žeina Korija - Mana vīra sieva

Žēl, ka viņai nebija atslēgas no pagalma puses durvīm, kas atradās līdzās atkritumu kastēm aiz mājas. Šī rezerves atslēga bija domāta Lerijam, lai viņš varētu ienākt, kad vien vēlas, un nedaudz atpūsties kopā ar mammu. Karlas māte mēdza jokot, ka tā esot viņa privātā pirmā stāva ieeja!

– Es nevaru tevi te atstāt. – Sandaļu sievietes balss kļuva gaudulīga, it kā Karla būtu pie visa vainīga. – Mums vajadzēs iet atpakaļ.

Nē. Lūdzu, nē. Viņai bija bail no Kevina. Citiem bērniem arī. Čārlij, dari kaut ko!

Un tad Karla izdzirdēja, kā viņiem tuvojas ne ar ko nesajaucami, smagi soļi.

apelācija

apelēt

appelēt

Džo Tomass sēž man priekšā un raksta uz papīra lapas. Es atglaužu matus, kas parasti ir aizlikti man aiz ausīm, cenšos izlikties nemanām kāpostu smaku, kas ieplūst no gaiteņa, un vēlreiz paskatos uz šiem trim vārdiem uz galda starp Džo Tomasu un mani. Valdzinošais vīrietis, ar kuru iepazinos pirms stundas, ir pagaisis. Šis cilvēks nav bildis gandrīz ne vārda. Nu viņš noliek pildspalvu, it kā gaidītu, ka es sākšu runāt. Viņš ir apņēmies panākt, lai es spēlēju saskaņā ar viņa noteikumiem.

Jebkuram citam tas varētu likties biedējoši, taču man labi noder bērnības pieredze. Kad Daniels vēl bija dzīvs (man vēl aizvien ir jāpiespiežas, lai izrunātu šos vārdus), viņš mēdza rakstīt vārdus un frāzes visdažādākajos veidos. Otrādi. No otra gala. Nepareizā secībā.

Mana māte teica, ka viņš nespējot novaldīties, taču es zināju, ka viņš spēj gan. Kad mēs palikām divi vien, mans brālis rakstīja normāli. Tā ir spēle, sacīja viņa draiski mirdzošās acis. Pievienojies man! Mēs pret viņiem!

Šobrīd man ir aizdomas, ka Džo Tomass ar mani rotaļājas. Negaidot mani pārņem reibinoša spēka apziņa. Viņš nav izvēlējies īsto. Es zinu visus viņa trikus.

– Apelācija, – es saku strupi un skaidri. – To var iztulkot dažādi, vai ne?

Džo Tomass sāk klaudzināt papēžus. Tap, tap. Tap, tap.

– Pilnīgi pareizi. Bet ne jau visi tā domā.

Viņš aprauti iesmejas. Sausi. It kā tie, kuri tā nedomātu, dzīvē būtu palaiduši garām kaut ko svarīgu.

Interesanti, kurš ir pielicis pie sienas to purpursarkano plakātu par cerību? Varbūt kāds labu gribošs cietuma darbinieks? Vai arī kāds uzmācīgi labvēlīgs cietuma apmeklētājs?

Es pamazām sāku aptvert, ka cietumā var sastapt visdažādākos ļaudis.

Piemēram, tādus kā mans klients.

Arī man pašai noderētu kāda drusciņa cerības. Uzmetu skatienu saviem dokumentiem.

– Parunāsim par kaut ko citu. Ziņojumā teikts, ka no verdošā vannas ūdens jūsu draudzenei ir nolobījusies āda.

Džo Tomasa seja joprojām ir nekustīga. Ko gan es biju cerējusi ieraudzīt? Viņš noteikti jau ir pieradis gan pie apsūdzībām, gan pie pārmetumiem. Tieši tāda ir šī konkrētā cietuma iezīme. To varētu dēvēt arī par diskusiju. Psihologi runā ar cietumniekiem par to, kāpēc viņi izdarījuši noziegumus. Ieslodzītie tiek sadalīti grupās un apspriež to pašu. Izvarotājs grib zināt, kāpēc kāds cits pārgriezis mātei rīkli. Otrs izprašņā pirmo par to, kāpēc viņš piedalījies trīspadsmitgadīgas meitenes grupveida izvarošanā.

Mans priekšnieks to visu stāstīja ar lielu prieku. Gandrīz vai tā, it kā vēlētos mani iebiedēt. Un tomēr es tagad atrodos šeit, cietumā, un jūtu, kā mani pamazām pārņem nelūgta ziņkāre. Kāpēc Džo Tomass ir nogalinājis savu draudzeni vannā ar verdošu ūdeni?

Ja vien tas patiešām ir noticis.

– Pārrunāsim apsūdzības argumentus no jūsu tiesas prāvas, – es saku.

Viņa seja ir tik vienaldzīga, it kā mēs grasītos pārskatīt iepirkumu sarakstu.

Uzmetu skatienu savām piezīmēm. Vairāk gan tāpēc, lai izvairītos no vīrieša drūmā skatiena, nevis tādēļ, lai kaut ko atsvaidzinātu prātā. Labam juristam ir vajadzīga fotogrāfiskā atmiņa; es spēju atcerēties katru sīkumu. Gadās brīži, kad es to nožēloju, taču tagad tas ir būtiski svarīgi.

– Jūs sākāt dzīvot kopā ar Sāru dažus mēnešus pēc tam, kad iepazināties ar viņu vietējā krodziņā. Viņas draugi tiesā apgalvoja, ka jums attiecībās esot gājis kā pa kalniem. Abi viņas vecāki liecināja, ka viņa esot stāstījusi par jūsu valdonīgumu un viņiem esot bijis bail, ka jūs varētu nodarīt viņai pāri. Policijas ziņojumā ir apstiprināts, ka Sāra par jums ir uzrakstījusi iesniegumu pēc tam, kad jūs viņu nogrūdāt pa pagalma puses kāpnēm un salauzāt viņai labo plaukstas locītavu. Vēlāk viņa šo iesniegumu atsauca.

Džo Tomass aši pamāj.

– Tieši tā. Viņa nokrita, jo bija dzērusi, kaut gan bija apsolījusi, ka vairs to nedarīs. Sākumā Sāra visu vainu uzvēla man, jo negribēja, lai viņas ģimene uzzinātu, ka viņa atsākusi dzert. – Viņš parausta plecus. – Dzērāji mēdz būt briesmīgi meļi.

It kā es to nezinātu.

– Bet arī jūsu iepriekšējā draudzene apgalvoja, ka jūs esot viņu vajājis.

Viņš izgrūž aizkaitinājuma pilnu skaņu.

– Es to gan nesauktu par vajāšanu. Es tikai dažas reizes viņu izsekoju, lai pārliecinātos, vai viņa patiešām dodas tur, kur bija solījusies būt. Turklāt viņa atsauca savu iesniegumu.

– Tāpēc, ka jūs viņai piedraudējāt?

– Nē. Viņa saprata, ka es viņai sekoju vienīgi tādēļ, ka raizējos par viņu. – Džo Tomass neizteiksmīgi uzlūko mani. – Un vispār drīz vien pēc tam es viņu padzinu.

– Kāpēc?

Vīrieša ciešais skatiens jautā: vai tad tas nav pašsaprotami?

– Viņa man pārstāja patikt, jo negribēja dzīvot saskaņā ar maniem noteikumiem.

Īsts kontroles fanātiķis.

– Un tad jūs iepazināties ar Sāru.

Viņš pamāj.

– Pēc gada un divām dienām.

– Izskatās, ka jūs par to esat ļoti pārliecināts.

– Es labi atceros skaitļus un datumus.

Viņš to nesaka bezkaunīgi. Tas drīzāk ir apgalvojums, tik pašsaprotams, ka to pat nav jēgas pieminēt.

Es turpinu:

– Tovakar, kad viņa gāja bojā, jūsu kaimiņi apgalvoja, ka dzirdējuši kliedzienus.

Džo papurina galvu.

– Tas Džonsu pāris? Tie abi par mums būtu gatavi pateikt jebko. Tolaik es savu advokātu par to jau brīdināju. Kad bijām ievākušies tajā dzīvoklī, mums ar viņiem sākās nebeidzamas problēmas.

– Tātad jūs domājat, ka viņi meloja? Kāpēc viņiem vajadzētu tā darīt?

– Kā lai es zinu, kas viņiem padomā? Kā jau teicu, mēs nesatikām. Viņu televizors skanēja pārāk skaļi. Mums nekad nebija miera. Mēs sūdzējāmies, taču viņi nemaz neklausījās. Un vecajam Džonsam nepatika mani pārmetumi par viņa dārzu. Tas bija tik nolaists! Tas nelāgi ietekmēja mūsu dārzu, un atļaušos piebilst, ka es to uzturēju nevainojamā kārtībā. Pēc tam viņi sāka izturēties patiešām nejauki. Sāka mums draudēt. Meta mums dārzā atkritumus. – Viņš sakniebj lūpas. – Starp citu, apsūdzēt mani slepkavībā – tas jau bija par daudz.

– Un kā tad ar jūsu pirkstu nospiedumiem uz boilera? – es norādu uz attiecīgo vietu ziņojumā. – Apsūdzības puse apgalvoja, ka jūs esot uzgriezis maksimālo ūdens temperatūru.

Viņa tumšās acis pat nepamirkšķina.

– Es savam advokātam toreiz jau teicu. Vai tiešām man tas atkal jāatkārto? Signāllampiņa nemitīgi izdzisa, un man visu laiku vajadzēja to ieslēgt no jauna. Protams, ka uz boilera bija mani pirkstu nospiedumi.

– Kā tad Sāra nomira, ja jūs viņu nenoslepkavojāt? Paskaidrojiet, no kurienes radās viņas zilumi.

Viņš sāk klusi un ritmiski bungot ar pirkstiem pa galdu. – Paklau, es jums pastāstīšu, kā tieši tas notika, bet jums ir jāļauj, lai es to daru tā, kā gribu.

Kļūst skaidrs, ka šis vīrietis vēlas visu kontrolēt. Es kādu laiku varētu ļaut viņam to darīt, lai redzētu, ko man šādi izdosies noskaidrot.

– Labi.

– Sāra bija aizkavējusies darbā. Kad viņa pārnāca, bija jau divas minūtes pāri astoņiem. Parasti viņa ieradās mājās sešos. Precīzi sešos.

Nespēju novaldīties un iejaucos:

– Kā jūs to tik labi zināt?

Džo Tomasa sejas izteiksme liecina, ka nupat esmu pateikusi kaut ko ļoti muļķīgu.

– Tāpēc, ka viņai bija vajadzīgas precīzi vienpadsmit minūtes, lai pārnāktu mājās no darba. Kad sākām dzīvot kopā, tas bija viens no iemesliem, kuru dēļ es viņu pamudināju sākt tur strādāt. Tas bija izdevīgi.

Es atkal atceros Sāras biogrāfiju. Modes preču pārdevēja. Šie vārdi rada stereotipisku ainu. Es tūlīt norāju sevi. Es neesmu tipiska advokāte. Eds nav tipisks reklāmas darbinieks. Un Džo? Vai viņš ir tipisks apdrošināšanas aģents? Īsti nezinu. Vismaz skaitļu jomā viņš patiešām ir ļoti precīzs.

– Turpiniet, – es mudinu.

– Viņa bija piedzērusies. To varēja skaidri redzēt.

– Kādā ziņā?

Vēl viens skatiens, kas jautā: vai jūs esat stulba?

– Sāra gandrīz nespēja nostāvēt kājās. Viņa smirdēja pēc vīna. Izrādījās, ka viņa bija izdzērusi arī puspudeli degvīna, taču to ir grūti saost.

Es ieskatos lietā. Džo Tomasam ir taisnība. Alkohola līmenis Sāras asinīs ir bijis augsts. Tomēr tas nav pierādījums, ka viņš šo sievieti nav nogalinājis.

– Un tālāk?

– Mēs sastrīdējāmies, jo viņa bija pārnākusi vēlu. Kā jau allaž, biju pagatavojis vakariņas. Lazanju ar ķiploku, bazilika un tomātu mērci. Tobrīd tā jau bija nejauki sakaltusi. Tāpēc mēs saķildojāmies. Jā, es atzīstu, mēs runājām skaļi, taču nekādas kliegšanas nebija, kaut gan kaimiņi tā apgalvo. – Džo seja riebumā saviebjas. – Un tad viņa pievēma visu virtuves grīdu.

– Tāpēc, ka bija piedzērusies?

– Vai tad cilvēki tā nedara, ja ir pārāk daudz izdzēruši? Pretīgi. Izskatījās, ka pēc tam Sārai kļuva labāk, taču viņa bija viscaur notriepusies ar vēmekļiem. Es liku viņai nomazgāties vannā. Pateicu, ka salaidīšu tur ūdeni, kā jau vienmēr mēdzu darīt, bet viņa par to negribēja ne dzirdēt. Viņa aizcirta durvis man deguna priekšā un ieslēdza vannas istabas radio. ”Radio 1”, savu mīļāko radiostaciju. Es ļāvu viņai rīkoties un gāju sakopt virtuvi.

Es iejaucos:

– Vai tad jūs nemaz neuztraucāties par to, ka viņa, būdama piedzērusies, vannā bija palikusi viena?