– Varbūt jūs gribat viņu nokristīt, – medmāsa saspringti sacīja. Viņai rokās bija veidlapa. – Te rakstīts, ka jūs esat katoļi. Ir atnācis arī mācītājs. Ja gribat, varat ar viņu parunāt.

– Es nesaprotu…

– Mīļā, – kāds tukls, jauns vīrietis ar baltu garīdznieka apkaklīti satvēra viņas rokas tik cieši, it kā būtu viņai tuvs draugs. – Medmāsa cenšas pateikt, ka jūsu meitai ir kļuvis sliktāk. Vai vēlaties, lai mēs viņu sagatavojam mūžīgajai dzīvei, kas viņu sagaida?

Žurkulēns grasījās mirt? Vai tas nebūtu visu viņas problēmu atrisinājums? Kāpēc tad Karla juta, ka viņu pārņem šķebinošas bailes?

– Tas nevar būt.

– Mīļā, tā Kunga plāni ne vienmēr ir izdibināmi.

– Vai gribat viņu paauklēt, mīļā?

Nē. Tas varēja izkrist viņai no rokām.

Viens no ārstiem pamāja medmāsai. Žurkulēns ar visiem vadiem tika ielikts Karlai rokās. Viņai sejā cieši raudzījās divas mazas, vērīgas acis. Žurkulēnam bija savādi garš, gandrīz aristokrātisks deguns. Un tad Karla to ieraudzīja.

Sīku, rudu matiņu uz kailā pakausīša.

– Magone, – viņa nočukstēja. – Viņu sauks Magone. Magone Frančeska.

Brīnumainā kārtā nākamajā rītā Magone jau bija sākusi atlabt.

– Tev vajadzēja pirms vārda došanas vispirms apspriesties ar mani, – Eds paziņoja, kad beidzot bija ieradies slimnīcā. Viņa elpa smirdēja pēc viskija.

– Es būtu to izdarījusi, ja vien tu būtu te bijis, – Karla atcirta, nenovērsdama skatienu no savas meitas, kura bija ievietota atpakaļ inkubatorā.

– Ja gribi zināt, tad man vajadzēja pārdot gleznu.

– Būs jau labi, – medmāsa iejaucās. – Ja gribat zināt manas domas, Magone dabūja to, kas viņai bija vajadzīgs. Mammas mīļumu. Protams, ārsti apgalvos, ka tikai viņu prasme ir palīdzējusi glābt meitenītes plaušas, taču nekas nespēj pārspēt mīlestību. Es teiktu, ka viņai ir brīnišķīgs vārds. Mums te jau sen nav bijis nevienas Magones.

– Laikam gan tas ir diezgan īpašs, – Eds negribīgi atzina. – Jocīgi, kā matu krāsa mēdz parādīties otrajā paaudzē, vai ne? Zini, manam vectēvam bija kastaņbrūni mati.

Neticami, taču ar katru mēnesi Magone aizvien ātrāk atkopās. Tas mīlestības – jā, mīlestības! – uzplaiksnījums, ko Karla bija sajutusi dramatiskā brīža laikā, pamazām pagaisa. Nu uzradās bailes. Nē, Karlai gribējās iebilst, kad sākās runas par to, ka Magone jau esot ”gandrīz gatava” doties uz mājām. Kā gan viņa viena pati spēs tikt galā ar tik trauslu bērnu?

– Es zinu, ka tev ir ļoti grūti, taču viss būs labi, – Eds paziņoja, auklēdams meitiņu. Viņam jau bija viegli runāt. Viņš prata apieties ar zīdaini, toties Karla bija bezcerīga. Un viņai šķita, ka pēc mammas nāves viņa zaudējusi daļu no sevis pašas. Viņai nemūžam nebija vajadzējis pamest mammu un braukt uz šo valsti.

– Tā ir tikai viegla pēcdzemdību depresija, – sacīja aprūpētāja, ieradusies pie Karlas un atradusi viņu noraudājušos. – Tā ir pavisam dabiska parādība, it īpaši pēc grūtām dzemdībām. Ja tā nemitēsies, tomēr paziņojiet mums. Dabiska parādība? Viss taču bija pilnīgi un galīgi sajucis. Karlai bija briesmīgi bail atstāt savu meitu vienu. Ja nu viņa pārstās elpot? Un tomēr, ja tas notiktu – cik briesmīga doma –, Karla varētu atbrīvoties no šīs šausmīgās, nomācošās atbildības.

Ja vien viņa varētu izgulēties, varbūt viss būtu labi, taču Magone drīzāk snauda, nevis nogulēja divas vai trīs stundas, kā bija rakstīts grāmatās par zīdaiņiem. Tiklīdz Karla pamanījās aizvērt acis, Magone atkal sāka kliegt. Karla jutās tā, it kā divdesmit četras stundas no vietas atrastos lidmašīnā, kas ne reizi nenolaižas, lai uzpildītu degvielu. Dienu pēc dienas. Nedēļu pēc nedēļas.

– Viņa ir par vāju, – aprūpētāja aizrādīja. – Varbūt nāktu par labu, ja jūs viņu piebarotu ar pudelīti.

Tātad ar Karlas pienu vien bija par maz? Eda sejā kārtējo reizi varēja skaidri lasīt, ka viņa bija neveiksminiece. Magones satraucoši zilo acu skatiens visur sekoja Karlai gluži kā vēl viens pārmetums.

– Vai jūs jau esat bijušas uz jauno māmiņu nodarbībām? – aprūpētāja kādā citā brīdī ievaicājās.

Par laimi, Eds tobrīd atradās galerijā.

– Jā, – Karla sameloja. Patiesībā viņai bija pārāk bail, ka Magone varētu dabūt kādu slimību no citiem grupas bērniem. Pasaulē taču bija tik daudz šausmīgu mikrobu! Vai arī mamma bija jutusies tāpat? Žēl, ka viņai to vairs nevarēja pavaicāt…

Tikmēr banka bija zaudējusi pacietību un grasījās Edam un Karlai atņemt māju. Ja pēc mēneša māja netiktu pārdota, banka bija nolēmusi to pārņemt. Tā bija rakstīts Edam adresētajās vēstulēs, tajās, ko viņš no Karlas slēpa, bet viņa tās bija iemācījusies uzmeklēt.

Tomēr Karla negribēja riskēt un izraisīt kārtējo strīdu. Būdams sliktā noskaņojumā, Eds viņai šķita biedējošs, it īpaši tagad, kad bija sācis dzert vairāk nekā jebkad. Viņa acis kļuva sarkanas un augums trīcēja tā, it kā tajā būtu iemājojis kāds cits. Eds pat sāka runāt par to, ka vajadzētu ņemt Tomu pie sevis. (”Esmu par to jau runājis ar Liliju.”)

– Bet es taču netiktu galā, – Karla bija iebildusi.

– Esi taču līdzcietīgāka, Karla. Viņš ir mans dēls, un es gribu, lai viņš dzīvo kopā ar mums.

Kur gan bija palicis kādreizējais Eds? Un tomēr viņš prata tik maigi nomierināt Magoni, kuras plaušas tagad darbojās uz pilnu slodzi gan dienā, gan naktī.

– Ej nedaudz atpūsties, – Eds mēdza sacīt, likdams noprast, ka ir priecīgs, jo Magone klausa viņam, nevis Karlai.

Taču Karla nespēja iemigt, nemierīgi grozīdamās un prātodama par to, kas būtu varējis notikt, ja viņa un mamma nebūtu tik neveiksmīgi apmetušās kaimiņos Lilijai un Edam.

Dažreiz saikni ar bērnu izdodas izveidot tikai pēc laba laika. Vēl viens teikums no tām grāmatām par zīdaiņiem, kas atradās plauktā kopš Toma dzimšanas. Taču ikreiz, kad Karla paņēma rokās šo sīko radībiņu, lai pieliktu to pie krūts (tikai tā bija iespējams to nomierināt), viņu pārņēma briesmīga, nomācoša panika.

Sākotnējās bailes par bērna iespējamo nāvi bija aizstājušas citas raizes. Priekšlaicīgo dzemdību izraisītajā panikā viņa uz laiku bija aizmirsusi to pēdējo smalkajā rokrakstā rakstīto zīmīti.

tu un tavs bērns par to samaksās

Pārradusies no slimnīcas, Karla atviegloti secināja, ka zīmīte vēl aizvien atradās viņas somā. Tātad neviens cits to nebija atradis.

– Tas būs mūsu noslēpums, – Karla uzrunāja bērnu, kas plosīja viņas krūšgalus, liekot tiem asiņot. – Tu nevienam neko nedrīksti stāstīt.

Kas attiecās uz vēstules rakstītāju, tad Karla bija pārliecināta, ka tā noteikti bija sieviete. Kāda, kura bija nostājusies Lilijas pusē. Viena no viņas draudzenēm, kura gribēja atriebties par Liliju. Iespējams, viņas kādreizējā sekretāre, kura bija izlikusies laipna toreiz, kad Karlai bija nogājuši ūdeņi. Viņa nevienam nedrīkstēja uzticēties.

– Es raizējos par tevi, – Eds nebeidza vien atkārtot. – Tu maz ēd. Magonei nepietiks piena.

Tātad bija iespējams nomirt arī tā. Viņas abas varēja nomirt badā. Tad viņas varētu nonākt debesīs pie mammas.

– Viņai sapņos visu laiku rādās kaut kāda vēstule, – Karla dzirdēja, kā Eds stāsta aprūpētājai, kura bija izsaukta viņu apraudzīt. Kad tie abi domāja, ka viņa ir nolikusies atpakaļ gultā, Karla vienmēr noklausījās aiz durvīm.

– Ziniet, dzemdības ir traumatiska norise, – aprūpētāja strupi atteica. – Viņai ir tiesības šad tad redzēt murgus.

Murgus? Šie cilvēki pat nenojauta, kāds nemiers pastāvīgi valdīja viņas prātā. Bija jāizdomā cits plāns. Bet kāds? Izejas nebija. Karlu gaidīja tikai nebeidzama tumsa, kas viņu aprija, draudot nosmacēt. Avīzē viņdien bija rakstīts par kādu sievieti, kura bija nosmacējusi savu bērnu. Viņai bija piespriesti desmit gadi cietumā. Būtu bijis vairāk, ja viņa nebūtu cietusi no pēcdzemdību depresijas. Bet Karlai taču tādas depresijas nebija. Eds apgalvoja, ka tas esot tikai mīts. Lilijai pēc Toma piedzimšanas nekas nebija kaitējis. Kad pasaulē nāca bērns, vajadzēja vienkārši samierināties, ka dzīve mainījusies, un dzīvot tālāk.

Tas nozīmēja, ka visam vajadzēja notikt pēc Eda prāta.

– Esmu mums izcepis vistu. – Eds saņēma Karlu aiz elkoņa un veda uz galda pusi. – Tā tev nāks par labu. Saņemies, Karla. Tu taču zini, ka tas ir tavs mīļākais ēdiens.

Ēdiens? Kā viņa vispār varēja ēst?

Eds sev ielēja vēl vienu vīna glāzi.

– Vai tev jau nepietiek? – Karla asi noprasīja.

– Ko tad tu darīsi? Vēlreiz man iesitīsi, tāpat kā toreiz Toma acu priekšā?

– Es tev neiesitu. – Kaut viņš vienreiz beigtu par to runāt! Viņa bija tikai pastiepusi roku, lai neļautu Edam atkorķēt kārtējo pudeli, un viņš tai pašā brīdī bija pagriezies uz viņas pusi. Nudien, pieskatot Lilijas dēlu, vismaz vienam no viņiem taču vajadzēja būt skaidrā prātā.

– Velns parāvis, es iedzeršu vēl vienu glāzi kaut vai tikai tāpēc, lai nosvinētu savu dzimšanas dienu! Tieši tā. Tu par to jau biji aizmirsusi, vai ne?

Kāds tur brīnums, ka Eds bija tik dusmīgs. Bet Karlai vajadzēja nemitīgi noņemties ar Magoni. Viņa taču nevarēja visu paturēt prātā!

Trīcēdama bailēs un dusmās, Karla piegāja pie izlietnes un uzvilka gumijas cimdus. (Mamma bija teikusi: ”Tev vienmēr ir jāsaudzē rokas.”)

– Nemazgā tās pannas, kamēr mēs vēl neesam paēduši. Es tev jau teicu, ka vēlāk pats to izdarīšu.

Karla atgrieza karstā ūdens krānu un dusmīgi iešļāca bļodā mazgājamo līdzekli.

Pie durvīm kāds piezvanīja, un viņai sažņaudzās sirds. Vai tas atkal bija kaimiņš? Viņš jau reiz bija žēlojies par viņu strīdiem.

– Tu!

Vai tiešām Eds varētu tik rupji runāt ar kaimiņu? – Rūpert! – Karla pagriezās un juta, ka nosarkst.

– Piedodiet, ka nāku bez brīdinājuma, taču es nejauši gadījos šajā rajonā.

Viņš sniedza sudrabainā papīrā skaisti iesaiņotu dāvanu, kas bija pārsieta ar savirpinātām lentītēm.

Karla sāka svīst no bailēm, satraukuma, pārbīļa un cerībām; tas viss viņā bija neiespējami sajaucies.