žeina Korija - Mana vīra sieva

Tie ir meli, bet varbūt mēs tā arī darīsim.

– Cik brīnišķīgi! – Džo Tomass aizrautīgi paliecas uz priekšu. – Es jau iztēlojos, kā tas būs, Lilij. Māja laukos.

Tāds pats zirgs kā Merlins…

– Merlins? – es lēni pārvaicāju. – Es nekad neesmu jums teikusi, kā sauca Daniela zirgu.

– Vai tad ne? – Viņa smaids kļūst nedaudz nedrošs.

Man sametas auksti.

– Jūs ar to esat kaut kā saistīts, vai ne?

Es gaidu, ka viņš visu noliegs. Par spīti savam jautājumam, man tas šķiet neticami. Noteikti jābūt kādam saprātīgam izskaidrojumam.

– Man tas bija jādara. – Viņš rūpīgi sakārto galda piederumus. – Man vajadzēja, lai jūs paliktu manā pusē. Ja advokāts netic savam klientam, tad viņš pietiekami necenšas.

Man mutē savelkas rūgtums.

– Jūs noindējāt Daniela veco zirgu, lai es paliktu jūsu pusē? Kādā veidā?

Džo Tomass parausta plecus. Vēl nekad neesmu redzējusi viņu tā izturamies – ne jau pret mani.

– Es ar kādu vienojos, lai šis cilvēks jūsu vecāku prombūtnes laikā kaut ko ieber zirga barībā. Gribēju, lai jūs sadusmotos tiktāl, ka noticētu manam stāstam.

Es grīļodamās pieceļos. Viņa viltība ir neaptverama. Viņa atklātība ir satriecoša. Šķebinoša.

– Un mana soma? Tā, kuru man atņēma uz Vestminsteras tilta? – Es pamazām sāku visu saprast. Cik stulba esmu bijusi! – Jūs pierunājāt kādu izdarīt arī to, lai tiesa nodomātu, ka mūs mēģina iebiedēt kāds boileru ražotājs?

Viņš parausta plecus.

– Tiesa pati visu salaida dēlī. Ūdens bija pārāk karsts. Ja viņi grib blēdīties, tad lai nebrīnās, ka arī citi rīkojas tāpat.

Man ir aizdomas, ka Tonijs Gordons varētu būt ar viņu vienisprātis. Tikai ne es. Ar vienu noziegumu nav iespējams attaisnot kādu citu.

Tad man prātā iešaujas vēl kāda doma.

– Kas jums palīdzēja?

Iedomīgs smīns.

– Sēžot cietumā, es daudziem devu padomus par finanšu lietām. Par apdrošināšanu un citām jomām. Es no viņiem neņēmu naudu, taču viņi zināja, ka vēlāk nāksies to atstrādāt.

– Bet kā tad viņi varēja jums palīdzēt, būdami ieslodzījumā?

– Daži jau ir atbrīvoti. Citiem ārā ir paziņas, kuri var kaut ko paveikt. Cietumā tā notiek. Starp citu, es gan jums neieteiktu tā rīkoties.

Neticami. Un tomēr tai pašā laikā es atceros to brīdi, kad Džo cietumā bija piekritis satikties ar kādu vīru, lai uzspēlētu galda futbolu. ”Precīzi trijos,” viņš bija sacījis. ”Atpūtas telpā.” Tobrīd man bija licies, ka šāda rīcība ir draudzīga, tomēr viņam nedaudz neraksturīga. Vai patiesībā tā bija lietišķa tikšanās?

– Es varētu par jums ziņot.

– Patiešām? Tādā gadījumā man nāksies izstāstīt, kas notika mūsu pēdējā tikšanās reizē.

– Par ko jūs runājat? – es sastomos.

– Izbeidziet, Lilij. Nespēlējiet ar mani spēlītes. Tie uzlīmju albumi, ko jūs man iedevāt cietumā, ir tīrais nieks, salīdzinot ar pēdējo dāvanu.

Kaut gan Džo Tomass runā apņēmīgi, viņa rokas trīc.

Tad kā veseris manī ietriecas šķebinoša doma.

– Jūs to izdarījāt, vai ne? Jūs nogalinājāt Sāru. Jūs noslepkavojāt savu draudzeni.

Uz mums sāk skatīties pie blakus galdiņa sēdošā padzīvojusī sieviete ar lieliem, smaragdzaļiem auskariem.

Džo skatiens kļūst skarbs.

– Uzmanīgāk. Neizrunājieties.

– Bet tā taču ir. – Mana intuīcija ir nekļūdīga.

Džo ierunājas klusāk.

– Kā jums šķiet, kāpēc es šovakar parūpējos, lai jūs nejauši satiktu? Lai pastāstītu, kas toreiz notika. Neaizmirstiet, ka cilvēku, kurš reiz ticis attaisnots, vairs nevar atkārtoti tiesāt par to pašu noziegumu. Man bija sajūta, ka jūs esat pelnījusi uzzināt patiesību, Lilij.

Mana sirds sāk pukstēt patiešām strauji. Arī viņš, šķiet, ir sasprindzis. Viņš sāk ar dūrēm bungot sev pa ceļgaliem.

– Kā jau teicu, viņa atgriezās mājās pilna kā zeķe. Turklāt vēlu. Tad viņa izvēmās. Viņa negribēja, lai es nāku uz vannas istabu. Es sapratu, ka viņa cenšas kaut ko noslēpt. Kad viņa vēra ciet durvis, es pamanīju uz viņas kakla pēdas.

Es pēkšņi atceros tādas pašas pēdas, ko biju redzējusi uz Tonija kakla.

– Vai tas bija mīlas zilums?

– Mīlestības zilums? – Izskatās, ka viņš apdomājas. – Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs definējam mīlestību, vai ne? Tādu zilumu var atstāt arī dusmās.

Džo joprojām apšauba dažādu izteicienu jēgu, un es sāku zaudēt pacietību.

– No kurienes tas zilums bija uzradies?

– Lūk, tas jau ir daudz svarīgāk. – Viņš pamāj, it kā es būtu skolniece, kura beidzot uzdevusi pareizo jautājumu. – Kad es viņu apsūdzēju, viņa teica, ka to zilumu esot uzsūcis es. Tie bija meli. Es nemēdzu tā darīt. – Viņš atkal pabungo sev pa ceļgaliem. – Es teicu, ka mēs parunāsim, kad viņa atkal būs skaidrā prātā, taču viņa negribēja ļaut, lai es salaižu vannā ūdeni, kā tas parasti mēdza notikt. Viņa saukāja mani par trako. Tā nu es aizgāju un pagriezu boilera slēdzi. Nodomāju, ka viņai vajadzīga mācība. Viņa turpināja uz mani kliegt. Teica, ka esot atradusi kādu citu, normālu vīrieti. Un tad es vairs neizturēju. Vai gan es varēju pieļaut, lai Sāra mani pamet un aiziet pie kāda cita? Es viņu pagrūdu. Viņa bija tā piedzērusies, ka man gandrīz nevajadzēja viņai pieskarties. Patiesībā viss bija pavisam vienkārši. Viņa iekrita ūdenī.

Es satriekta klusēju. Džo izskatās pilnīgi mierīgs. – Jūs nemaz nemēģinājāt viņu izvilkt no vannas?

Viņš parausta plecus.

– Viņa bija mani sāpinājusi. Viņa grasījās mani pamest. Tāpēc – nē, es nemēģināju viņu izvilkt no vannas. Es izgāju no vannas istabas. Tad uzvārīju tasi tējas. Sakopu grīdu, jo tā bija lipīga no viņas vēmekļiem. Pateicu sev, ka atvēlēšu trīsdesmit minūtes, lai viņa varētu atjēgties. Es negribēju viņu nogalināt. Tikai pārmācīt. Kad atgriezos vannas istabā, viņa stingi blenza uz mani. Ar sarkaniem un sarkani violetiem plankumiem. Man nekad nav patikušas tādas krāsas. Tad es piezvanīju ātrajai palīdzībai un pastāstīju viņiem to pašu, ko sākumā pateicu arī jums. Ja nebūtu uzradusies tā nelietīgā kaimiņiene un Sāra nebūtu sadomājusi visādas muļķības, ar mani nekas nebūtu noticis.

Neticami, kā viņš runā. Tik vienaldzīgi – tieši tā, kā apgalvoja policisti.

Džo turpina:

– Taču tad es uzzināju par tiem bojātajiem boileriem – tā nu patiešām bija veiksme – un sapratu: ja nolīgšu īsto cilvēku, man varētu izdoties lietu pārsūdzēt. Godīgi sakot, sākumā es par jums šaubījos. Tāpēc man nācās jūs pārbaudīt, un, jāteic, Lilij, jūs šo pārbaudi izturējāt godam.

Viņa nožēlas trūkums ir satriecošs.

– Bet tas cilvēks, kurš jums atsūtīja tos datus? Kurš tas bija? Un kāpēc jūs jau agrāk neizmantojāt šos pierādījumus.

Džo nosprauslojas.

– Jūs taču neko neesat sapratusi, vai ne, Lilij? Nav bijis ne tāda cilvēka, ne tādu datu. Man vienkārši pamatīgi paveicās. Par to pamazām sāka rakstīt avīzēs, es izlasīju šos rakstus un pats izdomāju datus. Neviens taču nevarēja pierādīt, ka mans boilers nav bijis bojāts. – Viņa sejā pazib pašapmierinātība. – Vai zināt, cietuma bibliotēkā var atrast dažas ļoti noderīgas mācību grāmatas. Par santehniku un tamlīdzīgām lietām.

Iestājas ilgs klusums. Esmu pārāk satriekta, lai spētu parunāt. Džo nupat ir atzinies, ka galu galā tomēr ir slepkava. Kad viņš sākumā mani pārbaudīja, lai pārliecinātos, vai es sapratīšu, ko nozīmē tie skaitļi, viņš nemaz nevēlējās noskaidrot, vai es spēšu viņu aizstāvēt. Viņš gribēja redzēt, vai es būšu pietiekami lētticīga, lai viņam noticētu. Un tas vēl nebija viss. Viņš izspēlēja savas īpatnības. Vai toreiz viņš jau zināja par Danielu? Tas nemaz nebūtu pārsteidzoši.

Nav jābrīnās par viņa paziņojumu tiesā, ka viņam vajadzīga nevis kompensācija, bet gan tikai taisnības uzvara. Tas bija kārtējais paņēmiens, kā piemuļķot zvērinātos, lai tie noticētu, ka viņš nav vainīgs. Tieši tāpat viņš bija piemuļķojis mani.

– Brauc man līdzi uz Franciju, – viņš pēkšņi saka. – Es zinu, ka tu neesi laimīga. Mums kopā būtu labi. Tu esi gudra. Tu pelni sev iztiku, glābdama cilvēkus no nepatikšanām. Tā ir izcila prasme.

Nē. Nav vis. Patiesībā es esmu ļāvusi, lai fakti sagroza man galvu, jo, skatīdamās uz Džo, es redzēju Danielu. Un tad es piespiedu sevi noticēt nepamatotiem faktiem, lai tie kļūtu patiesi.

– Tu mani saproti. – Džo satver manu roku. Gribu gan atrauties, gan nekustīgi sēdēt līdz mūža beigām. Viņa tvēriens ir ciešs. Vai tas ir draudīgs vai mierinošs? Es vairs nezinu. Man sažņaudzas sirds. Varbūt viss, ko esmu domājusi zinām par šo cilvēku, ir aplams.

– Lilij…

Es metos ārā no restorāna. Prom pa ielu. Uz mājām. Garām Karlas dzīvokļa durvīm, aiz kurām valda klusums. Tikusi līdz vannas istabai, es sāku rīstīties. Neliekos ne zinis par Edu, kurš klauvē pie vannas istabas durvīm un grib zināt, kas man lēcies.

Pēc četrām nedēļām nelabums joprojām nav mitējies. Gadījumā, ja es gribētu par to šaubīties, man priekšā tagad ir nolikts pierādījums. Gara, šaura plāksnīte, ko esmu nopirkusi aptiekā.

Man būs bērns.

Galva joprojām smeldz.

Kad paceļu kreiso roku – to, kura nesāp, – un pieskaros galvai, sajūtu kaut ko lipīgu.

Asinis.

Es nespēju skaidri neko saskatīt.

Un tomēr varu apzvērēt, ka aiz stūra kaut ko var redzēt. Kas tas ir?

Kurpe.

Sarkana kurpe.

Garām aizšaujas sirēna.

Neprātīgā cerībā aizturu elpu.

Sirēna aizbrauc prom.

Kaut nu es spētu pagriezt laiku atpakaļ.

Mēs visi trīs varētu sacīt, ka pēc kara jau visi gudri.

Ko es tagad dzirdu?

Asinis sastingst dzīslās.

Viņa vēl aizvien ir tepat.

– Atvainojiet, taču jūs laikam esat apsēdies manā vietā, – Karla sacīja un uzzibināja smaidu vīrietim lietišķajā uzvalkā, kurš sēdēja pie loga, divu rindu attālumā no avārijas izejas. Valdzinājums viņas smaidā bija precīzi apvienots ar brīdinājumu lieki nejokot.