Džo būtu vajadzējis pateikt paldies par visu. Tā būtu darījis jebkurš normāls cilvēks, taču arī Daniels nekad nemēdza pateikties.

– Ko jūs tagad darīsiet? – Tonijs jautā, iztukšodams glāzi un uzmezdams skatienu savam pulkstenim. Dzirdot, kā viņš runā, kļūst skaidrs, ka viņš ir nedaudz apvainojies, jo nav saņēmis nekādu pateicību. Tas daiļrunīgi liecina, ka mūsu klients, kurš būtībā vairs nav mūsu klients, viņam ir vienaldzīgs.

Džo Tomass parausta plecus.

– Izmantošu to naudu, lai kaut kur citur sāktu jaunu dzīvi.

Protams, viņš runā par tiem atbalsta ziedojumiem, kas tika saņemti tiesas laikā, kad Džo paziņoja, ka nevēlas nekādu kompensāciju. Viņš gribēja vienīgi tikt attaisnots. Kāds no labvēļiem uzrakstīja izdevumam The Times: ”Mūsdienu sabiedrību glābj vienīgi tas, ka tajā vēl aizvien pastāv krietni cilvēki, lai gan viņu rīcība savulaik ir tikusi pārprasta.”

– Man gribētos arī sameklēt citu darbu, – viņš piebilst.

Man atmiņā pazib klienta apraksts, ko pirms daudziem mēnešiem lasīju vilcienā. Rodas sajūta, ka tas ir noticis citā dzīvē.

Džo Tomass, trīsdesmit gadus vecs apdrošināšanas aģents. 1998. gadā apsūdzēts par divdesmit sešus gadus vecās Sāras Evansas, modes preču pārdevējas un apsūdzētā draudzenes, noslepkavošanu…

– Vai jūs jau zināt, uz kurieni tagad dosieties?

To dzirdot, Tonijs uzmet man brīdinošu skatienu. Es nedrīkstu izturēties pārāk draudzīgi. Mēs savu darbu esam jau paveikuši.

– Droši vien uz kādu viesnīcu vai pansiju. Galu galā man vairs nav māju, kur atgriezties.

Kārtējo reizi mani satriec tas, cik burtiski viņš ir sapratis manu jautājumu.

– Es drīzāk jautāju par nākotni kopumā, – es saudzīgi ieminos.

– Vēl neesmu izdomājis. – Džo cieši skatās man acīs.

– Vai varat man kaut ko ieteikt?

Man aizžņaudzas rīkle.

– Es jūsu vietā droši vien brauktu uz ārzemēm. Varbūt uz Itāliju. – Dievs vien zina, kāpēc man prātā pēkšņi iešāvusies vieta, kur esmu pavadījusi medusmēnesi.

Džo noslauka alus putas piedurknē. – Vai tā neizskatīsies pēc bēgšanas?

Tonijs pieceļas.

– Nevēlos, lai jūs domātu, ka arī es grasos bēgt, taču man ir jābūt kaut kur citur. – Viņš paspiež man roku. – Bija prieks ar jums sadarboties, Lilij. Jūs tālu tiksiet. – Tad viņš paskatās uz Džo un it kā saminstinās. Es aizturu elpu.

Dažreiz man uznāk šaubas, vai Tonijs patiešām domā, ka Džo nav vainīgs. Un vai viņam tas šķiet svarīgi.

Tonijam ir vajadzīga slava. Uzvara svarīgā lietā, par kuru raksta avīžu pirmajās lappusēs. Kad mēs gājām ārā no tiesas zāles, es redzēju, cik priecīgs viņš jutās kameru priekšā. Un arī es jūtos laimīga. Mēs esam iekļuvuši vēsturē. Tā ir brīnišķīga sajūta.

– Lai jums turpmāk veicas!

Kad Tonijs beidzot paspiež Džo roku un aiziet, es klusībā atviegloti nopūšos, taču mūsu klientam Tonija minstināšanās nav palikusi nepamanīta.

– Es viņam nepatīku. – Džo to paziņo kā faktu, negaidīdams, ka es to noliegšu.

Es klusēju.

– Toties jūs mani saprotat. – Džo vēlreiz uzlūko mani un tad uzmet skatienu somai, kas viņam ir izsniegta. Tajā ir viņa mantas no cietuma. Interesanti, vai tur ir arī Daniela uzlīmju albumi? Es negribu tos ņemt atpakaļ. Tie man pārāk daudz ko atgādina.

Iespējams, vainīgs ir dubultais džins ar toniku, ko Tonijs man izmaksāja, kaut gan es lūdzu viņam parastu dzērienu. Iespējams, vainīgs ir atvieglojums, ko radījusi uzvara. Iespējams, Džo ir pārāk līdzīgs Danielam. Lai kā arī būtu, es pēkšņi dzirdu sevi paziņojam:

– Man reiz bija brālis.

Mans skatiens aizslīd pāri ielai – vai es jau teicu, ka mēs sēžam ārā? Kaut gan ir jau vēla pēcpusdiena, ārā ir ļoti silts, turklāt mēs visi bez vārdiem bijām vienojušies, ka pēc tiesas zāles mums vajadzīgs svaigs gaiss. Garām paiet rokās sadevies pāris. Es sajūtu sievietes dārgo parfīmu. Tad tas manā prātā pārtop par citu smaržu. Par salmu un nāves smaržu.

Nedēļu pirms Daniela septiņpadsmitās dzimšanas dienas es atklāju, ka viņš lieto narkotikas. Māte aizsūtīja mani uz brāļa istabu, lai es pasaucu viņu vakariņās. Daniels ar virtuves nazi smalcināja kaut ko baltu.

– Tas taču ir bīstami! – Skolas tualetēs biju redzējusi dažas meitenes darām kaut ko līdzīgu, lai gan pati nekad nebiju lietojusi narkotikas.

– Nu un tad?

– Kas ir bīstami? – Man aiz muguras bija nostājies tētis.

Daniels ātri iegrūda pierādījumus džinsu kabatā. Klusē, viņa skatiens lūdzās. Klusē.

– Braukt ar piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, ja ir jābrauc ar četrdesmit jūdžu ātrumu. – Es paņēmu no galda ”Jaunā autovadītāja rokasgrāmatu”.

– Protams, ka to nedrīkst darīt, dēls. Ja tev tas nav skaidrs, tu nemūžam nevarēsi nokārtot braukšanas eksāmenu. Godīgi sakot, man šķiet, ka tev to vispār nevajadzētu darīt.

– Kāpēc tad ne? – Daniela acis nikni zvēroja.

– Tavs instruktors teica, ka tu brauc pārāk ātri.

– Vismaz es nedaru to, ko tu.

Klusums.

– Par ko tu runā?

Daniels samiedza acis.

– Tu zini, par ko es runāju. Es pacēlu otru klausuli, kamēr tu runāji pa telefonu. Patiesībā pat vairākas reizes. Un es visu izstāstīšu mammai.

Tētis sastinga.

– Es nesaprotu, par ko tu runā.

Es arī neko nesapratu.

– Tas nav svarīgi, – mans brālis atteica, kad es viņu izvaicāju. Iegalvoju sev, ka Daniels kārtējo reizi bija samelojis, lai glābtu savu ādu un pievērstu uzmanību kādam citam. Tā jau daudzreiz bija gadījies.

Tovakar Daniels atteicās nākt lejā uz vakariņām. Viņš palika savā istabā un klausījās mūziku tik skaļi, ka tā atbalsojās cauri griestiem un mums sāka džinkstēt ausis.

– Pagriez klusāk! – tētis uzkliedza, piedauzījis pie durvīm.

Daniels pat neatbildēja. Kā jau parasti, viņš bija aizbīdījis gultu priekšā durvīm, lai neviens nevarētu tikt iekšā.

Vēlāk, ejot garām vecāku guļamistabas durvīm, es izdzirdēju, ka viņi briesmīgi strīdas. Protams, to viņi bija darījuši arī agrāk. Daniela dēļ. Kas tam puikam vainas? Kā lai mēs tiekam ar viņu galā? Apmēram tā.

Tomēr šis strīds bija citāds. To dzirdot, man pārskrēja saltas trīsas.

– Es dzirdēju, ko Daniels teica. Ar ko tu runāji pa telefonu? Kas viņa tāda ir? – mana māte noprasīja.

– Ne ar vienu.

– Vai tu vari apzvērēt? Pie bērnu dzīvības?

Iestājās klusums. Tad tētis ierunājās tik klusi, ka man vajadzēja piespiest ausi pie durvīm, lai dzirdētu visu pārējo.

– …tava vaina. Vai tad tu nesaproti?.. Visu savu uzmanību veltīji Danielam… bija jāmeklē citur.

Mammas izmisusī balss skanēja pavisam skaidri.

– Tātad tā ir patiesība? Kā tu varēji? Vai tu viņu mīli? Vai tu grasies mūs pamest?

Atbildi es nesadzirdēju. Tikai izmisīgas raudas. Stāvēdama aiz durvīm, es sarāvos čokurā. Gandrīz izvēmos. Vai tētim bija mīļākā?

Tad es ieraudzīju viņu. Daniels gāja augšā pa kāpnēm. Daniels smaidīja, it kā nekas nebūtu noticis. Daniela acu zīlītes bija milzīgas un melnas.

Es metos viņam pakaļ un iesteidzos viņa istabā.

– Mamma un tētis grib šķirties, un tu esi pie visa vainīgs.

Viņš paraustīja plecus.

– Viņai tas bija jāzina.

Redzot šādu vienaldzību, es neizturēju.

– Ja tu nebūtu tik briesmīgs, ar mammu un tēti viss būtu kārtībā.

Protams, ka Daniels izskatījās satriekts. Vai tad es nebiju viņu allaž sargājusi un mīlējusi? Un gādājusi par viņu tieši tā, kā man bija pavēlēts, kopš tās dienas, kad viņš bija ienācis mūsu dzīvē. Par spīti tam, ka mēs visi dažbrīd tikām novesti līdz baltkvēlei.

Tomēr tēva dēkas radītais satricinājums bija mani pavisam nokaitinājis. Un tad es pateicu vēl kaut ko.

– Mums vispār nevajadzēja tevi adoptēt. Tad tu nebūtu varējis nodarīt pāri arī man. Es tevi ienīstu.

Daniela seja savilkās. Es tūlīt sapratu, ka esmu viņu sāpinājusi. Nē. Es biju viņu iznīcinājusi.

Pastiepu roku, mēģinādama salīgt mieru. Viņš to rupji atgrūda un tad, šķiet, pārdomāja. Viņš saņēma manu roku un spēcīgi saspieda manus pirkstus. Tas bija tik sāpīgi, ka es iekliedzos. Tad viņš pievilka mani sev klāt un ieskatījās man sejā ar savām neprātīgi melnajām acīm.

Es sajutu viņa elpas smaržu.

Sirds ielēca man kaklā. Uz mēles nogūla vārdi, gatavi nākt pār lūpām. Vārdi, kuriem vajadzēja pārvērst mūsu dzīvi uz visiem laikiem.

– Tu esi slikts cilvēks, Daniel. Visi tā saka, un viņiem ir taisnība. Tu esi ļoti slikts.

Tad viņš iesmējās. Un es sapratu, ko šie smiekli nozīmēja.

Es viņam iecirtu pļauku. No visa spēka. Vispirms pa vienu vaigu un tad pa otru.

– Zini ko? Kaut tu vispār nebūtu piedzimis.

– Un kas tad notika?

Džo ir uzlicis plaukstu man uz rokas. Mēs esam pieliekušies viens otram tuvāk. Mana galva ir noliekta no bēdām. Viņa galva ir noliekta no līdzcietības. Es sajūtu to pašu strāvas triecienu, kas caururba mani toreiz, kad es cietumā iedevu viņam uzlīmju albumus.

Esmu pārliecināta, ka arī viņš to jūt.

Tādi cilvēki kā Džo un savā ziņā arī tādi kā Daniels dažreiz mēdz neizrādīt vajadzīgās jūtas pienācīgā brīdī, bet, ja viņus noved pietiekami tālu, tad arī viņus var ievainot vai saraudināt. Tieši tāpat kā mūs, pārējos.

– Es izgāju no mājām, – es nomurminu.

– Uz kurieni?

– Es… negribu par to runāt.

Viņš pamāj.

– Labi.

– Kad pārnācu, mamma bija briesmīgi uztraukusies. Daniels bija atstājis zīmīti ar vienu vienīgu vārdu – ”aizgāju”. Mēs pārmeklējām visu. Bet… nu, mums ir liela māja. Un vairāki akri zemes. Un… staļļi. Tieši tur es viņu arī atradu. Viņš bieži mēdza turp doties. Mēs bieži mēdzām turp doties… Bet šoreiz viņš bija… pakāries. Ap siju apmestā virvē.

Džo saspiež manu roku ciešāk.

Nu jau es runāju raudādama.

– Es viņu novedu tiktāl. Viņš bija slims…

Džo saudzīgi pavaicā:

– Kas tieši viņam kaitēja?

Es papurinu galvu.

– Tā dēvētie speciālisti to nosauca par tīšu nepaklausību, ko droši vien bija izraisījusi grūta bērnība, – es piesmakusi iesmejos. – Viņam ne reizi nebija noteikta oficiāla diagnoze, tomēr dažreiz es patiešām iedomājos, ka varbūt…