žeina Korija - Mana vīra sieva

– Tu mani apprecēji žēluma dēļ?

Nu jau Eds runā pavisam lūdzoši.

– Es tā negribēju teikt. Es tevi apprecēju, jo tu man šķiti intriģējoša, un arī tāpēc, ka man bija skaidrs – tu esi laba un mīļa. – Viņš saviebjas. – Toreiz viesībās tu uzstāji, ka pati vēlies uzslaucīt to vīnu. Tu neizlikies, ka to ir izlējis kāds cits. Davina būtu vienkārši visu pametusi. Tu esi daudz labāka par viņu. Es to saku godīgi.

Godīgi? Jau kuro reizi mani pārņem kārdinājums viņam visu izstāstīt. Vainas apziņa guļ manī kā smags akmens. Bet, ja šis stāsts par fondu mani ir apbēdinājis, kā justos Eds, uzzinājis, ko esmu izdarījusi?

Mēģinu pakāpties atpakaļ, taču nepagūstu. Eds jau ir saņēmis plaukstās manu seju.

– Tu esi skaista, Lilij. Caurcaurēm. Un visbrīnumainākais ir tas, ka tu pati to nesaproti. Tas ir vēl viens iemesls, kura dēļ es tevī iemīlējos. Tu esi drosmīga. Uzticīga. Gudra. Es zinu, ka neesmu izturējies pret tevi pārāk jauki, jo tu tik daudz strādā, taču patiesībā es ļoti lepojos ar tevi, jo tu palīdzi tādiem dzīves upuriem kā tas tavs cietumnieks.

Tu esi visu pārpratis, man gribas kliegt.

– Kāpēc tad tu pret mani esi izturējies tik drausmīgi?

– Tāpēc… tāpēc, ka es jutos aizvainots, jo tu tik nepārprotami atstūmi mani. Fiziskā ziņā. Un tad Davina lika skaidri noprast, ka vēl aizvien interesējas par mani, un mani pārņēma… nu, kārdinājums. Nekas nenotika, es zvēru. Un tad vēl tā tava lieta. Man šķiet, ka tu par to vien domā, un…

Es sajūtu krūtīs tukšumu. Jau manā advokātu birojā vien ir pietiekami daudz šķirteņu, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka nodarbošanās ar jurisprudenci atstāj nelāgu iespaidu uz ģimenes dzīvi.

Viņš pieglauž matus.

– Saproti, Lilij, var jau būt, ka mēs sagājām kopā pārāk ātri, taču tagad es esmu tevi iepazinis labāk un… nu, es gribu būt kopā ar tevi. Patiešām.

Vai viņš saka taisnību? Vai arī ar viņa muti runā nauda? Pieci laulības gadi, lai tiktu pie mantojuma.

– Pasaki man, ka arī tu mani mīli, – Eds lūdz, pievilkdams mani sev klāt.

Mīlestība? Kas tā tāda ir? Vismaz es to noteikti nezinu. – Mēs varētu pamēģināt vēlreiz, – viņš lēni saka un saudzīgi paslej augšup manu zodu, lai man nāktos ieskatīties viņam acīs. Šķiet svarīgi nenovērsties. – Ko tu par to domā? Mēs par to jau esam runājuši. Pēc katra kārtējā strīda. Taču šobrīd es atceros divas brūni melnas acis. Ej prom, man gribas kliegt.

– Nezinu, – es bēdīgi saku Edam. – Es nespēju skaidri domāt. It īpaši tagad, kad man ir jānoņemas ar to lietu.

Tā ir taisnība. Starp citu, Ziemassvētkos satiekoties ar vecākiem un vēlreiz ienākot tukšajā stallī, mani ir pārņēmusi vēl lielāka apņēmība rīkoties. Gūt uzvaru. Darīt visu, kas ir manos spēkos, lai uzvarētu taisnība. Tā ir daudz svarīgāka par manu personisko dzīvi. Pēc Daniela citādi nemaz nevar būt.

Tad es paskatos uz sava vīra rokām, kuras vēl aizvien tur manas plaukstas. Un es no tām atbrīvojos.

– Es tev atbildēšu, kad viss būs beidzies. Piedod.

Visus otros Ziemassvētkus Karla noskatījās, kā mamma raud. Viņa raudāja, izsaiņodama Lerija dāvanu, un turpināja raudāt, nespēdama to aplikt.

Sākumā Karla mēģināja viņu mierināt.

– Es tev palīdzēšu tikt galā ar to aizdari.

Bet, paskatījusies spogulī uz sudraba ķēdīti ar piekariņu, kas bija aplikta ap viņas slaido, brūno kaklu, mamma sāka raudāt vēl vairāk.

Karla padevās. Interesanti, vai arī karaliene mēdz raudāt, viņa sev vaicāja, ar sakrustotām kājām apsēdusies pie televizora. Viņa skatījās, kā šī ļoti vecā sieviete ar sirmajiem matiem un jauko smaidu runā par ģimenes vērtību nozīmi. Karla nemaz nebūtu centusies sameklēt vajadzīgo televīzijas kanālu, lai noskatītos karalienes uzrunu, ja vien viņas jaunā skolas draudzene nebūtu pateikusi, ka viņu ģimene to vienmēr skatās. Tobrīd abas meitenes bija mielojušās ar krējuma īrisiem, ko viena no mūķenēm ar šķirbainajiem zobiem bija izdalījusi skolniecēm pēc ceturkšņa beigu dievkalpojuma.

Dažreiz Karla vainīgi pieķēra sevi nožēlojam, ka viņa nepiederēja pie Meraijas ģimenes. Pateicoties draudzenei, viņai tagad vismaz bija Kitija. Viņa bija ieslēgusi nepieciešamo televīzijas kanālu. Vēl bija vajadzīga vienīgi māte, kuras seja nebūtu saraudāta sarkana un plankumaina.

Ja vien Lerijs nepadarītu mammu tik nelaimīgu, viss būtu labi, Karla sev sacīja, skatīdamās uz karalienes mierinošo seju.

Viņa bija pārliecināta, ka drīz kaut kam jānotiek. Vajadzēja tikai paciesties.

– Kā tu domā, vai Eds un Lilija jau būs atgriezušies? – viņa pajautāja šņukstošajai mammai.

Māte papurināja galvu. Ja Lerijs tagad ieraudzītu melnos traipus, kas bija izsmērējušies zem mammas acīm, viņam vairs nemaz neliktos, ka viņa ir skaista.

– Viņi vēl aizvien ciemojas pie savām ģimenēm, – mamma paskaidroja. – Tieši tāpat kā mums vajadzētu ciemoties pie savējām.

Karla atcerējās ar vizuļiem rotāto Ziemassvētku kartīti ar Jēzus bērniņu, ko viņas bija nosūtījušas uz Itāliju, un tā arī nesagaidīto atbildi.

Mamma atkal apraudājās.

– Es pati esmu pie visa vainīga…

– Kāpēc, mamma?

– Tā vienkārši ir. – Tad mamma pamanīja otru sainīti, kas bija nolikts zem eglītes. – Vai tad tu negrasies atvērt dāvanu no Lerija? Es katram gadījumam to izņēmu no atkritumu spaiņa.

Karlai nemaz negribējās to darīt, tomēr tad viņu pārņēma ziņkāre…

– Ver vaļā, – mamma mudināja. Viņas acis kļuva gaišākas. Karla saprata, par ko viņa domā. Ja tā būs laba dāvana, tas nozīmēs, ka Lerijs mammu mīl vairāk nekā savu sievu un to meiteni, kuru viņas bija redzējušas pa logu.

Papīru bija grūti atknibināt vaļā. Kāds to bija tik stingri nostiprinājis ar līmlenti, it kā dāvinātājs vispār nebūtu gribējis, lai Karla šo dāvanu dabū. Beidzot viņai izdevās to izņemt. Kastīte. Gara, šaura kastīte. Un tajā bija…

– Pulkstenis, – mamma noelsās. – Lerijs ir tik laipns! – Nu viņa smējās caur asarām. – Tas ir dārgs, ja? Kas rakstīts kartītē?

Karla izlasīja kartīti un ielika to kabatā.

– Kas tur bija rakstīts? – mamma nerimās. – Nekas. Tikai ”priecīgus Ziemassvētkus”.

Karlai bija kļuvis karsti. Vārdi bija rūpīgi uzrakstīti ar melnu pildspalvu, lai viņa tos spētu pareizi izlasīt.

Esi laba meitene.

Lerijs brīdināja, lai viņa uzvedas pienācīgi, taču uzmanīties vajadzēja viņam pašam.

– Telefons! – mamma izdvesa. – Ātri, kamēr tas nav beidzis zvanīt. Tas noteikti būs Lerijs. Paņem klausuli. Lūdzu. Man jānomierinās. Parunā ar viņu pirmā. Pasaki paldies par pulksteni. Pēc tam runāšu es.

Karla negribīgi pagājās uz telefona pusi. Lēni, lēni pacēla klausuli.

– Jā?

– Vai tava mamma ir mājās? – Lerijs runāja tik klusi, it kā nevēlētos, lai kāds viņu sadzird.

– Vairs nekad nezvaniet, – Karla klusi nočukstēja un nometa klausuli.

– Tas nebija viņš? – Mammas bēdīgā balss kļuva pavisam skaļa.

– Manuprāt, tas bija tas pats cilvēks, kurš jau reiz zvanīja, – Karla atteica, skatīdamās uz paklāju. Ielūkojoties vērīgāk, sarkanbrūnajā rakstā varēja samanīt lauvas purnu.

Mamma nodrebinājās.

– Tas, kurš neko nesaka?

– Jā.

Lauva no paklāja cieši raudzījās uz Karlu. Mele, mele, tas sacīja.

Tad mamma pārstāja raudāt un apskāva Karlu.

– Tu nedrīksti uztraukties, mazā. Es pati esmu vainīga. Nākamreiz es pacelšu klausuli.

Taču telefons vairs nezvanīja. Divas dienas pēc kārtas. Divas dienas Karla, Kitija un lauvas purns uz paklāja domāja, ka varbūt viss būs izdevies.

Un tad tas notika.

– Kāpēc tu sameloji savai mātei?

Lerija acis bija spīdīgas un cietas. Kā mammas maizes nazis. Parasti mamma cepa maizi pati, jo veikalā pirktu ēdienu nevarēja dot pat sunim. Karlai ļoti patika maizes smarža. Tagad viņa mēģināja to atsaukt prātā, lai sajustos labāk, taču smarža nekādi nevēlējās uzrasties.

Ne jau tagad, kad Lerijs kopā ar mammu stāvēja viņai tieši priekšā. Viņi abi pret Karlu.

Karla uz mirkli palika bez elpas.

– Es jau teicu. Es nodomāju, ka tur zvana tas svešais cilvēks. Tas, kurš zvana un nerunā.

– Tā ir taisnība, – mamma iejaucās. Viņa izskatījās satraukta un izbijusies, gluži tāpat kā tad, kad pa pastu tika atsūtīta kāda brūna aploksne, kurā bija lapa ar sarkaniem vārdiem ”rēķins nav samaksāts laikus”. – Man pašai ir gadījies to dzirdēt. Mums ir bail.

Lerija acīs kaut kas uzzibsnīja.

– Tad jums tas jāpasaka policijai.

Mamma spalgi iesmējās.

– Vai tad viņiem nav vienalga? Viņi nevar noķert pat tos bērnus, kuri izsit logus. Šī vieta nav laba. Pat Eds tā saka. Lerija seja noraustījās, it kā pie viņa garā, šaurā deguna gala kāds būtu piesējis auklu un to viegli pavilcis augšup.

– Kas ir Eds?

– Jūs taču zināt, – Karlas balsī bija dzirdams izsmiekls. – Tas kaimiņš, kurš kopā ar savu sievu mani pieskata, kamēr mamma strādā. – Pēdējo vārdu viņa uzsvēra, lai nebūtu nekādu šaubu, kas ar to domāts. Patiesībā mamma svētdienās nemaz nestrādā. Viņa pavada laiku kopā ar tevi, nevis ar mani.

Lerija skatiens aizslīdēja pie viņas plaukstas locītavas.

– Vai tad tu nenēsā savu pulksteni?

– Tas neiet.

– Ak tā gan?

Kāpēc viņš izklausījās uzjautrināts, nevis dusmīgs?

No niknuma Karla kļuva pārdroša.

– Vai savai meitai jūs arī tādu nopirkāt?

Labi vien bija, ka mamma nupat bija iegājusi virtuvē, lai uzliktu vārīties tējkannu. Lerijs pieliecās viņai pavisam tuvu klāt. Karla sajuta viskija smaku.

– Tu domā, ka esi ļoti gudra, Karla?

Nē, viņa gribēja atteikt. Nē. Es neko nesaprotu no matemātikas, kaut gan mana jaunā draudzene man tagad palīdz. Atbildes vietā viņa sāka uzmanīgi pētīt dzimumzīmi uz Lerija kakla. Tā izskatījās pēc kečupa traipa. Varbūt tad, ja viņa tā darīs, viņai vairs nebūs jārunā.

– Ak tad tev nav ko teikt, ko? – Lerijs atkāpās, kā vēlēdamies viņu vērtējoši nopētīt. – Visu cieņu. Tu domā, ka esi gudra, jo tu patiešām tāda esi, Karla. Varbūt tu to nemaz nezini, tomēr tā ir taisnība. Tu tālu tiksi. – Tad viņš samiedza acis. – Es tikai nezinu, uz kuru pusi. Vai nu tu kritīsi, vai pacelsies. Viss ir tavā ziņā.