žeina Korija - Mana vīra sieva

Karla Kavoleti.

Kādu laiku viņam bija pieticis ar portretu, bet, kad viņš bija izlasījis par Karlas pirmo tiesas prāvu un uzzinājis par Frančeskas nāvi, viņu beidzot sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Viņš iemaksāja drošības naudu un piespieda Karlas vectēvu, lai tas neko neizpauž un apgalvo, ka tā ir viņa nauda.

Pēc tam, kad viņa tika notiesāta par Eda noslepkavošanu un uzbrukumu man, viņš saņēma drosmi un atklāja savu personību. Avīzēm atkal pienāca laimīga diena.

Mazās itālietes tēvs sola parūpēties par savu mazmeitu

Lai arī es priecājos, ka par mazo Magoni ar bezzobaino smaidu gādās radinieki, kamēr viņas māte sēdēs cietumā, savā ikdienas dzīvē es cenšos par to visu nedomāt.

Ar juristes darbu man vienreiz ir gana. Mana jaunā ģimeņu konsultāciju prakse zeļ un plaukst. Cik var noprast, tad Toma rēķināšanas spējas ir daudz lielākas nekā parasti šādā vecumā, bet, ja viņa kurpes nav noliktas īstajā vietā, viņš vēl aizvien var sarīkot bērnišķīgu traci. Esmu spiesta sev atgādināt: speciālisti apgalvo, ka to vajadzētu saukt par sabrukumu, nevis par traci, lai neizklausītos, ka runa ir par zināmu stūrgalvību. Un vēl es nedrīkstu aizmirst, ka Toms patiešām nespēj ietekmēt savu rīcību. Kopā ar Alisi, viņa jauno skolas draudzeni, Tomam klājas labāk. Alise mums visiem patīk. Viņai ir līdzīgas veselības problēmas. Viņa Tomu saprot. Varbūt kādu dienu viņi būs vairāk nekā draugi.

Tikmēr mamma un tētis pamazām noveco un sāk runāt par mājas pārdošanu. Protams, ir arī Ross. Ross, kurš ir sācis regulāri viesoties mūsu mājā. Viņš nekad neuzbāžas. Nekad neuzstāj. Tomēr bieži ir līdzās. Pat pēc manas atzīšanās.

Piemēram, šodien viņš man ir atnesis vēstuli no Karlas.

Dziļi ievelku elpu un izlasu to līdz beigām.

…es rakstu, lai pavēstītu, ka grasos vēlreiz apprecēties, tiklīdz Rūperta laulība būs izšķirta. Kāzas notiks cietumā, taču tas nav svarīgi. Rūperts neuztraucas, ka mana seja izskatās citādi. Viņš mīl Magoni kā savu meitu. (Viņa nav Rūperta meita.) Mans advokāts apgalvo, ka mūža ieslodzījums ne vienmēr ir uz mūžu.

Lūdzu, piedodiet man.

Es ceru, ka Jūs spēsiet saņemties, lai novēlētu man laimi.

Es nolieku vēstuli zālē. Vējš to noplivina un aizpūš prom. Es pat nemēģinu to notvert. Šī vēstule neko nenozīmē. Karla vienmēr ir bijusi prasmīga mele. Un tomēr kaut kas vēl aizvien nedod man mieru. Kaut kas nav īsti labi…

– Košļājamā gumija, līmlente, šķēres, asi priekšmeti?

Es atkal atrodos cietumā. Šoreiz jau citā. Un esmu ieradusies nevis kā advokāte, bet gan kā apmeklētāja.

– Paceliet rokas, lūdzu.

Mani pārmeklē. Ātri, bet rūpīgi.

Garām paiet cietuma darbinieks ar suni. Tas nepievērš man nekādu uzmanību un klusēdams apsēžas blakus meitenei, kura stāv man aiz muguras. Viņa tiek aizvesta prom. Acīmredzot aizliegtas vielas meklējoši suņi rīkojas tieši tā. Tie nerej un nerūc. Tie vienkārši apsēžas.

– Kāpēc tu esi atnākusi?

Kad Džo Tomass ienāk pa durvīm, es jau sēžu priekšā.

Viņš ir novājējis un nez kāpēc izskatās arī sarāvies mazāks. Viņš salti lūkojas uz mani. Man vajadzētu baidīties, tomēr es nebaidos. Mums apkārt ir daudz cilvēku.

– Es gribu noskaidrot, kas īsti notika.

Viņš atgāžas krēslā, sasvērdams to, un iesmejas.

– Es tev jau teicu. Tiesā es visu izstāstīju.

Es ļauju sev atsaukt atmiņā to laiku, kad Karla tika notiesāta par Eda noslepkavošanu un uzbrukumu man. Pēc dažām dienām notika tiesa, kurā Džo tika notiesāts par uzbrukumu Karlai. Un par līdzdalību Eda noslepkavošanā.

Neticami, vai ne?

Bet tieši tā arī notika. Karlas tiesas laikā Džo piecēlās un paziņoja, ka esot ar viņu iepazinies Tonija bērēs (kāds cits bērinieks bija apliecinājis, ka viņi bija sarunājušies) un ka abi kopš tā laika turpinājuši sazināties. Vēlāk viņš apzvērēja, ka, zinādama par viņa kriminālo pagātni, Karla bija noalgojusi viņu kā slepkavu, apsolīdama samaksāt, kad tiks saņemta Eda dzīvības apdrošināšanas atlīdzība. Viņi bija vienojušies, ka noteiktā vakarā Džo ieradīsies pie viņas. Viņš tā arī bija darījis un atradis Karlu briesmīgā stāvoklī – un drīz vien sapratis, kāpēc tā. Karla jau bija sadūrusi Edu pati. Augšstilbā. Tad viņa bija aizbēgusi, pametot Džo, lai uzveltu viņam visu vainu.

Karla to aizrautīgi noliedza. Arī es instinktīvi jutu, ka tā nebija taisnība. Karla īsti neizskatījās pēc tādas, kas varētu noalgot slepkavu.

Taču apsūdzības puses pārstāvis bija prasmīgs. Ļoti prasmīgs. Pēc uzstājīgās iztaujāšanas Karla beidzot neizturēja un atzinās, ka – jā, viņa patiešām bija sadūrusi Edu ar nazi. Viņa šņukstēja, ka viņš to nazi esot paķēris pirmais. Viņa nodomājusi, ka Eds, būdams greizsirdīgs uz Rūpertu, nodarīs viņai pāri. Viņa bija aizstāvējusies. Tomēr viņa pavisam noteikti nebija nolīgusi Džo kā slepkavu. Tie bija meli.

Zvērinātie viņai nenoticēja. Tāpēc, ka viņa jau iepriekš bija samelojusi.

Biju briesmīgi baidījusies, ka Džo varētu apsūdzēt mani, bet, tiklīdz viņš pateica, ka bijis Karlas nolīgts, es sapratu, ka viņš tā rīkojies, lai mani pasargātu. Laikam gan man bija vajadzējis saprast, ka tā atslēga ir vēl viena norāde. Tā, kuru viņš bija man atsūtījis ieliktu Karlas gumijas cimdos. Tobrīd biju nodomājusi, ka viņš mani mudina atriebties. Tagad man sāk likties, ka viņš man bija devis iespēju tikt cauri sveikā.

Savu atrašanos Karlas mājā Džo izskaidroja ar to, ka devies turp pieprasīt savu naudu. Un ieraudzījis Karlu darām man pāri.

Es, protams, zinu, ka viss bija citādi. Viņš bija atgriezies manis dēļ. Džo noteikti bija radušās aizdomas, ka es, atvērusi aploksni, kurā atradās gumijas cimdi, steigšos pie Karlas. Viņš gribēja pārliecināties, vai man nekas nekaiš. Es sāpīgi apzinos: ja viņš būtu atklājis patiesību par to visu, arī es tagad atrastos cietumā.

Bet, runājot par meliem, tur jau ir tā nelaime. Kā jau sākumā teicu, viss sākas ar sīkumiem. Un tad meli sāk vairoties. Atkal un atkal. Un nevainīgi meli kļūst tikpat nelāgi kā parastie. Un tomēr viņa meli ir mani izglābuši.

Pārsteidzoši, taču zvērinātie noticēja Džo. Arī tāpēc, ka tovakar, kad Eds tika noslepkavots, nekas neliecināja, ka mājas durvis būtu uzlauztas. Atlika vienīgi secināt – Karla bija viņu ielaidusi labprātīgi.

Viņam tika piespriests mūža ieslodzījums par līdzdalību Eda slepkavībā un uzbrukumu Karlai. Karla saņēma tādu pašu sodu par Eda noslepkavošanu. Tieši to pašu Džo būtu vajadzējis piespriest par nabaga Sāru Evansu. Varētu sacīt, ka taisnība ir uzvarējusi, tomēr es īsti neesmu par to pārliecināta. Tieši tāpēc es tagad atrodos šeit.

– Es zinu, ka tu nestāstīji patiesību. Es gribu zināt, kas tur īstenībā notika.

Džo pasmaida, it kā tā būtu spēle, tieši tāpat kā toreiz, kad viņš man lika uzminēt datus par boileriem.

– Pieskaries man. – Viņa balss ir tik klusa, ka es to gandrīz nedzirdu. Tad viņš atkārto: – Pieskaries man, un tad es tev visu pateikšu.

Es paskatos apkārt. Cietuma darbinieki, kuri sakrustojuši rokas uz krūtīm. Sievietes, kuras steidzīgi runā ar saviem partneriem, kuri sēž viņām pretī. Klusējoši pāri.

– Es nevaru.

– Paskaties. – Viņa acis urbjas manī. – Paskaties pa labi. Es paklausu. Sieviete man līdzās ir iebāzusi pēdu starp sava partnera kājām.

– Es to nedarīšu. – Es nosarkstu. Stipri.

– Tad es tev neko nestāstīšu.

Viņš mani šantažē. Tieši tāpat kā savulaik ar DNS un atslēgu.

Es paskatos vēlreiz. Cietuma darbiniece tuvojas galdam, pie kura sēž vainīgais pāris. Viņa neskatās uz mums.

– Ātrāk, – viņš izmet.

Mana sirds sāk strauji pukstēt gluži kā toreiz, pludmalē, kad Džo paņēma manu atslēgu. Manu ķermeņa apakšdaļu sāk pārpludināt iekāres vilnis, kaut arī es cenšos to apspiest.

Tad manā prātā pazib atmiņas par stalli. Daniels ar ļengani nokārušos galvu. Amēlija, mana lelle, kas guļ zemē zem mana brāļa. Un neizpratne Merlina viszinīgajās, mīļajās, vecajās acīs. Merlins, kuru nogalinājis Sāras Evansas slepkava, lai mēģinātu mani iebiedēt. Es atjēdzos. Tas ir kā skaidrs pamudinājums atgūt veselo saprātu.

– Nē, – es apņēmīgi saku, joprojām nepakustinādama kājas. – Nē. Es to nedarīšu. Es vairs nepiedalīšos visās šajās spēlēs, Džo. Tām ir pienācis gals.

Viņa sejā uz mirkli pazib vilšanās. Viņš vienaldzīgi parausta plecus, it kā grasās piecelties, bet tad, šķiet, atkal pārdomā.

– Labi. Tev ir paveicies. Es šodien jūtos vēlīgs. Es tik un tā došu tev kādu mājienu.

– Es jau tev teicu, – es gandrīz uzsitu ar dūri pa galdu. – Vairs nekādu spēļu.

– Bet šoreiz, Lilij, tas ir tavās interesēs. Tad tu varēsi justies mierīga. Tici man. – Viņa smaids sastindzina mani līdz kauliem. – Skaties uz manu pirkstu. Uzmanīgi.

Viņš uz galda virsmas uzvelk skaitli. 0. Tad 5. Un tad, šķiet, 6.

– Es nesaprotu. – Man acīs dzeļ asaras. Man ir nelabi. Apmeklējuma laiks ir gandrīz galā. Biju domājusi, ka, atnākot šurp, es varētu visam pielikt punktu, taču tas nav noticis. Nu man ir jācenšas saprast jukuša cilvēka domas.

– Skaties vēlreiz.

Nulle. Pavisam noteikti.

Pieci. Vismaz tā šķiet.

Seši.

056.

– Piecas minūtes, – uzsauc cietuma darbinieks man aiz muguras.

Džo skatiens aizšaujas pie pulksteņa. Vai tas ir mājiens? Pacenties, es sev saku. Uztver šo mīklu tāpat kā tavs dēls. Palūkojies uz to no cita viedokļa.

– Es nezinu, – es iešņukstos. – Es nezinu.

Citi ieslodzītie sāk uz mums skatīties. Arī Džo to pamana. Viņš sāk runāt. Nesteidzīgi. Klusi. Gluži kā tēvs, kas mierina bērnu.

– Tad es tev pateikšu. Tas nenozīmē neko. Dažreiz mēs lietās saredzam norādes, kuru tur nemaz nav. Vienkāršā patiesība, Lilij, ir tāda, ka dziļi sevī tu esi labs cilvēks, taču tovakar tu biji vāja. Sāpināta. Pārbiedēta. Tieši tāpēc tu ļāvi man paņemt to atslēgu. Es zināju – ja likšu to lietā un izdarīšu kaut ko briesmīgu, tu nemūžam nespēsi sev to piedot. Tagad tu to vari. Un tāpēc es runāju nopietni, kad sacīju, ka man nemaz nevajadzēja šo atslēgu izmantot. Tāpēc jau es to nosūtīju tev.