žeina Korija - Mana vīra sieva

Eds ciešāk saspieda Karlas roku. Viņa plauksta bija tikpat spēcīga kā baiļu uzplūds, kas lika sažņaugties Karlas krūtīm.

– Es vairs negribu to klausīties. Nāc, Karla. Ejam prom. – Nē! – Lilija runāja vēl nedzirdēti skaļi. – Prom iešu es. Vai tu patiešām domā, ka es gribu atgriezties tajā mājā, zinot, ka jūs abi droši vien esat kniebušies kā truši, kamēr es strādāju? Turklāt tagad to māju tik un tā nāksies pārdot. Še! – Viņa pasvieda Karlai atslēgas. – Ņem arī manējās. Es vēlāk ar jums sazināšos par savām mantām. Un tagad vācieties prom no manām acīm. Abi.

Pagaidiet, Karlai gribējās sacīt. Tā tas nebija domāts. Taču Eds jau bija saspiedis viņas roku tik cieši, ka tā gandrīz iesāpējās. Tad viņš apturēja taksometru, un viņi aizbrauca uz mājām.

– Uz kurieni Lilija ies? – Karla apjautājās, kad viņi bija atvēruši mājas durvis un ieraudzījuši, ka visur ir Lilijas mantas. Priekšnamā uz āķa karājās viņas baltais mētelis; līdzās durvīm bija kārtīgi noliktas viņas augstpapēžu kurpes.

– Gan jau ar viņu viss būs kārtībā, – Eds atteica, pievilkdams Karlu sev klāt. – Viņa ir izturīgāka, nekā izskatās. Padomā vien, kā viņa mūs izsekoja.

– Tiešām? – Karla mēģināja izklausīties vientiesīga.

– Kā tu domā, kā viņa mūs atrada?

Taču Karla raizējās tik ļoti, ka nespēja gulēt. Ja nu Lilija izstrādās kaut ko neprātīgu, piemēram, nolēks no tilta kā tas nabaga cilvēks, kurš to bija izdarījis tikai pirms nedēļas? Vai tev nav vienalga, mamma būtu teikusi. Un tomēr Karlai nez kāpēc nebija vienalga. Pirmo reizi viņa sāka prātot, vai tikai Lilijas vārdi par to, ka viņa izdarījusi pakalpojumu, padzenot Leriju, nav bijuši patiesi. Un tad vēl tas pēdējais izmestais teikums: ja tu domā, ka tagad varēsi tikt pie naudas, tad smagi maldies.

Visu nakti Karla nemierīgi grozījās. No rīta pamodusies un atklājusi, ka Eds ir nolicis galvu viņai uz krūtīm gluži kā bērns, kam vajadzīgs mierinājums, Karla juta, ka prātā no jauna pazib bažas. Tad viņš pamodās, pasmaidīja un izstaipījās platajā gultā. Caur krēmkrāsas žalūzijām ieplūda saules stari.

– Vai tas nav brīnišķīgi? – Eds sacīja, ar pirkstu pārvilkdams pār viņas krūti. – Mēs esam viens otram kā radīti un tagad būsim kopā uz visiem laikiem.

Vai tad viņa nebija gribējusi tieši to? Tomēr Karla spēja domāt vienīgi par viņa krūšu sirmo apmatojumu, mazo, kailo laukumiņu viņa pakausī un iepriekšējā vakarā redzētajām asarām Lilijas sejā.

Avīzēs zibenīgi uzradās virsraksti.

Gleznotājs pamet sievu seksīgas itāliešu modeles dēļ

Mazā itāliete kļūst pieaugusi un sabojā mākslinieka dzīves audeklu

– Māju es pavisam noteikti paturēšu sev, – Eds pēc dažām dienām paziņoja. – Aizņemšos nedaudz naudas, lai varu atpirkt Lilijas daļu. Viņa grasās pamest Londonu un atvērt advokātes praksi Devonā, lai būtu līdzās Tomam. Tā visiem būs labāk.

– Bet vai mums pietiks naudas iztikai?

Eds viņu apskāva.

– Neraizējies par to.

Karla dziļi ievilka elpu. – Man nav ne graša, Ed.

– Neuztraucies, – Eds noskūpstīja viņu uz pakauša. – Tagad es par tevi rūpēšos.

– Bet man vispār nav naudas.

Izvilcis no aizmugures kabatas naudas žūksni, viņš noskaitīja dažas naudas zīmes.

– Vai ar to pietiks?

Karlas sirdi pārpludināja atvieglojums.

– Paldies.

Protams, lielāko daļu naudas viņa iemaksāja bankā un nekavējoties pārskaitīja arī mammai.

Uz dažām nedēļām Karla aizmirsa par savām šaubām. Dzīvot kopā ar slavenu gleznotāju bija diezgan glaimojoši. Viņi apmeklēja jaukus restorānus. Viesmīļi pazemīgi klanījās. Viņi bija šī brīža populārākais pāris. Visi viņus pazina. Karlai nevajadzēja raizēties ne par īri, ne par rēķiniem. Edvards – Karlai patika laiku pa laikam saukt viņu pilnā vārdā – pirka viņai skaistas drēbes. Tātad Lilija tomēr bija melojusi, apgalvodama, ka viņiem nav naudas! Karlai pat izdevās saglabāt darbu Londonas birojā – viņu nedrīkstēja atlaist, tas būtu nelikumīgi. Un, par laimi, birojā vairs nebija Lilijas.

Protams, sākumā daži pret viņu izturējās vēsi.

– Drīz viss tiks aizmirsts, – Eds mierināja. Viņam izrādījās taisnība. Jau pēc pāris mēnešiem vēsums sāka zust, it īpaši pēc tam, kad viens no partneriem pameta sievu sekretāres dēļ un visiem nu bija kaut kas cits, par ko runāt.

Kas attiecās uz Edu, tad uzmanīgāku vīrieti būtu grūti iztēloties. Dažreiz viņš pat bija pārāk uzmanīgs. Kādu dienu Karla saņēma vēstuli no Rūperta. Tajā bija ar tinti rakstīta zīmīte skaistā, slīpā rokrakstā.

Priecājos redzēt, ka Tev klājas tik labi.

– Kas to tev atsūtīja? – Eds noprasīja, izlasījis zīmīti pāri Karlas plecam.

– Draugs no augstskolas.

– Tas puišelis, kurš nāca šurp?

Karla neomulīgi atcerējās, kā Eds bija atradis mājā viņu un Rūpertu.

– Jā.

Eds nebilda ne vārda, taču vēlāk tai pašā vakarā, grasīdamās kaut ko izmest atkritumos, Karla tur ieraudzīja Rūperta zīmīti, kas bija saplēsta sīkos gabaliņos.

– Kāpēc tu tā izdarīji? – viņa jautāja Edam, taču atbildes vietā viņš Karlu cieši noskūpstīja un tad sāka mīlēties ar viņu ar jau labu laiku neizrādītu kaisli.

Elsojot gulēdama palagos, Karla nodomāja, ka bijis vērts to zīmīti saplēst. Viss atkal bija tāpat kā sākumā, kad Eds vēl aizvien šķita pietiekami neaizsniedzams, lai liktos satraucošs. Karlai bija aizdomas, ka arī viņš jutās tāpat. Nekas nebija tik pievilcīgs kā nepieejamība.

Pirmo reizi kopš veselas mūžības viņa atcerējās penāli. To, kuru bija nozagusi citam bērnam. Cik ļoti viņa to bija iekārojusi! Bet, tiklīdz penālis bija dabūts, neprātīgā aizrautība bija pārvērtusies par kaut ko citu. Tumsā taustīdamās uz vannas istabu, lai neiztraucētu Edu, Karla prātoja: kas gan ar viņu nebija kārtībā, ja viņai vienmēr bija par maz?

– Es tagad vairs nevaru ēst. – Toms nikni paglūn uz mani. – Tu esi pārvietojusi galda piederumus. Paskaties!

Viņš dusmīgi norāda uz dakšiņu, kuru esmu pavirzījusi nedaudz pa kreisi, lai izbrīvētu vietu vēl vienam šķīvim. Esmu gādājusi par Tomu pietiekami ilgi, lai zinātu, ka tā darīt nedrīkst, tomēr laiku pa laikam man tas piemirstas. Sekas mēdz būt iespaidīgas. Piemēram, kā tagad.

BLĪKŠ!

Mēs ar mammu salecamies un satveram viena otru aiz rokas. Zemē ir nolidojuši ne vien galda piederumi, bet arī šķīvis un skaistā kristāla vīna glāze. No tā komplekta, kuru mums pirms daudziem gadiem uzdāvināja uz kāzām.

Kad mēs ar Edu izšķīrāmies un sākām dalīt mantu (tas bija tīrais nieks, salīdzinot ar to, kā bija sadalījusies mana sirds), es nespēju atvairīt domu: cik ironiski – kāzu dāvanas spēj noturēties ilgāk par pašu laulību.

Sev par šausmām jūtu, ka man acīs iedzeļ asaras. Parasti es aizliedzu sev raudāt, jo no tā nav nekāda labuma. Un kam gan vajadzīgs neuzticīgs vīrs? Labas vīna glāzes ir daudz noderīgākas.

– Kāpēc tu tā izdarīji? – es iekliedzos, nelikdamās ne zinis par mammas brīdinošo skatienu. Neuzdod Tomam jautājumus. Nekādā ziņā nestrīdies ar viņu. Tu neuzvarēsi. Laulības šķiršanas laikā, kas bija noritējis nepiedienīgi ātri, Eds bija paziņojis, ka strīdēties ar advokāti ir bezjēdzīgi. Cik var noprast, tad tādi cilvēki kā es nekad neuzklausa citus: viņiem vienmēr jau ir gatavas pašiem savas atbildes.

Varbūt Toms šo spēju nelikties ne zinis par citu viedokļiem ir mantojis no manis.

– Tu pieskāries manam nazim, – viņš lietišķi paskaidro, miegdams acis aiz jaunajām brillēm biezos, melnos rāmjos.

– Es tev jau esmu teicis, ka man tas nepatīk.

Es noliecos, lai uzslaucītu stikla lauskas.

– Tu uzvedies kā trīsgadīgs bērns, – es nomurminu.

– Kuš, – mamma mierina.

Parasti es par to visu neuztraucos. Kopš brīža, kad atgriezos, lai gādātu par Tomu, esmu nolēmusi, ka tā būs vislabāk. Tomēr laiku pa laikam es neizturu. Parasti to kaut kas izraisa. Man ir aizdomas, ka šoreiz tas bija papildu šķīvis. Atgādinājums par dzīvi, kas izbeidzās tovakar, kad ieraudzīju Edu un Karlu skūpstāmies pie Strendas viesnīcas. Vēl tagad es nodrebu, ja kāds nevērīgi piemin viesnīcu. Šis vārds ir kā ierosinātājs, kas aizrauj mani pagātnē, uzdzen man nelabumu un atkal liek rīstīties tāpat kā toreiz uz ietves, kad mani bija pārņēmusi neticība un apziņa, ka esmu nodota.

Savādi, taču tolaik pēc dažiem pirmajiem skarbajiem mirkļiem manas dusmas bija pagaisušas. Es tās vēl aizvien nejūtu. Ja es dusmotos, man būtu vieglāk. Mamma apgalvo, ka es vēl neesot tikusi skaidrībā ar savām jūtām. Iespējams, viņai ir taisnība. Bet, ja tā ir, kad tas reiz notiks? Kopš mūsu šķiršanās ir pagājuši vairāki mēneši, un tomēr man vēl aizvien sāp tik ļoti, it kā viss būtu noticis tikai vakar.

To nakti es pavadīju kādā profesionālā organizācijā, kuras biedre joprojām esmu (universitātes sieviešu klubā, kurā nejauši atradās brīva istabiņa), un nākamajā dienā piezvanīju uz darbu, lai pateiktu, ka esmu saslimusi. Es nespēju pat paskatīties uz Karlu, un nevarēja izslēgt, ka viņa dižmanīgi iesoļos birojā tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tad bija iezvanījies mans mobilais telefons.

Eds. Eds?

– Mums jāparunā, – viņš sacīja. Laipni. Nevis aizstāvoties – kā iepriekšējā vakarā. Vai tāpēc, ka tagad viņš bija viens?

– Vai Karla ir kopā ar tevi?

– Nē.

Tātad viņš varēja runāt! Netraucēti. No cerībām man aizžņaudzās rīkle. Eds gribēja, lai es atgriežos pie viņa. Protams, ka viņš to gribēja! Mums taču bija kopīgs bērns. Bērns, kurš nelīdzinājās lielākajai daļai citu bērnu. Varbūt tagad, dienas atskurbinošajā gaismā, Eds bija sapratis, ka Toma dēļ mums jāpaliek kopā.

Tikusi līdz mājām, es pēkšņi atcerējos, ka nebiju paņēmusi līdzi atslēgas. Man nācās zvanīt pie durvīm, jūtoties kā svešiniecei pie sava mājokļa sliekšņa. Eds mani sagaidīja ar viskija glāzi rokā. Vēl nebija pat desmit no rīta. Es uzreiz sāku runāt.