– Piedodiet, es nesaprotu, ko jūs sakāt.

To jau varēja paredzēt. Neviens itālietis nebūtu izvēlējies tik briesmīgu kaklasaiti.

Karla atkārtoja to pašu teikumu angliski. Ar tādu pašu smaidu.

Vīrieša sejā uz īsu brīdi pazibēja aizkaitinājums. Tad viņš nopētīja Karlas taisni apgrieztos, melnos, mirdzošos matus, pilnīgās, spīdīgās lūpas un nevainojamo ādu un sajuta viņas smaržas. Chanel No. 5. Tas bija Karlas mīļākais aromāts kopš tā laika, kad viņa pirms daudziem gadiem bija aizņēmusies Lilijas smaržas.

– Es patiešām ļoti atvainojos! – Vīrietis pielēca kājās, gandrīz atsizdams galvu pret bagāžas nodalījumu. Tad viņš uzmeta skatienu savai iekāpšanas kartei. – Jums taisnība. Man vajadzēja sēdēt vidū.

Vīrietis to pateica tā, ka sievietei kļuva skaidrs: viņš bija tīšām ”kļūdījies”, lai lidojumā no Romas uz Hītrovu varētu iekārtoties pie loga. Un vēl Karlai bija aizdomas: ja viņa būtu izrādījusies ne tik pievilcīga vai apņēmīga, šim pasažierim varētu būt izdevies panākt savu.

Kad lidmašīna sāka lēni ripot pa skrejceļu, Karla ievēroja, ka tā bija pustukša. Ejas pusē neviens nesēdēja. Viņas rindā atradās tikai viņa pati un vīrietis, kurš bija sācis lasīt The Times. Karla uzmeta skatienu lappusei, ko viņš bija uzšķīris.

Jauns plāns bēgļu krīzes risināšanai

Tikmēr stjuarte klāstīja drošības noteikumus par glābšanas vestēm un skābekļa maskām, ko vispirms vajadzēja uzlikt sev un tikai tad – maziem bērniem. Tad Karlai ausīs atbalsojās rēcošs troksnis, kam sekoja pēkšņs rāviens uz priekšu.

Karlas rokas ieķērās krēsla malās. Tas bija otrais lidojums viņas mūžā.

– Jums bail? – vīrietis apvaicājās.

– It nemaz, – Karla mierīgi atteica, domās sakrustodama pirkstus. Tas bija vēl viens sens paradums. Viņa tā darīja ikreiz, kad gadījās samelot.

Lidmašīna jau bija pacēlusies gaisā! Pa iluminatoru lejā varēja redzēt mazītiņas mājiņas. Paliec sveika, Itālija, Karla domās atvadījās. Tad viņa bikli pieskārās savam neierasti atkailinātajam skaustam. Bez tik pierastajām, garajām, melnajām cirtām viņa jutās savādi. ”Tavi skaistie mati!” mamma bija iesaukusies, kad Karla bija atgriezusies no frizētavas. Taču Karla bija gribējusi pilnīgi nomainīt savu ārieni. Sākt jaunu dzīvi. Viņai jau bija gandrīz divdesmit trīs gadi! Jau sen bija laiks kaut ko paveikt.

Atskanēja pīkstiens, liekot noprast, ka nu drīkstēja atsprādzēt drošības jostas. Karla labprātāk būtu palikusi piesprādzējusies, taču vīrietis viņai līdzās atsprādzēja savu jostu, tāpēc arī viņa izdarīja tāpat. Divas stjuartes pa eju stūma ratiņus uz viņu pusi. Karlai iekurkstējās vēders. Brokastīs viņa nebija spējusi neko ieēst, un nu jau bija agra pēcpusdiena.

– Vai vēlaties kādu dzērienu, kundze?

– Sarkanvīnu, lūdzu.

– Mazo vai lielo?

– Lielo.

– Lūdzu, ļaujiet man samaksāt. – Līdzās sēdošais vīrietis uz mirkli uzlika plaukstu uz viņas rokas. – Lai es vismaz varu atlīdzināt par savu kļūdu ar jūsu sēdvietu.

– Tas taču bija tīrais sīkums, – Karla iebilda.

– Tik un tā.

Viņš mēģināja flirtēt. Tas jau bija paredzams. Karla graciozi piešķieba galvu. Mamma Lerijam par prieku bija darījusi tieši tāpat.

– Jūs esat ļoti laipns.

– Vai jūs lidojat uz Londonu darba darīšanās vai izklaides pēc?

– Gan šādi, gan tā. – Karla iedzēra lielu malku vīna. Tas gan nebija tik labs kā vīni no nonno pagraba, tomēr nu viņa sajutās mierīgāka. – Es Itālijā nesen beidzu studēt jurisprudenci un nu grasos Londonā apmeklēt kursus diploma pielāgošanai. Un vēl esmu nolēmusi uzmeklēt dažus senus draugus.

– Ak tā? – Vīrietis savilka gaiši brūnās uzacis. Karlā uzvirmoja neskaidras atmiņas par Edu, kurš bija noliecies pār skiču bloku. – Es pats strādāju farmācijas jomā.

Karla saprata, kas tagad sekos. Viņa jau tāpat bija pateikusi pārāk daudz. Daļēji satraukuma dēļ. Vīrietis jutās iedrošināts. Ja viņa tagad nerīkosies, viņš turpinās garlaicīgi bubināt visu lidojuma laiku.

– Lūdzu, piedodiet, – viņa sacīja, iztukšodama glāzi, – man sāp galva. Domāju, man vajag pagulēt.

Redzot vīrieša vilšanos, viņā uzzibēja prieks. Karlai nebija vajadzīgs apliecinājums tam, ka viņa spēj sagrozīt citiem galvu. Galvenais bija pārliecināties, vai viņa var sagrozīt kāda vajadzīga cilvēka galvu. Izņēmusi no mīkstās, brūnās ādas somas zīda masku miegam, Karla nolaida sēdekli zemāk un aizvēra acis. Tiklīdz viņa bija sākusi atslābt, lidmašīna noraustījās. Tad atskanēja pīkstiens un paziņojums:

– Runā kapteinis. Mēs esam iekļuvuši turbulences zonā. Es jums ieteiktu atgriezties savās vietās un piesprādzēties. Karla domās sāka skaitīt lūgšanu Jaunavai Marijai. Tad, mēģinādama vēl vairāk novirzīt domas, viņa ļāva prātam aizslīdēt pagātnē. Laikā, kad viņa pirmo reizi bija iekāpusi lidmašīnā. Toreiz viņa vēl bija tikai pārbiedēts, nedrošs bērns, kas nemaz nelīdzinājās jaunajai Karlai, par kuru viņa visiem spēkiem bija pūlējusies kļūt.

Karla tikai nesen bija atlabusi no apendicīta operācijas, kad sākās baumas. Tās izplatījās ātri. Pēc tam, kad Karlas skolas biedrenes māte bija atklājusi, ka mamma ir dzimusi turpat, kur viņas vīrs, ļaudis ielejā un kalnos bija sākuši runāt par nonno meitu, kura nebija ne veiksmīga Londonas biznesa sieviete, kā viņš bija apgalvojis, ne atraitne, kā bija stāstījusi pati Frančeska, bet gan trūcīga vientuļā māte, kura strādāja veikalā. Kā vēlāk izrādījās, tad viņām bija zvanījusi un likusi nost klausuli nonna (”Es jūs uzmeklēju ar izziņu biroja palīdzību, bet ikreiz nobijos un noliku klausuli”), un viņa bija uzstājusi, lai nonno sauc Frančesku un Karlu mājās. Un, tā kā mamma vairs nespēja samaksāt par īri, viņām nekas cits vairs neatlika.

Jau kopš ierašanās brīža izrādījās, ka turpmāk Karlai un mammai vajadzēs klausīt nonno uz vārda. Karlas vectēvs neļāva mammai strādāt. Viņai vajadzēja palikt mājās un gādāt par nonnu, Karlas vecmāmiņu, kurai sāpēja kauli.

– Es tik ļoti ilgojos pēc Lerija, – mamma mēdza sacīt Karlai, kad abas bija palikušas divatā guļamistabā, kurā viņām vajadzēja dzīvot kopā.

– Bet viņš taču bija slikts cilvēks, – Karla iebilda.

– Viņš mani mīlēja.

Mamma uzskatīja, ka pie visa vainīga Lilija. Lilija bija piespiedusi Leriju pie viņām vairs nerādīties. Lilija, kura bāza savu degunu citu darīšanās.

Karla visiem spēkiem centās vest mammu pie prāta, taču veltīgi. Lerijs galu galā bija tikpat vainīgs kā Lilija. Karlas mātes mati zaudēja spīdumu un kuplumu. Tajos parādījās sirmas šķipsnas. Sākumā lēni, tad aizvien ātrāk. Viņa novājēja. Viņas āda vairs neizskatījās ziedoša. Viņa nespēja vien beigt runāt par pēdējo dzīvoklī pavadīto nakti.

– Man vajadzēja jau ātrāk izsaukt tev ārstu, – mamma nerimās atkārtot. – Tu būtu varējusi nomirt.

– Nē, mammu, – Karla bija mierinājusi. – Tu biji nobēdājusies.

Mamma pamāja.

– Var jau būt, ka tev taisnība. Ja Lilija nebūtu piedraudējusi Lerijam, tas viss nemaz nebūtu noticis.

Vai tā patiešām bija patiesība? Galu galā Karla bija iecerējusi tikt vaļā no Lerija, bet, kad Lilija to izdarīja viņas vietā, Karla bija sapratusi, ka šāda doma nemaz nav bijusi tik laba.

Nonno valdīja pār visu viņu dzīvi. Pat pusaudzes gados Karla nedrīkstēja vakaros aizkavēties ārpus mājas. Viņai bija aizliegts apmeklēt ballītes, uz kurām tika aicinātas viņas draudzenes.

– Vai tu gribi, lai ar tevi notiek tas pats, kas ar tavu māti? – viņš allaž noprasīja.

– Kuš, – nonna mierināja.

Bet Karla jau zināja patiesību. Drīz vien pēc tam, kad viņas bija ievākušās pie nonno, viena no kaimiņienēm bija nolēmusi vairs neturēt sveci zem pūra.

– Tava nabaga mamma. – Vārds ”nabaga” tika pateikts tik nicīgi, it kā mamma nemaz nebūtu pelnījusi žēlumu. – Viņu nodeva tas vīrietis. Viņam jau bija sieva un bērns.

– Kā jūs zināt par Leriju? – Karla bija noprasījusi.

Vecā sieviete bija saraukusi pieri.

– Tavu tēvu sauc Džovanni. Savulaik viņš dzīvoja Sicīlijā, taču es dzirdēju, ka tagad viņš ir pārcēlies uz Romu.

Tātad viņas tēvs nemaz nebija miris? Karla manīja, ka vajadzētu justies satriektai, tomēr viņa klusībā to jau sen bija nojautusi. Galu galā tā nebija vienīgā reize, kad mamma viņai bija melojusi. Džovanni noteikti bija tas vīrietis ar jocīgo cepuri, kura fotogrāfija glabājās zem mammas gultas. Kaimiņienes piezīme pamudināja Karlu vēlreiz izskatīt šo kasti. Atgriezusies Itālijā, mamma bija to noslēpusi skapī aiz drēbēm. Nudien, tur atradās arī veca aploksne ar Karlas dzimšanas apliecību. Viņas tēva vārda vietā bija tukša ailīte.

Par spīti visam, Karlai bija skaidrs, ka viņa nedrīkst mammu izprašņāt, lai neapbēdinātu viņu vēl vairāk, tāpēc Karla nolēma runāt ar nonna.

– Vai tu zini viņa adresi? Es gribu viņam uzrakstīt vēstuli. Ja viņš uzzinās, ka es esmu šeit, varbūt gribēs ar mani satikties.

– Klusu, bērns, – nonna viņu apskāva. – Diemžēl viņš negrib ar mums ielaisties nekādās darīšanās. Tu nedrīksti jaukties pagātnē.

Karla negribīgi paklausīja. Kas gan viņai vēl atlika? Neviens pat negribēja viņai sacīt, kāds bijis viņas tēva īstais uzvārds. Kavoleti, protams, bija viņas mātes uzvārds. Sūtot pastkartes nonno un nonna, Karla par to pat nebija iedomājusies.

– Man nevajadzēja neko teikt, – kaimiņiene piebilda. – Un neuzmācies ne savai mātei, ne vecmāmiņai. Viņām jau tāpat ir nācies daudz ko pārciest.

Bet tas jau nenozīmēja, ka Karla nevarēja plānot savu nākotni.

– Neuztraucies, – viņa mēdza sacīt, apskāvusi māti, kura joprojām ik vakaru raudāja. – Beigās mums viss būs labi.

– Bet kā? – māte šņukstēja.

Karla savilka dūres.

– Gan es kaut ko izdomāšu.

Drīz vien Karla skolā atkal sāka izrādīt savas iedzimtās spējas, ko bija sākusi atklāt Anglijā, pirms viss bija nogājis greizi. Nonno sāka lepoties ar savu mazmeitu, kurai bija tik izcilas atzīmes. Viņš pat sāka uzklausīt skolotājus, kuri apgalvoja, ka viņai vajadzētu izvēlēties karjeru kādā profesijā. Kā būtu, ja viņa kļūtu par avvocata? Skolas debašu laikā Karla izrādījās ļoti prasmīga. Tad viņas prātā pamazām sāka veidoties ideja. Viņa dosies uz universitāti studēt jurisprudenci. Būs jāmācās piecus gadus – tās bija nopietnas saistības –, tomēr rezultāts būs pūļu vērts. Skolotāji apgalvoja, ka viņa to spēs. (Karlas atzīmes patiešām bija tik labas, ka viņa bija priekšlaicīgi pārcelta uz nākamo klasi.) Taču patiesībā Karla vēlējās studēt tāpēc, ka Lilija bija pierādījusi: jurisprudences zināšanas ir vara. Tiesības lemt citu cilvēku nākotni. Tā Lilija, kuru Karla pēdējā vakarā bija redzējusi gaitenī, bija pilna ar šo apziņu. Un varbūt Karla varēja kļūt pietiekami bagāta, lai izglābtu mammu no nonno mājas smacējošās noskaņas.