žeina Korija - Mana vīra sieva

– Vai drīkstu viņu apskatīt? Tā ir meitenīte, vai ne?

– Jā, – Eds strupi atcirta, – bet mēs patiesībā grasījāmies sēsties pie galda, tāpēc…

– Te viņa ir, – Karla pārtrauca.

Svētā dievmāte. Viņas vīrs stingi raudzījās uz Rūperta rudajiem matiem. Vai tiešām viņš bija iedomājies…

Rūperta seja atmaiga.

– Vai viņa nav burvīga? Es pat nebiju iedomājies, ka bērni ir tik mazi. Vai…

– Es teicu, ka mēs grasāmies sēsties pie galda.

Eds nu gan bija nepieklājīgs! Uztrauktā Karla mēģināja novilkt gumijas cimdus, taču tie nepadevās.

– Vai arī tu vēlētos paēst kopā ar mums? – Uzaicinājums pats pārvēlās viņai pār lūpām. Lūdzu, viņai gribējās sacīt. Lūdzu, tu esi man vajadzīgs. Tiklīdz tu būsi aizgājis, Eds kaut ko pateiks. Izcelsies kārtējais strīds…

– Man laikam būs jāiet, – Rūperts atteica, aši uzmetis skatienu Eda satumsušajai sejai. – Keitija… mana līgava… mani jau gaida.

Tātad viņi vēl aizvien bija kopā. Visas Karlas cerības, visas izmisuma pilnās, neprātīgās iedomas, kas bija viņu pārņēmušas brīdī, kad Rūperts bija piezvanījis pie durvīm, nu sašķīda drumslās.

– Līgava? – Eds izsmejoši noprasīja, nemaz lāgā nesagaidīdams, kamēr aiz viņu ciemiņa būs aizvērušās durvis. – Kā tad. Cik bieži tas puišelis ir nācis šurp?

No viņa skaļās balss Magone sagrozījās savā šūpulītī, kas bija nolikts virtuves tālākajā galā. (Eds nevēlējās izlaist viņu no acīm.)

– Ko tu īsti gribi sacīt?

Eds pieliecās viņai pavisam tuvu klāt.

– Es redzēju, kā tu nosarki, kad viņš ienāca pa durvīm. Es redzēju, kā tu pūlējies runāt tā, it kā nekas nebūtu noticis. – No viņa lūpām šķīda siekalas. – Viņa mati ir tādā pašā krāsā kā mūsu meitai. Ja vien viņa ir mūsu meita.

– Kā tu vari runāt tādas blēņas? Tu taču zini, ka tavam vectēvam bija rudi mati. Tu pats teici, ka tādas lietas bieži parādās otrajā paaudzē.

Eds sagrāba viņu aiz rokām un spēcīgi saspieda.

– Cik izdevīgs aizbildinājums! Bet mēs abi taču zinām, cik tu esi izlaidīga.

Pūlēdamās izrauties, Karla atkliedza:

– Un tu pats? Tu vienā mierā pameti savu sievu manis dēļ, vai tad ne?

– Un tu vienā mierā mani no viņas aizvilināji.

Kas notika pēc tam? Kas notika pēc tam? Cik reižu viņai šis jautājums tiks uzdots turpmāko dažu dienu, nedēļu, mēnešu laikā?

Karla zināja vienīgi to, ka tas notika pēkšņi.

Viņa spēja atcerēties tikai to.

Atskanēja kliedziens. Magone šūpulītī. Vēl viens kliedziens. Viņa pati, jo Eds sāka viņu purināt aiz pleciem.

Virtuves nazis.

Virtuves nazis ar zaļo spalu. Vēl viena lieta, ko Lilija nebija paņēmusi sev līdzi.

Briesmīgs vaids, kas lika viņai nodrebēt.

Asinis.

Un tad bēgšana. Skrējiens cauri parkam, kamēr visas domas joņoja viņai apkārt.

Es viņu ienīstu. Es viņu ienīstu.

Mamma! Kur tu esi?

Kaut nu visu varētu sākt no gala.

– Savās mājās Rietumlondonā atrasts nodurts kāds vīrietis. Tiek uzskatīts, ka…

Tad Toms pārkliedz radio.

– Tev tas jāizdara vispirms, mammu! Es tev jau esmu to teicis.

Cik muļķīgi! Es lieliski zinu, ka Tomam vajag, lai es piesprādzējos pirmā. Pareizāk sakot, tas ir jāizdara precīzi četras sekundes pirms viņa. Viņš uzņem laiku ar savu pulksteni. Tas ir viņa kārtējais rituāls. Viens no tiem, ko parastā dienā pavisam noteikti nav grūti izpildīt.

Tomēr šodien es nez kāpēc jūtos nelāgi. Iespējams, pēc vakardienas brauciena uz Londonu vēl aizvien esmu nogurusi.

Iespējams, tas ir tāpēc, ka tuvākajā laikā man jātiekas ar Toma skolas direktori, lai runātu par kārtējo ”negadījumu”. Iespējams, tas ir tāpēc, ka pēcpusdienā mani gaida īpaši nepatīkama tikšanās ar valsts veselības aprūpes dienesta ierēdni, lai runātu par kārtējo slimības vēsturi, kas ir pazudusi pēc tam, kad pasaulē nācis kārtējais bērns, kas dzemdībās palicis bez skābekļa. Vai arī mani ir saniknojis Eda nesenais paziņojums, ka viņš grib ņemt mūsu dēlu pie sevis.

Es iedarbinu motoru, iegalvodama sev, ka tajā Londonas rajonā dzīvo daudzi vīrieši. Ik dienu kāds tiek sadurts. Nav neviena iemesla – itin neviena –, kura dēļ tam vajadzētu būt kādam, ko pazīstu, tomēr man pati no sevis ir uzmetusies zosāda. Krustojumā es nogriežos pa kreisi un pēdējā brīdī bīstami nobremzēju, lai palaistu garām motociklistu, kurš nepārprotami ir pārsniedzis ātrumu.

– Ja tu nebūtu apstājusies, tas motociklists būtu varējis nomirt, – Toms lietišķi piezīmē.

Paldies.

– Varbūt viņam paliktu tikai daļa smadzeņu, tāpat kā Stīvenam, – Toms turpina. – Vai tu zināji, ka cilvēka āda sver divreiz vairāk par viņa smadzenēm?

Dēlam droši vien ir taisnība. Parasti tā arī ir. Taču šoreiz man jādomā par Stīvenu, zēnu, kurš nesen sācis mācīties Toma klasē. Kad viņam vēl nebija pat gads, viņa ratiņiem uztriecās kravas automašīna. Šoferi tobrīd bija piemeklējusi sirdslēkme. Neviens viņu nevarēja vainot. Pat ne Stīvens, kurš savā pasaulē jūtas ļoti laimīgs. Pat ne viņa vecāki, kaismīgi kristieši, kuri apgalvo, ka tas esot viņu dzīves izaicinājums. Mums, pārējiem, atliek vienīgi nokaunēties.

Arī Edam. Kā viņam vispār ir ienācis prātā paziņot, ka viņš grib ņemt Tomu pie sevis? Pat nedēļas nogalēs viņš ierodas tikai retu reizi, bieži vien pēdējā brīdī paziņodams, ka vispār neatbrauks. Kopš Karlai ir piedzimis bērns, tas notiek aizvien biežāk. Cik var noprast, tad viņai neklājas labi.

– Uzmanies! – Toms asi uzsauc, un tai pašā mirklī kravas auto otrā ielas pusē skaļi uztaurē.

Kas ar mani notiek? Tā nav tikai neprasmīga braukšana. Vainīgas nav tikai rudens lapas, kuru dēļ mans auto ir paslīdējis. Es vairs nepavisam nespēju koncentrēties. Tā mēdz gadīties, ja tava vīra sievai nesen piedzimis bērns. Pirms tam mūs ar Edu vienoja kaut kas tāds (pareizāk sakot, kāds), kas nevienam no mums nebija kopīgs ar kādu citu. Tā bija nesaraujama saikne. Bet nu viņš guļ blakus Karlai un ir viņu apskāvis. Viņi skatās uz savu bērnu – Ross teica, ka tā esot meitenīte, – ar tādu pašu bijību, ar kādu mēs ar Edu savulaik lūkojāmies uz Tomu. Eds noteikti Karlu uzslavē, ka viņa bijusi tik drosmīga. Tāpat kā savulaik bija slavējis mani. Viņš sola, ka būs labākais tēvs, kāds vien iespējams. Tāpat kā savulaik bija solījis man. Naktīs viņš ceļas, lai ietu pie raudošā bērna. (Eds vienmēr uzstājīgi vēlējās to darīt un nesa Tomu uz mūsu gultu, lai es varētu atbalstīties pret spilveniem un viņu pabarot.) Un vēl – es to redzu tik skaidri! – viņš ēdina savu mazo meitiņu ar pienu, ko Karla ir atslaukusi pudelītē, lai naktīs viņu nevajadzētu traucēt. Un vēl Eds viņas zīmē, sparīgi skicēdams, kamēr abas guļ. Viņa ogle ar mīlestību un maigumu slīd pa lapu.

Tas ir tik netaisnīgi. Es vienmēr esmu ilgojusies pēc meitas, lai varētu viņu uzpost, iet ar viņu iepirkties un dalīties noslēpumos, taču pēc Toma diagnozes Eds vairs negribēja nevienu bērnu.

Man ir jākoncentrējas. Esam jau gandrīz pie skolas. Toms, kurš līdz šim ir izturējies ļoti mierīgi, paturot prātā, ka viņam ir lielas nepatikšanas, nu sāk izskatīties uztraucies. To vienmēr var redzēt, jo viņš sāk plūkāt spalviņas sev no rokas. Pirms kāda laika es vienu no tām paņēmu DNS testam.

Iestūrēju stāvlaukumā un pagriežos pret viņu. Mans dēls. Mans zēns. Mans īpašais zēns, kuru esmu gatava aizstāvēt līdz pēdējam elpas vilcienam.

– Mēs par to jau esam runājuši, Tom, – es saku, skatīdamās viņam tieši acīs, virknēdama vārdus lēni un mierīgi, kā man ieteica ārste. – Mums vajadzēs precīzi paskaidrot tavas skolas direktorei, kāpēc tu iesiti Stīvenam.

Toma seja sastingst. Tā ir dumpīga. Nekādas nožēlas.

– Es tev jau teicu. Viņš iespēra pa maniem sporta apaviem, kas bija nolikti vienā rindā.

– Bet viņš tā nemaz negribēja darīt.

– Man vienalga. Viņš tik un tā to izdarīja. Neviens nedrīkst pieskarties manām mantām.

It kā es to nezinātu. Tas nozīmē, ka man ir jāpērk daudz rezerves lietu, jo viņš kādā brīdī no tām neizbēgami atsakās. Rezerves kurpes. Rezerves džemperi. Rezerves matu sukas. Es paliecos uz priekšu, lai izslēgtu radio. Lūdzu, Dievs, kaut nu Tomam netiktu izteikts kārtējais brīdinājums. Mans pirksts jau grasās nospiest radio izslēgšanas pogu, taču kaut kas liek man aprauties. Kopš pēdējām ziņām ir pagājusi pusstunda. Pēc minūtes sāksies nākamā ziņu pārraide.

– Rietumlondonā ir atrasts nodurts vīrietis, – diktore gandrīz priecīgi atkārto. – Saistībā ar slepkavību ir arestēta kāda sieviete.

Šajā mirklī iezvanās mans telefons.

– Tu nedrīksti atbildēt, – Toms viegli paklauvē pa savu pulksteni. – Mēs jau esam nokavējuši trīsdesmit sekundes.

Numurs nezināms.

Parasti šādi zvani gadās tajos retajos brīžos, kad Eds (vai arī dažreiz Karla) zvana, lai vienotos par nedēļas nogalēm. Pirms dažiem mēnešiem Eds ir sācis slēpt savu numuru, jo es šad tad neatbildēju uz viņa zvaniem. Es sev saku: ja tas būs kaut kas steidzams, Eds – vai kāds cits – piezvanīs vēlreiz. Tad es savācu savas piezīmes, kaut gan esmu pienācīgi sagatavojusies, un dodos pāri rotaļu laukumam kopā ar savu dēlu, kurš ir paņēmis manu telefonu un noņemas ar to. Jebkurā citā brīdī es būtu mēģinājusi viņam to atņemt, taču nu mans prāts ir pārāk aizņemts ar gaidāmo tikšanos.

– Paldies, ka atnācāt, – direktore saka.

Viņa ir laipna, taču izskatās diezgan nevīžīga. Vērodama, kā Toms rūpīgi noliek krēslu tā, lai tas atrastos precīzi uz vienas līnijas ar manējo, es nodomāju, ka viņa ir no tām sievietēm, kuras nēsā vilnas auduma kleitas, kas sniedzas līdz ceļgaliem, un īsus zābaciņus bez papēžiem. Viņa apgalvo, ka ir eksperte Aspergera sindroma jomā, taču dažreiz man rodas sajūta, ka viņa Tomu neizprot, jo vēršas pie viņa ar emociju vadītiem jautājumiem. Mana rūgtā pieredze liecina, ka tā nav lieliska doma.