žeina Korija - Mana vīra sieva

Tonakt viņa nekādi nespēja aizmigt. Kaut nu varētu piezvanīt mammai un novēlēt viņai priecīgus Ziemassvētkus! Taču krustmātei, cik varēja noprast, nebija telefona un nonno mobilos telefonus uzskatīja par lieku greznību.

Nemiera pārņemta, Karla izkāpa no gultas un piegāja pie loga. Mēness balansēja uz līnijas starp debesīm uz jūru. Varbūt viņai vajadzētu iziet pastaigāties. Karla uzvilka mēteli un izlavījās uz kāpņu laukumiņa. Mājā valdīja tumsa, tikai zem Eda un Lilijas istabas durvīm bija redzama blāva gaismas svītra. Kas tad nu? Nespēdama novaldīties, Karla uz brīdi apstājās, lai paklausītos.

Viņi strīdējās.

– Tev vajadzēja Ziemassvētkos uzdāvināt Karlai naudu, – Eds dusmīgi sacīja.

– Kādā veidā? Tā mēs būtu iedzīvojušies vēl lielākos parādos.

– Ar tūkstoti bija par maz, un tu to zini.

– Esi taču saprātīgs! Tas ir vairāk, nekā viņa ir pelnījusi. Viņas vēstules bija tik uzmācīgas…

Karla gandrīz noelsās, tomēr pēdējā brīdī paguva apvaldīties.

– Tātad viņa tomēr bija rakstījusi? – Eda balss sašutumā kļuva skaļāka. – Tu apgalvoji, ka neko neesi saņēmusi. Kāpēc tu man neko neteici?

Lilija lūdzoši atteica:

– Tāpēc, ka tu nebiji spējīgs saprātīgi domāt. Un es tev visu laiku saku, ka mēs nevaram to atļauties. Mūsu galvenā prioritāte ir Toms. Varbūt tev vajadzētu pārdot vēl dažas gleznas.

– Kā lai es to izdaru, ja tu man esi laupījusi visu iedvesmu?

– Ed! Tas nav godīgi!

Nošķindēja plīstoši stikli. Eds nikni izgrūda:

– Skaties, ko es tevis dēļ izdarīju.

Lilija izbrāzās ārā pa durvīm, par laimi, dodamās uz pretējo pusi, un Karla ierāvās tumsā. Tad viņa trīcēdama aizlavījās atpakaļ uz savu istabu. Tātad viņas intuīcija bija izrādījusies pareiza. Lilija tomēr bija saņēmusi vēstules. Viņa bija melojusi. Kas attiecās uz parādiem, tad Karla viņai neticēja. Viņiem taču bija tāda māja!

Ja pirms tam Karlu bija mocījuši sirdsapziņas pārmetumi, tad nu tie bija pagaisuši.

Kāds atvieglojums! Atkal esmu atgriezusies Londonā. Darbā. Var jau būt, ka laiks starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu ir savādi miegains, taču mums darba nekad netrūkst.

Beidzot varu atvilkt elpu. Devonā visu laiku biju nemierīga. Izturējos strupi pret visiem, arī pret mūsu viešņu. Es to apzinājos jau tad, kad Eds aizrādīja, ka salecos ikreiz, kad iezvanās telefons vai pie durvīm kāds pieklauvē. Es joprojām pārmetu sev, ka nejauši izpļāpājos Edam par Karlas vēstulēm. Viss beidzās ar vienu no briesmīgākajiem strīdiem, kāds mums jebkad bijis. Nav jābrīnās, ka es visu atklāju. Vēl aizvien nespēju atjēgties pēc tikšanās ar Džo Tomasu Tonija bērēs.

Visus šos gadus kopš uzvaras viņa lietā biju izbaudījusi apziņu, ka esmu krimināllietu advokāte, kura deviņdesmit piecos procentos gadījumu gūst virsroku, taču izrādījās, ka par to varēja pateikties nezināma noziedznieka palīdzībai. Manis dēļ visi bija uzskatījuši, ka šis cilvēks nav vainīgs.

Un tomēr vislielāko nemieru šajos svētkos manī atmodināja Džo neatlaidīgie pieņēmumi par Tomu. Es nemitīgi gaidīju, ka mans bijušais klients varētu piezvanīt – vai, vēl ļaunāk, vienkārši ienākt pa durvīm un uzstāt (patiesi vai aplami), ka Toms ir viņa bērns. Galu galā viņš taču zina, kur dzīvo mani vecāki.

Nebija jābrīnās, ka jutos nervoza. Pareizāk sakot, balansēju uz histērijas robežas. Laiku pa laikam gandrīz biju gatava visu izstāstīt vīram, taču tad atkal pamanījos apvaldīties. Viņš nebūtu sapratis. Neviens nespēja to saprast. Ja manai nabaga mātei jau tāpat nebūtu pietiekami grūti, es varbūt visu atklātu viņai, taču pietika vienīgi palūkoties uz viņas izmocīto seju – pārgurušu no rūpēm par manu dēlu, par kuru vajadzētu būt atbildīgiem mums pašiem, – lai es atkal aprautos. Šoreiz man vajadzēja ar visu tikt galā pašai. Savā ziņā Karlas klātbūtne nāca kā atvieglojums. Laikā, kad tiek sagaidīts, ka visa pasaule līksmos, svešs cilvēks saspringuma pārņemtai, ļodzīgai ģimenei liek uzvesties kā nākas. Patiesībā tieši tāpēc biju viņu uzaicinājusi ciemos. Eds par šādu ideju bija tūlīt nopriecājies, un es zināju, kāpēc.

Vai tad jau toreiz, no jauna ieraugot Karlu galerijā, es nebiju sapratusi, ka viņa varētu mūs izglābt? Edam vajadzēja viņu uzgleznot. Tad mana vīra karjera atkal atdzimtu. Ziemassvētkos es sēdēju viņiem pretī un vēroju, kā Eds viņai pateicas.

– Man pat nevajadzēja par to ieminēties, – viņš vēlāk satraukti stāstīja. – Karlapati piedāvājās. Janvārī mēs vienosimies par pozēšanu. Vai tu nesaproti, Lilij? Tas varētu būt jauna posma sākums manā dzīvē!

Viņš bija tā aizrāvies, ka mēs gandrīz aizmirsām strīdus par Tomu. Un par darbu. Protams, ka man vajadzēja pārbaudīt elektronisko pastu (”jā, mammu, pat svētkos”), taču tas bija pašsaprotami. Gadījās arī daži neveikli brīži, kad Karla turpināja uzdot jautājumus par Danielu.

– Kāpēc tu viņai vienkārši nepasaki, ka viņš ir miris? – Eds beidzot noprasīja.

Tad man gribējās viņam uzkliegt. Vai tad viņš nesaprata? Daniels bija mans, un tā nebija Karlas darīšana.

Un tad vēl tā atbaidošā ķilda par Karlas vēstulēm ar lūgumiem, kuras laikā Eds mani apsūdzēja, ka esmu laupījusi viņam iedvesmu.

– Vai jauki pavadījāt Ziemassvētkus? – pajautā mana sekretāre, tiklīdz esmu apsēdusies pie sava rakstāmgalda.

– Jā, paldies, – es automātiski atbildu. Tad uzmetu skatienu mirdzošajam briljantam viņas kreisās rokas pirkstā. – Cik saprotu, jūs var apsveikt?

Viņa satraukti pamāj.

– Tas bija neticami. Viņš bija ielicis gredzenu Ziemassvētku pudiņā! Es to gandrīz noriju, kad…

Un tad iezvanās telefons. Tā ir kāda sieviete. Izmisusi māte. Viņas dēls ir arestēts par automašīnas vadīšanu dzērumā. Šobrīd viņš atrodas kamerā. Vai mēs varam palīdzēt? Paldies dievam, ka man ir darbs. Tas ļauj aizmirst par visu pārējo. Tas palīdz aizdrīvēt spraugas, pa kurām izplūst gāze. Tas ļauj man aizmirst, ka mamma šajā brīdī palīdz Tomam sagatavoties pirmajai mācību nedēļai pēc svētkiem. Viņam katru nakti vajadzēs likties gulēt, iztiekot bez mana vai mammas skūpsta.

– Jā, ir vēl kas, – sekretāre ieminas. – Kad ierados darbā, tā bija atstāta pie saņemtajiem dokumentiem.

Fotogrāfija. Aploksnē, uz kuras ar lielajiem burtiem ir uzrakstīts tikai mans vārds un vēl piebilsts ”personīgi”.

Attēlā skaidri redzams krustojums bez jebkādām ceļa atzīmēm.

Nakts dežurants, kurš patlaban ir beidzis savu maiņu, apliecina manas vislielākās bailes. Vakar vakarā šo aploksni viņam ir iedevis vīrietis ar īsi apgrieztiem matiem.

Lēni saplēšu fotogrāfiju sīkās druskās un atdodu tās sekretārei.

– Iznīciniet to kopā ar citiem konfidenciālajiem dokumentiem, – es saku.

– Tātad jums šī informācija nav vajadzīga?

– Nē.

Turpmāk es savās lietās iztikšu bez citu palīdzības.

Drīz vien pēc otrajiem Ziemassvētkiem Karla pamodās un atklāja, ka Lilija sešos un piecās minūtēs ar vilcienu jau bija atgriezusies darbā.

– Kādam klientam ir vajadzīga viņas palīdzība, – Eds bija nomurminājis.

Pēc Lilijas aizbraukšanas radās sajūta, ka beidzot iestājies miers. Vairs nebija nekādu zemisku piezīmju. Neviens vairs neteica: ”Lūdzu, Tom, vai tu vari kaut vai nedaudz pasēdēt mierīgi?”

Un tomēr pat bez Lilijas kaitinošās klātbūtnes Karlai vēl aizvien šķita, ka šajā Devonas mājā kaut kas īsti nav labi. Lilijas māte pret viņu izturējās uzsvērti jauki, taču tas liecināja, ka viņai kaut kas bija slēpjams. Tam noteikti bija kāda saistība ar Danielu, dēlu, par kuru neviens negribēja runāt. Varbūt viņi bija atsvešinājušies? Karla atcerējās savas mājas Itālijā. Daudzi kaimiņi vēl aizvien izturējās pret viņu augstprātīgi, jo viņa bija ārlaulības bērns, kaut gan mātes ”apkaunojums” bija piedzīvots pirms daudziem gadiem.

Karla savu pēdējo dienu Devonā pavadīja, kopā ar Edu un Tomu pastaigājoties pa pludmali. Tas bija būtiski nepieciešami, lai sagatavotos nākamajam gājienam. Patiesībā tas pat bija jautri! Karla pievērsa īpašu uzmanību Tomam, mācīja viņam dažus teikumus itāliešu valodā un apmierināta ievēroja, ka viņa jau ir sākusi Tomam iepatikties. Viņš visu apguva ļoti ātri, kaut gan ikreiz, pasakot kādu teikumu pareizi, viņam vajadzēja ar kreiso roku uzsist sev pa ceļgalu.

– Tas ir viens no viņa rituāliem, – Eds pačukstēja, kā zinādams – Karla sapratīs.

Karla ļoti centās iepatikties arī Lilijas vecākiem.

– Vai zināt, Tomam visa nedēļa ir jāpavada īpašā skolā, – Toma vectēvs paziņoja, kad Karlai jau bija jādodas uz staciju. – Mums visiem ar viņu ir ļoti grūti, taču izskatās, ka jūs lieliski protat tikt ar viņu galā.

– Atbrauciet vēlreiz, – Lilijas māte sacīja, piespiezdama vaigu pie Karlas vaiga. Tā nu gan bija savāda angļu tradīcija: nepieglaust arī otru vaigu! – Ar jums mums ir tik labi. Kad pienāca laiks doties uz staciju, Karla negribēja nekur braukt. Vilcienā viņa nekādi nespēja nomierināties. Viņa ar Edu bija vienojusies satikties, lai parunātu par pozēšanu.

– Es ļoti gaidīšu, – Eds bija teicis, atvadoties cieši saspiezdams viņas roku.

Kad Karla atgriezās hostelī, tas šķita vēl aukstāks un vientulīgāks. Kaut gan Karla pazina daudzas meitenes, ne ar vienu no tām viņa nebija iedraudzējusies. Šīs meitenes nebija Karlas gaumē. Viņām bija neglīti tetovējumi un riņķi degunā. It kā šāda attieksme būtu skaidri manāma, neviena no viņām nebija uzaicinājusi Karlu uz hosteļa Jaungada ballīti. Viņa gan tāpat nebūtu gribējusi turp iet. Karla bija saritinājusies zem segas un sākusi cītīgi domāt.

Pirmīt viņa bija piezvanījusi mammai. Tas bija ļoti dārgi, taču Karlai vajadzēja dzirdēt viņas balsi. To gan varēja saklausīt tikai ar grūtībām. Viņa bija neskaidri sadzirdējusi, kā mamma saka:

– Es tevi mīlu, cara mia.

– Es arī tevi mīlu, mamma.