žeina Korija - Mana vīra sieva

– Ja tu par to raizējies, kāpēc lūdzi, lai es tevi pārstāvu? – Es jau jums teicu. Tāpēc, ka jūs pazināt Edu un cilvēki jums uzticas.

Eds. Dzirdot viņa vārdu, man atkal iedzeļ sāpes. Kāpēc ir iespējams tā domāt par kādu, kurš ir tik ļoti nodarījis man pāri?

– Un es tev saku, Karla, – ja es uzņemšos šo lietu, tad darīšu visu, kas būs manos spēkos.

Es uz brīdi apklustu un sāku skatīties uz jūru. Tur virknē kā līgojošas pīlītes peld jahtas. Sestdienu pēcpusdienās burātāju klubs vienmēr dodas jūrā. Tomam ļoti patīk to visu vērot, kaut arī viņš uzstājīgi taujā, kāpēc laivas spēj peldēt ūdenī un kāpēc tajā dzīvo zivis. Šobrīd viņš atrodas krastmalā kopā ar mammu. Kopā ar viņiem ir arī Magone. Viņa sēž vecajos Silver Cross ratiņos, ko mamma ir kaut kur uzmeklējusi. Patiesībā Magone ir viens no iemesliem, kuru dēļ es šobrīd rīkojos.

Es negribu izjust patiku pret Eda bērnu. Nudien, negribu. Bet, tiklīdz ieraudzīju Magoni ar viņas glītajiem, rudajiem matiem un mana vīra strupajiem pirkstiem, es jutu, ka manī kaut kas sažņaudzas. Viņa bija tā meita, kurai vajadzēja piedzimt mums. Viņa bija tas bērns, kurš būtu varējis piedzimt, ja mums nebūtu vajadzējis noņemties ar Tomu. Labi, ka Magone gandrīz nav līdzīga savai mātei. Savādi, ka bērns sāk kliegt ikreiz, kad Karla to paņem rokās. Un Karla saviebjas ikreiz, kad pieskaras savai meitai.

– Protams, ka es jums visu izstāstīšu. – Karlas balss iegriežas manās domās. – Kāpēc lai es to nedarītu?

Dažreiz ir grūti saprast, vai šī sieviete patiešām ir tik gudra, par kādu viņu visi uzskata.

– Redzi, lielākā daļa cilvēku kaut ko slēpj, – es noskaldu.

– Es to nedarītu. – Mūsu skatieni saķeras. – Es jums saku patiesību.

Es jums saku patiesību. Vai gan mūsu pirmajā tikšanās reizē to pašu neteica arī Džo Tomass? Džo, kurš bija stāvējis pūlī pie tiesas nama un vērojis mani.

Mans skatiens no jauna aizslīd pie jūras. Tālumā var redzēt klintis. Tās ir sarkanas. Draudīgas. Dažu pēdējo gadu laikā lieli klinšu gabali ir sakrituši jūrā. Cilvēki ir palikuši bez saviem dārziņiem aiz mājām.

Daudz ļaunāk ir palikt bez vīra. Tas nekas, ka Eds pēc manis bija apprecējis šo sievieti. Es biju viņa pirmā sieva. Es biju pirmā.

– Reiz man bija kāds klients, kurš man sameloja. – Es mēģinu iesmieties. – Arī citi droši vien ir rīkojušies tāpat, taču šoreiz es to zināju, jo pēc tiesas viņš man visu izstāstīja. Lieta bija pārsūdzēta. Viņš jau bija dažus gadus nosēdējis cietumā, taču es panācu, lai viņš tiktu atbrīvots. Un tad viņš man pateica, ka patiesībā tomēr bijis vainīgs.

Karla cieši skatās uz mani.

– Vai viņš nonāca atpakaļ cietumā?

Es papurinu galvu.

– Tā būtu vajadzējis notikt, taču es neko nevarēju iesākt. Viņu nevarēja atkārtoti tiesāt par to pašu noziegumu.

Iezvanās telefons. Zvana tiesu advokāts, ar kuru jau sen esmu gribējusi parunāt. Esmu nolēmusi darboties kā viņa palīdze, nevis uzņemties visu atbildību. Kā jau teicu Karlai, ne jau visi tiesneši ir apmierināti ar šādu aizstāvību slepkavības lietās, kaut gan to paredz Augstāko tiesību cenzs. Katram sava vieta un tā tālāk.

Mēs ātri pārmijam dažus vārdus, es nolieku telefonu un pagriežos pret Karlu.

– Izskatās, ka notikumi ir iekustējušies. Lietas izskatīšana tiks paātrināta. Tiesu vara acīmredzot uzskata tevi par prioritāti. Mums ir tikai nedaudz vairāk par diviem mēnešiem, lai sagatavotos.

– Es jums uzticos, Lilij. Jūs to paveiksiet. Advokātu birojā jūs vienmēr bijāt vislabākā. – Karla izstaipās un uzsvērti sakrusto slaidās kājas, it kā lepodamās ar savu augumu. Šīs pašas kājas noteikti bija apvijušas arī manu vīru.

– Kāpēc tu esi viņu atvedusi šurp? – mana māte nebeidz vaicāt. – Es nesaprotu.

Protams, ne jau tikai Magones bezzobainā smaida dēļ. Es gribu, lai Karlai būtu jācieš. Es gribu, lai viņa dzīvotu mājā, kas ir pilna ar fotogrāfijām, kurās esmu redzama kopā ar Edu. Fotogrāfijām, kuras es reiz noglabāju un nu esmu no jauna piekarinājusi pie sienām.

Es gribu, lai viņa dzīvo kopā ar sava vīra bijušo sievu. Lai viņa dzird, kā es runāju par to laiku, kad viņas te vēl nebija. Es gribu, lai viņa jūt manu vecāku nosodošos skatienus.

Bet visvairāk es vēlos, lai viņa saprastu, ko nozīmē dzīvot kopā ar Tomu, kura dzīve ir pārvērtusies uz visiem laikiem pēc tam, kad viņa zēnam atņēma tēvu.

Un viss izdodas. To var redzēt Karlas skatienā. Lai cik ļoti man gribētos ticēt, ka mazā itāliete – nu jau pieaugusi – ir caurcaurēm slikta, man tomēr ir aizdomas, ka viņa spēj justies tieši tikpat vainīga kā jebkurš cits.

– Sakiet, Karla, ko tieši jūs atceraties no tā vakara, kad tika noslepkavots Eds Makdonalds?

Atbildi Karla zināja no galvas. Vai gan viņas kopā ar Liliju nedēļām ilgi nebija to atkārtojušas bibliotēkā, kamēr Lilijas māte rūpējās par Magoni?

Šobrīd viņa daudz labprātāk būtu gribējusi atrasties mājās, nevis tiesas zālē. Apsūdzības pārstāvis, kurš nupat bija uzdevis Karlai šo jautājumu, skatījās uz viņu ar ledainu nicinājumu. Karla bija pārliecināta, ka žurnālisti ārā pie tiesas nama jau bija atzinuši viņu par vainīgu. Uzmetusi skatienu galerijai, viņa pamanīja kādu sievieti ar garām, tumšām matu cirtām. Mamma! Viņa gandrīz uzsauca, taču tad sieviete pagriezās, un Karla ieraudzīja, ka tā tomēr nebija viņa.

– Bieži vien uz tiesas sēdēm nāk pilnīgi sveši cilvēki, – Lilija bija stāstījusi. – Viņi to dara ziņkāres dēļ.

Savādi, taču, dzīvojot Devonā, Karlas bēdas bija palīdzējusi pārvarēt Lilijas māte (”Sauc mani par Džiniju”).

– Es zinu, ko nozīmē kādu zaudēt, – viņa bija teikusi pēc tam, kad sākumā bija pieņēmusi Karlu ļoti vēsi. – Tomēr tev jāatceras, ka tagad tu pati esi māte. Mums, mātēm, ir jābūt stiprām.

Pateicoties Džinijai, Karla bija uzzinājusi, ka Magones briesmīgo raudāšanu dažreiz var apturēt ar putekļu sūcēja skaņu (pārsteidzoši!) un bērni ir daudz izturīgāki, nekā viņai bija šķitis.

– Tev ir bail ņemt viņu rokās tikai tāpēc, ka sākumā viņa bija tik maza un vārga, – Džinija bija teikusi. – Taču tagad Magone ir patiešām izaugusi, vai ne? Viņa tik brīnišķīgi smaida!

Viņai bija palīdzējis arī Toms. Magone bija burtiski apbūrusi šo lielo, neveiklo Karlas padēlu, kurš mēdza uzdot dīvainus jautājumus un savādi uzvedās. Sākumā Karla bija baiļojusies, vai tikai zēns nenodarīs Magonei pāri, taču, vērojot, kā viņš neveikli mēģina ar karoti bāzt ķiķinošajai meitenītei mutē biezeni, viņa saprata, ka mazi bērni patiešām bija daudz izturīgāki, nekā izskatījās.

Viņi visi bija izturējušies pret Karlu tik laipni; patiesībā tas bija neticami, paturot prātā, ka viņa bija atņēmusi Lilijai vīru.

– Viņi domā, ka Edam būtu vajadzējis uzvesties atbildīgāk, – Lilija kādu dienu bija strupi izmetusi.

Tagad Karla vēlreiz nopētīja galeriju. Viņa tā arī nebija iepazīstināta ar Eda ģimeni.

– Mēs vairs īpaši bieži nesatiekamies, – viņš reiz bija sacījis. Bet varbūt Edam bija kauns, ka viņš bija pametis savu sievu un dēlu. Tā nu Karlai nebija ne jausmas, vai viņi te atradās vai ne. Varbūt viņi bija tie ļaudis, kuri sēdēja pirmajā rindā un vēroja viņu. Karla izslējās vēl staltāk un novērsās, taču patiesībā viņu bija sastindzinājušas bailes. Kurš gan gādās par Magoni, ja viņa nonāks cietumā? Nonno un nonna jau bija pārāk veci. Pārāk nevarīgi, lai varētu ierasties tiesā. ”Mēs abi tevi ļoti mīlam,” vecmāmiņa bija rakstījusi. ”Var jau būt, ka tavs vectēvs to neizrāda, jo viņš ir lepns, tomēr mēs zinām, ka tu nevari būt izdarījusi tik briesmīgu noziegumu. Tevi noteikti atbrīvos.”

Vai tiešām? Karla pirmo reizi sāka prātot, vai tikai bija rīkojusies pareizi, nolīgdama Liliju. Savulaik tas bija licies atjautīgi, bet nu, sēžot apsūdzēto solā, Karlu pamazām pārņēma šaubas. Savulaik Lilija bija izslavēta kā viena no labākajām advokātēm. Bet viņa taču sen nebija nodarbojusies ar aizstāvību tiesā. Un kā tad bija ar viņas izraudzīto pārstāvi? Lilija nemitīgi pasniedza viņam zīmītes, liekot noprast, ka viņš atkal nebija pateicis kaut ko tādu, ko vajadzēja pateikt, vai bija kaut ko atstājis nepateiktu. Karlai būtu gribējies, lai galvenā aizstāvības pārstāve būtu Lilija, taču Lilija bija apgalvojusi, ka būs labāk, ja viņa darbosies kā palīdze. Jau tas vien, ka viņa bija uzņēmusies šo lietu, bija izraisījis lielu interesi gan presē, gan tiesā. Pat tiesnesis sākumā bija izteicis šaubas.

– Cik saprotu, tad jūs pārstāvat sava vīra otro sievu, – viņš bija sacījis. – Vai to nevarētu uzskatīt par interešu konfliktu?

Lilija jau bija brīdinājusi, ka tā varētu notikt. Un viņa nepārprotami jau iepriekš bija sagatavojusi atbildi.

– Nepavisam. Mana kliente īpaši pieprasīja, lai viņu pārstāvu es. Viņa uzskatīja, ka mums ir kopīgas intereses.

To dzirdot, galeriju bija pāršalkuši smiekli, tomēr tas nebija smieklīgi. Tā bija patiesība.

Atgriežoties pie apsūdzības puses jautājuma: ko viņa īsti atcerējās no tā vakara, kad Eds bija ticis noslepkavots?

– Es savā liecībā visu jau izstāstīju.

Lilija sarauca pieri.

– Vienmēr izrādi cieņu, – viņa bija piekodinājusi. – Esi gatava atkārtot faktus vairākas reizes.

Karla saņēmās.

– Piedodiet. Es vienkārši jūtos tik nogurusi.

Cik žilbinoši vien spēdama, viņa uzsmaidīja jaunajam zvērinātajam, kurš bija viņu vērojis jau kopš tiesas sēdes sākuma. Šis vīrietis bija viņas pusē. Lilija bija piekodinājusi, lai viņa izvēlas neuzkrītošu apģērbu, taču Karla nebija spējusi piespiest sevi uzvilkt tās briesmīgās drēbes, kas viņai bija atnestas. Viņa bija uzstājusi, ka vilks elegantu žaketi un savus iemīļotos melnos svārkus, kas cieši piegulēja augumam. Varēja manīt, ka viņas ietērps piesaistīja lielu uzmanību.

– Vai es atbildot drīkstu apsēsties?

Tiesnesis strupi pamāja. Labi gan, ka viņš bija vīrietis. Karla zināja: ja vien viņa izspēlēs savas kārtis pareizi, pastāvēja iespēja panākt, ka arī viņš nostātos viņas pusē.