žeina Korija - Mana vīra sieva

Tagad, gulēdama šaurajā gultā, Karla aizsmēķēja cigareti un sāka visu rūpīgi pārdomāt. Bija jau janvāris! Un tomēr viņa vēl aizvien nebija sasniegusi cerēto. Vajadzēja izdarīt kaut ko tādu, lai paātrinātu notikumu gaitu.

Kamēr Karla cītīgi plānoja savu nākamo soli, ausīs sāka vibrēt dārdoša mūzika. Meitene blakus istabā to vienmēr klausījās tik skaļi! Kā gan šādā troksnī bija iespējams padomāt? Varbūt vajadzētu nomazgāties dušā, lai kaut uz mirkli izbaudītu mieru. Paķērusi tualetes piederumu somiņu un rītakleitu, Karla aizslēdza istabas durvis un pikti aizsoļoja pa gaiteni. Viņa vēl nebija pavadījusi dušā ne piecas minūtes, kad pie durvīm kāds sāka dauzīties.

– Ugunsgrēks! Deg! Ātrāk! Ārā!

Es joprojām spēju sajust smaržu.

Runā, ka oža pazūdot pēdējā.

Tātad viss vēl nav zaudēts.

Vēl ne.

Tas ir labi.

Slikti ir tas, ka kaut kas deg.

Vēl ļaunāk – sarkanā smailpapēžu kurpe ir nozudusi.

Ir pirmais janvāris. Mēs ar Edu pavadām klusu vakaru mājās. Nevienam no mums nez kāpēc nepietika spēka, lai dotos uz pusdienām, kurp mūs uzaicināja viens no biroja partneriem. Es zinu, tas nav pieklājīgi, tomēr saku sev, ka dažreiz nākas dot priekšroku ģimenei.

Galds ir klāts ar skicēm. Cik var noprast, tad tās ir uzzīmētas divu pēdējo dienu laikā, ko Eds pavadījis Devonā. Karla smejas. Karla noliekusies pār Tomu. Karla ir iepletusi acis. Karla aizdomājusies un ar abām plaukstām aptvērusi vīna glāzes kātiņu. Pietrūkst tikai pašas modeles.

Iezvanās telefons.

– Vai tu vari atbildēt, lūdzu? – es uzsaucu. Katls uz plīts kūsā pāri malām. Es izslēdzu gāzi. Zaļās pupiņas izskatās izšķīdušas. Es pagriežos pret Edu un beidzot pamanu, ka viņš nepārprotami cenšas kādu mierināt. Tā noteikti ir mana māte. Toms acīmredzot ir kaut ko izdarījis. Atkal.

– Cik briesmīgi, – Eds nosaka.

Man sažņaudzas sirds. Tā jau es domāju. Mums nevajadzēja braukt prom. Man vajadzētu aiziet no darba un…

– Ak tu nabadzīte.

Eds parasti nemēdz saukt manu māti par nabadzīti. Es mīņājos viņam līdzās, netikdama gudra, kas īsti notiek.

– Protams, tu darīji pareizi, ka piezvanīji. Tev noteikti jābrauc pie mums. Pagaidi. Es atbraukšu tev pakaļ. Kāda īsti bija tā adrese?

Mans vīrs paķer jaku.

– Zvanīja Karla. Hostelī izcēlies ugunsgrēks. Viņa stāv uz ielas vienā rītakleitā.

– Vai viņa ir cietusi?

– Paldies dievam, nē. Tikai pārbijusies.

– Ja gribi, es varu aizbraukt.

– Būs labi, – viņš jau ir pie durvīm. – Varbūt tu vari saklāt Toma gultu.

Protams, ka tā ir pareizi.

Kad Karla ierodas, viņas daiļā, melnīgsnējā seja ir nomākta. Viņa viscaur trīc. Viņa ir ģērbusies skaistā, sārtā rītakleitā. Viņas rokas ir saņemtas kopā tik cieši, ka pirkstu kauliņi izskatās balti.

– Tas bija tik biedējoši. Mums vajadzēja skriet lejā pa ugunsdzēsības kāpnēm ēkas ārpusē. Man šķita, ka es nokritīšu…

Par ugunsgrēku tiek īsi pavēstīts ziņās. Cik var noprast, tad neviens nav cietis. Ugunsgrēka iemesls patlaban tiek noskaidrots.

Eds iedod viņai glāzi ar viskiju.

– Ņem. Tas tev drusku palīdzēs.

Tu esi gatavs uz visu, lai tikai varētu iedzert arī pats, es gandrīz pasaku.

– Apsēdies. Lūdzu. – Es atceros par pieklājību. – Tagad tu esi drošībā.

– Bet man vairs nav nekā. Man nav drēbju, – Karla šņukst, sakļāvusi ap viskija glāzi smalkās plaukstas. – Un manas grāmatas arī ir sadegušas.

– To visu var nopirkt no jauna, – es mierinoši saku, saņemdama viņas rokas. Kaut gan Ziemassvētkos man netrūka iespēju Karlu rūpīgi aplūkot, tagad es atkal redzu, ka viņa patiešām ir ļoti skaista. Bālas anglietes sejā tādas tumšas, mandeļveidīgas acis un biezas, melnas uzacis izskatītos pārāk vīrišķīgi, taču viņa pat bēdās spēj izskatīties satriecoši.

Iespējams, ka mums Karlas klātbūtne nāks par labu. Ja te būs vēl kāds, mēs ar Edu vairs nevarēsim strīdēties. Mūsu viešņa palīdzēs nolīdzināt asumus – tieši tāpat kā bērnībā.

– Viss būs labi, – es saku.

Karla paceļ galvu. Viņas nomāktajā sejā uz mirkli pavīd ciešanu pilnais skatiens, kādu man veltīja tā mazā meitenīte, kuru es reiz sastapu pie viņas mātes dzīvokļa durvīm ar lielu zilumu uz sejas.

– Tas ir tik laipni, ka jūs esat man atļāvuši dzīvot pie jums. Paldies.

Es pēkšņi nodrebu.

Tas ir tikai uz laiku, man gribas iebilst, taču šādi vārdi izklausītos nepieklājīgi.

Un es sev iegalvoju, ka šī savādā priekšnojauta nenozīmē neko. Itin neko. Vai tad es tikai nupat nenodomāju, ka viņas klātbūtne mums nāks par labu?

Turklāt tagad man ir jāraizējas par Džo Tomasu.

– Neuztver to tik saasināti, – saka viens no maniem partneriem, kad es pēc dažām nedēļām atgriežos no tiesas.

Bet citādi jau nav iespējams, es nodomāju. Ja es būtu izmantojusi Džo Tomasa atsūtīto fotogrāfiju, man varbūt izdotos pierādīt, ka todien, kad mans klients krustojumā nenobremzēja, tur nebija nevienas ceļa līnijas. Tagad, protams, tās tur ir, bet nu vairs nekas nav līdzams. Viņš būtu sodīts par braukšanu dzērumā, taču sods droši vien nebūtu tik bargs, ja man izdotos pierādīt, ka attiecīgajā brīdī krustojumā nav bijis nevienas līnijas, pie kuras apstāties, lai dotu ceļu citiem.

Šādas līnijas mēdz izbalēt. Notiek satiksmes negadījumi. Un tad brīnumainā kārtā uzrodas pašvaldības smagā automašīna un līnijas tiek atkal uzkrāsotas. To jums var pastāstīt jebkurš advokāts. Diemžēl ne vienmēr ir iespējams sagādāt fotogrāfijas, kas to pierāda.

Te nu bija mana apņemšanās pašai tikt galā ar savām lietām.

Varbūt tieši tāpēc es nemaz nebrīnos, kad nākamajā dienā man tiek atsūtīta īsa zīmīte.

Tu būtu varējusi uzvarēt, ja būtu izmantojusi manu fotogrāfiju. Kā klājas Tomam?

Es labu brīdi sēžu un skatos uz zīmīti. Tad paņemu telefonu.

– Vai tev ir laiks iedzert kādu glāzīti?

Ross izklausās vienlīdz iepriecināts un pārsteigts.

– Es to darītu ar vislielāko prieku.

Mēs satiekamies vienā no maniem iecienītākajiem itāliešu bistro netālu no Koventgārdenas. Es gan saku ”iecienītajiem”, taču patiesībā manā dzīvē nav daudz vietas jautrībai. Esmu viena no tiem ļaudīm, kuri īsti nespēj nosaukt savus vaļaspriekus. Advokātam nav laika nodarboties ar kaut ko citu. Pirms darba es gandrīz katru rītu tomēr eju skriet, taču šo nodarbi uztveru kā ģērbšanās daļu.

– Kas noticis? – Ross jautā.

Es pāri galdam paskatos uz mūsu seno draugu. Viņš ir ģērbies tvīda žaketē un džinsos. Ross ir īsts pretstatu iemiesojums. Sākumā viņš bija Eda draugs, taču drīz vien kļuva arī par manējo – it īpaši tad, ja man bija nepieciešami padomi par vīru, kurš, kā Ross bieži mēdza sacīt, dažbrīd mēdza izturēties kā galīgs idiots. Idiots, kuru mēs abi mīlējām.

Šad tad man ienāk prātā, ka varbūt Ross ir gejs. Galu galā viņš nekad nav bijis precējies. Ciktāl man zināms, viņam nekad nav bijis draudzenes. Es cenšos viņu neizprašņāt.

– Man ir radusies problēma, – es saku, zem galda satraukti lauzīdama rokas. Daudz ilgāk, nekā spēju atcerēties, man ir gribējies kādam izstāstīt gan par Džo, gan par viņa sūtīto ”noderīgo informāciju”. Nu ir pienācis brīdis, kad es varētu uzsprāgt, ja to visu kādam neatklātu. Dabiski, dažas nianses ir jānoklusē.

– Oho, – Ross nosaka, kad mans stāsts ir galā. – Nabadzīte. Tu esi nonākusi tik neiespējamā situācijā.

Es gribu, lai viņš man pasaka, ka viss būs kārtībā. Ka es varu izdarīt kaut ko tādu, lai to visu izbeigtu.

– Ja tas tev kaut kā palīdz, – viņš piebilst, – es uzskatu, ka tu rīkojies pareizi, saplēšot to fotogrāfiju.

– Patiešām?

– Pilnīgi noteikti. – Tas jau izskan apņēmīgāk. – Tu vari tikt galā arī pati, Lilij. Tu jau daudzus gadus esi iztikusi bez citu palīdzības. Jā, var jau būt, ka šis cilvēks tev šad tad ir izpalīdzējis, taču tu nedrīksti ļaut, lai šī apziņa tev laupa pašpārliecību. Tu esi laba advokāte.

Man gribas viņam pastāstīt arī par pārējo, taču to nedrīkst. Es atkal atceros krodziņu Haigeitā. To brīdi, kad Džo saņēma manu roku. To strāvas sitienu. To pievilkšanās spēku, kuram vispār nebūtu vajadzējis uzrasties. Un pēc tam arī savu vainas apziņu, jo biju izdzērusi mazliet par daudz, lai spētu atbildēt par savu rīcību.

Un tas ir patiesais iemesls, kura dēļ esmu nozvērējusies vairs nekad nelietot alkoholu.

– Tu to nepastāstīsi Edam? Vai kādam citam?

Nu mani ir pārņēmusi panika. Man ir briesmīgi bail, ka Ross varētu izrādīties lojāls ne tikai man vien. Protams, es šobrīd runāju par anonīmajām norādēm. Par to, kas notika Hītā, es nevaru stāstīt nevienam.

– Apsolu, ka neko neteikšu. – Viņš uzmet skatienu pulkstenim. – Tagad man diemžēl jāiet atpakaļ.

Tā ir vēl viena Rosa īpatnība. Kad mēs iepazināmies, viņš strādāja apdrošināšanas kompānijā par statistiķi. Atļaušos atgādināt, ka tieši viņa zināšanas skaitļu jomā bija man palīdzējušas atrisināt Džo Tomasa šifrētos uzdevumus. Kad piedzima Toms un mēs lūdzām Rosu kļūt par viņa krusttēvu, viņš nomainīja darbavietu, apgalvodams, ka mūsu piedzīvotais ir viņam palīdzējis paskatīties uz dzīvi ar citām acīm. Tagad viņš vada lielu līdzekļu vākšanas uzņēmumu, kas palīdz labdarības organizācijām. Ross patiešām ir labs cilvēks.

Kad pēc kārtējās aizkavēšanās darbā pārnāku mājās, Eds un Karla jau ir paēduši. Viņi sēž pie galda, un Eds sev priekšā ir nolicis skiču bloknotu.

– Piedodiet, – Karla vainīgi saka. – Es gribēju pagaidīt, bet…

– Tā ir mana vaina, – Eds man uzsmaida. Jau gadiem ilgi neesmu viņu redzējusi tā smaidām. Un es zinu, kāpēc. – Tava maltīte ir cepeškrāsnī, mīļā.

Viņš sen nav saucis mani par mīļo.

– Tai vēl vajadzētu būt ēdamai. Tā, Karla, es gribu, lai tu nedaudz piešķieb galvu. Zodu nedaudz zemāk. Skaties pa kreisi. Ideāli.