Ironiski, taču pēc Toma piedzimšanas mana karjera bija patiešām uzplaukusi. Pēc Džo Tomasa lietas veiksme mani neatstāja, pēc šās skaļās prāvas tiesa visā valstī vairākiem cietušajiem piesprieda atlīdzību, bet likumos, kas regulēja veselības un drošības jomu, tika veikti grozījumi. Es kļuvu par advokātu biroja partneri. Mūsu ieguldījums nonāca jurisprudences aprakstos. Es biju kļuvusi slavena.

Manuprāt, tikpat svarīgs ir arī fakts, ka Davina tagad ir apprecējusies ar kādu Jorkšīras zemes īpašnieku un nu vairs nav mums bīstama. Mēs neieradāmies uz kāzām. Eds no visas sirds zvērēja, ka nekad nav mani ar viņu krāpis, tomēr es viņas klātbūtnē vēl aizvien jutos neērti.

Lai nu kā, mūsu laulība tagad ir kļuvusi daudz stiprāka. Runā, ka ģimenes, kurās ir slims vai zināmas grūtības sagādājošs bērns, vai nu atsvešinās, vai arī saliedējas. Pārsteidzoši, taču mēs esam saliedējušies.

– MANAS KURPES! Es tās vairs nevaru vilkt, jo tu tās esi aiztikusi!

Dēla dusmas zibenīgi atrauj mani tagadnē. Ja nokavēšu agro vilcienu uz Vaterlo, netikšu uz norunāto tikšanos.

– Es visu nokārtošu, – mamma apņēmīgi saka. Dažreiz man rodas pārliecība, ka viņa ir pieņēmusi Tomu, lai šoreiz visu izdarītu kā nākas. Ar Danielu viņa ir piedzīvojusi neveiksmi – vai vismaz pati tā uzskata –, taču ar mazdēlu vairs tā nenotiks. – Ņem. Gandrīz aizmirsu. Nedēļas vidū tev tika atsūtīta vēstule.

Un tā nu es kā jau gļēvule aizsteidzos prom. Ielecu automašīnā, kur jau gaida tētis, atlaižos sēdeklī un atviegloti aizveru acis.

– Vai Eds tevi otrā galā sagaidīs? – viņš jautā.

Es papurinu galvu. Neparasti, taču šoreiz vīrs nav atbraucis man līdzi. Viņš ir uzaicināts uz kādu elitāru galeriju netālu no Koventgārdenas, kurā svētdien tiks izstādīta ”Mazās itālietes” kopija. Šai gleznai piemīt kaut kas tāds – košās, gandrīz asās krāsas un viņas pa pusei zinīgais, pa pusei nevainīgais skatiens –, kas mani padara nemierīgu ikreiz, kad es to ieraugu. Varbūt tikai tāpēc, ka es joprojām jūtos aizkaitināta, jo Frančeska bija izmantojusi mūs par sava bērna pieskatītājiem, lai varētu pavadīt laiku kopā ar Toniju Gordonu? Pareizāk sakot, ar Leriju. Kā gan cilvēkam var būt divas dzīves?

Kad vilciens raustīdamies brauc cauri Šērbornai, es pagrozu rokā aploksni. Es neļaušu Džo Tomasam sev pieskarties. Pat ne domās. Es neļaušu sev domāt par to, ka esmu palīdzējusi vainīgam cilvēkam tikt brīvībā, jo citādi es vairs nespēšu ar sevi sadzīvot.

Un tāpēc, tiklīdz būšu ieradusies Londonā, es saplēsīšu šo aploksni, uz kuras ir redzams mana bijušā klienta īpatnējais rokraksts ar lielajiem burtiem, un iemetīšu to tuvākajā atkritumu urnā.

Kad ierodos birojā, tur valda ierastā drudžainā, vienmērīgā, apvaldītā panika. Es izbaudu katru brīdi. Pieaugušu cilvēku panika. Pieaugušu cilvēku raksturu sadursme. Pieaugušu cilvēku glaimi.

Ne jau tikai mana karjera ir sākusi plaukt un zelt, bet arī mans ķermenis. Dažas sievietes noveco nelāgi, piemēram, Davina – es nespēju apvaldīt uzvarošu smaidu. Pirms mēneša izdevums Tatler savā ”Aculiecinieka” slejā bija ievietojis fotogrāfiju, kurā viņai bija izteikti nokārušies vaigi. Citas, piemēram, es, sāk izskatīties labāk. Vismaz tā man ir teikts.

– Pusmūža vecums tev piestāv, – Eds man sacīja vakar no rīta, pētīdams manu plakano vēderu un slaidos augšstilbus.

Es biju viņu pakutinājusi, tēlodama sašutumu.

– Pusmūža vecums? Atļaušos aizrādīt, ka četrdesmit gadi tagad ir tas pats, kas kādreiz trīsdesmit. Vai vismaz trīsdesmit astoņi.

Ironiski, ka pēc Toma piedzimšanas biju pārāk aizņemta, lai mierinātu sevi ar ēdienu. Grūtniecības laika liekais svars ātri vien izzuda (ar zīdīšanas palīdzību) un, bērnam augot, turpināja zust. Jo vairāk mans dēls zieda uz sienām ēdienu – vai dažreiz arī kaut ko daudz ļaunāku –, jo mazāk man gribējās ēst. Mana nespēja tikt galā ar bērnu, kurš uzstājīgi pieprasīja, lai viss tiktu nolikts īstajā vietā, un tai pašā laikā vienlīdz uzstājīgi radīja haosu, izrādījās daudz iedarbīgāka par jebkuru diētu. Pirms darba es sāku skriet. Sākumā elsdama vienu reizi apskrēju apkārt kvartālam, taču pamazām tiku aizvien tālāk. Skriešana, it īpaši sešos no rīta, kad pasaule vēl tikai modās, palīdzēja man atbrīvoties no dēmoniem, kas mājoja manos sapņos.

Svars pamazām zuda, mani sejas vaibsti kļuva stingrāki, es sāku vilkt vispirms divpadsmitā un tad arī desmitā izmēra apģērbus. Aizgāju uz Meifēru pie dārga friziera un liku apgriezt savus garos, gaišos matus tā, lai es izskatītos ”ņemama nopietni”. Tagad, kad mērķtiecīgi soļoju pa biroju ar savām jaunajām, sarkanajām augstpapēžu kurpēm, visi mani vēro. Šīs kurpes ir iespaidīgas. Klienti nopēta mani vēlreiz, it kā sieviete nespētu vienlaikus gan uzvarēt tiesā, gan izskatīties labi. Reiz tiesā pretējās puses advokāts slepus iedeva man zīmīti, gribēdams zināt, vai es vakarā gribētu kopā ar viņu ieturēt maltīti. Es viņu atraidīju, tomēr jutos glaimota.

Tiesa. Labi, ka atcerējos. Man tur jābūt precīzi pēc stundas. Kopš savas slavenās lietas es specializējos tādās nopietnās jomās kā slepkavība ar iepriekšēju nodomu un bez tā. Pirms daudziem gadiem, skatoties, cik lepni Tonijs Gordons staigā pa tiesas zāli, manī kaut kas atmodās. Lai tiesā uzņemtos tādas lietas, kas parasti pienākas īpašiem advokātiem, arī parasti advokāti var apmeklēt papildu kvalifikācijas kursus. Tas ir vēl viens pluss, kas ļauj nopelnīt daudz vairāk. Tā es arī izdarīju.

Tomēr es pārstāvu tikai tādus klientus, par kuru nevainīgumu esmu pilnīgi pārliecināta. Ja manī mostas bažas, es paziņoju, ka esmu pārāk aizņemta, un klients tiek nodots kādam citam. Par šīs pēcpusdienas lietu man nav nekādu šaubu. Pusaudze, kuru kravas automašīnas šoferis ir notriecis no divriteņa. Taisnībai ir jāuzvar.

– Vai esi gatavs? – Nepacietīgi uzlūkoju mūsu kārtējo praktikantu. Tas ir jauns puisis, kurš nesen beidzis Oksfordu. Viņa tēvs ir viena mūsu partnera draugs. Man tas nepatīk, bet ko lai dara? Radu būšana jurisprudencē zeļ un plaukst. Mēs sākam soļot. Puisis joprojām knibinās ap savu kaklasaiti universitātes krāsās.

– Vai tad mēs nebrauksim ar taksometru? – viņš žēli vaicā.

– Nē. – Mani soļi ir gari un vienmērīgi. Soļošana ir vēl viena nodarbe, kas man palīdz saglabāt slaidumu, turklāt svaigais rudenīgais gaiss palīdz domāt. Es prātā pārskatu visas lietas nianses.

– Vai jūs tiesā kādreiz uztraucaties? – Puisis uzlūko mani, un es īsu mirkli sajūtu līdzcietību. Laba izglītība un privileģēta audzināšana nespēj līdzēt tajos brīžos, kad nākas gluži kā kailam stāties zvērināto un tiesneša priekšā. Tiesneši nemīl muļķus.

– Es neļauju sev to darīt. – Mēs uzsteidzamies pa akmens kāpnēm, kas ved uz tiesu. Tā nav tik liela kā galvenā krimināltiesa, tomēr pietiekami iespaidīga. Starp pelēkiem akmens stabiem plīvo melni uzsvārči. Lai cik negodīgi tas arī būtu, vīriešu šeit vēl aizvien ir vairāk nekā sieviešu, un tomēr…

– Lilij?

Es apstājos, kad man līdzās pakavējas sirms vīrs ar pelēku seju. Aši mēģinu viņu atcerēties. Esmu pārliecināta, ka pazīstu šo cilvēku, taču nekādi nespēju atminēties viņa vārdu.

– Jūs mani neatceraties. – Tas tiek pateikts piesmakušā balsī un drīzāk izklausās pēc apgalvojuma, nevis jautājuma. – Tonijs. Tonijs Gordons.

Esmu satriekta. Neesmu redzējusi viņu mēnešiem ilgi, un arī tad vien garāmejot; mēs bijām tikai strupi pamājuši viens otram, it kā nekad nebūtu pavadījuši kopā daudzas stundas, lai, salikuši galvas kopā, cītīgi pētītu dokumentus, kas beigu beigās bija noveduši pie milzīgas netaisnības. Visiem spēkiem esmu pūlējusies aizmirst par šo laiku.

– Kā jums klājas, Lilij? – Mans satricinājums pamazām zūd. Runādams viņš pieskaras savam kaklam. Un tad es to pamanu. Virs apkaklītes ir izspiedies ne ar ko nesajaucams uztūkums. – Rīkles vēzis, – viņš piesmacis paskaidro. – Ārsti ir izdarījuši visu, ko spēj, bet…

Viņa vārdus gandrīz apslāpē lietišķās balsis, kas atbalsojas ap mums. Oksfordas praktikants man līdzās neomulīgi mīņājas.

– Ieraudzīju jūsu vārdu sarakstā un nolēmu jūs uzmeklēt. – Tonija skatiens, kas palicis nemainīgs, lai gan kopumā pārmaiņas bijušas nežēlīgas, pievēršas manam pavadonim.

– Vai tu vari pagaidīt tur, lūdzu? – es stingri uzrunāju jauno puisi.

Mana bijušā kolēģa lūpas noraustās kā smaidā.

– Jūs esat pārvērtusies. Taču es to jau zināju. Jūsu slava pieņemas spēkā.

Izliekos, ka neesmu dzirdējusi šo komplimentu.

– Kā varu jums palīdzēt?

– Džo Tomass.

Mute kļūst sausa. Ķermenis sastingst. Apkārtējās skaņas pamazām izgaist.

– Kas ir ar viņu?

Es atkal atceros to, par ko mēs ar Toniju runājām pirms daudziem gadiem. Pēc tam, kad Džo Tomass bija lepni atzinies, ka ir vainīgs, biju panikā piezvanījusi Tonijam.

– Ko lai mēs tagad darām? – biju lūdzoši vaicājusi.

– Neko, – Tonijs atbildēja. – Viņš ir brīvs, un tur vairs neko nevar darīt. – Varēja skaidri manīt, ka viņš nemaz nejūtas pārsteigts.

– Jūs zinājāt, ka viņš ir vainīgs?

– Man bija tādas aizdomas, taču es nejutos pārliecināts. Turklāt tas nav svarīgi.

– Ir gan.

– Paklau, Lilij, kad kļūsiet vecāka, jūs sapratīsiet, ka tā ir tikai spēle. Spēle, kurā mums jāuzvar arī tad, ja mums iedalītas sliktas kārtis. Pierādījumi par Džo Tomasa vainu izrādījās nepietiekami. Turklāt tā mēs būtu apdraudējuši visas pārējās lietas, kas sekoja mūsu prāvai. Vienkārši aizmirstiet par to. Turpiniet strādāt.

Un tas nu ir patiesais iemesls, kura dēļ esmu centusies vairs nekad nesastapt Toniju Gordonu. Ne jau tikai tāpēc, ka viņš bija dzīvojis dubultu dzīvi. Nabaga mazā Karla bija izskatījusies pagalam apjukusi, cenzdamās saprast, kāpēc viņas mātes Lerijs patiesībā ir Tonijs. Jo es negribu kļūt par tādu pašu advokātu kā viņš. Man ir augstāki principi. Vismaz tā tam vajadzētu būt.

Bet te nu mēs esam. Viens otram pretī.

– Kas tad ar viņu ir? – es jautāju, paskatīdamās pulkstenī. Pēc desmit minūtēm mums ir jābūt tiesas zālē.