– Tad tev noteikti jāatbrauc uz manu vecāku mājām Devonā.

Urrā! Un tomēr Lilijas balsī bija ieskanējies kaut kas tāds, kas Karlai lika noprast, ka šis ielūgums izteikts nedaudz negribīgi un tikai pieklājības pēc. Karla bija pārliecināta, ka Eds noteikti būtu izturējies sirsnīgāk. Iepriekšējā reizē Karla bija ievērojusi, ka no viņiem abiem Eds šķita daudz draudzīgāks.

– Ir tikai viena nianse, – Lilija piebilda. – Toms, mūsu dēls. Es jau esmu teikusi, ka viņš ir… citāds. Nekad īsti nevar zināt, kā viņš uzvedīsies svešu cilvēku klātbūtnē, tāpēc esi gatava.

Citāds? To Karla spēja saprast. Vai tad viņa pati, mācoties Anglijas skolā, gandrīz visu laiku nebija jutusies citāda, kaut arī visiem spēkiem pūlējās līdzināties citiem?

Un nu viņa sēdēja vilcienā, kas brauca prom no Londonas. Tas bija pilns ar pasažieriem, kuri angļiem neraksturīgi daudz tērgāja, vaicāja, kur viņa grasās pavadīt Ziemassvētkus un vai viņai nešķiet, ka Oksfordstrīta bija tik brīnišķīgi izgaismota?

Karlas somā bija dažas nelielas dāvanas. Izšūts maciņš Lilijai, mākslinieka piezīmju bloknots Edam un lidmašīnas modeļa darināšanas komplekts Tomam. To visu viņa bija izdevīgi iegādājusies kādā Kingskrosas labdarības veikalā. Visvairāk viņa priecājās par lidmašīnas modeli. Sameklēt dāvanu zēnam nebija nācies viegli, turklāt Karla nekādi nebija varējusi atcerēties, cik viņam īsti bija gadu. Pat tad, ja viņam šī dāvana nepatiks, tas tomēr bija uzmanības apliecinājums.

Karla atlaidās sēdeklī un sāka vērot, kā garām slīd zaļi lauki.

– Mēs dzīvojam pie jūras, – Lilija bija teikusi, – tev tur ļoti patiks.

”Noteikti prasi, lai viņi tev iedod vairāk naudas,” mamma bija piekodinājusi savā kārtējā vēstulē, kas bija saņemta īsi pirms Karlas aizbraukšanas. Bet tas taču būtu tik neērti, Karla nodomāja, atšķirdama savas mācību grāmatas un sākdama lasīt, kaut gan vilciens līgani šūpojās. Kā lai par to ieminas? Gan tu kaut ko izdomāsi, vilciens šūpodamies dziedāja. Gan tu kaut ko izdomāsi…

– Bet kāpēc tā nelido? – noprasīja kalsnais gara auguma zēns, neapmierināti vicinādams rokas.

– Es tev jau teicu, Tom. Tas ir tikai modelis.

– Bet uz kastes ir attēls, kurā lidmašīna ir redzama lidojam.

– Tāpēc, lai tā izskatītos aizraujošāk, – Eds novaidējās.

– Tad jau viņiem nevajadzētu tur likt tādus attēlus, vai ne? Mums vajadzētu par viņiem ziņot patērētāju tiesību aizstāvjiem.

Karlai šķita, ka tas izklausās iespaidīgi.

– Tev ir taisnība, Tom! Tev vajadzēs kļūt par advokātu, tāpat kā tavai mammai.

– Tā tikai vēl trūka, – Eds saviebās. – Ar vienu advokātu ģimenē pilnīgi pietiek. Piedod, Karla, es negribēju tevi aizvainot.

Viņa nozibināja smaidu.

– Es jau nemaz neapvainojos.

Līdz nesavaldības izvirdumam viņas dāvana Tomam bija sagādājusi lielu prieku. Viņš bija salicis modeli desmit minūtēs, kaut gan tas bija daudz sarežģītāks, nekā Karlai sākumā bija šķitis. Toties pēc tam sākās grūtības. Tik daudz jautājumu, uz kuriem nebija iespējams atbildēt! Tas bija tik apgrūtinoši viņiem visiem, arī Lilijas vecākiem, kuri pret Karlu bija izturējušies ārkārtīgi laipni.

Ieraugot šo skaisto māju, Karla bija palikusi bez valodas. Londonas māja viņai bija šķitusi brīnišķīga, taču šī ēka bija neiedomājama. Tai bija milzīgi, paceļami logi, zāle, kurā būtu pieticis vietas veselai ģimenei, un liels, plašs ziemas dārzs, no kura varēja redzēt milzīgu zālienu! Tieši tādu māju viņa būtu gribējusi arī sev.

– Te kādreiz dzīvoja mani vecvecāki, – Lilija paskaidroja.

Karla nodomāja, ka viņi noteikti ir bijuši ļoti bagāti, ja reiz varējuši atļauties dzīvot pilī pie jūras. Nams atradās augstu uz klints. No viņas guļamistabas pavērās satriecošs skats uz jūru. Lejā mirdzēja pilsētas ugunis. Tieši tā tagad noteikti izskatījās Florences kalnos. Karla ar varu piespieda sevi apvaldīt ilgas pēc mājām un veltīt visu uzmanību zālē novietotajai lielajai eglei – tā tik brīnišķīgi smaržoja pēc skujām –, zem kuras bija saliktas dāvanas. Tur bija pat neliela kaudzīte ar dāvanām, uz kurām bija uzrakstīts viņas vārds.

Telpa, ko Lilijas māte dēvēja par viesistabu, bija gaumīgi iekārtota. Tajā bija salviju zaļš paklājs un senlaicīgas sarkankoka mēbeles, kas viegli smaržoja pēc spodrināmās eļļas ar lavandas piedevu. Pie sienām karājās gleznas. Tie gan nebija Eda darbi, bet kaut kas senāks; ainavas ar laukiem un saulrietiem.

– Kopijas, – Eds bija nievājoši attraucis, kad Karla bija par šīm gleznām pajūsmojusi. Viņš gan to bija pateicis tik klusi, lai neviens cits nesadzirdētu.

Istabā bija arī fotogrāfijas. Visur. Uz kamīna apmales. Uz mazajiem galdiņiem. Fotogrāfijas, kurās Lilija bija redzama bērnībā, attēli, kuros bija redzams kāds zēns, augumā nedaudz lielāks par viņu.

– Tas ir Daniels, – Lilijas māte priecīgi paskaidroja.

Daniels? Karla neskaidri atcerējās, kā tolaik, kad vēl bija dzīvojusi Anglijā, kādā sarunā ar Liliju bija pieminējusi viņas brāli.

Es negribu par viņu runāt.

Vai tad viņa nebija sacījusi tieši tā?

– Vai viņš svētkos arī atbrauks šurp? – Karla pavaicāja, taču viņas jautājums bija palicis nesadzirdēts, jo Toms pēkšņi bija sācis plēst vaļā savas dāvanas, kaut gan viņi vēl nemaz nebija apmeklējuši pusnakts dievkalpojumu.

Un nu bija izcēlusies īsta jezga, jo lidmašīnas modelis nespēja palidot. Varēja manīt, ka visi pamazām iekarst. Toms aizvien vairāk satraucās, sāka plūkāt sev matus un raut ārā šķipsnas. Lilija izskatījās patiešām nemierīga, kaut gan tā viņa bija izturējusies jau kopš brīža, kad bija atbraukusi Karlai pretī uz staciju. Savulaik viņa nemaz nebija tik viegli aizkaitināma. Lilijas māte, kura izskatījās ļoti līdzīga savai meitai, ar tādu pašu augumu un matu krāsu, nespēja vien beigt atvainoties.

Citāds, Lilija bija teikusi. Toms, mūsu dēls… viņš ir citāds. Kad ļaudis tā sacīja, parasti tas nozīmēja, ka šāda citādība bija apkaunojoša. Viņi nemaz neiedomājās par to, kā jutās attiecīgais cilvēks.

Viņu vajadzēja vienīgi iedrošināt, lai viņš sajustos labāk. Un, tā kā neviens cits to nedarīja – Lilija pastāvīgi bija iebāzusi degunu savās mapēs –, bija skaidrs, ka šis uzdevums jāuzņemas Karlai.

– Leonardo da Vinči modeļi patiešām lidoja, – viņa ieteicās, gaidīdama, ka Toms pajautās: kas ir Leonardo da Vinči?

Taču Toms pamazām atplauka.

– Tas mākslinieks? Tas, kurš uzzīmēja Kristu kā pulksteni?

– Tieši tā. – Arī Karla bērnībā bija redzējusi šo attēlu. Jēzum līdzīgs cilvēks ar ieplestām rokām un kājām. – Viņš izdomāja vienu no pirmajām lidmašīnām. Vai tu to zināji?

Toms papurināja galvu.

– Tik tālu es vēl neesmu ticis. Es tikai nesen paņēmu to grāmatu no bibliotēkas…

– Es nemaz nezināju, ka tev skolā jāmācās par Leonardo, mīļais, – ieteicās Lilija, negaidot iznākusi no kabineta. Viņa izskatījās tieši tāpat kā Karlas mamma, kura pirms daudziem gadiem bija mēģinājusi Karlai izskaidrot matemātikas mājasdarbu.

– Man nav par viņu jāmācās. Man vienkārši iepatikās attēls uz grāmatas vāka. – Tad viņš sarauca pieri. – Ja Leonardo varēja panākt, lai viņa modeļi lido, kāpēc es to nevaru?

– Tas ir citāds modelis. – Karla nometās uz ceļiem viņam līdzās. – Zini ko? Nākamajā rītā mēs varētu pamēģināt izveidot paši savu lidmašīnu.

Toms atkal sarauca pieri.

– Kā?

– No papīra.

– Tāda lidmašīna nebūs pietiekami izturīga, lai mēs ar to varētu lidot.

Mēs taču tajā nekāpsim, Karla gandrīz pateica. Tas būs tikai modelis. Viņai jau bija kļuvis skaidrs, ka Toms domā pavisam citādi nekā visi tie bērni, ko viņa bija pazinusi Itālijā.

– Tad es tev mācīšu itāliešu valodu, – viņa pēkšņi piedāvāja.

– Itāliešu valodu? – Toms atplauka. – Tas būtu jauki. Tad es varētu pateikt tam vīram picērijā, ka man negaršo tomāti. Ja es runāšu viņa valodā, viņš mani uzklausīs. Zini, es šobrīd pats mācos ķīniešu valodu. Es nopirku grāmatu par to.

– Cik fantastiski!

– Paldies tev, – Eds sacīja, kad viņi jau devās uz ēdamistabu, kurā atradās liels ozolkoka galds. Uz tā bija spīdīgi sudraba galda piederumi, sarkanas auduma salvetes un slīpēta stikla vīna glāzes, bet pašā galda vidū bija nolikts apaļš akmeņozola zariņu rotājums. – Tu esi tik laipna, ka tā centies.

Karlu pārņēma siltums, un viņa uzsmaidīja Edam tik jauki, cik vien spēja.

– Man patīk būt kopā ar Tomu, – viņa atbildēja, ļaudama, lai Eds atvelk no galda viņas krēslu. – Es saprotu, kā viņš jūtas.

– Kā? – Eds viņu vēroja. Karla instinktīvi nojauta, ka Eds domās viņu skicē.

– Arī es bērnībā jutos citāda, un es zinu, kāda tad ir sajūta.

Eds joprojām nenovērsa acis no viņas.

– Man tik ļoti patīk noskatīties, kā tavā sejā pazib kaislība. – Viņa pirksti sāka taustīties ap galda piederumiem, kā vēlēdamies, kaut to vietā būtu ogles stienīši. – Es gribēju vaicāt, vai tu neiebilstu, ja…

– Ja jūs mani vēlreiz uzgleznotu?

Eda seja noraustījās tā, it kā viņš būtu pēkšņi pamodies no snaudas.

– Tieši tā.

Karla no satraukuma pietvīka. Protams, ka viņai nebija iebildumu.

– Es justos pagodināa.

Eds strauji satvēra viņas rokas. Vīrieša plaukstas bija lielas un karstas.

– Paldies tev.

Karla ar acs kaktiņu pamanīja, ka Lilija viņus vēro.

– Kurš rīt pirms Ziemassvētku pusdienām grib pastaigāt pa pludmali? – noprasīja Lilijas tēvs, kurš sēdēja otrā galda galā.

– Es. ES! – Toms pielēca kājās. – Mēs ar Karlu. – Tad viņš satraukti saviebās. – Bet es nevaru celt smilšu pilis. Man nepatīk slapjas smiltis.

Nabaga bērns!

– Es arī neesmu sajūsmā par slapjām smiltīm, – Karla sacīja. – Man liekas, ka no tām paliek netīras rokas, vai ne?

Toms sāka māt ar galvu tik sparīgi, ka Karlai kļuva bail, vai tikai viņš nenodarīs sev pāri.

– Tieši tā.

Karla uzmeta skatienu Lilijai. Viņa jau zināja, ko nozīmē šāda sejas izteiksme. Tā nozīmēja, ka Lilija jutās aizvainota. Atstumta. Karla zināja, ka viņai vajadzētu priecāties, tomēr viņai šīs sievietes bija ļoti žēl.