– Man tas ir jāzina, Lilij. Vai viņš ir mans dēls?

Mans ķermenis kļūst auksts un stings. Kājas zem galda sāk trīcēt. Pār lūpām grasās izlauzties vārdi, taču es pamanos tos apvaldīt un aizstāt ar kaut ko piemērotāku.

– Protams, ka ne. Nevajag gvelzt tādas muļķības. Es vispār nesaprotu, par ko jūs runājat.

Es cieši pieķeros pie galda malas un pieceļos.

– Es runāju par mums, – Džo lūdzoši saka. Viņa pirmītējā augstprātībā ir iezadzies izmisums. – Neej prom. Man ir jāzina patiesība.

– Patiesība? – es iesmejos. – Ko jūs zināt par patiesību? Jūs esat nezin ko sadomājies, Tomasa kungs.

Tad es apraujos. Šis cilvēks taču nav vainīgs, ka viņam ir ”uzvedības problēmas”, kā tika apgalvots tiesā, taču ar tām nevar aizbildināt viņa rīcību.

– Pirms divpadsmit gadiem jūs bijāt mans klients, un es vēl aizvien nožēloju, ka toreiz palīdzēju jums tikt cauri sveikā. Es to sev nekad nepiedošu. – No asarām man aizmiglojas acis. – Nabaga Sāra…

Džo cieši saspiež manu roku.

– Zini, es tomēr neesmu galīgi bezjūtīgs. Esmu rīkojies aplami un tagad to nožēloju. Tomēr tā bija iespējams palīdzēt citiem – visiem tiem pārējiem cietušajiem.

Es atbrīvoju roku. Pie blakus galdiņa sēdošie cilvēki uz mums skatās. Es nometu uz galda divdesmit mārciņu naudas zīmi, lai norēķinātos par mūsu dzērieniem, un cauri skvēram aizsoļoju prom.

– Tomam ir nepatikšanas. – Pat tagad, kad ir jau pagājušas vairākas nedēļas, mani joprojām vajā atmiņas par mātes saspringto, baiļpilno balsi. Es to dzirdu sapņos. Es to dzirdu, kad pamostos. Es to dzirdu apspriedēs, kad man vajadzētu koncentrēties, kaut arī zinu, ka attiecīgā ”Toma ārkārtas situācija” ir jau atrisināta.

Līdz brīdim, kad atkal kaut kas atgadīsies.

Protams, mēs ar Edu bijām aizsteigušies uz Devonu. Uzreiz pēc satriecošās tikšanās ar Karlu galerijā. Es ātri un asi nobēru norādījumus savai sekretārei un jaunākajiem partneriem, kamēr Eds, sakniebis lūpas, stūrēja automašīnu. Viņa sejas izteiksme it kā sacīja: ”Dieva dēļ, vai tu nevari aizmirst par darbu, kamēr neesam tikuši galā ar savu dēlu?”

Es saprotu, ko viņš ar to domā. To pašu esmu sev sacījusi neskaitāmas reizes, it īpaši tad, kad uz ielas vai rindā pie Tiso kundzes vaska figūru muzeja ieraugu kādu sievieti, kuras dēls ir Toma vecumā.

Toms nemūžam nespētu tā nostāvēt rindā. Viņš sāktu uztraukties, vai mūsu kājas ir novietotas ”pareizi”. Viņš apvaicātos aiz mums stāvošajai sievietei, kāpēc viņai uz zoda ir dzimumzīme, cik ilgi tā tur jau ir un kāpēc viņa nav no tās atbrīvojusies. Tādi bērni kā Toms ne vienmēr apzinās, ka ir nepieklājīgi. Man nāktos neveikli skaidroties un atkāpties no iztēlotās sievietes ar dzimumzīmi. Dabiski, ir grūti, ja dēls pusaudža gados uzvedas kā mazs bērns, taču ar to es vēl spēju tikt galā. Vislielākās problēmas rada viņa varmācīgā uzvedība. Piemēram, rēta uz manas pieres uzradās toreiz, kad Toms nejauši iesita man ar kastroli. Nebiju nolikusi nelaimīgo priekšmetu ”īstajā” vietā, un viņš metās man garām, lai šo kļūdu labotu. Un tā rēta uz Eda rokas? Tā parādījās toreiz, kad Eds reiz mēģināja uzspēlēt futbolu ar savu dēlu. Tomam ir slikta telpas izjūta (cik var noprast, tad viņa stāvoklī tā mēdz gadīties). Viņš satrakojās un iekoda Edam.

Mēs visiem spēkiem pūlējāmies ”ieviest strukturālu stratēģiju apgrūtinošas uzvedības novēršanai” (tas bija visnotaļ noderīgs ieteikums, ko atradām internetā), taču Toms kļuva vecāks un augumā lielāks – savā vecumā garāks par mani! – un sāka uzvesties vēl nelāgāk. Viņš kļuva varmācīgāks. Un nu bija pienācis laiks rīkoties. Tas kļuva pilnīgi skaidrs, kad pēc piecas stundas ilga nakts brauciena uz Devonu mēs nākamajā rītā ieradāmies uz ārkārtas apspriedi mūsu dēla skolā.

– Viņš uzbruka savai skolotājai ar šķērēm.

Skolas direktores noguruma pilnā balss, kurā parasti bija manāmi iecietīgāki toņi, lika noprast, ka šoreiz sasniegta pēdējā robeža. Neraugoties uz Toma īpašajām vajadzībām, viņam bija atļauts mācīties vietējā skolā. Daļēji tāpēc, ka mums apkārtnē bija pazīšanās (arī es biju gājusi tai pašā skolā, un mamma ir vecāku komitejas valdes locekle), un arī tādēļ, ka bijām uzstājuši – gribam, lai viņš apmeklē parastu skolu. Mēs ar Edu apgalvojām: ja Toms mācīsies kopā ar citiem ”tādiem pašiem kā viņš”, viņam nebūs neviena pozitīva piemēra, kas varētu viņam palīdzēt uzlabot savu uzvedību.

– Mēs esam centušies, taču šāda uzvedība gluži vienkārši vairs nav pieļaujama. – Direktore runāja tā, it kā mēs ar Edu paši būtu ķērušies pie šķērēm.

– Bet viņai taču nekas nekaiš, vai ne? – Eds ar pēdējiem spēkiem valdījās.

– Kā to ņem, – direktore strupi atteica. – Varbūt jūs uzskatāt piecas šuves par kaut ko pieņemamu.

– Arī Toms ir cietis, – Eds noskaldīja.

– To visu viņš sev nodarīja pats.

Es esmu pieradusi izšķirt klientu strīdus. Arī klientu un advokātu strīdus. Bet, tiklīdz runa ir par manu ģimeni, rodas sajūta, ka manas spējas pēkšņi kaut kur pagaist. Turies pie faktiem, es sev sacīju – tieši tāpat kā mēdzu sacīt saviem klientiem. Turies pie faktiem.

– Vai jūs varat mums pastāstīt, kas īsti notika? – es palūdzu. – Mamma teica, ka ģeogrāfijas stundā esot izcēlusies ķilda.

Man no jauna pievērsās direktores nosodošais skatiens.

– Bērniem tika uzdots izgriezt kartes. Toms bija uztraucies par kartes kontūru. Viņš teica, ka nepagūšot to kārtīgi izgriezt. Skolotāja iebilda, ka viņa karte esot pilnīgi pieņemama un šis darbs esot jāpabeidz pirms starpbrīža. Izcēlās strīds, kura laikā viņš paņēma šķēres un viņu gandrīz nodūra. Par laimi, skolotāja paguva pakāpties malā un šķēres ietriecās sola virsmā.

– Pagaidiet, jūs taču teicāt, ka viņai bija vajadzīgas šuves!

– Bija jau arī. – Direktore skatījās uz Edu tā, it kā viņš nebūtu labāks par Tomu. – Mēģinādama izvairīties no šķērēm, viņa pakrita un sasita galvu.

– Tātad Toms viņu nemaz nesadūra. Tas bija negadījums.

– Runa ir par kaut ko citu, – direktores balss kļuva skaļāka. – Viss varēja beigties ar nāvi.

– Nu man viss ir skaidrs! – es atviegloti iesaucos. – Toms nemaz negribēja nodarīt viņai pāri. Viņš jutās sāpināts, jo nebija pareizi izgriezis kontūru. Vai tad jūs nesaprotat?

Viņa papurināja galvu.

– Nē, Makdonalda kundze, nesaprotu gan.

– Jūs taču zināt, ka Tomam vajag, lai viss būtu pareizi. Tā ir viņa slimības izpausme.

– Var jau būt, taču es nepieļaušu nekādas varmācības izpausmes pret saviem darbiniekiem. Jums ir paveicies, ka mēs neizsaucām policiju.

Direktore piecēlās, likdama noprast, ka mūsu saruna ir galā.

– Piedodiet, taču jums ir jāatceras, ko iepriekšējā reizē teica skolas psihologs.

Man prātā pazibēja tā diena, kad Toms rotaļu laukumā bija piegājis pārāk tuvu kādai meitenei. (Kārtējās problēmas ar personisko telpu.) Viņa bija Tomu atgrūdusi, un viņš bija grūdis pretī. Meitene bija neveikli pakritusi un ieplēsusi plaukstas locītavas kaulu. Kaut gan man tas šķita ļoti netaisni, visa vaina tika uzvelta mūsu dēlam.

– Tas ir kārtējais viņa uzvedības piemērs. – Direktores balsī ieskanējās nogurums. – Mēs vairs nevaram Tomu te paturēt. Ir pienācis laiks apsvērt iespēju par mācībām īpašā skolā. Tādā, kas var tikt galā ar viņa… viņa problēmām. Bet pagaidām Toms uz laiku ir izslēgts no mūsu skolas.

Protams, mamma tūlīt metās palīgā. Viņai jau agrāk bija nācies piedzīvot Daniela uzvedības problēmas. Šoreiz viņa bija apņēmusies gādāt, lai viss noritētu kā nākas.

– Mēs viņu pieskatīsim mājās, kamēr kaut kas tiks izdomāts, – viņa apņēmīgi paziņoja, kad mēs – pārguruši un noraizējušies – atgriezāmies no pārrunām.

– Kur viņš šobrīd ir?

Māte iekoda lūpā.

– Augšstāvā. Viņš ir kaut ko aizstūmis priekšā durvīm, un es nevaru tās atvērt. Tomēr viņš runā, tātad ar viņu laikam nekas nav noticis.

Manā sirdī iedūrās salta šausmu bulta. Domās iztēlojos, kā viņš izkāpj ārā pa logu. Ar šķērēm pārgriež sev vēnas. Nokarājas cilpā no griestiem…

Mēs ar Edu metāmies augšā pa kāpnēm.

– Tom, te mamma. Vai ar tevi viss kārtībā?

Klusums.

– Tom, – Eds mēģināja vēlreiz. – Mēs saprotam, kas notika skolā. Ļauj mums ienākt.

Tā varēja turpināt visu dienu, taču Toms negrasījās padoties.

– Es negribu runāt.

Eds mēģināja atkal.

– Vai tu zini, ka tavai skolotājai vajadzēja uzlikt šuves?

– Nevajadzēja vis, – viņš tūlīt atcirta. – Viņai nevajadzēja krist.

Viņa pati bija vainīga, ka nokritusi. Es pati biju vainīga, ka beigās biju apbēdinājusi Danielu. Eds pats bija vainīgs, ka nebija man pastāstījis par naudas pārvaldīšanas fondu. Džo pats bija vainīgs, ka bija nogalinājis Sāru.

Kas zina, kurš patiesībā ir vainīgs? Nekas nekad nav tik vienkārši, kā šķiet.

Mēs ar Edu izmisīgi mēģinājām kaut kā turpināt dzīvot un strādāt, vienlaikus risinot Toma izglītības nākotnes problēmas. Nebija viegli atrast skolu, kas atbilstu Toma vajadzībām, taču tad kārtējo reizi kāda interneta palīdzības grupa ar konsultantu mums parādīja vajadzīgo virzienu. Vēlāk mēs uzzinājām, ka dažiem vecākiem veselu mūžību neizdodas sameklēt izglītības iestādi, kas būtu piemērota bērniem ar autisma spektra problēmām. Mums bija paveicies.

Aptuveni stundas brauciena attālumā no manu vecāku mājas atradās kāda skola, kas atsauksmēs tika dēvēta par labu. Tajā tika piedāvāta elastīga izmitināšana, kas varēja mums visiem atvieglot dzīvi, kaut arī mēs jutāmies vainīgi. Tomēr kaut kas bija jādara, un tā nu mēs abi devāmies šo skolu apskatīt. Tur bija tādi paši bērni kā Toms, taču daudziem bija vēl lielākas problēmas. Gaitenī mēs pagājām garām skolotājai, kas no sienas slaucīja izkārnījumus. Smirdoņa mūs nepameta vēl ilgu laiku. Tā mūs smacēja, liekot apzināties, ka mēs grasāmies lemt dēlu dzīvei šādā pasaulē.

– Kā lai mēs viņu sūtām uz internātskolu? – atpakaļceļā Eds raudādams vaicāja. Satiksmes sastrēgums uz pārpildītā ceļa līdzinājās strupceļam, kādā bija nonākusi mūsu dzīve.