žeina Korija - Mana vīra sieva

– Paklau, mani sāpina tas, kas noticis ar Karlu, taču Toma dēļ esmu gatava tev piedot. Vai mēs varam sākt visu no gala?

Un tad es visnotaļ izmisīgi piebildu:

– Mēs taču jau esam to darījuši.

Eds papliķēja man pa roku, it kā es būtu maza meitenīte. – Izbeidz, Lilij. Skaidrs, ka tu esi pārbijusies. – Viņa acis mirdzēja. Mans vīrs izskatījās pēc bērna, kurš pieķerts ar vienu roku saldumu traukā, taču par to nemaz neuztraucas. Viņš bija noreibis. Bez šaubām, šo sajūtu bija pavairojis arī alkohols. Mūsu laulības laikā es to biju redzējusi bieži. Drīz vien viņu piemeklēs pēkšņa nomāktība.

Nu, vai redzat? Es viņu pazīstu daudz labāk nekā Karla. Kā gan viņa tiks ar to galā?

– Tu vēl esi pietiekami jauna, lai sāktu jaunu dzīvi, Lilij. Tu pelni daudz vairāk par mani un…

– Kā tu vari runāt par naudu! – es piecēlos un iegāju virtuvē. Tur atradās viena no viņa gleznām. Tajā bija attēlota viesnīca, kurā bijām pavadījuši medusmēnesi. Reiz viņš man bija palīdzējis to nokopēt, lai parādītu, kā sajaukt krāsas, lai zilais nemanāmi saplūstu ar zaļo. Es joprojām atceros, kā viņa roka bija vadījusi manējo, cik satraucošs bija licies viņa pieskāriens. ”Nav slikti,” viņš bija sacījis, atzinīgi pētīdams manu veikumu. Un, lai apliecinātu labo gribu, viņš bija pielicis manu gleznu pie sienas līdzās savējai.

– Mums jāparunā par praktiskām lietām, – viņš turpināja. – Es iesaku, ka man vajadzētu paturēt māju sev un izpirkt tavu daļu.

– Kādā veidā?

Naudas jomā Eds vienmēr bijis bezcerīgs.

– Drīz man būs izstāde. Atceries? Tu varētu pilsētā atrast sev citu mājokli, un tad mēs nedēļas nogalēs pēc kārtas varētu braukt uz Devonu ciemos pie Toma…

– Tu visu esi izdomājis, vai ne? – es viņu pārtraucu, riebuma pārņemta. – Tu un tā itāliešu kuce.

Eda seja satumsa.

– Nesauc viņu tā. Tu jau gadiem ilgi neesi izrādījusi man nekādu mīļumu. Tev rūp vienīgi tavs darbs.

Tas nebija godīgi. Tiesa gan, vakaros pēc darba es jutos pārgurusi, bet vai tad tā nenotiek ar visiem? Un, kad es svētdienu rītos biju mēģinājusi Edu samīļot, viņš vienmēr bija aizvēlies prom, aizbildinādamies, ka viņam sāp mugura vai arī mēs varētu pamodināt Karlu, kas gulēja turpat aiz sienas. Kā gan es biju varējusi būt tik stulba?

Es atkal atcerējos Karlu bērnībā. To mazo meitenīti, kura bija lūgusi, lai es neatklāju patiesību par viņas penāli. To bērnu, kuras māte nevis strādāja, bet gan satikās ar tā dēvēto Leriju.

Kāda māte, tāda meita.

– Ko tu dari? – Eds iekliedzās.

Es vairs pati sevi nepazinu. Vēlāk neskaidri atcerējos, ka biju pieskrējusi pie virtuves sienas, kur karājās abas mūsu gleznas, kurās bija atainota mūsu medusmēneša viesnīca. Paķēru viņa gleznu un nosviedu to zemē. Samīdīju. Tad paspraucos garām Edam, izbrāzos ārā no mājas un raudādama aizskrēju pa ielu.

Nākamajā dienā man uz darbu tika atnesta vēstule. Par laulības šķiršanas uzsākšanu sakarā ar manu ”nesaprātīgo uzvedību”.

Tomēr tas vēl nav viss. Ir vēl kaut kas tāds, par ko es tikai tagad sāku sev atļaut domāt. Godīgi runājot, starp mums ar Edu jau veselu mūžību nekas nebija kārtībā, taču es nevarēju viņu pamest Toma dēļ. Vai ir iespējams, ka es neviļus biju izlikusies nemanām mīļuma izpausmes starp mūsu īrnieci un savu vīru? Vai es neapzināti biju vēlējusies, lai starp viņiem kaut kas notiktu un man rastos pamatota iespēja tikt vaļā no savas laulības?

Tātad varbūt mana nesaprātīgā uzvedība nemaz nebija tik nesaprātīga.

Nu jau vairākus mēnešus katrā otrajā nedēļas nogalē Karla un Eds brauca uz Devonu apciemot Tomu. Sākumā viņa bija uztraukusies. Ja nu zēns nevēlēsies ar viņu runāt? Viņš Karlai patiešām nebija vienaldzīgs: tā spēja saprasties divi cilvēki, kuri nekad nebija iederējušies starp citiem. Bet, kad Eds bija atbraucis pēc Toma uz mājām – viņi bija nolēmuši, ka būs labāk, ja viņa tikmēr pagaidīs automašīnā, – Toms, izstīdzējis un satraukumā plati smaidošs, bija meties Karlai klāt.

– Karla, – viņš bija pamājis, – tu esi atbraukusi.

Viņa aizliedza sev domāt par Liliju, kura noteikti gaidīja mājā. Par māti, kura bija spiesta uz visu dienu atdot savu dēlu citai sievietei. Karla sev iegalvoja, ka Lilija bija to pelnījusi. Viņa bija atstājusi Tomu novārtā, lai varētu veidot karjeru. Viņa bija atstājusi novārtā arī savu vīru. Tikai šādi Karla spēja apklusināt sīko, uzstājīgo balstiņu savā prātā. Balstiņu, kuras teiktais bija atspoguļojies arī mātes vēstulē.

”Es ceru, ka tu zini, ko dari, mīļā,” māte bija rakstījusi. ”Tagad to visu atceroties, es nožēloju, ka darīju pāri Lerija sievai. Esi ļoti uzmanīga.”

Un tad kādā sestdienas rītā, kad viņa ar Edu vēl bija gultā, pastkastītē tika iemesta vēstule. Par laimi, Karla to paguva paķert pirmā.

TU PAR TO SAMAKSĀSI

Īsi un skaidri.

Tas nepārprotami bija mājiens par Eda un Lilijas izirušo laulību. Zīmīte bija rakstīta ar savītiem lielajiem burtiem. Kurš to bija atsūtījis? Lilija? Un tomēr Karla nojauta, ka viņa tā nebūtu darījusi. Tātad kāds no darba? Kaut gan lielākā daļa darbabiedru bija sākusi izturēties draudzīgāk, daži vēl aizvien mēdza pieminēt savu bijušo kolēģi ar sirsnīgu vārdu. Viņi stāstīja, ka Lilija atvērusi jaunu biroju (cik varēja noprast, tad ar elastīgu darba laiku) un pievērsusies lietām, kurās bija iesaistīti vecāki un viņu bērni ar īpašām vajadzībām. Ka viņa bija ”pelnījusi laimi”. To bija pateikusi Lilijas bijusī sekretāre, veltīdama Karlai daudznozīmīgu skatienu. Vai bija iespējams, ka zīmīti bija atsūtījis kāds no viņiem? Karla to vēlreiz pārlasīja.

TU PAR TO SAMAKSĀSI

Savā ziņā Karlai gribējās parādīt šo zīmīti Edam, lai viņš varētu kliedēt viņas bailes. Pateikt, ka viss ir labi. Bet ja nu viņā modīsies sirdsapziņas pārmetumi? Ja nu viņš sāks justies vēl vainīgāks? Bieži vien Karla pieķēra viņu skumji noskatāmies uz Toma fotogrāfijām. Pēc nedēļas nogales apmeklējumiem viņš vienmēr bija nelāgā noskaņojumā. Vai Eds nožēloja, ka bija pametis savu dēlu viņas, Karlas, dēļ? Vai bija iespējams, ka Eds varētu viņu pamest un atgriezties pie Lilijas?

Kāds pazemojums! Viņa nedrīkstēja beigt savu dzīvi tāpat kā mamma. Karla nepastāstīja Edam par zīmīti. Viņa to saplēsa sīkās driskās. Un, lai viņš to neatrastu, tāpat kā bija atradis Rūperta zīmīti, viņa izmeta papīra gabaliņus atkritumu urnā uz ielas.

Vēl vairākas nedēļas Karla nervozi atskatījās ikreiz, kad devās uz biroju. Viņa cieši lūkojās sekretārei acīs, kamēr tā novērsās. Tomēr nekas nenotika.

Mājās apmātība ar Karlu bija padarījusi Edu uzmācīgu un valdonīgu.

– Kur tu biji? – viņš noprasīja kādā vakarā, kad viņa pārnāca mājās vēlu, jo bija noņēmusies ar steidzamu līgumu par zemes iegādi. – Es mēģināju tev zvanīt, bet tu man neatbildēji.

– Biju izslēgusi telefonu, lai varētu koncentrēties.

Tovakar, iznākusi no dušas, Karla pieķēra Edu steigšus iegrūžam viņas mobilo telefonu atpakaļ somā, it kā viņš būtu pārbaudījis tā saturu.

– Es no tevis neko neslēpju, – viņa aizkaitināti sacīja.

– Protams, ka ne, mīļā. – Eds aplika roku viņai ap pleciem. – Man tikai šķita, ka es dzirdēju to iedūcamies. Skat, tev pienākusi īsziņa. – Viņš izteiksmīgi saviebās. – Atkal no darba.

Noskaņa kļuva aizvien smacējošāka.

Tad kāds svarīgs klients atsauca pasūtīto sievas portretu.

– Cik var noprast, tad viņa nav apmierināta ar to, ko par mums raksta presē, – Eds paraustīja plecus. – Nu, nekas. Pasūtījumi nāk un iet. Svarīgākais, ka man esi tu. Zini, man vienmēr ir licies, ka Lilija nekad nav bijusi mana. Viņa vienmēr domāja tikai par Danielu, Tomu vai savu karjeru.

Tikmēr no pagraba sāka biedējoši strauji zust vīna pudeles.

– Es tās aiznesu uz galeriju, – Eds atteica, kad Karla viņu izjautāja. Vēlāk nedēļas gaitā Karla atrada tukšās pudeles atkritumu kastē aiz mājas.

Karla, kura vēl aizvien jutās pacilāta par paredzamo veiksmi kādā lietā, pamazām manīja, ka viņā mostas vilšanās. Vai arī Lilija bija jutusies tāpat?

Un tad, kādā svētdienā, kad Eds bija devies ārā skicēt (atkal), Karla pamatīgi uzkopa māju, daļēji tāpēc, lai beidzot atbrīvotos no vēl aizvien jūtamās Lilijas klātbūtnes. Eda studija bija neaizskarama; neviens nedrīkstēja tajā ieiet. Ielūkojusies pa durvīm, Karla pamanīja, ka rakstāmgalds bija nokrauts par papīriem. Telpas stūros plīvoja zirnekļu tīkli. Uz visām virsmām bija atstātas netīras krūzes. Viņa nolēma visu aši sakārtot.

Zem nepabeigtām skicēm viņa atrada neatvērtu vēstuļu kaudzi. Uz dažām no tām bija zīmogs ”steidzami”. Uz citām – ”atvērt nekavējoties”.

Tā viņa arī darīja.

Šausmu pārņemta, Karla noslīga uz Eda krēsla. Viņa kredītkartē bija parāds vairāku tūkstošu apmērā. Mājokļa kredīts nebija maksāts jau divus mēnešus. Tur bija kāda vēstule, kurā viņiem bija atvēlēti vēl trīs mēneši ”sakarā ar jūsu lūgumu”.

Bet pēc tam šo naudu vajadzēja samaksāt.

– Viss būs kārtībā, – Eds paziņoja, kad bija atgriezies mājās un Karla tūlīt bija sākusi viņu izprašņāt. – Tas ir tikai naudas plūsmas jautājums. Man tūlīt būs jauna izstāde. Mans aģents ir ļoti optimistiski noskaņots. Es pārdošu vairāk gleznu, nekā būs vajadzīgs, lai mēs varētu iztikt.

Tad viņš uzlūkoja Karlu ar tādu vilšanos, it kā viņa būtu kaut ko izdarījusi aplam.

– Lūdzu, vairs nekad neej manā studijā. Man taču nav nekā slēpjama.

Nākamajā rītā vēstules bija nozudušas.

Izstādes atklāšana gandrīz lika Karlai aizmirst par bažām, kas pamazām pieņēmās spēkā. Bija tik aizraujoši fotografēties kopā ar Edu! Ģērbies smokingā, viņš bija tik izskatīgs.

– Vai varu jūs dēvēt par Makdonalda kunga pavadoni? – kāds žurnālists apvaicājās.

Eds, kurš bija mīņājies turpat līdzās, iejaucās.

– Esiet tik laipns un uzrakstiet, ka mēs esam saderinājušies.

Karla satrūkās. Viņi pat nemaz nebija runājuši par laulībām! Bet Eds izteicās tā, it kā viss jau būtu nokārtots.