žeina Korija - Mana vīra sieva

– Kāpēc tu tā teici? – viņa pajautāja, kad abi jau devās mājup.

Eds satvēra viņas roku ciešāk.

– Man likās, ka tu būsi priecīga.

– Esmu jau arī.

Tomēr klusībā viņa nemaz nejutās pārliecināta. Karla atcerējās to vakaru, kad Eds bija pirmo reizi mīlējies ar viņu. Toreiz viņa impulsīvā rīcība viņai bija šķitusi burvīga, taču tagad pamazām sāka likties, ka Eds izturas pret viņu kā toreiz, kad viņa vēl bija tikai bērns. Viņš visu izlēma viens pats. Arī ļoti nozīmīgās jomās, kur viņai tomēr vajadzētu teikt savu vārdu. Vai viņa patiešām gribēja precēties? Nu tas vairs nešķita tik svarīgi.

Nākamajā vakarā, kad Karla atkal aizkavējās darbā, viņai piezvanīja Eds.

– Vai tu jau esi redzējusi The Telegraph? – viņš strupi noprasīja.

Karlā pamodās bažas.

– Nē.

– Tad sadabū to.

Klientu uzgaidāmajā telpā atradās viens avīzes eksemplārs. Karla to aši pāršķirstīja, kamēr atrada mākslas sadaļu. Augstā debess!

Jaunā izstāde sagādā vilšanos mākslas cienītājiem

Mākslinieks Edvards Makdonalds neattaisno cerības

– Piedodiet, – viņa uzrunāja vienu no partneriem. – Man ir jādodas prom.

Viņš savilka uzacis.

– Vai esat jau pabeigusi savu darbu?

– Ne gluži, bet ir radusies ārkārtas situācija.

– Ja rīt no paša rīta viss nebūs gatavs, radīsies vēl viena ārkārtas situācija.

– Es visu padarīšu.

Pārnākusi mājās, Karla atrada Edu sabrukušu uz dīvāna. – Viss būs labi, – viņa sacīja, noliekdamās, lai noskūpstītu viņu uz pieres.

– Tu domā? Mums nāksies pārdot galeriju. Es vairs nevaru atļauties to ilgāk uzturēt.

Karla vēl nekad nebija redzējusi vīrieti raudam.

– Viss noteikti…

Tad Eds apskāva Karlu un pievilka viņu sev klāt. Viņa elpa smirdēja pēc viskija. Viņa mute bija mikla. Viņš nogrūda Karlu uz dīvāna.

– Nevajag, Ed, nevajag. Tagad nav droša diena.

Eds turpināja viņu skūpstīt, un šķita vieglāk padoties, nekā turpināt iebilst.

Nākamajā nedēļā Karla saņēma vēstuli no mammas.

Cara mia,

Tu neticēsi, kas ir noticis! Lerijs ir atstājis man nedaudz naudas. Es to uzzināju tikai tagad – viņa atraitne ir cīnījusies, lai tas nenotiktu, taču tiesnesis ir nolēmis, ka man šī nauda jādabū. Cik var noprast, tad mans Lerijs pirms nāves ir mainījis savu testamentu. Tas apliecina, cik viņš ir bijis labs, vai Tev tā nešķiet?

Tātad no viņas apmeklējuma tomēr bijis kāds labums. Par spīti tam, Karlu pārņēma fizisks nelabums. Jā, spriežot pēc pieminētās summas, viņas māte tagad bija finansiāli nodrošināta. Kāds gan tur brīnums, ka atraitne bija apstrīdējusi šo novēlējumu. Bet kas tagad notiks ar viņu, Karlu? Vai viņa bija veltīgi ļāvusi sev nonākt tik briesmīgā situācijā ar Edu?

Iespējams, bija pienācis laiks bēgt.

– Viņš jau ir gandrīz klāt, viņš jau ir gandrīz klāt!

Toms nemierīgi soļo šurpu turpu, ar plaukstām bungodams sev pa ceļgaliem. Tā ir vēl viena viņa slimības izpausme. Speciālisti apgalvo, ka tā viņš sevi mierina. Toties visus pārējos šis ieradums padara neprātīgi nervozus.

– Re, kur viņa automašīna, mammu! Re, kur viņa automašīna!

Ross vienmēr rada šādu iespaidu. Es nodomāju: ja nu mēs ar Edu kaut ko patiešām esam izdarījuši pareizi, tad mums vismaz ir palaimējies izraudzīties viņa draugu par krusttēvu.

Kad Eds pameta mani Karlas dēļ un pieprasīja arī māju, es iepriecināta uzzināju, ka Ross jūtas satriekts.

– Kas attiecas uz to nesaprātīgo uzvedību, tad tas ir smieklīgi, – viņš sacīja, kad es nākamajā dienā biju aizgājusi pie viņa noraudājusies un nekādi nespēju rimties.

Biju paraustījusi plecus un pārlaidusi skatienu Rosa mājoklim. Veļas mazgājamās mašīnas durvis bija atslietas pret virtuves galdu, it kā gaidītu, kamēr kāds izsauks remonta speciālistu. Virtuves izlietnē bija sakrauti vairākas dienas nemazgāti trauki, un uz grīdas līdzās atkritumu spainim bija samestas avīzes. Uz galda bija nolikta pustukša viskija pudele. Un tomēr pats Ross vienmēr izskatījās tik nevainojami kopts, ģērbies elegantā uzvalkā ar skaistu kaklasaiti. Tad man iešāvās prātā, kā jau tas tik bieži mēdz gadīties, ka mēs nekad nevaram nevienu pa īstam iepazīt. It īpaši sevi pašu. Ikviens cilvēks ir kā pretrunu kausējamais katls.

– Ko viņš uzskata par nesaprātīgu uzvedību? – Ross turpināja mani izvaicāt.

– Es vienmēr aizkavējos darbā. Man nav atvaļinājuma. Un tamlīdzīgi. – Es aprauti iesmējos. – Mūsdienās par nesaprātīgu uzvedību var nodēvēt jebko. Man reiz bija kliente, kura šķīrās no vīra tikai tāpēc, ka viņš bija uzracis viņas sakņu dārzu, iepriekš nepalūdzot viņai atļauju to izdarīt.

Mani pirksti cieši ieķērās Rosa virtuves galda krēmkrāsas virsmā. Ja nu Eda juristi uzzinātu patiesību… Nē, es sevi norāju. Nemaz nesāc par to domāt.

– Ko tu tagad iesāksi? – Ross jautāja. Viņš bija panācies tuvāk. Uz brīdi man šķita, ka viņš pat varētu mani apskaut. Līdz šim sasveicinoties bijām tikai pavirši noskūpstījuši viens otru uz vaiga. Sajūta bija savāda, un es pakāpos atpakaļ.

– Nezinu. – Spēju domāt vienīgi par grīdas ģeometriskajiem rakstiem. Kopš pagājušā vakara visi sīkumi bija sākuši likties nozīmīgi. Iespējams, šādi mans prāts meklēja sev mierinājumu.

– Es kaut ko izdomāju. – Ross piegāja pie loga un sāka skatīties ārā. Viņa dzīvoklis atradās Holovejā; skats no loga nebija tik patīkams kā mūsu Notinghilas mājoklī. Mūsu mājoklī, kas drīz kļūs par viņu mājokli. – Brauc prom no Londonas. Sāc jaunu dzīvi. Atver advokāta prakses vietu Devonā, lai vari būt līdzās Tomam. Šķiet, es atceros, ka jūs ar Edu reiz par to runājāt.

Izdzirdējusi vīra vārdu, es saviebos.

– Tas ir nozīmīgs solis. Ja nu mani klienti man nesekos? Rosa sejas izteiksme liecināja, ka viņš šādu iespēju pieļauj.

– Ja nu tu savā firmā ieminētos, ka vēlies atvērt filiāli dienvidrietumos? Varbūt tad viņi tevi pamudinātu uzņemties dažas no savām lietām.

Es svārstījos. Pamest Londonu? Atgriezties vietā, kurā pēc Daniela biju nozvērējusies vairs nekad nedzīvot? Un tomēr tas izklausījās saprātīgi. Tā es varētu palielināt attālumu starp To Sievieti un sevi. Daudz svarīgāks bija tas, ka es varētu mazināt savu vecāku smago nastu. Kaut gan mācību nedēļu Toms pavadīja skolā, es taču nevarēju cerēt, ka nedēļas nogalēs viņi līdz mūža beigām turpinās gādāt par manu dēlu.

Un tā nu tas notika. Vēl tagad, mazgājot Toma īpašo nazi un dakšiņu un viņa vērīgā skatiena pavadībā liekot tos atpakaļ uz galda, es nespēju tikt gudra, kā to dažu pirmo nedēļu laikā mums vispār bija izdevies tikt ar visu galā. Firma manu lēmumu bija uztvērusi ļoti saprotoši: kā jau Ross bija minējis, ideja par filiāles atvēršanu dienvidrietumos viņiem bija šķitusi ļoti iepriecinoša. Ļoti palīdzēja arī manu vecāku viesmīlīgā vēlme uzņemt mūs savās mājās, kaut arī man šķita dīvaini atgriezties savā vecajā istabā, kuras rakstāmgalda atvilktnē atradās noputējušas kastaņbrūnas un spoži zilas Poniju kluba rozetes.

– Tikai tikmēr, kamēr atradīšu sev mājokli, – es apgalvoju. Un tomēr, tiklīdz biju tur apmetusies, man šķita, ka palikt pie vecākiem un ļauties viņu gādībai bija daudz vienkāršāk. Es tur jutos pasargāta. Cerēju, ka tagad Džo Tomass liks mani mierā.

Es sev iegalvoju: neviens nedrīkst uzzināt patiesību.

Manās pārdomās ielaužas durvju klauvēkļa troksnis. Es apmaisu zupu. Tā ir biezzupa. Mierinoša. Omulību raisoša. Ziemas mēnešos Devonā ir daudz tumšāks un aukstāks nekā Londonā, tomēr es pamazām atkal sāku pie tā pierast. Neatlaidīgās, regulārās plūdmaiņas ir mierinošas kā veca pulksteņa tikšķēšana.

Man vienmēr ir ļoti patikusi jūra. Arī Tomam tā ļoti patīk. Kad viņš nedēļas nogalēs pārrodas mājās, mēs stundām ilgi klīstam pa pludmali, meklējot krastā izskalotus koka gabalus. Mamma ir viņam iegādājusies suni. Mazu šnauceru. No tiem, kuri izskatās pēc bārdainiem večukiem. Toms ar Semiju mēdz sarunāties stundām ilgi. Tieši tāpat kā savulaik Daniels ar Merlinu.

Dažreiz es pieķeru sevi rīkojamies tāpat.

– Viņš ir klāt, viņš ir klāt! – Toms priecīgi klaigā. Nu dēls ir sācis lēkāt. Šķērsodama priekšnamu, es nodomāju, ka par tēva ierašanos viņš nekad tik ļoti nejūsmo. Tomēr tad, kad Eds nedēļas nogalēs ierodas ciemos, es cenšos nerādīties viņiem acīs. Kopš laulības šķiršanās mūsu tā dēvētās tikšanās aprobežojas ar ašu mājienu pie ārdurvīm, pirms vēl Eds nav uz visu dienu aizvedis Tomu sev līdzi.

Es spēju vienīgi iztēloties, ko viņi dara šādos izbraucienos; vientuļam tēvam jau tāpat ir pietiekami grūti izklaidēt savus bērnus ārpus ierastās mājas vides. Ja bērns ir tāds kā Toms, izaicinājums kļūst vēl lielāks. Interesanti, kā ar to visu tiek galā Karla? Cerams, viņai neveicas. Kaut gan viens no partneriem, juzdamies neomulīgi, bija man parādījis dzeltenās preses izdevumu ar baumām par viņu saderināšanos, nekādi paziņojumi par kāzu datumu vēl nav izskanējuši.

Šī apziņa liek man justies atvieglotai, kaut gan tai pašā laikā es esmu aizkaitināta par savu reakciju. Ir pilnīgi skaidrs, ka Eds nav pārliecināts par to, ko grib darīt. Varu saderēt – Karla gan tūlīt nopriecātos par iespēju uzvilkt sev pirkstā zelta gredzenu.

– Aizmirsti viņu, – Ross nerimst atkārtot. – Tu viņam esi daudz par labu.

Es zinu, ka viņš tikai cenšas mani uzmundrināt, tomēr jūtos pateicīga. Rosam mūsu jaunajā dzīvē tagad ir svarīga loma. Toms vienmēr ļoti priecājas par viņa ierašanos, lielākoties tāpēc, ka Ross vienmēr atnes tik daudz dāvanu, it kā būtu pienākuši Ziemassvētki. Arī maniem vecākiem viņa klātbūtne sagādā prieku.

– Nesaprotu, kāpēc tas vīrietis tā arī nav apprecējies, – mamma nemitīgi atkārto.

– Sveiks! – Ross starodams stāv uz sliekšņa, grīļodamies zem ziedu un kārbu svara. – Kā klājas maniem vismīļākajiem draugiem?