žeina Korija - Mana vīra sieva

Un tomēr dažreiz nākas kaut ko izdarīt aplam, lai beidzot viss atkal būtu labi.

Un tieši tā tobrīd vajadzēja rīkoties arī man. Gadījumam, ja nu manī jau būtu sākusi augt Džo iesētā sēkliņa.

Tā nu es iznācu no vannas istabas, saņēmu Edu aiz rokas un aizvedu uz gultu.

Pēc mēneša es atklāju, ka esmu stāvoklī. Es gaidīju bērnu, kas varēja piederēt citam vīrietim.

– Karla? Vai tu mani dzirdi?

Šķiet, tikai pirms dažām minūtēm kāds ātrās palīdzības automašīnā bija uzdevis viņai šo pašu jautājumu, taču šoreiz šī balss piederēja kādam citam. Tas bija Eds.

Pirmajā mirklī Karlai iešāvās prātā, ka viņš bija atradis zīmīti ar īpatnējo rokrakstu. Viņa to bija ielikusi somā, vai ne? Bet varbūt viņš to bija izrakņājis. Eds jau reiz bija tā darījis, aizbildinādamies, ka ir meklējis sīknaudu.

– Viss ir kārtībā, Karla. Es tagad esmu tev līdzās. Un mums ir skaista meitiņa.

Meitiņa? Lūdzu, nē. Ja viņai bija meitiņa, tas nozīmēja, ka viņa varēs pieļaut tādas pašas kļūdas kā Karla un mamma. Tas nekad nebeigsies.

– Viņa ir ļoti sīciņa, Karla. Sver tikai dažas mārciņas. Ārsti apgalvo, ka viņa būs pavisam vesela.

Kā gan tas bija iespējams? Karla pat neatcerējās, ka būtu dzemdējusi. Eds meloja.

Viņš jau senāk bija melojis Lilijai. Kāpēc gan lai viņš tagad nemelotu Karlai?

Karla ieraudzīja viņa seju. Eds bija noliecies pār viņu. Viņš noskūpstīja Karlu uz vaiga. No šī pieskāriena sievietei pārskrēja nepatīkamas trīsas.

– Tu mūs visus briesmīgi pārbiedēji, mīļā.

– Tā nebija mana vaina, – Karla izmocīja.

Eda balsī ieskanējās skarbums.

– Es būtu varējis zaudēt jūs abas.

– Kas īsti notika? – Karla klusi pavaicāja.

– Bērns nolēma piedzimt pirms noteiktā laika. – Tā jau bija cita balss. Karla mēģināja pagriezties, lai paskatītos uz runātāju, taču sajuta sāpes. – Labi vien ir, ka tā. Izrādījās, ka jums ir zemu novietota placenta, mīļā, un mums nācās veikt ķeizargriezienu. Jūs nu gan te sacēlāt īstu traci! Vai tagad jūs vēlētos aplūkot savu bērnu?

Kādu bērnu? Nekāda bērna te nebija. Karla neko nedzirdēja. Viss kļuva skaidrs. Bija noticis kaut kas briesmīgi nelāgs.

– Intensīvās aprūpes nodaļa ir tepat līdzās, mīļā. – Nu viņa skaidri ieraudzīja medmāsu zaļā uzsvārcī. – Jums vēl aizvien nedaudz ļogās kājas, vai ne? Iesēdīsimies šajā ratiņkrēslā, labi? Mums jādodas uz to pusi.

– Vai tas ir vesels? – Karla vārgi noprasīja.

– Viņa, – Eds stingri pārlaboja, – ir īsta cīnītāja.

Tomēr Karla pamanīja, kādu skatienu viņš uzmeta medmāsai. Tas bija baiļu pilns.

– Klāt esam, mīļā.

Vai tad tas ir bērns? Karla cieši skatījās uz inkubatoru. Tajā gulēja mazs žurkulēns. Tā āda bija tik bāla un caurspīdīga, ka šis radījums izskatījās pēc beigta putnēna, ko Karla reiz bija atradusi pie viņu vecās mājas toreiz, kad viņas vēl bija dzīvojušas līdzās Lilijai un Edam. (”Neaiztiec to,” mamma bija iespiegusies un steigšus aizvilkusi Karlu uz autobusa pieturu.)

Šis radījums nebija lielāks par Eda plaukstu. No tā spraucās vadi. Radījuma acis bija ciet. Seju, ja vien tā to varēja nosaukt, daļēji sedza maska.

– Viņai šobrīd tiek dots skābeklis, mīļā, – medmāsa saudzīgi paskaidroja. – Cerams, ka pēc dažām nedēļām viņa varēs elpot pati.

Pēc dažām nedēļām?

– Diemžēl jūs kādu laiku nevarēsiet ņemt viņu rokās, taču varat ar viņu aprunāties.

– Zīdaiņi dzird, ja ar viņiem runā, – Eds iejaucās. Viņš izklausījās tik zinošs un tai pašā laikā iedomīgs. Īsts lietpratējs, salīdzinot ar Karlu. – Mēs kādreiz visu laiku runājām ar Tomu.

– Bet kā tas var kaut ko sadzirdēt, ja ir tik slims?

– Jūs pat nevarat iedomāties, mīļā. Pēc dažām dienām jūs varēsiet doties mājās. Ķirurgs ir labi pastrādājis, kaut gan jums vajadzēs atpūsties un jūs nedrīkstēsiet celt neko smagu. Bērnu varēsiet apciemot katru pēcpusdienu un vakaru. – Medmāsa klusi nopūtās. – Savulaik mums bija īpaša vieta, kur vecāki varēja pārnakšņot, taču pēc finansējuma samazināšanas no tās diemžēl nācās atteikties.

Gandrīz neklausīdamās, Karla turpināja pētīt žurkulēnu. Tā mazais, uzpūstais vēderiņš cēlās un krita savādā, vienmērīgā ritmā. Pārējais aiz maskas un vadiem gandrīz nebija saskatāms. Tas bija viņas sods! Lūk, ko viņa bija saņēmusi par citas sievietes vīra nolaupīšanu. Un nu viņa būs pavisam iedzīta sprostā – daudz vairāk nekā līdz šim. Kā gan viņa varēs atgriezties darbā? Eds jau tā bija iebildis pret šādu ieceri, bet, ja bērns būs slims, tas būs neiespējami.

Karla nikni uzklupa Edam.

– Kāpēc tu mani padarīji grūtu?

– Kuš, kuš, – medmāsa papliķēja viņai pa plecu. – Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudzas no manām dāmām tā saka. Kad iepazīsiet savu bērnu, jūs tā vairs nedomāsiet.

Eds satriekts cieši skatījās uz Karlu.

– Saņemies taču! Tev jābūt stiprai mūsu meitiņas dēļ.

Bet šis radījums taču nemaz nelīdzinājās meitenei un vispār neizskatījās pēc cilvēciskas būtnes.

– Es to negribu redzēt, – Karla atcirta, dzirdēdama, kā viņas balsī ieskanas histērija. – Aizvāciet to prom. Es gribu savu māti. Kāpēc viņas te nav? Iedodiet man telefonu. Tūlīt. Man ar viņu jārunā.

– Karla…

– Nē! Izbeidz mani tik ļoti kontrolēt. Iedod man savu mobilo telefonu.

Eds un medmāsa saskatījās. Kas te īsti notika?

– Karla, mīļā, paklausies… – Eds aplika roku viņai ap pleciem. – Es negribēju tev to teikt, kamēr tu nebūsi atlabusi, bet, kamēr tu dzemdēji, piezvanīja tava vecmāmiņa. Diemžēl tava māte bija slima.

Karla sastinga.

– Cik slima?

– Viņa jau labu laiku ārstējas no vēža. Ziemassvētkos tava māte nemaz nedevās pie krustmātes. Viņa bija slimnīcā. Patiesībā kopš tā laika viņa jau vienreiz ir no slimnīcas iznākusi un vēlreiz tajā atgriezusies.

Karlai izkalta mute.

– Bet tagad taču viņai ir labāk? Viņa atbrauks apskatīt savu mazmeitu?

Eds mēģināja viņu noturēt, taču Karla viņu atgrūda.

– Runā. STĀSTI!

Edam acīs bija asaras. Medmāsai tāpat.

– Tava māte ir mirusi, Karla. Viņa nomira neilgi pēc tava bērna piedzimšanas. Man ir tik ļoti žēl.

Atgriezusies pludmalē, es metos skriet prom no Džo. Virs galvas klaigā kaijas. Tikai tad es aptveru kaut ko tik acīmredzamu, ka ir jābrīnās, kāpēc tas man nav ienācis prātā jau agrāk. Ja man izdosies pierādīt, ka Toms nav Eda bērns, es taču noteikti varēšu panākt, lai viņiem aizliedz tikties. Edam nemaz nav jāzina, kurš ir Toma īstais tēvs.

Daudz svarīgāk – es varēšu liegt ar Tomu satikties arī sava vīra sievai.

Viens mazs solītis, lai ar zobiem un nagiem atkarotu nelielu daļu savas dzīves. Paturētu savu bērnu sev pašai.

Bet, ja Toma un Džo DNS sakritīs, mana bērna tēvs būs slepkava.

Tālumā viļņos šūpojas maza laiviņa.

Tad man prātā iešaujas vēl kāda doma. Daudz labāka par iepriekšējo.

Mamma bija nomirusi, nesagaidīdama Karlu?

– Bet es taču tā arī nepaguvu atvadīties, – viņa šņukstēja klausulē, runādama ar nonna.

Arī vecmāmiņa raudāja.

– Viņa negribēja tevi apbēdināt.

Klausulē varēja dzirdēt dobjas vīrieša raudas. Nonno.

Vai mamma viņam galu galā tomēr nebija vienaldzīga?

Vēlāk izrādījās, ka visi bija no Karlas to slēpuši. Tikai tagad visas pazīmes saplūda vienotā attēlā. Mammas vājais augums pirms Karlas aizbraukšanas. (Viņai pavisam nesen bija konstatēts vēzis.) Vārgā balss telefona sarunu laikā. Vēlākā uzstājība, ka vēstules ir labākas par dārgiem telefona zvaniem. Solījums, ka viņa ieradīsies Anglijā, kad bērns būs piedzimis, bet pagaidām viņai ”nav laika”. Un tagad Karlai vajadzēja tikt galā ne vien ar savām bēdām, bet arī ar šo drisku. Šo radījumu.

Kad tu varēsi viņu paņemt rokās, sajūta būs pavisam citāda.

Tā nemitīgi apgalvoja gan Eds, gan medmāsas, bet, kad žurkulēns beidzot tika ielikts Karlai rokās, atskanēja spalgs elektronisks pīkstiens.

– Viss ir kārtībā, mīļā, – medmāsa paskaidroja. – Tas tikai nozīmē, ka bērns vēl nevar iztikt bez skābekļa.

Tas viss bija tik biedējoši. Kā gan viņa varēja ņemt šo radījumu uz mājām, ja tas pats nemaz nespēja paelpot?

– Tādas lietas nenotiek tik ātri, – jaunā ārste strupi paskaidroja.

– Es arī viņai visu laiku tā saku, – Eds iejaucās, it kā pats būtu medicīnas speciālists.

Karla kārtējo reizi sajutās kā bērns, kurš nekad neko nespēj pateikt pareizi. Kaut nu mamma būtu līdzās un varētu viņai palīdzēt. Viņa nu gan zinātu, kas darāms.

Dažbrīd Karlai uzmācās domas, ka viņas īsto bērnu kāds bija atņēmis. Žurkulēns nemaz nelīdzinājās ne viņai, ne Edam. Vēl ļaunāk: viņiem bija pateikts, ka priekšlaicīgi dzimušiem bērniem bieži vien mēdz būt attīstības problēmas. Ārsts apgalvoja, ka tās varot parādīties tikai vēlāk. Kā lai pacieš tādu neskaidrību?

Pēc piecām nedēļām, kad Karla, Eda pamudināta, kārtējo dienu bija negribīgi ieradusies apmeklēt žurkulēnu, viņa ieraudzīja, ka ap inkubatoru sapulcējušies cilvēki. Tas nebija nekas neparasts. Šurp nemitīgi tika vesti medicīnas studenti, lai tie varētu apbrīnot vismazāko bērnu, kāds šogad bija nācis pasaulē šajā slimnīcā. Taču tagad skanēja vēl nekad agrāk nedzirdēts brīdinājuma signāls un ekrānā līdzās inkubatoram kaut kas mirgoja.

– Mēs centāmies ar jums sazināties, – kāda medmāsa steidzīgi nobēra, – taču jūs abi bijāt izslēguši telefonus. Vai esat jau izdomājuši bērnam vārdu?

Karlai visi to bija prasījuši jau kopš žurkulēna piedzimšanas, taču grūtniecības laikā viņa bija noraidījusi visus Eda ieteikumus, it kā šādi varētu noliegt arī pašu grūtniecību. Tagad šis radījums gulēja te, bet Karla joprojām negribēja dot tam vārdu. Tādējādi tiktu atzīts, ka radījums te paliks uz visiem laikiem.