žeina Korija - Mana vīra sieva

Eds ir laimīgs, jo atkal sācis gleznot Karlu. Viņš nemitīgi atgādina, ka tā bijusi mana ideja, it kā pats justos glaimots. Godīgi sakot, esmu atvieglota. Tagad varēšu netraucēti izdomāt, ko iesākt ar Džo.

Kā jau ik rītu pēdējā mēneša laikā, Karla pamodās savā glītajā, omulīgajā guļamistabā, no kuras loga varēja redzēt dārzu aiz mājas. Te bija daudz jaukāk nekā hostelī! Kaut gan Lilija bija kaut ko teikusi par parādiem, viņa noteikti pelnīja daudz naudas, ja reiz abi varēja atļauties dzīvot tādā mājā. Un tas nebija īres nams. Šī māja piederēja viņiem, kaut gan Eds vienmēr kaut ko runāja par nekaunīgi lieliem hipotēkas maksājumiem.

Tas bija viens no visbiežākajiem iemesliem strīdos, ko Karla varēja dzirdēt aiz sienas, kas šķīra viņas istabu no Eda un Lilijas guļamistabas.

– Tu vienkārši dusmojies, jo es nepelnu tik daudz kā tu. – Tā bija viena no viņa visiecienītākajām frāzēm.

– Kad tu vienreiz beigsi meklēt ķildu, Ed? – To vienmēr sacīja Lilija.

Nākdama viesos uz vakariņām, Karla bija ievērojusi, ka viņi šad tad pārmij pa saspringtai piezīmei vai zobgalībai. Tagad, dzīvojot šeit, viņa jutās tā, it kā būtu spiesta nemitīgi lavīties pāri frontes līnijai. Pat visniecīgākais sīkums varēja padarīt viņus īgnus. Visvairāk tas šobrīd attiecās uz Liliju.

– Lūdzu, ieliec pienu atpakaļ ledusskapī, – viņa aizvakar bija strupi pavēlējusi Karlai. – Citādi tas atkal saskābs – tāpat kā pagājušajā nedēļā.

Eds bija izteiksmīgi saviebies, lai Karlu iepriecinātu.

– Neuztraucies, viņa šobrīd strādā ar nozīmīgu lietu, – viņš bija paskaidrojis, kad Lilija bija pikti aizsteigusies atpakaļ uz savu kabinetu. Viņš bija noņēmis brilles, it kā tās pēkšņi būtu sākušas viņam traucēt. – Iepriekšējā reizē viņa zaudēja, tāpēc šoreiz ir nepieciešams uzvarēt.

Vārdu ”nepieciešams” Eds bija izrunājis nedaudz zobgalīgi. Tad viņš no jauna uzlika brilles un paņēma otu.

– Vai tu vari aplikt plaukstas ap kafijas tasi un paskatīties tālumā? Tā, it kā tu par kaut ko cītīgi domātu? Ideāli! Tas nebija grūti. Drīzumā vajadzēja sākties izmeklēšanai par ugunsgrēku hostelī. Visiem tā iemītniekiem bija izsūtīta oficiāla veidlapa ar jautājumu par to, vai viņi tonakt savās istabās bija smēķējuši.

Protams, Karla bija atbildējusi noliedzoši.

– Vai tu pēc lekcijām vēlētos iedzert kafiju?

Tas bija tas pats puisis ar pagarajiem matiem, kurš nemitīgi centās uzaicināt Karlu uz vakariņām. Viņa kastaņbrūnās skropstas bija zēniem neraksturīgi garas, un viņš izturējās nedroši, kaut gan bija tik garš un izskatīgs. Šķita, ka puisis pat neapjauta, cik pievilcīga bija ne vien viņa āriene, bet arī nevainojami pieklājīgā izturēšanās un veids, kā viņš prata klausīties. Pa īstam klausīties.

Lielākā daļa puišu bija skaļi un iedomīgi, pašu balss viņiem šķita neatvairāma. Rūperts bija citāds.

Varbūt bija pienācis laiks pieļaut izņēmumu.

– Labprāt, – Karla atteica, atraudama skatienu no grāmatas. – Paldies.

– Kuš, – otrā bibliotēkas galā kāds nošņāca, un viņi sazvērnieciski sasmaidījās.

– Cik tu dabūji par savu pēdējo izklāstījumu? – viņš jautāja, studentu arodbiedrības kafejnīcā pasūtījis kafiju ar vājpienu.

– Septiņdesmit piecus punktus, – Karla lepni paziņoja.

Viņš iepleta acis!

– Fantastiski.

– Un tu?

Viņš novaidējās.

– Nejautā. Varbūt patiesībā tu varētu man palīdzēt uzrakstīt to briesmīgo izklāstījumu par līgumiem! Mēs to varētu pārrunāt vakariņu laikā.

– Par kādām vakariņām tu runā?

– Neniekojies, Karla. Es tev to esmu lūdzis jau tik daudzas reizes. Es tev nekodīšu, goda vārds!

Viņš aizveda Karlu uz mazu itāliešu restorānu netālu no Soho laukuma. Sieviete bija domājusi, ka, pasūtot maltīti, Rūperts sastomīsies tāpat kā visi angļi, kas mēģināja izteikties viņas valodā, taču izrādījās, ka puiša izruna bija nevainojama.

– Tu esi iepazinis manu valsti? – viņa noprasīja, kad viesmīlis bija aizgājis.

Rūperts iepriecināts paraustīja plecus.

– Mani vecāki uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi, lai mēs prastu tekoši runāt gan franciski, gan itāliski. Brīvlaikā mūs vienmēr sūtīja uz ārzemēm uzlabot valodas zināšanas. Godīgi sakot, viņi vienkārši gribēja no mums atpūsties, kaut gan mācību laikā mēs nemaz nedzīvojām mājās.

Gluži kā nabaga Toms. Pati nesaprazdama, kā tas bija noticis, Karla pastāstīja šim izskatīgajam, gudrajam puisim par Tomu, Liliju un Edu.

– Tu dzīvo pie Eda Makdonalda? Tā gleznotāja?

– Jā. Vai tu viņu pazīsti?

– Vai viņš ir tas pats mākslinieks, kurš uzgleznoja ”Mazo itālieti”? To, kuru par milzu naudu iegādājās kāds anonīms pircējs?

Viņa nosarka.

– Arī to tu zini?

– Es dievinu mākslu. Tāpat kā mana māte. Visu mūžu viņa mani ir vilkusi uz izstādēm… – Rūperts iepleta acis. – Tikai nesaki, ka tu… tu biji tā, kura viņam pozēja, vai ne?

Karla pamāja, juzdamās nokaunējusies un tomēr arī glaimota.

– Es ļoti gribētu kādu dienu ar viņu iepazīties. – Sarunu biedrs bija sācis aizrauties. – Bet tikai tad, ja tas viņu neapgrūtinātu.

– Es darīšu, ko spēšu, – Karla apsolījās.

Viņa nogaidīja dažas nedēļas, nevēlēdamās uzmākties cilvēkiem, kuri viņu bija izmitinājuši pie sevis. Eds bija pārāk aizņemts, gleznojot viņas portretu. Šķiet, tam vajadzēja veltīt visu laiku, arī tos brīžus, kad Karla viņam nemaz nepozēja. Un Lilija aizkavējās darbā tik ilgi, ka dažreiz Karla dzirdēja viņu pārnākam mājās labu laiku pēc tam, kad pati jau bija aizgājusi gulēt. (Tad parasti varēja dzirdēt klusas balsis un skaņas, kas liecināja par Eda neapmierinātību.)

Beidzot Karla saņēma drosmi, lai parunātu ar Liliju, kura izrādīja pārsteidzošu sajūsmu.

– Lilija gribēja zināt, vai tu nākamnedēļ kādu dienu vēlētos atnākt uz vakariņām, – Karla ieminējās, kad viņi atkal dzēra kafiju ar pienu vietā, kas bija kļuvusi par abu iecienītāko kafejnīcu.

Rūperta seja iemirdzējās.

– Ļoti labprāt. Paldies.

Nē. Vislielākais prieks par to bija Karlai. Rūperts varēja izrādīties tieši tas, kas viņai vajadzīgs.

Kad Karla todien pārnāca mājās, priekšnamā uz galda bija nolikta viņai adresēta vēstule. Tā bija oficiālās izmeklēšanas ziņojuma kopija par ugunsgrēku hostelī, izsūtīta visiem kādreizējiem iemītniekiem. Tajā tika paziņots, ka ugunsgrēka ticamākais iemesls bijusi cigarete. Diemžēl nebija iespējams noteikt, kurš īsti bijis vainīgais, jo ugunsgrēka nodarītie postījumi bija lieli, turklāt daudzi iemītnieki bija atzinušies, ka smēķējuši savās istabās.

Karlai bija paveicies.

Un tas vēl nebija viss – apdrošinātāji tagad bija gatavi samaksāt par viņas drēbēm un grāmatām. (Viņa bija minējusi nedaudz lielāku vērtību – kompānija taču varēja atļauties šādu samaksu.)

Vēstulē bija sacīts, ka hostelis būs slēgts līdz turpmākam paziņojumam.

Viņai pavisam noteikti bija paveicies.

– Viņš ir tikai draugs, – Karla bija kautrīgi paskaidrojusi Lilijai. – Kāds, kurš augstskolā ir izturējies pret mani laipni.

Jau kopš brīža, kad Karla kopā ar Rūpertu bija ienākusi pa durvīm, Eds nebija slēpis naidīgumu.

– Tātad jūs esat tas Rūperts, par kuru mūsu Karla ir tik daudz stāstījusi?

Dzirdēdama, kā Eds uzsver vārdu ”jūs”, Karla nosarka. Un apgalvojums, ka viņa bija par Rūpertu daudz stāstījusi, lika noprast, ka tieši viņa vairāk interesējās par Rūpertu, nevis otrādi. Ko Rūperts tagad nodomās? Pēkšņi Karla sāka šaubīties, vai bija rīkojusies pareizi.

– Priecājos to dzirdēt, kungs, – Rūperts atteica, sasveicinādamies ar Edu un iesāņus uzmezdams skatienu Lilijai. Par laimi, Lilija, kura pēdējā laikā bija izturējusies ļoti atturīgi, šķiet, ievēroja, ka Karla jūtas nelaimīga. Viņa izveicīgi sāka runāt par kaut ko citu, taču Eds visu vakariņu laiku turpināja uzvesties nejauki. Viņš ne vien īpaši kašķīgi izteicās par savu sievu (”Vai zināt, mums ir paveicies, ka Lilija ir mūs pagodinājusi ar savu klātbūtni. Parasti viņa šajā laikā strādā.”), bet arī izmeta nekrietnas piezīmes par Rūpertu un viņa bijušo skolu. (”Viens no maniem brālēniem sāka tur mācīties pēc tam, kad tika izmests no Ītonas.”)

Karla pamazām sāka aptvert, ka Edam viesis nepatīk. Nabaga Rūperts. Arī viņš to bija sapratis.

Pēc vakariņām viņi nokāpa lejā uz pagrabstāvu, lai aplūkotu Eda darbus.

– Karla teica, ka jūs protot novērtēt gleznas. – Eds sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Tā patiešām ir, kungs. Šie darbi ir brīnišķīgi.

– Tie nekur neder. – Eds nicinoši uzmeta skatienu gleznām, kurās bija atainotas vecas sievietes, jaunas sievietes, ziedu tirgotāja, kioska īpašnieks, kāda māte parkā. – No tām nav nekāda labuma. Vienīgā glezna, ko man ir izdevies pārdot, ir mūsu skaistās Karlas portrets.

Au! Eds bija saspiedis viņas plecu tik cieši, ka tas iesāpējās. Viņš nepatīkami oda pēc vīna; pie vakariņu galda viņš bija viens pats izdzēris visu pudeli. Karla zināja, ka arī Lilija bija to ievērojusi.

– Tagad esmu atsācis viņu gleznot. Vai viņa jums to ir stāstījusi?

Eds pieliecās Rūpertam tuvu klāt. Karlu pārņēma uzvaras sajūta, tomēr viņa jutās arī nelāgi nokaunējusies.

– Nē, kungs. Viņa man to nav stāstījusi.

– Tātad jūs tomēr nezināt visu, kas norisinās mūsu Karlas skaistajā galviņā.

– Rimsties, Ed. – Lilija nostājās vīram līdzās un saņēma viņu aiz rokas. – Vai tev nešķiet, ka nu jau pietiks?

– Muļķības. Jūs droši vien gribētu šo gleznu apskatīt, vai ne, jaunais cilvēk?

Tagad Rūperts bija tikpat pietvīcis kā pati Karla.

– Tikai tad, ja tas jūs pārāk neapgrūtinātu, kungs.

– Apgrūtinātu gan. Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka es nekad nevienam nerādu savas gleznas, kamēr tās nav gatavas. Nekad.

Un, to teicis, Eds nikni uzsteidzās augšā pa kāpnēm, pametot viņus pagrabstāvā.

– Lūdzu, piedodiet. – Lilija papurināja galvu. – Viņš ir noguris, un šis brīdis viņa karjerā ir ļoti nozīmīgs. Viņš cer, ka jaunais Karlas portrets kļūs par izrāvienu. Šoreiz viņš to zīmē ar pasteļiem. Viņam tas ir pavisam nebijis pavērsiens.