam gluži parasts pāris, kas pusmūžā apprecējies. Tādu kā mēs ir daudz. Karla nav vienīgā, kura cietumā grasās precēties. Cik var noprast, to pašu grasās darīt arī Džo. Avīzē bija publicēta viņa topošās sievas fotogrāfija. Es tūlīt pat pazīstu savu bijušo sekretāri, kura darbā tik satraukti ziņoja par savu saderināšanos. Viņš ielika gredzenu Ziemassvētku pudiņā! Es to gandrīz noriju.

Tātad viņa bija piegādājusi Džo informāciju! Visu šo laiku, apgalvodams, ka ir kā traks pēc manis, viņš bija viltīgi izmantojis arī šo sievieti. Un viņa acīmredzot bija nolēmusi, ka tomēr šo vīrieti mīl, kaut arī viņš ir slepkava.

Tas nu ir pilnīgi skaidrs apliecinājums, ka man vajag to visu aizmirst. Mani gaida jauna dzīve. Es ik dienu sev apsolu vairs nedomāt par pagātni, un tomēr vainas apziņa reizēm atgriežas, lai mocītu mani kā uzmācīgi murgi. Ja es ziņotu policijai par to, kā Džo bija man pastāstījis par izvilkto nazi, pastāv iespēja, ka ieslodzījuma laiks Karlai tiktu samazināts, taču Džo ir neparedzams. Es to zinu. Un, ja lieta tiks atjaunota, pastāv iespēja, ka Džo varētu pastāstīt tiesai par atslēgu un paziņot, ka es viņu būtībā nolīgu. Tieši tāpat kā viņš bija apgalvojis par Karlu.

Par kaut ko tādu nedrīkst pat domāt. Kā Toms iztiktu bez manis? Kā es iztiktu bez viņa? Un tā nu Karla mana dēla labad joprojām ir cietumā. Ticiet man, to visu ir smagi apzināties. Kopš mēs ar Rosu esam kopā, es daudz domāju. Viņš man ir palīdzējis piedot sev par to, ka agrā jaunībā biju ielaidusies ar Danielu. Tagad man ir skaidrs, ka es rīkojos aplami tāpēc, ka biju jauna. Viegli ievainojama. Tolaik skolā mani izsmēja, jo biju resna, un Daniels lika man sajusties labāk. Ross saudzīgi aizrādīja, ka ironiskā kārtā mans adoptētais brālis arī pats ir bijis varmācīgs.

– Dažreiz to ir grūti saprast, – viņš laipni paskaidroja. – It īpaši tad, ja mēs kādu mīlam. Arī viņa grūtā bērnība pirms adopcijas noteikti nebija nākusi viņam par labu.

Tā ir pilnīga taisnība. Dažreiz cilvēki mēdz būt citādi neatkarīgi no tā, vai viņiem ir vai nav piekārta Aspergera sindroma birka.

Ross man ir palīdzējis samierināties ar to, ko es izdarīju tovakar, kad biju uzvarējusi Džo lietā.

– Tu biji noreibusi no panākumiem, – viņš teica. – Tu domāji, ka ar Edu tevi vairs nekas nesaista. Džo tev šķita līdzīgs Danielam.

Ross ir labs cilvēks. Viņš citos vienmēr saskata tikai vislabāko. Tomēr es vēl aizvien nespēju pastāstīt viņam par Džo pēdējo atzīšanos. Par to, ka Karla viņu nemaz nebija noalgojusi. Par to, ka Džo bija izvilcis nazi, lai Eds noasiņotu līdz nāvei. Man ir aizdomas, ka Ross pateiks: mans morālais pienākums ir par to ziņot, lai kādas arī būtu šādas rīcības sekas.

Kad man rodas vajadzība attaisnot savu rīcību (un tas notiek ļoti bieži), es sev atgādinu padomu, ko savulaik saņēmu no kādas savas pasniedzējas. ”Ticiet vai ne, taču daži noziedznieki tiks cauri sveikā. Daži nonāks cietumā par noziegumiem, ko nav izdarījuši, un zināma daļa šķietami nevainīgo cilvēku jau senāk būs tikuši attaisnoti par saviem noziegumiem. Tāpēc varētu sacīt, ka beigu beigās iestājas zināms līdzsvars.”

Var jau būt, ka viņai ir taisnība. Džo būtu vajadzējis tikt sodītam par Sāras slepkavību, taču viņš tur ir nonācis par nodarījumu Karlai un Edam. Karlai nevajadzētu uzvelt visu vainu par Eda nāvi. Iespējams, viņa ir saņēmusi sodu par manas laulības nonāvēšanu. Par to, ka bija iekārojusi kaut ko tādu, kas nepiederēja viņai.

Lai nu kā, pastāv iespēja, ka viņai vajadzēs izciest visu mūža ieslodzījumu, bet, kā gluži pareizi aizrādīja viņas advokāts, mūsdienās to vis nevar tik droši zināt. Karla tiks atbrīvota, pirms vēl būs pienācis vecums. Toties es savu sodu izcietīšu līdz pat savai nāves dienai. Tāpēc, ka es esmu cilvēks, kurš vēlas būt labs, taču tas ne vienmēr izdodas.