Mans ķermenis ir saspringts. Stīvs no ļaunas priekšnojautas.
Es dzirdu, kā viņa tuvojas.
PIECDESMITĀ NODAĻA
Sāpes sākās nākamajā dienā, kad Karla darbā pārskatīja saņemtās vēstules. Paldies dievam, vienmēr kaut kas atradās. Kāda vēstule, līgums, telefona zvans, tikšanās ar advokātiem. Jebkas, lai tikai varētu nedomāt par Edu, kurš gaidīja viņu mājās, uzmanīdams pulksteni un turēdams rokā pudeli.
– Te ir vēl viena, – paziņoja Lilijas bijusī sekretāre, pabāzdama galvu pa durvīm. – To nupat atnesa kāds cilvēks. Karlas sirds iepukstējās straujāk, kaut gan tas bija pilnīgi lieki. Daudzas vēstules netika piegādātas pa pastu. Kurjeri nebija nekas neparasts. Un tomēr, paņēmusi aploksni, Karla ieraudzīja, ka viņas vārds bija nevis uzdrukāts, bet gan uzrakstīts ar lieliem, savītiem burtiem. Viņa atplēsa aploksni.
tu un tavs bērns par to samaksās
Karla sajuta kārtējo bērna spērienu. Šoreiz tas bija daudz spēcīgāks.
– Kas to atnesa? – viņa dzirdēja sevi aizžņaugtā balsī vaicājam.
Sekretāre pat necentās slēpt, ka Lilijas pēctece viņai nepatīk.
– To atveda kurjers ar motociklu. Viņš neteica, kur strādā.
Sekretāre izsteidzās no kabineta, atstādama durvis līdz galam vaļā.
Karla piecēlās, lai tās aizvērtu, un pēkšņi sajuta, ka viņai gar kājām notek ūdens straumīte.
Cik apkaunojoši! Viņa bija apslapinājusies. Vai viņas ķermenis jau bija nonācis tiktāl? Iegrūdusi vēstuli somā, viņa gaitenī pasteidzās garām kādam partnerim un iespruka sieviešu tualetē. Šausmu pārņemta, Karla ieraudzīja to pašu sekretāri, kura šobrīd žāvēja rokas.
Sievietei aizrāvās elpa:
– Vai jums ir nogājuši ūdeņi?
Protams, Karla zināja, ka ūdeņu noiešana liecina par dzemdību sākšanos, taču grūtnieču nodarbību vadītāja bija teikusi, ka tā drīzāk esot spēcīga straume, nevis maza tērcīte.
– Man arī tā gadījās, kad gaidīju savu otro, – sekretāre negribīgi laipni noteica. – Apsēdieties, kamēr es izsaukšu ātro palīdzību.
Karlai šķita, ka sienas ap viņu sakļaujas.
– Bet vēl taču ir par agru. Bērnam jādzimst tikai pēc sešām nedēļām.
– Tad jums vēl jo vairāk jāsteidzas uz slimnīcu. – Sieviete jau bija ķērusies pie mobilā telefona. – Ātro palīdzību, lūdzu. Tas ir steidzami. – Tad viņa pagriezās pret Karlu. – Vai gribat, lai piezvanu Edam? Lilijas vecajā adrešu grāmatā vēl ir viņa numurs.
Lilija… Eds… Vai tiešām no viņiem nekad nevarēs tikt vaļā? Vai Karlai bija lemts uz visiem laikiem palikt iesprostotai laulībā, ko veidoja trīs cilvēki?
– Es ļoti atvainojos, – viņa uzsauca, kad ātrās palīdzības automašīna jau joņoja pa ielām.
– Nevajag, mīļā, – kāds viņai līdzās sacīja. – Tas ir mūsu darbs.
Es jau neatvainojos jums, Karla mēģināja pateikt. Es runāju ar bērnu, kurš tūlīt ienāks briesmīgajā juceklī, ko esam radījuši. Ej atpakaļ. Atgriezies tur, no kurienes esi nācis, lai tev nekas nedraudētu. Taču viņai vēderā bija sākušās neparastas sāpes. To viļņi gandrīz nepārtraukti sekoja cits citam.
– Mēs nedrīkstam viņai ļaut tā steigties, – brīdināja kāda cita balss. Šoreiz runātāja bija sieviete.
Šī uzstājīgā, tomēr rāmā balss Karlai lika atcerēties to reizi, kad viņa bērnībā bija nogādāta slimnīcā. Tu būtu varējusi nomirt, ārste toreiz bija viņai stingri sacījusi, it kā pati Karla, nevis viņas māte būtu vainojama pie tā, ka nebija spējusi pienācīgi ātri reaģēt uz simptomiem. Varbūt tagad viņa nomirs. Varbūt tā būs vislabāk. Kāda dzīve gan varētu būt šim bērnam, kura vecāki strīdējās jau pirms viņa piedzimšanas?
– Karla, vai jūs mani dzirdat? – Virs viņas atskanēja pirmā balss. – Mēs jums kaut ko iešļircināsim, lai mēģinātu noturēt bērnu iekšā nedaudz ilgāk. Labi?
Un tad viss satumsa.
PIECDESMIT PIRMĀ NODAĻA
– Iziesim pastaigāties, – Džo piedāvāja, kad mēs toreiz, pirms daudziem gadiem, bijām uzvarējuši tiesā. Tik nevainīgi vārdi.
Mēs sākām staigāt pa lielo parku, pēc tiesā valdošās spriedzes elpodami vēso vakara gaisu.
– Vai atceraties to reizi, kad mūsu rokas cietumā saskārās? – viņš vaicāja, skatīdamies taisni uz priekšu.
Vai gan to varēja aizmirst? Viņš bija izturējies tā, it kā pirmo soli būtu spērusi es, nevis viņš.
– Ziniet, – viņš turpināja, negaidīdams atbildi, – šajā pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kuru pieskāriens man šķiet paciešams. Tā ir bijis vienmēr, pat bērnībā.
Un tad es sajutu, ka viņa roka – spēcīga un stingra – saņem manu plaukstu. Mēs turpinājām soļot pa tumsu. Aiz mums palika izgaismotais krodziņš.
Protams, man būtu vajadzējis atrauties. Atvainoties un nekavējoties doties mājup. Taču pēc uzvaras es jutos pacilāta. Un Eda dēļ biju sadrūmusi. Beidzot vajadzēja atzīt, ka mans jaunais vīrs par mani nemaz neinteresējās. Viņš būtu daudz labāk saderējis ar Davinu. Viņam būtu vajadzējis apprecēt viņu, nevis mani.
Un tas vēl nebija viss. Šajā pasaulē bija ļoti maz cilvēku, kuru pieskāriens Džo šķita paciešams. Viņš bija tā teicis. Un tomēr es nepārprotami biju viena no šiem cilvēkiem. Es jutos glaimota. Kāpēc gan ne? Es taču biju pārliecināta, ka šis cilvēks ticis nepamatoti ieslodzīts. Viņš bija pelnījis žēlumu un apbrīnu – arī tāpēc, ka bija nolēmis nepieprasīt finansiālu kompensāciju. Viņš bija pateicis tiesai, ka nekas vairs nespētu atsaukt dzīvē viņa ”nabaga” draudzeni Sāru Evansu. Viņam bija vajadzīga vienīgi taisnīguma uzvara. Un brīvība.
– Jūs raudat, – Džo sacīja, kad es sajutu, ka arī pati saspiežu viņa plaukstu.
Un tad es viņam visu izstāstīju. Visu par savu laulību. Es zaudēju piesardzību. Man gribētos apgalvot: tas notika tāpēc, ka parasti es nemēdzu tukšā dūšā dzert dubultu alkohola devu. Man gribētos sacīt: tas notika tāpēc, ka biju apreibusi no panākumiem, jo biju uzvarējusi savā pirmajā nozīmīgajā lietā. Taču patiesībā Džo bija cilvēks, ar kuru varēja parunāt.
Biju atklājusi, ka cietumā tā mēdz notikt. Tas rada kopības sajūtu. Jau tas vien, ka esam nonākuši vietā, no kuras lielākajai daļai citu ir bail, liek sajusties citādi. Cietumā veidojas diezgan neiespējami pāri. Krāpnieks un viņa kameras biedrs – izvarotājs. Skolotāja un slepkava. Advokāte un viņas klients.
Un, protams, bija vēl arī tas, ko nav iespējams ierobežot ar noteikumiem vai likumiem. Tā fiziskā enerģija, kas sprakšķēja starp mums. Elektriskā strāva, ko pirmo reizi biju sajutusi apmeklētāju telpā zem plakāta ar uzrakstu par cerību. Kaut kas tāds, kam nekad nevajadzētu pastāvēt starp ieslodzīto un advokātu. Bet nu jau Džo vairs nebija ieslodzītais. Viņš bija brīvs cilvēks. Mēs abi varējām netraucēti darīt to, ko vēlējāmies.
Es pat nevaru nosaukt to par izvarošanu, kaut gan dažas sekundes tomēr patiešām mēģināju pretoties. Zinu vienīgi to, ka pēkšņi ļāvu sev vaļu. Es pat nemēģināju iestāstīt sev, ka tā ir mīlestība, jo tas bija kaut kas daudz labāks. Kāpēc? Tāpēc, ka mīlestība ir pārāk trausla un to var pārāk viegli sadragāt. Iekāre ir daudz rupjāka. Tā sniedz tūlītēju gandarījumu. Vai gan es jau senāk nebiju to pārāk skaidri sapratusi?
Kad Džo rupji nogrūda mani zemē un atpogāja man blūzi, es atcerējos, kā viss, kas bija saistīts ar nepareizu rīcību un iekāri, spēja radīt neizskaidrojamu miljons voltu strāvas triecienu, kurš nelīdzinājās nekam citam. Tas bija tik stiprs, ka spēja cilvēku vienlaikus izkausēt un sadedzināt. Tā ir tik brīnišķīga sajūta, ja kāds beidzot tev ļauj pārkāpt visus likumus, it īpaši tad, ja šis cilvēks esi tu pati. Beidzot es sajutos brīva.
– Pasteidzies, – Džo sacīja drīz vien pēc tam, kad bijām beiguši. – Kāds nāk.
Es pielēcu kājās.
Tikai tad, kad biju ieraudzījusi riebumu uz mūsu pusi nākošā suņa saimnieka sejā, es sajutu to kaunu, ko man būtu vajadzējis izjust jau agrāk. Kaunu, kas, iespējams, būtu paglābis mani no šīs situācijas, ja vien es to būtu sajutusi laikus.
– Ej prom, – es izgrūdu, ar trīcošiem pirkstiem taustīdama pogas. – Ej prom un vairs nekad nenāc atpakaļ.
Tad es metos skriet. Šķērsoju parku, apzinādamās, ka noteikti izskatos briesmīgi. Skrēju pa ietvēm, iemetos metro stacijā un iespiedos starp citiem nosvīdušiem ķermeņiem, apzinādamās, ka ožu pēc tā, kas ir ”slikts”. Izmisīgi vēlējos ātrāk nokļūt mājās, lai tiktu dušā. Ilgā, karstā dušā, ar ko varētu aizskalot prom Džo Tomasu.
– Mums tas noteikti jānosvin! – Eds paziņoja, kad biju pārradusies mājās. – Jāatkorķē kāda pudele. – Viņa seja saspringa. – Tad mēs varēsim parunāt, kā tu man solīji.
Jau tikai ieraugot sava vīra seju, mani pārņēma tik milzīga vainas apziņa, ka es uzstājīgi pateicu, ka pati aiziešu pēc pudeles, lai tikai varētu tikt prom.
Un tad ārā, gaitenī, izcēlās strīds starp Toniju un Frančesku. Tieši tāpēc es izturējos pret viņu tik skarbi. Protams, man bija žēl Tonija nabaga sievas, taču es uzbruku Tonijam tāpēc, ka biju viņā ieraudzījusi pati savu vājumu. Es nicināju viņu tikpat ļoti kā pati sevi.
Nākamajā vakarā, kad saruna ar Edu vairs nebija ilgāk atliekama, es ilgi sēdēju vannas istabā, pūlēdamās izlemt, vai man vajadzētu viņu pamest vai arī ne.
Ja atvērsies nepāra skaita lappuse, es iešu prom. Ja tā būs pāra skaita lappuse, es palikšu.
Septiņdesmit trešā.
Nepāra.
Lappusē bija redzama fotogrāfija, kurā pie galda sēdēja laimīga ģimene. Gan attēls, gan druka izplūda man acu priekšā. Svētdienas vakariņas. Normāla dzīve. Tā būtu vajadzējis dzīvot gan maniem vecākiem, gan man. Tā vēl aizvien varētu dzīvot mēs ar Edu, ja vien mēs pārstātu melot.
Man nav jāsamierinās ar šo likteņa lēmumu. Arī Daniels bieži vien to noraidīja.
– Dziļi sevī tu labi zini, ko vēlies, kaut arī monēta vēl nav nokritusi, – viņš mēdza sacīt. – Tieši tāpēc tas ir tik lielisks veids, kā pieņemt lēmumu.
Un es dziļi sevī zināju: par spīti tam, kā mēs ar Edu izturējāmies, es vēl aizvien mīlēju savu vīru. Pret Džo biju izjutusi tikai iekāri. Man nebija vajadzējis aiziet tik tālu. Eds bija mana iespēja sākt jaunu dzīvi.
"Mana vīra sieva" отзывы
Отзывы читателей о книге "Mana vīra sieva". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Mana vīra sieva" друзьям в соцсетях.