žeina Korija - Mana vīra sieva

– Ja neiebilstat, es vēlētos uzreiz ķerties pie lietas, – viņa iesāk. – Tom, varbūt tu būtu ar mieru man vēlreiz pastāstīt, kāpēc iesiti Stīvenam, kaut arī mēs šajā skolā nepieļaujam vardarbību.

Toms skatās uz viņu kā uz nesaprātīgu.

– Es jau paskaidroju. Viņš izspārdīja manus sporta apavus.

Vai es teicu, ka Toms neizprot emocijas? Un tomēr viņa acīs saskrien asaras, bet uz kakla parādās plankumi. Toms uzskata, ka pārvietot lietas ir aizliegts ar likumu. Viņa likumu. Toma likumu, kuru saprot vienīgi viņš pats.

Direktore kaut ko pieraksta. Es daru tāpat. Mūsu pildspalvas sacenšas. Mans dēls pret šo sievieti, kura nepavisam neprot ģērbties.

– Bet ar to jau nevar attaisnot sišanu.

– Pagājušajā nedēļā Karla iesita tētim. Viņš gribēja iedzert vēl, bet viņa teica, lai viņš to nedara.

Klusums. Mūsu pildspalvas vienlaikus apstājas.

– Kas ir Karla? – direktore vaicā bīstami neitrālā balsī.

– Mana vīra sieva, – es dzirdu sevi sakām.

Direktore savelk uzacis. Es ievēroju, ka tās vajag izplūkt. Tās ir sirmas un kuplas.

– Es gribēju teikt… mana bijušā vīra sieva, – es piebilstu. Šie vārdi tik un tā šķiet dīvaini. Kā gan kāda cita var būt Eda sieva? Kā ir iespējams, ka Karla nēsā viņa gredzenu? Gulēt kopā ir viens, bet precēties? Ar bērnu, kurš reiz dzīvojis kaimiņos?

Direktores balss ir mānīgi maiga.

– Vai tagad, kad tavs tēvs ir apprecējies ar kādu citu, tev ir grūti, Tom?

Es pieceļos un uzlieku plaukstu dēlam uz pleca.

– Diez vai jums vajadzētu uzdot šādus jautājumus. Ne jau bez skolas psihologa klātbūtnes.

Mēs cieši skatāmies viena otrai acīs. Var redzēt, ka aiz noplukušajiem svārkiem un zābakiem slēpjas tēraudcieta griba. Man jau agrāk būtu vajadzējis to ievērot. Vai gan es pati arī reiz nebiju noplukusi?

Pēkšņi ierejas suns. Pirmajā mirklī es neko nesaprotu, taču tad atceros, ka Toms rotaļu laukumā bija kaut ko darījis ar manu telefonu. Viņš noteikti ir nomainījis zvana toni. Atkal. Šoreiz tas izklausās pēc Bāskervilu suņa.

Ross.

Direktore nosodoši skatās. Toms milzīgā uztraukumā šūpo krēslu.

– Piedodiet, – es nosaku, mēģinādama izslēgt telefonu, taču kaut kā pamanos ieslēgt skaļruņa režīmu.

– Lilij?

– Vai varu tev piezvanīt vēlāk? – Vainīgi paskatos uz direktori un izslēdzu skaļruni. – Man ir tikšanās.

– Īsti ne.

Man izkalst mute. Kaut kas ir noticis. Es to zinu.

– Diemžēl man ir nelāgas ziņas.

Man gribas teikt, lai viņš stāsta, taču vārdi nenāk pār lūpām. Direktore uzmanīgi skatās. Toma krēsls tūlīt apgāzīsies.

– Eds. Diemžēl to nevar pateikt saudzīgi. Viņš ir miris. Noslepkavots.

– Miris? – es skaļi atkārtoju.

Toma krēsls atkal stāv uz grīdas, taču viņš ir sācis ar labo rādītājpirkstu taustīties ap zobiem. Tā ir stresa pazīme.

– Noslepkavots? – es čukstus pārvaicāju.

– Jā.

Lejup pa manu kāju notek urīna straumīte. Tikai ne direktores kabinetā! Smieklīgi, taču šis negadījums man šķiet svarīgāks par briesmīgajiem jaunumiem.

Tad es atceros radio ziņas. Brīdī, kad mēs ar Tomu meklējām vietu stāvlaukumā.

Savās mājās Rietumlondonā atrasts kāds nodurts vīrietis…

Nē. NĒ. Cilvēkiem radio ziņās nav nekāda sakara ar reāliem cilvēkiem. Visi tie, kuri iet bojā autoavārijās vai tiek nodurti Stokvelā, nāk no citām ģimenēm, nevis no manējās. Ne jau mans vīrs, kurš vairs nav mans vīrs.

– Karla ir arestēta. – Izklausās, ka arī Rosam tas šķiet neticami.

Un tad man prātā atkal atskan radio ziņas. Saistībā ar slepkavību ir arestēta kāda sieviete.

Toms ir sācis raustīt mani aiz piedurknes.

– Kāpēc tava seja izskatās tik jocīgi, mammu?

– Pagaidi, Tom.

Aizklājusi telefonu ar saliektu plaukstu, es aizgriežos prom no direktores un sava dēla.

– Viņa… viņa to izdarīja? – es čukstus vaicāju. Mani vārdi sabirst kaudzē.

Es jūtu, ka Ross pamāj. Domās redzu, kā viņš tur stāv, pūlēdamies savaldīties.

– Viņa ir apcietināta. Bet tas vēl nav viss.

Ko, man gribas noprasīt. Kas tikpat briesmīgs vēl varētu būt noticis?

– Karla grib tevi redzēt, Lilij.

Ir dzirdama savāda skaņa.

Šķiet, ka nupat kāds ir nosēdies uz grīdas un smagi nopūties. Ja es viņu nepazītu, varētu nodomāt, ka šāda nopūta liecina par padošanos.

Paklausies, es mēģinu pateikt. Varbūt mēs to varam kopīgi atrisināt.

Taču vārdi atsakās nākt man pār lūpām.

Man nepietiek elpas, lai tos izteiktu.

Ja nu brīdī, kad mani atradīs, es jau būšu pagalam?

Vai viņi sapratīs, kas patiesībā noticis?

Bez komentāriem.

Tā bija jāmāca sacīt arestētajiem klientiem. Tā bija viena no tām dažām krimināltiesību niansēm, kas bija aizķērusies viņas prātā.

– Bez komentāriem, – viņa atkārtoja. Šie vārdi pamazām kļuva par piedziedājumu. Melodiju, kas pavadīja pulsu, kas pukstēja abos deniņos.

– Pastāstiet man, kas īsti notika, – sacīja kāda balss. Tā bija sievietes balss, kas nāca no tumši zila kostīma, kas sēdēja viņai pretī pie galda. Viņa nedrīkstēja skatīties uz šo sievieti, lai nepateiktu kaut ko lieku.

Elpo dziļi.

Bez komentāriem.

Viņas prātā atkal un atkal kā ātri pārtīta filma atkārtojās dažu pēdējo stundu notikumi.

Rūperta ierašanās.

Eda kliegšana.

Nazis.

Magones raudas.

Eda vaids.

Seja.

Vīrieša seja.

Tad – bēgšana.

Pēkšņā apjausma, ka Magone bija palikusi mājās.

Mammas balss viņas prātā.

Tā lika viņai aizmest cimdus.

Kāda roka, kas satver viņu.

Stingra roka.

Sirēnas.

Rokudzelži.

Cilvēku skatieni.

Kauns policijas automašīnā.

Bez komentāriem.

Kāpnes, kas ved lejup.

Matracis.

Rīts.

Galds.

Skarba balss galda pretējā pusē.

Bez komentāriem.

Atvieglojums.

Kāds, kas varētu noticēt viņas stāstam.

Tikai tad Karla pacēla galvu un cieši uzlūkoja sievieti, kura sēdēja pie galda viņai priekšā. Sievietei labā vaiga vidū bija dzimumzīmīte. Tā izcēlās gluži kā trešā acs. Karla uzrunāja dzimumzīmīti. Vajadzēja atrast otra vājo vietu. To, kas viņu padarīja atšķirīgu. Tieši tā ar Karlu bija rīkojušies skolā. Tāpēc bija tikai godīgi, ka tagad viņa ar citiem izrīkojās tāpat. Tikai tā varēja gūt uzvaru.

– Man ir tiesības runāt ar advokātu, – Karla apņēmīgi paziņoja dzimumzīmītei. – Te būs telefona numurs. Tie cilvēki zinās, kur viņa ir.

– Viņa? – Balss pārvaicāja.

– Lilija Makdonalda.

Tumši zilais kostīms paskatās uz dokumentiem, kas salikti uz galda.

– Tāds pats uzvārds kā jums?

Karla pamāja.

– Jā. Tāds pats uzvārds.

Un tad, juzdamās tā, it kā ar viņas lūpām runātu kāds cits, Karla piemetināja:

– Viņa ir mana vīra sieva. Pirmā sieva.

– Cukurs? Līmlente? Asi priekšmeti? Košļājamā gumija? Kur tad palikuši kartupeļu čipsi? Varbūt šeit uzpirkšanai tiek izmantota košļājamā gumija. Vai arī to var izmantot citiem nolūkiem. Jau labu laiku neesmu apmeklējusi nevienu ieslodzītu klientu. Kopš vairs nedzīvoju Londonā, mans darbs ir saistīts ar tādiem pašiem vecākiem kā es. Ar ģimenēm, kuru dzīve ir saplosīta, pūloties gādāt par bērniem, kuri atšķiras no citiem. Par bērniem, kuri no valsts nesaņem visu, kas viņiem pienākas. Tie nav tikai dzemdību laikā traumēti zīdaiņi, kuru slimības vēstures vēlāk ”nozūd”. Tie ir arī tādi bērni kā Toms, kuru mīļajiem ir jācīnās, lai iedabūtu viņus vispiemērotākajā skolā, nesaņemot nekādu atbalstu.

Slepkavības, zādzības, bankrota vai naudas legalizācijas lietas – viss, ar ko biju noņēmusies Londonas birojā, – tagad ir gandrīz vai aizmirstas. Tomēr te nu es esmu. Parādu personu apliecinošu dokumentu policistei, kura sēž pie galda. Joprojām īsti nesaprotu, kāpēc es te atrodos. Kāpēc neesmu mājās pie Toma (ņemot vērā ”apstākļus”, skolas direktore ir atļāvusi viņam vienu nedēļu neapmeklēt mācības). Kāpēc esmu ļāvusi mammai viņu mierināt (kaut gan Toms izturas ievērojami lietišķi un uzdod tādus jautājumus kā ”ja tagad tētis ir miris, kas notiks ar viņa smadzenēm?”). Kāpēc es atrodos policijas iecirknī un grasos satikties ar sava vīra sievu.

Kopš tā vakara Londonā, kad es pie viesnīcas ieraudzīju Karlu kopā ar savu vīru, ir noticis tik daudz kas. Mūsu laulība ir šķirta. Ross ir paziņojis par Karlas grūtniecību. Viņiem ir piedzimusi meita. Eds ir miris. Tas izklausās tik nereāli, ka esmu spiesta to atkārtot vēlreiz.

Viss ir noticis mokoši precīzi. Gandrīz vai tā, it kā šie notikumi būtu izplānoti ar atjautīga auglīgā laika grafika palīdzību. Piedzimšana. Nāve. Divi pretstati, kam ir vairāk kopīga, nekā mēs apzināmies. Tie abi ir gan sākums, gan gals. Tie abi ir brīnumi, ko mēs nespējam izskaidrot visā pilnībā.

Un es pēkšņi saprotu, tieši kāpēc atrodos šeit. Ne jau tāpēc, ka to pieprasīja Karla. (Kad nebiju atbildējusi uz zvanu, viņa bija piezvanījusi Rosam. Droši vien tas ”nezināmais numurs” bija tieši viņa.) Nē. Es esmu šeit tāpēc, ka gribu ieskatīties viņai acīs. Gribu pajautāt, kāpēc viņa to izdarīja. Gribu pateikt, ka viņa ir izpostījusi trīs dzīves. Ka viņa ir maita. Maita, kura bija iekārojusi manu vīru jau kopš pirmā brīža. Bērns ar ļauna pieaugušā sirdi. Jā, es gribēju, lai Eds tiktu sodīts, bet ne jau tā. Ne jau noslepkavojot. Es sēroju pēc tā gaišmatainā vīrieša, kurš pirms daudziem gadiem viesībās saņēma manu roku. Neticami, ka viņš ir miris. Neticami, ka viņam bija jānomirst, lai es atskārstu, ka vēl aizvien – nolādēts – viņu mīlu, kaut gan pati nesaprotu, kāpēc. Manā bijušajā darbavietā reiz kāda sieviete no rīta ieradās ar saraudātām acīm. Viena no sekretārēm pačukstēja, ka esot nomiris viņas bijušais vīrs. Tolaik es nekādi nespēju saprast, kāpēc viņa tā bēdājas, taču nu man tas ir skaidrs. Fakts, ka sievietei vairs nav tiesību sērot par kādu, ar kuru kopā viņa savulaik dzīvojusi, padara sāpes vēl neciešamākas.