– Tad jau labi.

Karla apzinājās, ka viņai vajadzētu izrādīt lielāku interesi, taču patiesībā viņai bija vienalga. Dažām viņas draudzenēm Itālijā jau bija bērni, un varbūt kādu dienu arī viņa pati tos gribēs, taču šobrīd vajadzēja domāt par kaut ko svarīgāku.

– Man nācās uz laiku pamest darbu, – Lilija turpināja, – bet nu es atkal esmu atgriezusies Londonā. Mēs ar Edu gribējām zināt, vai tu nākamnedēļ gribētu atnākt pie mums uz vakariņām.

Eda un Lilijas mājoklis bija ļoti skaists, kaut gan ārā vējš pa ietvi dzenāja tukšu kartupeļu čipsu paciņu. Uz brīdi palikusi stāvam pie kāpnēm, Karla nopētīja burvīgo, lielo māju, kas bija būvēta no baltiem ķieģeļiem. Augšā uz balkona ziedēja vēlīnas ģerānijas. Dzīvžogā mājas priekšā kaut kas nočaukstēja, un viņa satrūkās. Tas bija tikai putns. Nomierinies, viņa sev sacīja. Tu esi uztraukusies vienīgi tādēļ, ka beidzot atrodies šeit.

Iespiedusi līdzpaņemtos ziedus padusē, viņa nedroši saņēma spīdīgo, melno durvju sudrabaino klauvēkli. Kad Eds atvēra durvis (”Nāc iekšā! Nāc iekšā!”), Karla nobrīnījās par priekšnama melnbaltajām flīzēm. Visas istabas izskatījās kā žurnālos. Viss bija balts. Balts un stiklots. Stikla žurnālgaldiņi. Baltas sienas. Baltas virtuves darba virsmas.

Viņiem noteikti bija daudz naudas, ja viņi varēja kaut ko tādu atļauties. Un tomēr radās sajūta, ka Lilija no sava mājokļa bija padzinusi visas krāsas.

– Rozes! – Eds iespieda seju Karlas atnestajā pušķī, ko viņa par puscenu bija nopirkusi no ielu tirgotāja, kurš jau bija grasījies vakarā slēgt savu veikaliņu. – Cik brīnišķīga smarža! Un tās ir tik pārsteidzoši sārtas, gluži kā pietvīkuši vaigi. Un tagad apsēdies. Lilija tūlīt nāks lejā.

Karla apsēdās pie virtuves stikla galda un nodomāja: es gan te būtu nolikusi vienkāršu priežu koka solu, bet tur – koši sarkanu paklāju…

– Esi sveicināta, – sacīja Lilija, pēkšņi ienākdama pa durvīm.

Karla nošmaukstināja lūpas pie abiem namamātes vaigiem un nopētīja viņas krēmkrāsas bikses un elegantās, gaiši brūnās laiviņas. Žēl gan, ka viņai nebija naudas, lai tā ģērbtos! Tagad viņa varēja pirkt tikai lietotas drēbes vai paļauties uz mammas šūšanas prasmi!

– Paldies, ka uzaicinājāt mani ciemos.

– Paldies, ka atnāci. Kā jau es tev pa telefonu teicu, man ir patiešām žēl, ka tik ilgi nesazinājāmies. Ed? Vai vakariņas jau ir gatavas?

Tā sauktajās vakariņās tika pasniegta zivs – veikalā pirkts gatavais ēdiens. Karlas mājās kaut ko tādu uzskatītu par apkaunojumu. Maltītes vajadzēja gatavot pašiem; tas tika darīts vairākas stundas. Tādējādi tika izrādīta cieņa viesiem.

Kaut gan Karla visiem spēkiem centās uzturēt pieklājīgu sarunu, noskaņa tomēr bija saspringta.

– Jums ir ļoti minimālistisks mājoklis, – Karla izmisusi sacīja. Kopš atgriešanās viņa bija apņēmusies katru dienu iemācīties kādu jaunu vārdu angļu valodā. Šis bija viens no tiem. Viņa jau sen bija gaidījusi iespēju to likt lietā.

Lilija iegrūda servējamo karoti ēdienā tik dziļi, ka mērce pārplūda pāri trauka malām.

– Tas domāts tāpēc, lai visas mana vīra gleznas varētu izcelties.

Visas? Bet te taču bija tikai divas.

– Izskatās, ka esmu zaudējis savu radošo dzirksti, – Eds sausi izmeta, pieliedams vīnu sev un Karlai, taču ne Lilijai, kura dzēra gāzētu minerālūdeni. – Esmu izmēģinājis visu, taču nekas nelīdz.

Kopš pēdējās tikšanās reizes galerijā ar šo pāri kaut kas bija noticis. Viņi izskatījās tādi kā iztukšoti. Kāds viņu dvēselē bija apdzēsis gaismu.

– Es nesaprotu.

Eds paņēma nazi un dakšiņu. Karla darīja tāpat, ievērodama, ka Lilija pat nemēģina pagaršot ēdienu. Izskatījās, ka viņa to vispār neredz.

– Man ir zudusi iedvesma. Daļēji tas ir Toma dēļ. Viņam… nav labi.

Eds aprāvās, jo Lilija bija viņam uzzibinājusi brīdinošu skatienu.

Manīdama, ka noskaņa kļūst aizvien drūmāka, Karla piesardzīgi mēģināja izvēlēties īstos vārdus.

– Bet vai tagad viņam ir labāk?

– Labāk? – Eds iedzēra vēl vienu pamatīgu vīna malku un piesmacis iesmējās. – Tomam nekad nekļūs labāk, un…

– Ed! – Gaisu pāršķēla Lilijas balss. – Mēs nedrīkstam apgrūtināt mūsu viešņu ar savām problēmām. Pastāsti, Karla, kā tev sokas mācībās!

Karla saņēmās, lai ieskatītos pretī sēdošās sievietes acīs.

– Ļoti labi, paldies.

Priecīgi stāstīdama par pagātni, par to, cik ļoti viņai bērnībā bija paticis gatavot ēdienu kopā ar Liliju, un visbeidzot aprakstīdama dažādās lekcijas, ko pēdējā laikā bija apmeklējusi, Karla klusībā apņēmās kaut kā ieminēties par Leriju – nē, Toniju.

Kad viņa beidza runāt, iestājās klusums. Eds un Lilija cītīgi pētīja galdu sev priekšā. Ļoti labi, Karla nodomāja, es runāšu skaidri un gaiši.

– Patiesībā, – viņa steigšus ieteicās, – es gribēju zināt, vai jūs varētu man pateikt, kā lai atrod Gordona kungu. Mana māte grib viņam nodot kādu ziņu. Es aizsūtīju elektroniskā pasta vēstuli viņa palīgam, taču saņēmu atbildi, ka viņš šobrīd nav pieejams.

Lilija redzami satrūkās.

Eds nu jau bija iztukšojis gandrīz pusi pudeles.

– Tieši tā arī ir, – viņš neskaidri izmeta.

– Karla, Tonijs šobrīd nav pieejams tāpēc, ka viņš ir ļoti slims, – Lilija lēni paskaidroja, atstumdama šķīvi, kaut gan ēdiens uz tā bija palicis gandrīz neaiztikts. – Patiesībā viņš atrodas nedziedināmi slimo ļaužu aprūpes centrā netālu no šejienes.

– Nedziedināmi slimo ļaužu aprūpes centrā? – Karla juta, ka balss aizķeras rīklē. No satraukuma, kaut gan viņai būtu pieklājies justies satriektai.

– Viņam ir vēzis. Tas nabaga cilvēks vairs ilgi nedzīvos.

– Nabaga cilvēks? – Eds nosprauslojās. – Runājot ar mani, tu teici kaut ko pilnīgi citu. – Viņš pagriezās pret Karlu. – Viņi abi sastrīdējās par kādu lietu, taču mana sieva nedrīkst par to runāt, jo šī lieta ir konfidenciāla. – Viņš ar pirkstu viegli, zinīgi paklaudzināja sev pa degunu. – Tāda nu tā jurisprudence ir.

Lilija izskatījās pārskaitusies.

– Nedzer, ja nespēj savaldīties, – viņa salti noskaldīja.

– Ne jau es esmu tas, kurš nespēj savaldīties. – Eds grīļodamies piecēlās.

– Izbeidz!

Viņi strīdējās tā, it kā Karlas te nemaz nebūtu! Karlu no jauna pārņēma viegls satraukums. Viņas jaunais pasniedzējs bija teicis: ja gribat tiesā gūt virsroku, vienmēr ir labāk, ja pretējā puse nespēj vienoties.

– Piedod. – Lilija viegli pieskārās Karlas rokai, kad Eds bija izbrāzies no istabas. – Mums šobrīd neklājas viegli. – Tad viņa iespieda Karlai rokā aploksni. – Te tev būs neliela pateicība no mums. Tā naudas balva, ko Eds saņēma pirms daudziem gadiem, un vēl kaut kas klāt. – Viņa runāja ātri. Asi. Salti. It kā tā būtu atpirkšanās nauda, nevis kārtīga dāvana.

– Paldies. – Kaut kas mudināja Karlu atmest aploksni Lilijai atpakaļ. Šāda dāvana lika viņai sajusties netīrai. Pazemotai. Varēja skaidri redzēt, ka Lilija vienkārši gribēja tikt no viņas vaļā. – Jūs esat ļoti laipna, taču man vajag vēl kaut ko.

Lilijas sejā pazibēja izbailes. Viņas skatiens kļuva salts. Laikam taču Karla grib vēl vairāk naudas! Protams, tā arī bija, taču par to varēja parunāt vēlāk.

– Vai jūs, lūdzu, varētu man uzrakstīt Tonija aprūpes centra nosaukumu? – Karla turpināja, izaicinoši izlikdamās neredzam naidu Lilijas acīs.

Lilijas seja atmaiga.

– Protams. – Viņa paņēma pildspalvu. – Te būs. Es tev drīz atkal piezvanīšu, Karla. Lūdzu, piedod, ka tā gadījās. Kā jau teicu, mums ir radušās dažas problēmas. Eds nejūtas īsti labi.

Izgājusi no mājas, Karla ieskatījās aploksnē. Tūkstoš mārciņu? Ja šie abi domāja, ka ar to pietiks, tad viņi ļoti maldījās.

TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA

Lilija

– Nebiju pārliecināts, vai tu atnāksi.

Mēs sēžam ārā pie itāliešu restorāna netālu no Lesterskvēra. Pēc vakariņām ar Karlu vēl aizvien jūtos satriekta. Nemaz nerunājot par visu, kas pēdējā laikā notiek ar Tomu. Galu galā daļēji tieši tāpēc esmu nākusi šurp.

Ārā ir šim gadalaikam neraksturīgi saulains. Es neesmu uzvilkusi mēteli, toties esmu uzlikusi saulesbrilles sarkanos rāmjos. Tās ir vajadzīgas, lai pasargātos no zemā, oranžā apļa debesīs, tomēr nu es varu arī novērot savu sarunu biedru, neļaujot viņam ieskatīties sev acīs. To viņš vienmēr ir lieliski piepratis.

Jāatzīst, ka Džo Tomass izskatās tieši tāpat kā visi garām ejošie biznesmeņi. Cienījams, gludi noskuvies cilvēks tumši zilā uzvalkā un nospodrinātās, melnās kurpēs ar smailiem purngaliem. Glīti nosauļojies.

– Ko jūs gribat? – Es tīšām runāju pavisam mierīgi. Izturies normāli, es sev saku. Tieši tāpēc esmu ierosinājusi satikties tur, kur visi var mūs redzēt.

Viņa pirksti sakārto galda piederumus tā, lai tie atrastos precīzi līdzās šķīvja paliktnim. Viņa nagi ir tīri. Rūpīgi kopti.

– Tas neizklausās pārāk pieklājīgi.

– Pieklājīgi! – es iesmejos. – Kā tad lai nosauc melošanu tiesai? – Es ierunājos klusāk, kaut gan mana balss jau tāpat ir pietiekami klusa. – Jūs nogalinājāt savu draudzeni un pēc tam iestāstījāt man, ka neesat vainīgs.

– Tu gribēji noticēt, ka es neesmu vainīgs. – Mans sarunu biedrs paliecas uz priekšu, un mūsu elpas sajaucas. – Tu domāji, ka es esmu tāds pats kā tavs brālis.

Es atlaižos krēslā. Man nevajadzēja nākt šurp. Nu es to saprotu. Un tomēr arī man ir šis tas vaicājams.

– Es gribu, lai jūs pārstājat man sūtīt kartītes. Kā jūs vispār uzzinājāt, kad man ir dzimšanas diena?

– Atradu internetā. Tur var atrast gandrīz visu, – Džo Tomass pasmaida. – Tev to vajadzētu zināt. Gribēju tev atgādināt, ka vēl aizvien domāju par tevi. Patiesībā esmu nācis šurp Toma dēļ.

Es sastingstu.

– Ko tas nozīmē?

– Manuprāt, tu to jau zini. Tieši tāpēc arī tu pati te atrodies. Es būtu ieradies arī agrāk, taču visu šo laiku man bija jāstrādā ārzemēs. Kad atgriezos, uzzināju, ka tev ir bērns.

Viņš no jauna pārliecas pār galdu man tuvāk.