žeina Korija - Mana vīra sieva

– Es nespēju atvairīt sajūtu, – Eds lēni iesāk, izteikdams skaļi manas domas, – ka vecākiem, kuriem ir tāds bērns kā Toms, ir pienākums rīkoties tā, kā pieklājas. Tas arī ir viss.

Tad viņš izslēdz gaismu. Es visu nakti nemierīgi grozos. Prātoju. Iegalvoju sev, ka šķetināt mūsu dzīvi kā samudžinātus zīda diegus ir labāk, nekā būt kopā ar savu dēlu. Un kāpēc? Tāpēc, ka es gadiem ilgi burtiski staigāju Danielam pakaļ, pūlēdamās viņu pasargāt pašu no sevis. Tad es nesavaldījos. Pateicu to, ko man nebūtu vajadzējis sacīt. Izdarīju to, ko man nebūtu vajadzējis darīt. Un mans brālis beidzot vairs neizturēja.

Ja es neatradīšos Tomam līdzās no rīta līdz vakaram, varbūt viņam izdosies noturēties. Mana pastāvīgā klātbūtne viņam nepalīdzēs. Tā drīzāk var viņu nogalināt.

Kādā vakarā, kad cenšos strādāt mājās, manā prātā grūstās tik daudz domu, ka gandrīz neko neizdodas paveikt, es paņemu telefonu.

– Lilij! – Rosa dobjā, sulīgā balss mani tūlīt nomierina. Es kļūstu drošāka, it kā viss galu galā tomēr varētu beigties labi.

– Man šķita, ka tevis šovakar nebūs mājās. – Viņš izklausās pārsteigts.

– Nē, kāpēc tev tā likās?

– Noteikti būšu kaut ko pārpratis. Manuprāt, Eds teica, ka tu iesi viņam līdzi uz galerijas atklāšanu.

– Viņš mani aicināja, taču man bija pārāk daudz darba. Turklāt patiesībā visi grib redzēt Karlu. Tu taču zini: gleznotājs un viņa modele. Mazā itāliete. – Es pat necenšos slēpt aizkaitinājumu. Šovakar, ejot prom kopā ar manu vīru, Karla izskatījās satriecoši. Viņas mati spīdēja, viņa bija nevainojami uzkrāsojusies. Nevienam pat prātā neienāktu, ka vēl tikai pirms pusstundas viņa bija cītīgi mācījusies. Arī Eds izskatījās labi. Ne jau tikai tāpēc, ka bija uzvilcis jaunu kreklu ar zilām svītrām. Tagad viņš izturas pavisam citādi. Viņa sejā mirdz dzīvesprieks. Panākumi viņam piestāv. Tā tas ir bijis vienmēr. Nu ir skaidrs, ka mans vīrs ir viens no tiem cilvēkiem, kuram ir nepieciešama veiksme, kaut vai tikai apkārtējo ļaužu dēļ. Viskija līmenis kādu laiku vairs nav krities. Viņš pat ir sācis izturēties pret mani īpaši jauki. Mans vīrs ir to pelnījis, es sev klusībā saku, norunādama ar Rosu kādā no dažām tuvākajām nedēļām kopīgi paēst vakariņas un atvadīdamās no viņa. Lai Eds papriecājas.

Ir pagājušas trīs nedēļas, un es atkal esmu aizkavējusies darbā. Eds ir devies uz kārtējām kokteiļu viesībām. Karla vēl aizvien ir mājās. Šorīt viņa nenāca uz darbu kopā ar mani.

– Es slikti jūtos, – viņa paziņoja, kā kaķēns saritinājusies savā gultā.

Kad uz mana galda iezvanās telefons, ir jau gandrīz desmit, un visi pārējie ir aizgājuši uz mājām. Vēl nesadzirdējusi ne vārda, es jau zinu, ka tas ir Džo. Es to sajūtu. Tas noteikti ir viņš.

– Lilij. Nē. Nenoliec klausuli. Vienkārši ej.

Man uz rokām saslejas sīkie matiņi.

– Uz kurieni?

Viņš nosauc kādu viesnīcu netālu no Strendas. Vai tā ir kārtējā norāde par kādu lietu, kuru es nedrīkstu uzklausīt?

– Tas ir saistīts ar tavu vīru. Es viņu jau sen novēroju. – Viņa balss kļūst uzstājīgāka un skaļāka. – Es tikai cenšos gādāt par tevi. Kā vienmēr. Vienkārši ej. Tūlīt.

Trīcēdama nolieku klausuli. Vilkdama mugurā mēteli un atvadīdamās no apsarga, es sev iegalvoju, ka uzreiz došos uz mājām. Es neiešu uz to viesnīcu, lai ieraudzītu to, ko man vajadzētu vai nevajadzētu redzēt.

Eds tā nedarītu. Eds tā nedarītu. Šie vārdi nerimtīgi dun man prātā. Taču tad es atceros viņa garastāvokļa pārmaiņas. To, cik mainīgi viņš ir uzvedies visas mūsu laulības laikā. To, cik sasteigti bijām apprecējušies mantojuma dēļ, par kuru viņš man tā arī nebija pastāstījis. To, ka esam palikuši kopā Toma dēļ. Bet mums taču ir izdevies visu atrisināt. Vai tad ne?

Izkāpusi no taksometra, es ieraugu kādu stāvu. Nē, tas ir pāris. Viņa ir pieglaudusi galvu vīrieša plecam. Viņai ir īsi mati, kas laternu gaismā mirdz. Vīrietis ir gara auguma, ar nedaudz uzkumpušiem pleciem. Tā notiek, ja stundām ilgi nākas liekties pār molbertu.

Es metos pie viņiem. Viņi apstājas uz ielas zem laternas. Viņš noliecas, lai noskūpstītu meiteni. Un tad viņš paceļ galvu.

– Lilij? – mans vīrs pārsteigts noprasa. Tad, kā nespēdams noticēt, atkārto vēlreiz. – Lilij?

Nozibsnī gaisma. Zibspuldze. Man priekšā tiek pavicināta žurnālista apliecība.

– Makdonalda kundze, vai vēlaties komentēt baumas par to, ka jūsu vīram ir mīļākā?

Deguma smaka ir izklīdusi.

Tas jau ir kaut kas. Tomēr gaisā jūtams kaut kas neomulīgs.

Vai mana pēdējā iespēja ir palaista garām?

Kas viņai padomā?

Ko viņa iecerējusi darīt tālāk?

Protams, jaunās gleznas reklamēšanai bija sava loma viņu satuvināšanā. Kā rakstīja kāda avīze, tā bija pasaka par gleznotāju un viņa modeli. ”Mazā itāliete ir pieaugusi”. Raksti žurnālos. Eda roka ap viņas pleciem fotogrāfu priekšā. Vieglais skūpsts uz viņas vaiga – tik tuvu lūpām! – pēc kādas īpaši spožas kokteiļu ballītes. Karlai pat nevajadzēja censties.

Tomēr fiziskas tuvības ziņā nekas nebija noticis līdz tam vakaram, kad Lilija bija aizkavējusies darbā (atkal!) un Karla dzīvojamajā istabā bija pozējusi kārtējai gleznai. Vakars bija neparasti karsts, un istabas logs bija vaļā. Karla tīšām nebija uzkrāsojusies, zinādama, ka tā viņa Edam patīk labāk.

Varēja just, ka no siltā gaisa uz viņas virslūpas izspiežas sīkas sviedru lāsītes.

– Nedaudz pa kreisi… Un tagad pa labi.

Pēkšņi Eds piecēlās, pienāca viņai klāt, nometās uz ceļgaliem un maigi, ļoti maigi atglauda matu šķipsnu no viņas pieres.

– Tu esi visskaistākā radība, kādu es jebkad esmu redzējis.

Tad viņš noskūpstīja Karlu. Un viņa ļāvās.

Uz brīdi Karlas prātā pazibēja atmiņas par vīrieti lidmašīnā. Par to, kuru viņa atraidīja tāpēc, ka viņam bija laulības gredzens. Vai tad viņa allaž nebija sev solījusies, ka nekad neļaus sāpināt sevi tāpat kā mammu?

Tomēr, ļaudama sevi noguldīt uz mīkstā dzīvojamās istabas paklāja, Karla nespēja atvairīt domu par to, cik ļoti viņai patiktu kļūt par slavena mākslinieka draudzeni. Viņai būtu pašai savs mājoklis. Pašai sava nauda. (Protams, viņa dalītos ar mammu.) Stāvoklis sabiedrībā, kas ietekmētu pat mājās palikušos kaimiņus, kuri tagad būtu spiesti izturēties pret mammu jauki, it īpaši tāpēc, ka Eda darbiem drīz vajadzēja nonākt kādā izstādē Romā.

Turpmāk viņi mīlējās visur un vienmēr, kad vien varēja. Eds teica, ka vislabāk to esot darīt viesnīcās. Tas esot intīmāk. Un tomēr šķita, ka viņa gūtais gandarījums bija daudz lielāks. Eds nebija tāds mīlētājs, kādu Karla viņu bija iztēlojusies. Dabiski, viņai bija zināma pieredze. Universitātē, kur vairs nebija jāklausās nonno noteikumos, viņa mēdza flirtēt ar puišiem, kuri varēja aizvest viņu uz vakariņām. Dažreiz viņa atļāvās kaut ko vairāk. Piemēram, jaunu kleitu par nedēļas nogali, kas kopīgi pavadīta Sorento. Viņa vienmēr uzmanījās, sargādama ne vien ķermeni, bet arī prātu.

– Es gribu veltīt visu uzmanību studijām, nevis iemīlēties, – Karla visiem sacīja, taču patiesībā viņa negribēja iekļūt tādās pašās nepatikšanās kā mamma. Viņai bija vajadzīga nevis mīļākās loma, bet gan finansiāla stabilitāte, ko varēja sniegt laulība.

Un tomēr nu viņa bija kļuvusi tieši par mīļāko.

– Es pametīšu Liliju, – Eds nemitīgi solījās. – Man vienkārši ir jāsagaida īstais brīdis, lai viņai to pateiktu. Man tas nav tikai sekss.

Es varu tev palīdzēt, Karla nodomāja.

Kādu dienu, dažas nedēļas pēc tam, kad viņi bija sākuši viens ar otru gulēt, Karla no viesnīcas numura piezvanīja uz kāda dzeltenās preses žurnāla diennakts karsto līniju. Eds tobrīd bija dušā. Klausuli pacēla kāda sieviete, kuru ļoti ieinteresēja Karlas stāsts. Karla ātri nobēra savu sakāmo un nometa klausuli, nenosaukdama savu vārdu.

Un drīz vien pēc tam viņus atrada Lilija.

Tas bija savādi. Kaut gan viss bija izdevies, kā iecerēts, Karla nesajuta cerēto apmierinājumu, ko varēja sniegt atriebība.

Viņa jutās lēta. Netīra.

Lilijas seja laternas gaismā izskatījās bāla. Viņas acis raudzījās nikni kā mežonīgam dzīvniekam. Karla izbijās. Eds to pamanīja un sargājot apskāva viņu, kaut gan varēja just, ka arī viņš trīc.

– Mēs mīlam viens otru, – viņš nerimās atkārtot Lilijai. – Mēs gribam uz visiem laikiem palikt kopā.

– Mēs nespējām novaldīties, – Karla sastomījās.

Lilija nikni ieņurdējās. Jā, ieņurdējās.

– Protams, ka spējāt. – Tad viņa sāka raudāt, un tas bija vēl ļaunāk. – Es tev esmu tik daudz palīdzējusi. Vai tā tu man atlīdzini?

– Atlīdzinu? – Nakts gaisā atskanēja Karlas skaļā balss, un kāds garāmgājējs pagriezās, lai paskatītos. – Jūs esat tā, kurai vajadzētu man atlīdzināt. Es dzirdēju, kā jūs Devonā stāstījāt Edam, ka noslēpāt vēstules, ko es sūtīju no Itālijas.

– Es…

– Nemēģiniet to noliegt. Nemēģiniet man stāstīt savus advokāta melus, jo es pati tos visus zinu no galvas. – Karla no sašutuma bija nosvīdusi. – Ja jūs nebūtu pateikusi Lerijam, lai viņš liek manu māti mierā, ar mums nebūtu noticis nekas slikts.

Lilija asi iesmējās.

– Tu patiešām tā domā, mazā muļķīte?

– Es ne…

– Paklausies. – Vienbrīd izskatījās, ka Lilija sagrābs viņu aiz rīkles. – Ja Tonijs spēja krāpt savu sievu, vai tev nešķiet, ka viņš būtu varējis mānīt arī tevi un tavu māti?

Karla pēkšņi atcerējās automašīnu un sievieti ar košo lūpu krāsu.

– Tici man, es jums abām izdarīju pakalpojumu. Tieši tāpat kā tu esi izdarījusi pakalpojumu man. Jūs abi. – Tad viņa apsviedās pret Edu. – Ja nebūtu Toma, es jau pirms daudziem gadiem būtu tevi pametusi. Savāc šo bērnu, – viņa pamāja uz Karlu, – un ej prom. – Tad viņa no jauna pagriezās pret Karlu. – Drīz tu uzzināsi, kāds viņš patiesībā ir. Un, ja tu domā, ka tagad varēsi tikt pie naudas, tad smagi maldies.