žeina Korija - Mana vīra sieva

Bet šī ziņa – tā ir sāpīgāka par visu. Viņiem būs pašiem savs bērns. Bez šaubām, tas būs normāls bērns, kuru nevajadzēs uzmanīt septiņas dienas nedēļā un divdesmit četras stundas diennaktī, lai viņš nenodarītu sev pāri vai nepaveiktu kaut ko vēl ļaunāku. Bērns, kura dēļ laulībā neradīsies tik briesmīga spriedze.

Tas nav godīgi.

Pēc Rosa paziņojuma es pēkšņi sajūtu dusmas. Visās pašpalīdzības grāmatās par laulības šķiršanu ir teikts, ka man tās būtu vajadzējis sajust jau pirms krietna laika. Eds ir nodarījis man pāri un tomēr pats ticis cauri sveikā. Viņš ir atradis sev kādu citu. Viņš var redzēt Tomu tikai no labās puses. Pēc tēva viesošanās Toms no satraukuma vienmēr ir tik nemierīgs, ka man nākamajā rītā bieži vien nākas mainīt palagus. (Tas ir jauns pavērsiens. Mani pētījumi vēsta, ka ar Aspergera sindromu sirgstošiem bērniem tā mēdzot gadīties bieži, kaut gan pusaudža gados tas parasti pāriet. Atliek vienīgi cerēt.)

Edam nav jānoņemas ar tām problēmām, kas vēl aizvien nedod man mieru.

Piemēram, ar Džo Tomasu.

Ir pagājuši vairāki mēneši. Kādu laiku pēc pārcelšanās uz Devonu es nekur nespēju rast mieru, baidīdamās, ka viņš varētu ar mani sazināties. Biju pat spiesta brīdināt mammu, ka ir atkal uzradies viens no maniem bijušajiem klientiem, kurš savulaik bija mani vajājis, un, ja viņš parādīsies pie mūsu mājām, viņu nekādā gadījumā nedrīkst laist iekšā.

Protams, ka viņa uztraucās.

– Bet kāpēc tu nevari par to paziņot policijai? – viņa noraizējusies vaicāja.

Es jau gandrīz biju gatava visu izstāstīt, taču tas nebūtu godīgi. Maniem vecākiem jau bija gana ar viņu meitas negaidīto uzrašanos.

– Varētu domāt, ka tas būtu prātīgi, vai ne? – es atteicu. – Taču patiesībā viņi gandrīz neko nespēj ietekmēt.

Tā bija taisnība. Man reiz bija kāda kliente, kuru vajāja bijušais draugs. Mums izdevās pārliecināt policiju to visu uztvert nopietni vienīgi tad, kad likām, lai šo cilvēku izseko privātdetektīvs, tādējādi apliecinot, ka viņš tā bija rīkojies arī ar citām sievietēm. Tik un tā viņam tika izteikts vienīgi brīdinājums. Likumīgi lēmumi reizēm ir ļoti dīvaini. Godīgi sakot, es jūtos atvieglota, ka Džo nav mēģinājis mūs šeit uzmeklēt. Atceroties nabaga Merlinu, man vēl aizvien ir nelabi. Es vēl joprojām nodrebu. Ja Džo varēja to noorganizēt, ko vēl viņš ir spējīgs paveikt?

Pagaidām es padzenu savas bailes ar darbu. Es strādāju, strādāju un strādāju. Tikai tā es varu tikt pie miera, tikai tā es varu atvairīt Eda saderināšanās raidītos šrapneļus un Toma radīto stresu.

Sākumā es biju noraizējusies, ka man nebūs pietiekami daudz klientu un partneri pēc kāda laika nospriedīs, ka uzturēt filiāli nemaz nav vērts, taču jau pēc dažām nedēļām mani uzrunāja vecāki no Toma skolas. Viņi bija pārliecināti, ka viņu dēla epilepsiju izraisījis netīrs ūdens no vecas akas, kas bija iekļuvis ūdensapgādes sistēmā. Gluži nejauši es pazinu kādu speciālistu, kurš apgalvoja, ka tas nemaz neesot neiespējami. Lieta nonāca tiesā, un mēs saņēmām atlīdzību – nedaudz, tomēr pietiekami, lai pierādītu, ka dažu bērnu īpašais veselības stāvoklis ir nevis pašsaprotams, bet gan kaut kas tāds, ko būtu bijis iespējams novērst.

Tad kāds tēvs no Toma skolas palūdza mani pārbaudīt slimnīcas datus, kas bija nozuduši drīz pēc viņa dēla piedzimšanas. Viņš paskaidroja, ka tobrīd bija radušās problēmas. Dzemdību laikā ap viņa dēla kaklu bija cieši aptinusies nabassaite, un ārsts tobrīd nebija pieejams. Attiecīgos pierakstus mēs tā arī neatradām (tie, bez šaubām, jau sen bija iznīcināti), toties mums izdevās noskaidrot, ka vairākas reizes bija noticis kaut kas līdzīgs un visos šajos gadījumos bija dežūrējis konkrēts ārsts. Viss beidzās ar lielisku tiesas prāvu, un kompensāciju saņēma ne vien mans klients, bet arī citi vecāki.

Tu pamazām sāc kļūt ļoti slavena, Lilij, elektroniskā pasta vēstulē rakstīja mans pirmais priekšnieks, kurš nu jau ir aizgājis pensijā. Mēs vēl aizvien sazināmies ar elektroniskā pasta starpniecību. Visu cieņu.

Man gribas pavaicāt: kā sokas Karlai? Vai viņa pēc dzemdībām joprojām turpinās strādāt birojā? Tomēr man pietrūkst drosmes, lai par to ieminētos.

Un tad kādu rītu, pirms darba skrienot pa pludmali, es izdzirdu, ka man kāds seko. Tas nav nekas neparasts. Sešos no rīta ar skriešanu nodarbojas daudzi, un mēs visi cits citu pazīstam. Pat kāda pārgurusi māte skrien, stumdama bērnu ratiņus.

Es intuitīvi nojaušu, ka šie soļi ir citādi. Tie pieskaņojas manam ātrumam. Tie kļūst lēnāki, kad es samazinu ātrumu. Tie kļūst straujāki, kad es kāpinu tempu.

– Lilij! – uzsauc kāda balss man aiz muguras. Šo balsi es pazīstu pārāk labi. – Lūdzu, apstājies, Lilij. Es nedarīšu tev pāri.

Karla skatījās uz savu augumu, kas gulēja ziepjainajā ūdenī. Četru dienu laikā viņa jau ceturto reizi bija gājusi vannā, taču vakaros nebija nekā cita, ko varētu darīt. Turklāt tā viņa varēja aizvērt durvis un kādu laiku pavadīt vienatnē.

Uzzinājis par viņas grūtniecību, Eds mājās vairs neļāva viņai ne pirkstu pakustināt. Viņš apgalvoja, ka tāpat jau esot pietiekami nelāgi, ka viņa tik uzstājīgi gribot turpināt strādāt. Viņai vajadzētu atpūsties. Gan jau viņi kaut kā tiks galā, kaut gan banka joprojām sūtīja pieprasījumus. Eds viņu mīlēja un solīja par viņu gādāt.

Savulaik Karla būtu ļoti nopriecājusies par šādu uzmanību, taču dzīve kopā ar Edu bija izrādījusies pavisam citāda nekā viņas iedomās. Runa jau nebija tikai par viņa nomāktību nepārdoto gleznu vai bankas prasību dēļ. Vai pat par dzeršanu. Vai par Toma uzvedību viņam atvēlētajās nedēļas nogalēs, kas apbēdināja Edu un ietekmēja arī abu attiecības, it īpaši pēc tam, kad Karla bija ieminējusies, ka Toms sāktu rīkoties prātīgāk, ja biežāk tiktu sodīts. Vai par pēdējo draudu zīmīti, kuru viņa bija noslēpusi no Eda.

piesargies

Nē. Patiesībā visvairāk Karlu bija satriecis laulības gredzens viņas pirkstā. Ja nebūtu bērna, viņa nemaz nepiekristu precēties. Eda ”gādība” bija kļuvusi pārāk nomācoša, taču nu Karla ar savu grūtniecību bija pati sevi iedzinusi stūrī. Vai gan viņa varēja pieļaut, lai viņas bērns uzaugtu bez tēva – tāpat kā savulaik viņa pati? Viņas bērns nedrīkstēja būt ”citāds”. Lūk, pie kā tas bija viņu novedis.

Tā nu abi bija apprecējušies. Viņa bija uzstājusi, ka šīm kāzām jābūt mazām. Tikai viņi abi un divi nejauši pieaicināti liecinieki. Viņa bija uzstājusi, ka laulību ceremonijai jānotiek šeit, Apvienotajā Karalistē, dzimtsarakstu nodaļā. Ja viņi būtu precējušies Itālijā, matronu vērīgie skatieni noteikti būtu pamanījuši viņas apaļo vēderu, kas nesen bija sācis parādīties.

– Tik vecmodīgi, – Eds bija noteicis, noskūpstīdams Karlu uz pakauša gluži kā to bērnu, ko savulaik bija iepazinis.

Dažreiz Karlai ienāca prātā, ka varbūt Eds patiešām vēlējās, lai viņa būtu tā mazā meitenīte, jo tad viņš varētu kontrolēt pilnīgi visu.

– Manuprāt, tas ir mīļi, – sacīja kāda no meitenēm grūtnieču nodarbībās, kad Karla bija atzinusies, ka jaunais vīrs viņai mājās neko neļauj darīt. Karla noklusēja, ka Eds pat neļāva viņai izmest tukšās pudeles. Tagad viņš dzēra daudz vairāk, nekā bija gatavs atzīt. Kāda mākslas kritiķa rīkotā ballītē viņi visu acu priekšā bija par to pamatīgi saķildojušies. Vēlāk, protams, viņš bija no visas sirds atvainojies.

– Es dzeru par diviem, – Eds bija pajokojis, ar plaukstu aizsegdams Karlas glāzi, kad viņa pati bija pasniegusies pēc pudeles. – Nē, tu nedrīksti dzert. Man vienalga, kas teikts jaunākajos pētījumos. Tā dēvētie medicīnas eksperti nemitīgi maina savu viedokli. Būs daudz labāk, ja tu drošības dēļ grūtniecības laikā vispār nelietosi alkoholu.

Tad viņš bija noglāstījis Karlas vēderu.

– Tu nēsā manu bērnu, – viņš bijīgi sacīja. – Es apsolos gādāt par tevi. Nu vairs nav ilgi, mana mīļā.

Sešas nedēļas. Un tomēr visas dienas vilkās tik lēni. Viņa jutās tik neomulīgi. Viņa bija tik smaga. Karla pat nespēja paskatīties uz sevi spogulī, kaut gan Eds, kura elpa oda pēc viskija, apgalvoja, ka viņa ir skaista. Neciešami šķita arī viņa pieskārieni, kad viņš uzlika roku Karlai uz vēdera, lai sajustu, kā bērns kustas viņā gluži kā briesmonis. Ieziepēdama krūtis (tik milzīgas un ar tik tumšiem krūšgaliem, ka tās vairs gandrīz nevarēja pazīt), Karla ļāva domām aizklīst pie tās dienas, kad neilgi pēc kāzām bija nejauši sastapusi Rūpertu.

– Kā tev klājas? – viņš bija pajautājis. Tobrīd viņi bija atradušies tiesā. Viņa bija pārstāvējusi prasītāju. (Ironiski, taču šajā lietā bija iesaistīts kāds vīrietis, kurš biroja ballītē bija dzērumā nepiedienīgi uzmācies savai priekšniecei un vēlāk ticis atlaists no darba. Rūperts bija pārstāvējis pretējo pusi.)

Karlai bija grūti veltīt visu uzmanību saviem argumentiem. Viņa nemitīgi skatījās uz to vietu, kur sēdēja viņas senais draugs. Šķiet, arī viņš skatījās uz Karlu. Pārtraukuma laikā viņi viens otru uzmeklēja.

– Es esmu… – Karla iesāka un tad aprāvās. Viņas acis piepildījās ar asarām. – Es esmu apprecējusies ar gandrīz bankrotējušu dzērāju. Ar vīrieti, no kura man būs bērns.

Rūperts iepleta acis.

– Dzirdēju, ka tu esi apprecējusies ar Edu, – viņš klusi sacīja, – bet par pārējo es nemaz nezināju. Kad lieta būs galā, man šķiet, ka mums būs jāiedzer kafija.

Karla nemaz nebija gribējusi izteikties tik atklāti, taču vārdi paši plūda pār viņas lūpām. Par Eda vēlmi visu kontrolēt, ko varēja noturēt par parastu gādību. Par pastāvīgajām raizēm par naudu. (Banka bija uzstājusi, ka māja beidzot ir jāpārdod, taču gribētāju nemaz nebija tik daudz.) Par neomulīgo sajūtu, ko radīja dzīvošana citas sievietes mājoklī.

– Beigās Lilija nepaņēma gandrīz neko, pat ne savas drēbes. Man ir tāda sajūta, it kā viņa būtu mēģinājusi man pateikt, ka es nekad nespēšu viņu aizstāt.