žeina Korija - Mana vīra sieva

Nē, neizdarīju gan. Tāpēc, ka biju gribējusi visu paveikt pati, iztiekot bez noziedznieka palīdzības.

– Un kas tagad notiks? – Džo balss piespiež mani atgriezties pie praktiskākām lietām. – Tiesa ir galā, Lilij. Tava kliente ir uzvarējusi, taču mēs abi zinām, ka viņa ir vainīga. Un tagad policija meklēs kādu citu. Mani.

– Vai tu viņiem pastāstīsi par mums? – mana balss izskan kā smilksts.

– Iespējams. – Viņš runā mierīgi. Draudoši. – Ja vien tu man nepateiksi, kādi patiesībā bija paternitātes testa rezultāti.

– Es jau teicu, ka tu neesi viņa tēvs.

– Un es tev neticu. – Viņa balss kļūst skarba. – Es gribu, lai tiek veikts vēl viens tests, Lilij. Vai arī…

Viņš apraujas, taču mājiens ir pietiekami skaidrs.

– Vai tu mani šantažē?

– Tā varētu teikt.

Ar trīcošu roku nolieku telefonu. Džo nav parasts slepkava. Viņš ir iedzīts stūrī un bīstams.

Un viņš nav vienīgais.

Ko man tagad vajadzētu darīt? Un tad es vienā no cimdiem kaut ko sataustu.

Tā ir atslēga. Atslēga, kas man pavisam noteikti ir pazīstama.

Ja es būtu pie pilna prāta, man vajadzētu doties tieši uz policiju un atdot viņiem cimdus.

Taču es nolemju doties ciemos.

Pie sava vīra sievas.

Karla kravāja mantas. Ātri. Drudžaini. Sarkanās augstpapēžu kurpes ne. Tās viņa aus kājās. Viņa iesmaržosies ar savām mīļākajām smaržām. Veiksmei. Vispirms viņa dosies uz viesnīcu, lai sniegtu laikrakstam solīto ekskluzīvo interviju. Avansa maksājums tiks izmantots jaunas dzīves sākšanai.

Viņa bija brīva. Brīva!

Viss bija izdevies lieliski. Daudz labāk, nekā viņa būtu varējusi cerēt. Nabaga naivā Lilija. Pārliecināta, ka visa pasaule ir laba, ja vien viņa to var tādu padarīt. Karlai gandrīz vai kļuva viņas žēl. Bet tomēr viņa bija to pelnījusi.

Lilijai bija vajadzīga mācība.

Zvērinātie bija Karlai noticējuši. Viņa bija labi notēlojusi savu lomu. Un tomēr šis tas patiešām bija noticis.

Eds, vīna un greizsirdības apreibināts, bija paķēris nazi. Viņa bija Edu atgrūdusi. Viņš bija atkritis pret sienu un sasitis galvu. Asinis. Tad viņš bija piecēlies un vēlreiz nācis viņai virsū. Viņa aizstāvēdamās bija paķērusi nazi un uzklupusi viņam. Nazis Eda augšstilbā. Tur tas bija palicis, zaļajam rokturim rēgojoties ārā no miesas. Tad viņa bija metusies bēgt. Pa ceļam iemetusi cimdus krūmos.

Kaut nu viņa tiesā būtu varējusi atzīties! Ka tā bijusi pašaizsardzība. Jo tā patiešām bija. Taču cilvēki zināja, ka viņi bija strīdējušies – paskat vien, kā Eds pēdējo viesību laikā bija ar viņu runājis visu acu priekšā. Ja nu tiesa nebūtu viņai noticējusi? Daudz labāk bija stāstīt par iebrucēju. Arī tā bija taisnība. Pie durvīm bija stāvējis vīrietis, kuram viņa bija paskrējusi garām.

Paldies, ka tu tur biji, lai kas tu arī būtu, Karla nodomāja. Mēs varējām uzvelt tev vainu par visām tām asinīm un šausmām.

Par to nebija iespējams domāt. Atlika vienīgi padzīt visas domas. Iestāstīt sev, ka viss bija noticis tā, kā viņa bija apgalvojusi tiesā. Dzīvot tālāk. Viņa paņems Magoni un aizbrauks uz Ameriku. Sāks jaunu dzīvi prom no ziņkārīgām itāliešu un angļu acīm. Un pārstās praktizēt jurisprudenci.

Tā viņai jau bija līdz kaklam.

– Tu.

Karla satrūkās.

– Lilija? Kā tu tiki iekšā?

Lilija kā ķircinādama pameta gaisā atslēgu un atkal noķēra to plaukstā.

– Man vēl aizvien bija rezerves atslēga. Reiz šī māja piederēja man. Atceries? Kamēr tu man vēl nebiji atņēmusi ne māju, ne vīru. Tev būtu vajadzējis nomainīt slēdzenes, Karla. Tev un Edam.

Karla sāka trīcēt.

– Tev vēl aizvien bija atslēga? – viņa atkārtoja.

Lilija pasmaidīja.

– Tieši tā. Es to iedevu kādam draugam. Tam vīrietim, kuru tu redzēji pie durvīm. Viņš redzēja, kā tu aizmeti prom savus asiņainos cimdus. Viņš tos paturēja kā pierādījumu.

– Tu melo!

– Nē. – Lilijas balss bija mierīga. Baisi pārliecināta. – Nemeloju vis.

Es parādu viņai polietilēna maisiņā ieliktos cimdus.

– Redzi? Kad būs veiktas analīzes, tiks atrasts Eda asiņu DNS. Daudz vairāk nekā uz tavām drēbēm. Uz cimdiem ir arī zemes pēdas, jo tu tos mēģināji noslēpt. Izskatās aizdomīgi, vai ne?

– Tu nevari to darīt, – Karla smejas. – Tu nevari tos izmantot. Tiesa ir beigusies.

– Tu patiešām neko nesaproti no krimināltiesībām, vai ne, Karla? Ja pareizi atceros, tad tu specializējies darba tiesībās. Zini, likumā ir veikti grozījumi. Patiesībā pirms dažiem gadiem. Krietnu laiku pēc tās lietas, par kuru es tev stāstīju: starp citu, tīšām. Tagad ir iespējams iztiesāt lietu vēlreiz, it īpaši tad, ja radušies jauni pierādījumi. Piemēram, jauns DNS. Man atliek vienīgi nodot šos cimdus policijai, un tevi tiesās vēlreiz. Un šoreiz tev piespriedīs mūža ieslodzījumu.

Viņa joprojām ņirdzīgi smīn.

– Ja jau tu par to esi tik pārliecināta, kāpēc neesi devusies uz policiju?

Man jau sāk likties, ka esmu pieļāvusi kļūdu.

– Tāpēc, ka es vispirms gribēju parunāt ar tevi. Pateikt, ko es patiesībā par tevi domāju. – Man acīs ir asaras. – Nabaga Eds. Viņš nebija pelnījis tikt noslepkavots. Tu par to samaksāsi, Karla, pat tad, ja tas būs pēdējais, ko es savā mūžā paveikšu…

Un tad Karla metas man virsū. Viņas acis zvēro kā dzīvniekam. Viņa pagrūž mani daudz spēcīgāk, nekā varētu sagaidīt no tik trauslas sievietes. Es grūžu pretī. Tad es sagrīļojos. Zaudēju līdzsvaru. Paklūpu pār sarkankoka virtuves krēslu ar austu atzveltni, ko reiz iegādājos kādā izsolē. Arī to Karla man ir atņēmusi.

Paceļu rokas, lai aizstāvētos, un atslēga un cimdi uzlido gaisā.

Nozib metāls.

Nodārd pērkons.

”Sākam ziņas pulksten piecos.”

Radio priecīgi čalo uz priežkoka kumodes, kas ir nokrauta ar fotogrāfijām (no atvaļinājumiem, izlaidumiem, kāzām); tur ir arī skaists, zili sārts šķīvis un ceturtdaļpudele viskija, kas daļēji paslēpusies aiz dzimšanas dienas apsveikuma. Kad sajūtu sāpes, tās ir tik asas, ka šķiet nereālas. Cauri prātam izjoņo jautājumu virkne. Kas notiks ar Tomu, kad manis vairs nebūs? Kurš viņu sapratīs? Kā mamma un tētis pārdzīvos vēl viena bērna nāvi?

Virs manis pie sienas ir glezna. Maza, balta, ar purpursarkanām bugenvilejām apaugusi māja. Piemiņa no medusmēneša. Tā, kuru man palīdzēja uzgleznot Eds.

Ir pagājusi stunda, un es vēl aizvien guļu, atšļukusi pret sienu. Manas kājas un rokas ir pavisam notirpušas. Es asiņoju un gaidu. Asinis vēl aizvien plūst no ievainojuma galvā, ar kuru es atsitos pret sienu. Krūtis smeldz. Vai tā ir sirdslēkme? Mana medusmēneša sudraba rokassprādze, kuru es joprojām nesaprātīgi nēsāju katru dienu, griežas man locītavā, jo esmu neveikli nokritusi. Un viegli smeldzošā potīte tagad mokoši sāp.

Un tomēr vismaz dūmu smaka vairs nav tik stipra. Dūmi oda pēc gumijas. Kā degošas riepas. Cimdi? Ja Karla tos ir iznīcinājusi, nekādu pierādījumu vairs nebūs. Un, ja Džo atklās patiesību par atslēgu, cietumā varu nonākt es pati.

No Lilijas pēdējā grūdiena Karla bija atsitusies pret virtuves galdu. No tā bija nokritusi apakštasīte un sašķīdusi uz grīdas. Viņa nesavainojās, tikai apdulla no grūdiena. Tomēr ne tik ļoti, lai nevarētu atgrūst Liliju, kura ar dobju krakšķi bija atdūrusies pret sienu.

Karla neskaidri atcerējās, kā bija pietenterējusi pie izlietnes, lai mēģinātu atbrīvoties no cimdiem. Apsūdzoši pierādījumi. Cik bieži viņai darbā bija nācies lasīt šos vārdus? Bija būtiski svarīgi tikt no tiem vaļā.

Cimdi nekādi nedega, tāpēc Karla tos sakapāja sīkās driskās un noskaloja tualetes podā. Tad viņa priekšnamā sabruka. Tieši zem Eda ogles skices pirmajai ”Mazās itālietes” gleznai.

Šī vieta šķita viņai kā radīta. Kaut gan Karlas ķermenis nebija savainots, viņas prātam reiz bija gana.

Gulēdama Karla dzirdēja Lilijas vaidus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka no galvas var izplūst tik daudz asiņu?

Ja Karlas kājas nešķistu svešas, viņa varbūt pieceltos, lai palīdzētu Lilijai. Kad sākotnējais asiņaino cimdu izraisītais satricinājums bija pagājis, Karla atkal spēja domāt. Savādi, taču viņa neienīda šo sievieti, kura bija mēģinājusi viņu iesēdināt cietumā. Patiesībā viņas vietā Karla varbūt rīkotos tieši tāpat.

Visu mūžu viņa bija gribējusi to, kas bija piederējis citiem. Penāli – kāpuru. Labākas drēbes. Tēvu. Pat Karlas māte viņas bērnībā bija piederējusi Lerijam. Un, protams, arī Edu. Līdz brīdim, kad beidzot bija šo vīrīeti dabūjusi un sapratusi, kāds viņš patiesībā ir.

Karla sev atgādināja, ka nemaz nebija vēlējusies nodarīt Edam pāri. Viņa bija mēģinājusi tikai aizstāvēties. Kā viņa bija pārbijusies, kad nazis bija iedūries Edam kājā! Cik viegli asmens bija ieslīdējis viņa miesā! Jau iedomājoties vien par to, viņai atkal kļuva nelabi.

Esmu pelnījusi tikt notverta, Karla sev sacīja. Viss ir jau aizgājis pārāk tālu. Tad viņas skatiens aizķērās pie Eda un Toma fotogrāfijas uz grāmatplaukta viņai līdzās. Tēvs un dēls bija apskāvušies un smaidīja viņai pretī.

Magone.

Kā meita iztiks bez viņas? Mātēm vajadzēja sargāt savus bērnus. Nu bija skaidrs, kāpēc mamma sākumā par Karlas tēvu bija sacījusi, ka viņš ir miris. Un kāpēc viņa vēlāk bija slēpusi, ka viņai ir vēzis. Tagad viņa, Karla, nedrīkstēja pieļaut, lai Magonei nāktos ciest tāpēc, ka viņas māte sēž cietumā. Bērnībā Karlai bija šķitis briesmīgi, ka viņas māte runāja ar dīvainu akcentu un vienmēr atradās darbā, taču nu viss varēja kļūt daudz ļaunāk. Kad Magone sāks iet skolā, viņa būs Citāda ar lielo burtu. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Kaut vai tikai Magones dēļ viņai vajadzēja piespiest savu satricinājuma pārņemto ķermeni celties un doties prom. Karla pamazām sāka atjēgties. Viņa jau tāpat bija pietiekami ilgi te uzkavējusies. Nu bija laiks paņemt dažas mantas. Varbūt par Eda vecmāmiņas gredzenu varēja dabūt kādu drusciņu naudas, ar ko viņām pietiktu dažām nedēļām.