žeina Korija - Mana vīra sieva

Atskanēja vaids.

Karla sev iegalvoja, ka patiesībā nemaz nevēlas, lai Lilija mirst, it īpaši tagad, kad viņai bija izdevies atbrīvoties no cimdiem. Viņa bija Liliju tikai pagrūdusi, kaut gan tas krakšķis bija izklausījies nelāgi. Un tomēr arī palīdzēt Lilijai viņa nedrīkstēja. Tā tiktu apdraudēta viņas drošība. Varbūt, tikusi ārā no mājas, viņa piezvanīs no telefona kabīnes un, nenosaucot savu vārdu, pateiks, ka ir cietusi kāda sieviete.

– Lilij?

Soļi. Kāds bija ienācis pa ārdurvīm un tuvojās viņai. Satricinātā Karla atskārta, ka Lilija noteikti bija atstājusi durvis vaļā.

– Kur ir mana Lilija? Ko tu esi viņai nodarījusi?

No pārbīļa palikusi bez elpas, Karla cieši raudzījās augšup. Tas bija viņš! Vīrietis, kurš tovakar bija ielauzies pa durvīm. Kaut kas viņa melnajās acīs atmodināja vēl senākas atmiņas. Tas svešinieks Tonija bērēs!

Nu viņš metās Karlai garām. Pie Lilijas.

– Viss būs labi, mīļā, es esmu pie tevis.

Karla nesadzirdēja Lilijas atbildi, toties izdzirdēja, kā vīrieša soļi atkal tuvojās. Ieraudzīja viņa rokās iespīdamies metālu.

Karlu pārņēma savāds miers.

– Tu nodarīji viņai pāri! – vīrietis kliedza. – Tu nodarīji pāri Lilijai!

Pēdējais, ko viņa vēl atcerējās, bija asmens, kas nosvilpdams triecās lejup.

Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai atlabtu. Ne tik daudz fiziski, kā garīgi.

Es joprojām nespēju aptvert, ka tas viss patiešām ir noticis.

Apjēdzot, ka tomēr nebūs jāmirst, cilvēku sākotnēji pārņem pēkšņa eiforija.

– Jums tik ļoti paveicies, – visi nerimās atkārtot.

– Par jums noteikti kāds gādājis. – Tā bija otra iecienītā frāze.

Un es ticu šiem vārdiem. Nudien, ticu. Es skatos ārā pa slimnīcas logu un redzu, kā staigā cilvēki un piebrauc ātrās palīdzības automašīnas; redzu pacientus invalīdu ratiņos vai ar spieķiem; vieni ir nodūruši galvu, citi atviegloti smejas. Un es saprotu, ka tā ir reālā pasaule. Tā, kurā tiek glābtas dzīvības, nevis tā, kurā ļauni cilvēki cenšas citiem tās atņemt.

Un, nonākot reālajā pasaulē, atkal uzrodas nebeidzamas šaubas. Un ir jāsāk domāt. Ja vien es nebūtu apprecējusies ar Edu… ja vien mans priekšnieks nebūtu man uzticējis Džo pārsūdzības lietu, kad vēl biju pārāk jauna un nepieredzējusi… ja vien es nebūtu ļāvusi savām jūtām gūt virsroku… ja vien mēs nebūtu iepazinušies ar Karlu un viņas māti… ja vien es Haigeitā nebūtu iedzērusi kopā ar Džo… ja vien man no rokām nebūtu izkritusi atslēga… ja vien es nebūtu aizstāvējusi Karlu… ja vien es nebūtu atvērusi to aploksni…

– Tu nedrīksti domāt par tādām lietām, – Ross saka. Viņš ir viens no tiem, kuri mani regulāri apciemo mājās, Devonā, kur es atrodos kopš izrakstīšanas no slimnīcas. Pēc atsišanās pret sienu man uz galvas vienmēr būs rēta, kaut gan tagad, kad ir atauguši mati, tā vairs nav tik ļoti redzama. Salauztās ribas, kuru dēļ man bija tik mokoši sāpējušas krūtis, nu jau ir sadzijušas, taču plaukstas locītava vēl aizvien sāp, un es vairs nenēsāju medusmēneša aproci, kas kritiena laikā tika iespiesta starp mani un sienu. Mana potīte, kuras kauls ieplīsa, kad nogāzos zemē, pamazām dzīst. – Šādas pārdomas tevi padarīs traku, – viņš turpina. – Tu darīji visu, kas bija tavos spēkos, Lilij. Patiešām. Un, ja tev tikmēr gadījās pieļaut dažas kļūdas… nu, dzīvē tā gadās.

Istabā ienāk mamma, nesdama paplāti ar kafiju mūsu viesim, un izdzird pēdējā teikuma beigas. Viņa uztver manu skatienu un novēršas, taču ir jau par vēlu. Es saprotu, par ko viņa domā. Ja vēlos pa īstam atveseļoties, man ir jāizstāsta visa patiesība. Mana stāsta pati pēdējā daļa. Tā, par ko nekad neesmu stāstījusi ne savam vīram, ne psihoterapeitam, kurš specializējās sēru jomā un pie kura mani pamudināja vērsties slimnīcā.

Ross ir labs draugs. Esmu viņam šo stāstu parādā. Un varbūt ir daudz svarīgāk, ka esmu to parādā arī sev pašai. Kad mani vecāki pieņēma Danielu, man bija vienpadsmit gadu. Tā nebija pirmā reize, kad viņi bija atveduši uz mājām kādu bērnu. Vai atceraties, kā tētis nerimās apgalvot, ka drīz man būs mazs brālītis un māsiņa? Tikai vēlāk es uzzināju, ka mamma piedzīvojusi divus spontānos abortus, tāpēc vecāki nolēma pieņemt kādu audžubērnu, lai man nebūtu bēdīgs prāts.

Protams, tas bija brīnišķīgs risinājums, taču tobrīd man tā nešķita.

Daži no šiem bērniem bija gluži jauki. Citi gan ne. Dažkārt gadījās, ka es, pārnākusi no skolas, ieraudzīju, ka mamma rotaļājas ar trīsgadīgu bērnu. Man gribējās viņai pastāstīt, kā man todien gājis, taču viņa bija pārāk aizņemta, gaidot sociālā darbinieka vizīti. Vai arī mammai vajadzēja vest bērnu pie ārsta, jo viņam vai viņai bija sēcoša elpa. Es nebūtu iebildusi, taču šie bērni nebija mani īstie brāļi un māsas. Viņi atņēma man vecākus. Un viņu dēļ es jutos citāda. Maniem draugiem skolā šķita dīvaini, ka mani sociāli apzinīgie vecāki pieņēma bērnu pēc bērna, lai gādātu par viņiem, sākot ar dažām dienām un beidzot ar gadu. Tad šie bērni atkal nozuda, un viņu vietā uzradās citi.

Beidzot mani vecāki visu saprata.

– Tev būs brālis uz visiem laikiem, – mans tēvs kādā rītā paziņoja. Es lieliski atceros šo brīdi. Tobrīd mēs savās Londonas mājās ēdām vārītas olas. Tā bija kārtīga, glīta dvīņu māja ar oļainu javu apmestām sienām. Kaut gan manas mātes ģimene bija ļoti turīga, mūsu māja nebija liela, jo tas neatbilstu manu vecāku sociālistiskajiem uzskatiem.

– Viņam ir bijusi grūta dzīve, – mana māte pievienojās. – Nabaga bērniņa vecāki bija… nu, viņi darīja sliktas lietas. Un dažreiz arī viņš uzvedas nelāgi. Viņš ir uzturējies jau vairākās audžuģimenēs, taču tagad mēs viņu adoptēsim. Viņam būs īstas mājas. – Mamma mani mierinoši apskāva. – Un arī tu vari palīdzēt, Lilij. Tev jābūt labai lielajai māsai. Tev būs mums jāpalīdz gādāt par viņu.

Un tad ieradās Daniels.

Viņš bija gadu jaunāks par mani, taču izskatījās vecāks. Viņš bija gara auguma un izstīdzējis, ar mežonīgi izspūrušu melnu matu ērkuli. Tagad to visu atceroties, ir skaidrs, ka mani vecāki to nebija pienācīgi pārdomājuši. Tomēr viņi gribēja paveikt kaut ko būtiski nozīmīgu – pieņemt bērnu, kuru nebūtu gribējis neviens cits. Vēlāk es uzzināju, ka Daniela māte bijusi prostitūta un narkomāne, heroīna lietotāja, kaut gan viņš pats apgalvoja, ka viņa esot gaisa akrobāte cirkā. (Viņš lieliski prata izpušķot faktus, lai tie izklausītos aizraujošāk.) Viņa tēvs atradās cietumā par divu cilvēku slepkavību narkotiku reibumā. (Viņu Daniels nekad nepieminēja.)

Jau kopš ierašanās brīža Daniels sāka pārkāpt visas robežas. Nē, viņš nevēlējās iet uz skolu. Nē, viņš negrasījās pārnākt mājās solītajā laikā. Nē, viņš nebija zadzis naudu no mammas maka. Vai tad mēs viņam neuzticējāmies? Patiesībā Daniels uzticējās tikai vienam vienīgam cilvēkam.

– Tev, – Ross klusi saka. Es paskatos ārā pa logu. Toms zālienā spēlē kroketu kopā ar manu tēvu. Iesitis bumbu vārtos, viņš no prieka pamet āmuru gaisā. Arī Daniels savulaik darīja tāpat. Netrāpījis viņš piecērt kāju. Dažkārt viņu līdzība ir ārkārtēja, kaut gan viņus nesaista nekāda asinsradniecība.

Es bieži prātoju: daba vai audzināšana?

– Jā, – es klusi piekrītu. – Daniels man uzticējās. Viņš man nez kāpēc pieķērās. Viņš mani dievināja. Bet es viņu pievīlu.

Ross tur mani aiz rokas. Stingri. Mierinoši. Bez nosodījuma. Es atceros, kā Ross man palīdzēja tad, kad Eds mani nodeva. Un es zinu, ka varu uzticēties Rosam tāpat, kā Daniels uzticējās man. Tas, ko es stāstīšu Rosam, nebūs tā Daniela nāves nepilnā versija, ko biju atklājusi Džo krodziņā. Tā nebūs arī versija, ko izklāstīju Edam, izlaižot kādu būtiski svarīgu ainu. Rosam es izstāstīšu visu patiesību.

Viss iesākās ar meitenēm skolā. Viņas visas bija iemīlējušās manā adoptētajā brālī. Viņš bija tik izskatīgs: tik gara auguma, ar matu cekulu un nedaudz greizu, mīļu smaidu. Kā viņš prata visus sasmīdināt! Vislabāk Daniels prata tēlot klases ākstu. Viņš runāja pretī. Izsmēja skolotājus. Iekūlās nepatikšanās. Jo biežāk viņš tika rāts, jo nelāgāk uzvedās. Viņš sāka zagt citiem bērniem naudu un pēc tam ar putām uz lūpām zvērēja, ka nav vainīgs.

Pēc mammas tēva nāves viņa mantoja māju Devonā. Kad es sacēlu brēku par to, ka nāksies pamest savu veco skolu, vecāki iebilda, ka tagad mans brālis varēšot sākt jaunu dzīvi. Un tā arī bija. Mēs ar Danielu bijām sajūsmā par mūsu jaunajām mājām. Dzīve pie jūras bija tik neparasta!

Es uz īsu brīdi apklustu un atkal paskatos ārā pa logu, tur līča tālākajā galā pret klintīm triecas viļņi.

Mani vecāki visiem spēkiem pūlējās gādāt, lai Daniels justos laimīgs. Viņi Danielam nopirka Merlinu un no patversmes paņēma arī suni. Viņi izlikās nemanām Daniela nelāgo uzvedību, ticēdami pozitīvu uzslavu spēkam. Viņi nopirka Danielam jaunu jaku, ko viņš bija gribējis, toties es nedabūju pūkaino, zilo džemperi, ko biju noskatījusi. (Viņi apgalvoja, ka Danielam jaka esot bijusi vajadzīga, bet man džemperis – ne.)

– Viņi mani izvēlējās, – Daniels dažreiz mēdza lepni paziņot.

Drūmākajos brīžos viņa maska mēdza noslīdēt.

– Es negribu būt citāds, Lilij, – viņš sacīja. – Es gribu būt tāds kā tu. Tāds kā visi pārējie.

Ne jau tikai Daniels vien īsti nezināja, kā izturēties. Dažreiz mani pārņēma greizsirdība, redzot, cik lielu uzmanību viņam veltīja mani vecāki. Citkārt mani pārpludināja mīlestība pret savu jauno brāli, un es jutos pateicīga, ka beidzot man ir biedrs, pēc kura tik ļoti biju ilgojusies. Tomēr laiku pa laikam atgadījās kaut kas tāds, kas raisīja manī pārdomas par to, kas būtu noticis, ja mani vecāki būtu izvēlējušies kādu citu.

Protams, Daniels arī šeit mēdza iekulties nepatikšanās, gluži tāpat kā Londonā. Atkal tas pats. Meli par mājasdarbiem. Meli par to, kur viņš bijis. Es viņu aizstāvēju. Māsas taču tā darīja. Reiz mums līdzi no veikala izskrēja tā īpašnieks, apgalvodams, ka Daniels nozadzis saldumu paciņu.