žeina Korija - Mana vīra sieva

Es apraujos, nevēlēdamās Džo aizskart.

– Ka varbūt arī viņš bija autisks?

– Iespējams. – Es neveikli lauzu rokas. – Bet viņa rīcība bieži atšķīrās no parastu cilvēku darbībām.

Džo izskatās domīgs. – Tad tāpēc jūs mani saprotat. – Tas nav jautājums.

Es pamāju ar galvu. Jūtos nokaunējusies. Un vienlaikus pateicīga par to, ka arī viņš mani saprot.

– Man patiešām žēl, ka tā notika ar zirgu. – Džo balsī ieskanas vēl nedzirdēts maigums.

Es paraugos uz viņu. Džo acis tagad izskatās brūnas. Kā gan viņam tas izdodas? Panākt, lai acis no melnām pārtop brūnās un pēc tam no brūnām atkal melnās?

– Vispār tas bija Daniela zirgs, – es piebilstu, somā meklēdama kabatlakatiņu. – Tieši tāpēc jau viss bija tik sarežģīti.

– Iesim pastaigāties, – Džo piedāvā. Un, kad mēs pieceļamies, šķiet tikai dabiski, ka viņš saņem manu roku.

Dažas dienas pēc Karlas ciemošanās Meraija skolā pacēla roku un palūdza, lai viņu pārsēdina citā solā.

– Kāpēc? – Karla čukstus pajautāja, kaut gan ar smagu sirdi jau bija nopratusi atbildi.

Meraija izlikās, ka neko nav dzirdējusi. Tā, it kā Karla vispār neko nebūtu teikusi.

– Kura gribētu sēdēt blakus Karlai? – noprasīja mūķene ar šķirbainajiem zobiem.

Neviena meitene nepieteicās. Visas klusi izklīda. Meitene ar zirgastēm, tā, kura parasti mēdza uzaicināt Karlu spēlēt klasītes, kaut ko klusi iečukstēja savai kaimiņienei ausī, aizlikusi mutei priekšā saliektu plaukstu. Otra meitene klusi noelsās.

Viss atkal bija tieši tāpat kā vecajā skolā. Karla tik ļoti nobēdājās, ka nespēja pabeigt savu matemātikas uzdevumu, kaut gan tagad viņai šajā priekšmetā bija izcilas sekmes. Viņas prātā skaitļi karājās gaisā kopā ar milzīgām jautājuma zīmēm. Kas īsti bija noticis?

– Tevi boikotē, – paskaidroja kāda cita meitene, kuru mūķene bija nosēdinājusi blakus Karlai Meraijas vietā. Viņai bija netīri mati, jo māte ļāva tos mazgāt tikai reizi mēnesī. Meitene bija paskaidrojusi Karlai, ka tā tiekot saglabātas dabiskās taukvielas. Komandu sporta spēlēs viņa vienmēr tika izraudzīta pēdējā. Sēdēt viņai blakus – tas bija viens no visbriesmīgākajiem apvainojumiem.

– Boikotē? – Karla nesaprata. – Ko tas nozīmē?

Meitene ar taukainajiem matiem paraustīja plecus.

– Tas nozīmē, ka neviens ar tevi nerunā. – Tad viņa pastiepa roku. – Tagad, kad mēs esam divas, mums klāsies daudz labāk.

Taču Karla negribēja būt draudzene meitenei ar taukainajiem matiem, kuru visas pārējās nicināja. Viņa vēlējās draudzēties ar Meraiju, kuras māte bija uzaicinājusi viņu uz tēju skaistajā, lielajā mājā, kas atradās ielā ar plato ietvi, uz kuras neviens nespārdīja alus skārdenes.

Starpbrīdī Karla uzmeklēja Meraiju rotaļu laukumā.

– Pasaki, ko sliktu es esmu izdarījusi, – viņa lūdzās.

Meraija pirmo reizi visas dienas laikā pacēla galvu un paskatījās uz Karlu. Viņas skaistās, zilās acis raudzījās salti. Nievājoši.

– Tētim ir tēvocis, kurš dzīvo kalnu pakājē netālu no Florences. – Meraija runāja tā, it kā Karla nejauki ostu. – Viņš pazīst tavus vecvecākus. Viņus pazīst visi. Un cilvēki stāsta, ka tava māte ir slikta sieviete.

Mamma? Slikta sieviete? Mamma, kura mīļi un sirsnīgi smaidīja un smaržoja pēc ”Ābeļziediem” un visām pārējām skaistajām smaržām, ko pati dārgā veikalā katru dienu pārdeva citu vīriešu sievām? Tā nevarēja būt patiesība.

– Meraija! Meraija! – Mūķene ar šķirbainajiem zobiem platiem soļiem tuvojās abām meitenēm. Ap kaklu apliktais krusts šūpojās. Viņas lūpas bija sakniebtas. – Tava māte man pavēlēja, lai es tev neļauju runāt ar to meiteni.

Karlai acīs saskrēja asaras.

– Kāpēc?

Mūķene aši pārmeta krustu savām lielajām krūtīm, par kurām Karla un Meraija vēl tikai pirms nedēļas bija ķiķinājušas.

– Pavisam drīz tu to uzzināsi. Kad pēcpusdienā iesi mājās, noteikti paņem no skolas kancelejas vēstuli, kas adresēta tavai mātei.

Izlasījusi vēstuli, mamma sāka raudāt un žēloties.

– Skolas priekšniece grib redzēt tavu dzimšanas apliecību, – saķērusi galvu, viņa šņukstēja pie ļodzīgā virtuves galda. – Es pati esmu vainīga, man nevajadzēja tevi sūtīt uz katoļu skolu. Vecajai skolai kaut kas tāds nebūtu rūpējis.

Karla apskāva mammu.

– Varbūt tā apliecība ir zem tavas gultas, tur, kur tu glabā savas īpašās mantas?

Mammas lūpas savilkās. Uz mirkli viņa kļuva līdzīga ļaunajai raganai no Karlas iemīļotās bibliotēkas grāmatas.

– Kā tu uzdrošinies tur rakņāties?

Karla atcerējās izskatīgo vīrieti ar jocīgo cepuri. Kad mammas nebija mājās, viņa laiku pa laikam mēdza aplūkot šo fotogrāfiju. Viņš vienmēr Karlai tik laipni uzsmaidīja!

– Tās ir tikai fotogrāfijas, mammu. Man gribējās zināt, kas tur ir.

Mamma novaidējās.

– Var jau būt, ka tu esi pelnījusi to zināt. Tas vīrietis ir tavs tētis.

Viņas tēvs! Tad tāds viņš bija izskatījies.

– Varbūt viņš ir paņēmis tos dokumentus sev līdzi uz debesīm, – Karla izpalīdzīgi ieminējās.

– Nē, nav vis! – Mamma izslējās visā augumā un atmeta krāšņos, melnos matus. Nu viņa bija dusmīga, nevis bēdīga. – Ja tu nebūtu visu izstāstījusi Meraijas mātei, nekas nebūtu noticis.

Pār Karlas lūpām izlauzās skaļām žagām līdzīgs šņuksts.

– Bet es taču nezināju, ka tas ir slikti.

Veltīgi. Mamma aizgāja uz savu istabu un ieslēdzās. Kaut kas tāds vēl nekad nebija noticis.

– Lūdzu, lūdzu, atver durvis, – Karla lūdzās. Taču mamma tikai šņukstēja.

Karla sev iegalvoja: varbūt mamma atkal nomierināsies, gluži tāpat kā Ziemassvētkos. Varbūt pirmdien meitenes atkal sāks izturēties pret viņu jauki.

Viņa maldījās. Nedēļām ejot, kļuva tikai vēl ļaunāk. Un tad mamma saņēma vēstuli no skolas priekšnieces. Līdz martam viņai vajadzēja uzrādīt Karlas dzimšanas apliecību. Ja tas netiks izdarīts, Karlai būs no skolas jāaiziet. Cik varēja noprast, tad šo apliecību bija vajadzējis iesniegt pirms mācību uzsākšanas, taču nevērības dēļ tas nebija izdarīts.

Starpbrīžos neviens vairs negribēja ar Karlu spēlēties.

Pagājušajā nedēļā bija sācis snigt; visas meitenes piespieda degunu pie loga rūts un satraukti runāja par to, kā mājās cels sniegavīrus. Meraijai jau bija uzradusies jauna labākā draudzene – glīta meitene. Tēvocis viņai bija uzdāvinājis sudraba krustu, un viņa ar to visiem lielījās. Kad skolniecēm vajadzēja sapulcēties sporta zālē, jo ārā bija pārāk slapjš, lai tur varētu rotaļāties, pat meitene ar taukainajiem matiem vairs negribēja stāvēt Karlai līdzās.

– Es dzirdēju citus sakām, ka tu esi ārlaulības bērns, – viņa klusi paskaidroja.

Karla visu pēcpusdienu viļāja šos vārdus pa muti. Savādi. ”Vārdnīcā bērniem” nekā tāda nebija.

– Ko nozīmē ārlaulības bērns? – viņa pajautāja, kad mamma pārnāca mājās, ģērbusies savā elegantajā, baltajā darba tērpā.

– Vai tā tevi tagad ir sākuši saukt? – Tad mamma nolika galvu uz virtuves galda un sāka sist pa galda virsmu ar dūrēm tik stipri, ka viena no galda kājām ielūza un to vajadzēja atbalstīt ar telefonu katalogu.

Pagāja vēl viena diena. Un tad vēl viena.

– Vai tā dzimšanas apliecība vēl nav atsūtīta no Itālijas?

– Nē, cara mia.

Pat tad, kad mamma beidzot atzinās, ka nekādas dzimšanas apliecības vispār nav, abas tomēr turpināja gaidīt pastnieku.

– Tā mēs varam godīgi sacīt, ka gaidām, kad viņš ieradīsies, – mamma paskaidroja, ķemmēdama Karlai matus. To viņa darīja katru vakaru. – Žēl gan, ka es nevaru visu izstāstīt Lerijam. Viņš varētu mums palīdzēt.

Arī tas bija kaut kas jauns. Lerijs ļoti daudz strādāja. Tik daudz, ka viņam nebija laika nākt ciemos.

– Viņš ir svarīgs cilvēks, – mamma bieži sacīja. – Viņš palīdz karalienei izlemt, kas ir labi un kas ir slikti.

Tad kādā vakarā, kad Karla jau bija gultā, pie ārdurvīm atskanēja Lerija balss. Parasti viņš nāca pa pagalma puses durvīm. Turklāt šodien bija trešdiena! Lerijs mēdza ierasties tikai otrdienās un ceturtdienās, un dažreiz arī svētdienās, kaut gan pēdējā laikā tas notika aizvien biežāk tieši svētdienās. Kaut kas bija atgadījies. Karlai tas bija pilnīgi skaidrs. Vienā pidžamā izlavījusies no gultas, viņa ieraudzīja, ka Lerijs turpat gaitenī visu acu priekšā ir apskāvis mammu un griež viņu sev apkārt. Fui!

– Mīlu tevi… Mēs uzvarējām… gribēju tev to pateikt, kamēr vēl neesmu devies uz mājām.

Nesaprotamie vārdi turpināja plūst, un tad atskanēja kāda cita balss.

– Tonij?

Tā bija Lilija!

– Tas nav nekāds Tonijs. – Karla pieskrēja Lilijai klāt, dedzīgi vēlēdamās viņu pārlabot. – Tas ir Lerijs. Viņš ir manas mātes draugs. Tas, kurš nāk pie viņas svētdienās, kamēr jūs mani pieskatāt…

Tad viņa ar plaukstu aizspieda sev muti, jo Lilija taču domāja, ka mamma svētdienās strādā, nevis guļ gultā kopā ar Leriju.

Nu mamma atkal būs dusmīga.

Taču viņa izskatījās apjukusi.

– Par ko tu runā?

– Tonij, ko jūs te darāt? – Lilija savādi skatījās uz Leriju.

Šķita, ka mamma pamazām izbīstas.

– Viņš nav nekāds Tonijs. Jūs kļūdāties. Lerij, pasaki viņai.

Taču Lerijs tikai atgrūda viņas roku un pagājās tuvāk Lilijai. Viņa kakls bija ļoti sarkans.

– Man jums kaut kas jāsaka, – viņš paziņoja.

Bija grūti sadzirdēt, ko tieši viņš stūrī sacīja, kaut gan Karla uztvēra tādus vārdus kā ”pateicīgs” un ”konfidenciāli”. Tos viņa nevainojami prata uzrakstīt pareizi, jo šie vārdi bija atrodami arī viņas vārdnīcā.

– Jūs gribat, lai es nevienam nestāstu par jūsu neķītro dēku? – Lilija uzkliedza. Tad viņa pagriezās pret mammu. Karla vēl nekad nebija redzējusi savas draudzenes acis tā zibam. – Kā jūs varējāt ielaisties ar citas sievietes vīru? Vai jums nemaz nav kauna? Un, kas attiecas uz jums, Tonij, tad es visu izstāstīšu jūsu sievai, ja vēl kaut reizi redzēšu jūs kopā ar šo sievieti.