žeina Korija - Mana vīra sieva

– Varbūt iziesim pastaigāties? Ejam, tavām smadzenēm atelpa nāks par labu.

– Nu… – Diena bija skaista. Kāpēc gan ne? – Tikai līdz parkam un atpakaļ. – Parunāties ar kādu bija pārsteidzoši jauki. Parkā bija daudz citu pāru, kas smējās un bija sadevušies rokās. Karlu pārņēma savāda sajūta. Viņa atskārta, ka vēl nekad nav gājusi uz parku kopā ar vīrieti, kurš viņai patīk.

– Man tik ļoti patīk būt kopā ar tevi, Karla. – Rūperts pasniedzās pēc viņas rokas.

Nē. Karla veikli iegrūda roku kabatā.

– Man arī patīk būt kopā ar tevi, Rūpert. – Viņa ieturēja nelielu pauzi, noskaitīdama līdz pieci. – Bet, kā jau teicu, tu man patīc kā draugs.

Vai nu viņš šo atraidījumu nebija pamanījis, vai arī bija nolēmis to neievērot.

– Tu neesi tāda kā citas, Karla. Tu esi ļoti apņēmīga. It kā tev būtu mērķis. Lielākā daļa no pārējām meitenēm, ko pazīstu, grib vienīgi izklaidēties.

Karla pavirši iedomājās par vieglprātīgākajām studentēm, kuras nemitīgi skraidīja pakaļ Rūpertam un citiem puišiem.

– Man nav laika izklaidēm.

– Patiešām? – Vilšanās viņa balsī bija nepārprotama.

Karla paraustīja plecus. Abi nesteidzīgi izgāja no parka un devās uz Eda un Lilijas mājas pusi.

– Mana māte paļaujas uz mani. Man ir jānopelna nauda, lai mēs varētu dzīvot tā, kā būtu vajadzējis.

– Oho! Satriecoši. Man tas patīk.

– Patiesībā man tagad jāiet atpakaļ, citādi es iekavēšu darbus.

– Tev taču noteikti vēl ir laiks, lai vispirms kopā ar mani iedzertu tasi tējas?

– Nezinu gan…

– Izbeidz. – Viņa acis draiski mirdzēja. – Draugi vienmēr tā dara.

Nu jau viņi stāvēja uz Eda un Lilijas mājas kāpnēm: skaistiem, melnbaltiem pakāpieniem, kas veda uz melnajām ārdurvīm. Noraidīt Rūperta ierosinājumu šķita nepieklājīgi.

Piedāvājusi viņam apsēsties, Karla aši novāca savas grāmatas, lai izbrīvētu vietu pie galda milzīgajā virtuvē, kas kalpoja arī par neoficiālu dzīvojamo istabu. Viņa aizkaitināta ievēroja, ka uz dīvāna bija juceklīgi samesti spilveni un segas.

– Ko tu domā par… – viņa iesāka.

Taču Rūperts pēkšņi pienāca viņai klāt un pārdroši, tomēr ļoti maigi sāka glāstīt viņas lūpas ar rādītājpirkstu.

– Tu esi skaista, Karla, – viņš klusi sacīja. – Vai tu to zini?

Viņš pievilka Karlu sev klāt.

Īsu brīdi viņa apsvēra, vai nevajadzētu ļauties. Rūperts bija tik izskatīgs. Tik valdzinošs. Īsts džentlmenis. Tomēr nedrīkstēja ļaut, lai viņš novērstu viņas domas no mērķa. Tieši tobrīd, kad Karla grasījās atkāpties no viņa, varēja dzirdēt, kā slēdzenē pagriežas atslēga.

Tas bija Eds! Šausmu pārņemtā Karla noskatījās, kā viņš nopēta sajaukto dīvānu un Rūpertu, kurš bija strauji pakāpies atpakaļ. Eda niknajā sejā parādījās sarkani plankumi.

– Tad tāpēc tu negribēji braukt uz Devonu, ja? Lai varētu izmantot mūsu māju par mīlas ligzdiņu? Kā tu uzdrošinies? Labi vien ir, ka es pārrados agrāk.

Karlai kļuva te karsti, te auksti.

– Nē. Jūs esat visu pārpratis.

Taču Eds neklausījās. Viņš pagriezās pret Rūpertu.

– Ārā! TŪLĪT!

Karla apstulbusi noskatījās, kā Rūperts aiziet. Viņam taču būtu vajadzējis palikt. Aizstāvēties.

– Kā jūs UZDROŠINĀTIES? – Karla iekliedzās, trīcēdama dusmās. – Es nedarīju neko sliktu. Un tagad jūs esat mani apkaunojis mana drauga priekšā.

Viņa nodomāja, ka tagad Eds liks viņai aizvākties. Viņai vairs nebūs, kur dzīvot. Vairs nekādu cerību dabūt to, ko viņa gribēja.

Taču Eds sabruka un nokrita viņai pie kājām.

– Piedod, Karla. Lūdzu, piedod. Šī bija velnišķīga nedēļas nogale. Tev vajadzēja braukt mums līdzi. Tu būtu varējusi Tomu nomierināt. Viņš uzvedās briesmīgi. Vai zini, ar ko viņš tagad ir kā apsēsts? Ar kādu datorspēli. Viņš ar to noņemas augām naktīm un gandrīz nemaz neguļ. Kad mēģinājām viņam to atņemt, viņš sāka trakot. Mēs sastrīdējāmies. Lilijas māte gribēja, lai mēs liekam viņu mierā. Viņai ir tik briesmīgi bail, ka viss varētu beigties tāpat kā ar Danielu…

– Ar Danielu? Kas tad ar viņu notika?

– Daniela vairs nav. – Eds nesavaldīgi un noraidoši pavicināja rokas. – Klausoties, kā ģimene par viņu runā, to nemaz nevarētu nojaust. Daniels ir miris!

– Es nesaprotu.

Eds cieši sagrāba viņu aiz rokas.

– Daniels bija Lilijas adoptētais brālis. Viņš bija ļoti slims – jau kopš bērnības. Nabaga draņķis.

Nu bija Karlas kārta turēt viņa roku. Šausminoši vārdi plūda straumēm. Par to, kā Lilija bija sastrīdējusies ar savu brāli. Par staļļiem. Par to, kā viņš bija atrasts. Eds īsti nezināja visus sīkumus. (”Lilija nespēj par to runāt.”) Tomēr viens nu bija skaidrs: lai ko Lilija arī būtu pateikusi, brālis viņas dēļ bija izdarījis pašnāvību.

– Es jūtos tā, it kā šis notikums vienmēr atrastos starp mums. Viņa nekad nav man ļāvusi sev piekļūt. – Eds šņukstēdams sabruka uz dīvāna.

Cik briesmīgi! Un nabaga Eds. Nebija godīgi, ka viņam vajadzēja ciest tikai tāpēc, ka viņa sieva jutās vainīga. Lilija izturējās pret viņu tik slikti. Viņa pat nespēja pienācīgi gādāt par Edu. Kas tā par sievieti, kura nesagaidīja savu vīru ar vakariņām? Un gāja gulēt tad, kad viņš jau bija aizmidzis? Mamma bija Karlai mācījusi, ka tas viss bija svarīgi, kaut arī varēja šķist vecmodīgi. Un kāpēc par to vispār būtu jābrīnās? Lilija bija juriste. Nežēlīga un salta. Radusi palaist brīvībā slepkavas un izvarotājus.

Karlai kaut kā izdevās nabaga Edu nomierināt. Viņa draudzīgi turēja roku Edam uz pleca. Ielēja viņam dzērienu (viskiju ar pavisam nelielu daudzumu karsta ūdens). Un tad, kaut gan viņam vēl aizvien trīcēja rokas, Karla pierunāja viņu sākt gleznot. Paldies tev, Rūpert, viņa klusībā nodomāja, sēdēdama Edam priekšā. (”Pagriez degunu drusku pa kreisi, lūdzu, Karla.”) Ja paveiksies, viss tomēr vēl varēja izdoties.

Neraugoties uz manām pēdējā laika neveiksmēm tiesā un manis pašas vārdos neizteiktajiem iebildumiem, pārējie partneri tomēr atļāva man izrādīt labvēlību Karlai, kura jūlija vidū sāka strādāt kopā ar mani.

– Tev pagadījusies gudra meitene, – viens no maniem kolēģiem nedēļas beigās piezīmēja. – Kaut arī viņa ir satriecoši skaista, viņai tomēr ir galva uz pleciem.

Viņš runāja tā, it kā glīta āriene būtu trūkums, un savā ziņā tā arī ir. Tos, kuri ir vairāk nekā puslīdz glīti, citi ne vienmēr uztver nopietni, it īpaši tādā darbības jomā kā jurisprudence. Es apzinos, ka nekad netikšu uzskatīta par skaistu, kaut gan ir patīkami apzināties, ka beidzot esmu sākusi justies labi savā ādā. Iespējams, tas ir labi, taču uz Karlu noskatās visi, lai kur viņa arī dotos. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņai ir skaista seja, vai tādēļ, ka viņai manā firmā labi sokas. Eds beidzot ir pabeidzis viņas portretu. Pēc nedēļas nogales, ko bijām pavadījuši Devonā, šoreiz bez Karlas, viss it kā pats nostājās savās vietās. Mēs bijām sastrīdējušies, viņš bija aizbraucis prom bez manis, tomēr man šķiet, ka dažkārt mūsu ķildas pamudina viņu rīkoties. Kad atgriezos mājās, viņš gleznoja visgrūtāko, kas vien ir, – viņas acis.

Glezna ir pieņemta lielai rudens izstādei Londonā, un par to ir uzzinājusi valsts prese.

Pēkšņi Karla ir redzama visur. Sieviešu žurnālos. Laikraksta Times mākslas lappusēs. Un ielūgumos uz kokteiļu viesībām, kurus pamazām sākam saņemt. Protams, visi grib dzirdēt stāstu, kā mēs viņu atkal atradām. Pareizāk sakot, kā viņa atkal atrada mūs. Atšķīrusi kādu žurnālu, es ieraugu – to visu Karla ir pamanījusies pastāstīt, gandrīz vispār nepieminēdama mani. It kā tas būtu Eds, kurš pēc ugunsgrēka hostelī piedāvāja Karlai apmesties pie viņa. It kā viņas padomdevējs būtu Eds, nevis es. It kā tas būtu Eds, kurš teicis, cik brīnišķīgi viņa saprotas ar mūsu dēlu Tomu, kurš mācās ”īpašā skolā” tālu Devonā. Viņa pat nepiemin, ka Toms dzīvo pie maniem vecākiem.

Kā viņa uzdrošinās?

– Tev nav tiesību pieminēt Tomu, – es saku Karlai, pūlēdamās savaldīties.

Mēs esam ceļā uz darbu. Mēs ejam naskā solī. Es atceros tos rītus, kad redzēju viņu autobusa pieturā kopā ar māti.

– Viņš ir daļa no mūsu privātās dzīves, – es turpinu. Kopš brīža, kad vienā no uzgaidāmajā telpā izliktajiem žurnāliem biju pamanījusi šo kaitinošo rakstu, manī vēl aizvien kvēlo dusmas.

– Es atvainojos, – Karla saka, taču balss tonis skaidri liecina, ka viņa nemaz tā nedomā. Viņa paslej zodu. Tas izskatās stūraināks nekā parasti. Gandrīz vai smails kā kaķim. – Bet tā taču ir taisnība, vai ne?

– Viņš atrodas vietā, kas viņam ir visvairāk piemērota, – es saku, pūlēdamās savaldīties.

Karla parausta plecus.

– Mēs Itālijā savus radiniekus paturam pie sevis jebkuros apstākļos. Manuprāt, tā ir labāk.

– Tagad tu dzīvo Apvienotajā Karalistē, – es izgrūžu. Kāda neiedomājama nekaunība! Mēs ieejam biroju ēkā, un es esmu spiesta apklust, taču vēlāk tai pašā dienā es saņemu zīmīti no cita partnera.

Par laimi, tas vēl nav nosūtīts klientam. Viena no praktikantēm pamanīja kļūdu, kas ir izcelta ar marķieri. Lūdzu, izlabojiet.

Esmu pieļāvusi kļūdu, gatavojot dokumentu par krāpniecību kādā uzņēmumā. Kļūda nav liela, tomēr pietiekami iespaidīga. Un visļaunākais, ka, spriežot pēc iniciāļiem līdzās labojumam, attiecīgā praktikante ir mūsu ”viešņa” no Itālijas.

Vēlāk vakarā man uzklūp Eds.

– Kāpēc tu tik briesmīgi izturējies pret Karlu Toma dēļ?

Mani pamazām pārņem nejauks aukstums. Es jūtos kā skolas pārvaldnieks, kurš ticis norāts, jo nosūdzējis skolotājai kādu meiteni, kas pieķerta smēķējot tualetē. Kāpēc man vajadzētu justies vainīgai par to, ko izdarījusi viņa?

– Jo Karlai nevajadzēja pieminēt ne Tomu, ne to, ka viņš mācās īpašā skolā. Tā ir privāta lieta.

– Skaidrs, tātad mūsu dēls ir pieskaitāms kategorijai ”lūdzu neatvērt”. Vai tev ir kauns no viņa?

Tas nav godīgi.

– Tu zini, ka tā nav taisnība. Domā, ka tu pats varētu strādāt, ja Toms visu laiku atrastos šeit? Tu domā, ka spētu koncentrēties, ja viņš sēdētu studijā un prašņātu, kāpēc krāsu sauc par krāsu? Vai uzskaitītu tev visus iespējamos statistikas datus par Monē vai Džonu Singeru Sārdžentu? Eds pieceļas sēdus un ieslēdz naktslampiņu. Viņa acis ir skumjas. Es zinu, ka mani vārdi izklausās savtīgi, un par to es sevi ienīstu, tomēr ir tik biedējoši viegli laiku pa laikam ļaut uzmutuļot aizvainojumam, kas izlaužas cauri ārējās svētulības rūpīgajam lakojumam. Es zinu, ka arī viņš dažreiz domā tāpat – gluži vienkārši ir vieglāk uzvelt visu vainu vienīgi man.