žeina Korija - Mana vīra sieva

– Viņš man uzrakstīja vēstuli, lūgdams, lai nododu jums ziņu.

Es atceros visas tās neparakstītās dzimšanas dienas apsveikuma kartītes, ko esmu saņēmusi gadu gaitā. Tās visas bija sūtītas uz biroju. Visas rakstītas vienā un tai pašā rokrakstā ar lielajiem burtiem. Uz visām ārvalstu markas pat no tik tālām zemēm kā Ēģipte. Es atceros arī pēdējo vēstuli, kas tagad saplēsta guļ Vaterlo stacijas atkritumu urnā. Vismaz es domāju, ka tas bija apsveikums dzimšanas dienā. Uz mirkli atceros pagājušās nedēļas vienkāršās vakariņas kopā ar vīru par godu manai trīsdesmit astotajai dzimšanas dienai. Nekādas jezgas. Nekādu fanfaru. Klusas svinības, jo, par spīti vājajām izredzēm, bijām uzvarējuši. Palikuši kopā. Bet nu man priekšā ir nostājies manu neveiksmju atgādinājums.

– Viņš grib ar tevi runāt, Lilij. – Tonijs iespiež man rokā papīra lapu. – Viņš apgalvo, ka tas ir neatliekami.

Tad Tonijs aizsteidzas prom. Melnais mētelis plīvo. Viņam nav cepures. Viņš platiem soļiem iziet cauri atklātajai vestibila arkai, pirms vēl esmu paguvusi izteikt līdzjūtību par viņa slimību.

Mani gaida darbs. Nevainīgs kravas auto šoferis, kura dzīve tika izpostīta brīdī, kad viņam priekšā uz ceļa ar divriteni negaidot izbrauca pusaudze. Varētu domāt, ka cietusī ir viņa. Galu galā vienmēr nākas par kaut ko tādu lasīt. Bet tur jau arī slēpjas jurisprudences izaicinājums. Nekas nav tā, kā izskatās.

Tagad man ir jāparūpējas, lai šis nabaga cilvēks tiktu attaisnots. Man ir jāgūst kārtējā uzvara, kuru jau tāpat ir vairāk nekā jebkuram citam visā birojā. Tikai tā es varu pierādīt, ka tomēr neesmu nemaz tik slikts cilvēks.

Kaut gan saprāts mudina mani to nedarīt, es iegrūžu Džo Tomasa telefona numuru kabatā un dodos tālāk.

Agrā rītā Karlu pamodināja klaigas un skaļa grabēšana. Ar basām kājām pa kailo grīdu aizsteigusies pie loga un sarāvusies no aukstuma, viņa ieraudzīja vīrus, kas šaurajā ielā pie hosteļa izbēra atkritumu kastes kravas automašīnās.

Šķita mierinoši, ka arī šeit, tāpat kā Itālijā, ļaudis vāca atkritumus. Ilgas pēc mājām nedaudz pārgāja. Kad Karla izstiepa rokas – mamma jau sen bija viņai iemācījusi, ka ir ļoti svarīgi sākt rītu ar vingrošanu, lai saglabātu slaidumu, – viens no vīriem palūkojās augšup un nosvilpās. Nelikdamās par viņu ne zinis, Karla devās atpakaļ uz gultu, ieritinājās zem plānās segas (istabā nebija pat radiatora!), ieslēdza datoru un uzklikšķināja uz saites, ko bija saglabājusi pie grāmatzīmēm. Tonijs Gordons. Linkolna palāta. Tur atradās raksts:

Linkolna palātas goda biedrība ir viena no četrām Londonas tiesu palātām, pie kuras pieder Anglijas un Velsas juristi. Tā ir vieta, kurā viņi kārto arī advokatūras eksāmenu. Tā tiek uzskatīta par vienu no pasaules prestižākajām juristu profesionālajām asociācijām. Tiek uzskatīts, ka tā ir nodēvēta par godu Henrijam de Leisijam, trešajam Linkolnas grāfam.

Protams, Karla to visu bija uzmeklējusi jau Itālijā. Kaut gan viņa bija apgalvojusi mammai, ka noteikti atradīs Leriju, tomēr jaunajai sievietei īsti nebija skaidrs, vai labāk vienkārši doties turp, cerot Leriju pārsteigt negaidot, vai arī pieteikties uz apmeklējumu, izliekoties par klienti.

Kamēr viņa prātoja, no pagultes izlīda vēl viens tarakāns. Tas uz mirkli apstājās, it kā lūgdamies, lai to nenogalina. Es pieteikšos uz apmeklējumu, Karla nolēma. Tad noteikti varēs satikt Leriju. Tomēr viņa nezvanīs, bet ieradīsies pati personīgi.

Izkāpusi no gultas, viņa uzvilka sārto zīda rītakleitu, ko nonna viņai bija nopirkusi kā atvadu dāvanu, un uz pirkstgaliem uzmanīgi apgāja ap tarakānu. Tas bija praktiskas dabas jautājums. Viņa taču nevarēja nosist visus tarakānus, kas atradās istabā.

Toties Karla varēja likt Lerijam saprast, ko viņš bija izdarījis.

Pēc pusstundas jaunā sieviete bija gatava. Šauri, gaiši brūni svārki, kas izcēla viņas augumu, tomēr bija arī klasiski. Melns, nedaudz caurspīdīgs trikotāžas džemperis ar platu jostu, lai izceltu vidukli. Iepriekšējās dienas krēmkrāsas žakete. Sarkanas augstpapēžu kurpes. Neliels šļāciens no Chanel smaržu parauga pudelītes, ko viņa bija nočiepusi beznodokļu veikalā (neviens to nebija pamanījis). Šķērsām pāri krūtīm pārlikta soma, jo, cik varēja noprast, šeit zagļu bija tikpat daudz kā Romā.

Uz hosteļa reģistratūras letes kaudzītē bija saliktas Londonas metro kartes. Piesardzīgi apgājusi apkārt sagraizītos džinsos ģērbtai jaunai meitenei ar tetovējumu uz kakla, Karla paņēma vienu karti un neizpratnē nopētīja to.

– Kur jūs gribat braukt? – meitene noprasīja.

– Uz Holbornu, – Karla stīvi atteica.

– Tad jums vajag zilo līniju. – Netīrs pirksts iebakstīja kartē. – Gribat pa lēto nopirkt Oyster karti?

– Kas tas, lūdzu, ir?

Viņai aiz muguras atskanēja smiekli. Tur mīņājās vēl kāda meitene. Karla atcerējās Klepemas skolu, kurā visi pret viņu bija izturējušies tik nejauki.

– Ar to var braukt ar autobusiem un metro. Tikai divdesmit mārciņas. Ļoti izdevīgi.

– Man ir tikai eiro.

– Dodiet man četrdesmit.

Karla iedeva viņai naudu un devās uz Kingskrosas staciju, neskaidri atcerējusies ceļu, pa kuru iepriekšējā vakarā bija nākusi šurp. Kad viņa, rīkodamās tāpat kā visi pārējie, pielika savu karti pie barjeras, atskanēja skaļš pīkstiens.

– Jums tur nav naudas, sirsniņ, – sacīja kāds vīrs atstarojošā jakā.

– Bet kāds man to pārdeva par četrdesmit eiro!

– Diemžēl tad jūs esat apmuļķota. Kartes var iegādāties tikai automātos vai internetā. – Viņš norādīja uz kādu automātu, pie kura stāvēja gara rinda.

Karla saniknota nopirka vēl vienu karti. Ak, šie angļi! Laupītāji! Visi kā viens!

Linkolna palāta izskatījās vēl skaistāka nekā internetā redzētajās fotogrāfijās. Karla uz mirkli palika stāvam un apbrīnoja augstās ēkas ar lieliem, paceļamajiem logiem un platām palodzēm. Kaut gan palāta atradās pašā Londonas vidū, Karlai šķita, ka viņa nokļuvusi laukos. Te bija tik skaisti skvēri un glīti apcirpti dzīvžogi. Ēka ar kupolveida jumtu līdzinājās Florences bazilikai, kuru viņa reiz bija apmeklējusi skolas ekskursijas laikā.

Karlai par atvieglojumu, Lerija kabinetu izdevās atrast ļoti ātri, jo viņa no Google meklētāja bija norakstījusi norādes, kā tur nokļūt.

– Kā varu jums palīdzēt? – jautāja sieviete, kas sēdēja pie galda.

– Es vēlētos norunāt tikšanos ar L… es gribēju teikt, ar Toniju Gordona kungu.

Sieviete viņu jautājoši uzlūkoja.

– Vai jūs esat advokāte?

– Ne gluži. Savulaik es pazinu Gordona kungu un nu labprāt vēlētos ar viņu atkal satikties.

Sievietes skatiens kļuva vēss.

– Tad es jums ieteiktu nosūtīt elektroniskā pasta vēstuli kādam no viņa palīgiem. Viņš to nodos Gordona kungam. – Viņa pastūma Karlai lapiņu. – Te būs visa informācija.

– Bet man ir nekavējoties jāsatiekas ar Gordona kungu. Tas ir svarīgi.

– Diemžēl tas nav iespējams. Un tagad man nāksies jūs lūgt doties prom.

Balss vairs nebija vēsa. Nu tā skanēja dusmīgi un stingri.

Apņēmusies neizrādīt mulsumu, Karla izslējās un izgāja ārā. Tad viņa sameklēja kādu kafejnīcu, kurā bija bezvadu internets, un uzrakstīja īsu ziņu.

Dārgo Tonij,

varbūt Jūs mani vēl atceraties. Mēs tikāmies pirms vairākiem gadiem. Tagad es atrodos Apvienotajā Karalistē un vēlos Jums nodot ziņu no savas mātes Frančeskas.

Ar to pietiks. Pieklājīgi un īsi. Atšķirībā no mātes Karla gan neloloja īpašas cerības, ka Lerijs – jeb, pareizāk sakot, Tonijs – varētu pēc viņas ilgoties, tomēr, ja paveiksies, viņš varbūt piekritīs satikties ar Karlu. Ja nekas cits neizdosies, varbūt vīrietis jutīsies tik vainīgs, ka no viņa varēs izspiest nedaudz naudas.

Nu vēl bija atlikuši divi uzdevumi. Reģistrēties koledžā, kas atradās netālu no Gūdžstrītas stacijas, izrādījās daudz vieglāk. Visi izturējās tik draudzīgi! Lekcijām vajadzēja sākties nākamajā rītā. Vai viņai bija grāmatu saraksts, kas jau vasarā tika izsūtīts pa elektronisko pastu? Jā? Labi. Šovakar pirmkursnieki rīkos ballīti ar iedzeršanu. Tur viņa varēs iepazīties ar pārējiem.

Atkal dodamās uz metro, Karla sev iegalvoja, ka viņai ir darāms kaut kas svarīgāks.

Es nogaidu, kamēr tiks pasludināts spriedums, ka apsūdzētais nav vainīgs, un tikai tad ķeros pie telefona.

Kravas auto šofera lieta nebija viegla. Apsūdzības puse bija izveidojusi filmu par ”upuri” – priecīgi smejošu pusaudzi uz divriteņa. Tā bija gandrīz aizkustinājusi zvērināto žūrijā sēdošās sievietes, no kurām lielākajai daļai bija bērni.

Tomēr ne gluži.

– Paldies jums! – Kravas auto šofera sieva ārā pie tiesas zāles durvīm metas man ap kaklu. – Vienbrīd man jau šķita, ka mēs zaudēsim.

Arī man tā šķita, kaut gan es nemūžam to neatzīšu. Narkotikas. Alkohols. Parasti viens vai otrs noved cietumā vai nāvē. Mani joprojām vajā atmiņas par Haigeitas krodziņu, tāpēc es alkoholam vairs pat nepieskaros.

– Tagad mēs iesim to nosvinēt, – paziņo kravas auto šofera sieva, ar pielūgsmi raudzīdamās uz savu vīru. – Vai ne, mīļais?

Taču kravas auto šoferis, gluži tāpat kā es, skatās pāri vestibilam ar marmora grīdu. Tur klusēdams stāv apskāvies pusmūža pāris. Sieviete ir pieglaudusi galvu pie vīrieša krūtīm. Kā sajutusi mūsu skatienus, viņa pagriežas un uzlūko mani tā, ka rodas sajūta: esmu pats sātana izdzimums.

”Piedodiet,” man gribas sacīt, ”man ir žēl, ka jums ir nācies viņu zaudēt. Un visvairāk man ir žēl, ka jūsu atmiņas par meitu ir tikušas aptraipītas uz visiem laikiem, tomēr taisnībai bija jāuzvar.”

Tad viņa pienāk man klāt, un es saspringstu. Tā ir inteliģenta ģimene. Tiesas prāvas laikā tas tika īpaši uzsvērts. Tēvs ir profesors. Māte visu mūžu ir audzinājusi bērnus. Par laimi, viņiem ir vēl trīs atvases, taču es zinu, ka zaudējums spēj padarīt cilvēkus par dzīvniekiem. Kravas auto šofera sieva noelšas, kad man sejā iekrīt spļāviens. Tas ir tēmēts nevis kravas auto šoferim, bet gan man.