– Cik lieliski!

– Tagad tu varēsi uzzīmēt vēl kādu Davinu, – es nespēju novaldīties. Bet kā gan reaģētu mans vīrs, ja es viņa priekšā lepotos ar citu vīrieti?

Viņa seja satumst.

– Mums agri nākamajā rītā jābrauc prom, – Eds salti paziņo, kad esam pieņēmuši mammas piedāvāto automašīnu, jo svētku laikā vilcienu skaits ir ierobežots. – Mani vecāki mūs jau gaida.

Manas bērnības mājas ir brīnišķīgas, bet, kad es neilgi pirms kāzām pirmo reizi ieraudzīju Eda ģimenes mājokli, tas šķita neaptverams. Īstenībā tā bija muiža.

– Patiesībā tā nemaz nav tik liela, kā izskatās, – viņš piezīmēja, kamēr es sēdēju automašīnā, pūlēdamās saņemt drosmi, lai no tās izkāptu. Es bijīgi pētīju senlaicīgās mūra sienas, tornīšus, ģimenes ģerboni virs ieejas durvīm, sīkrūšu logus un mauriņu, kas aizstiepās nepārredzamā tālumā.

Ko gan viņš mēģināja apmānīt? Sevi pašu? Pamazām biju sākusi saprast, ka māksliniekiem tas labi padevās. Kaut gan advokātiem arī. Gan vienam, gan otram ir jāizliekas. Jātēlo sava loma, lai iekļūtu kādam citam dvēselē…

Patiesībā liela Eda mājas daļa ir norobežota un atvēlēta publiskai apskatei; apmeklētāju maksātā nauda tiek izmantota mājokļa uzturēšanai. Otrā daļā, kurā valda tik liels aukstums, ka pat pirksti stingst, dzīvo viņa vecāki un brālis ar savu sievu. Otrs brālis strādā Honkongā un šogad nevarēs ierasties uz Ziemassvētkiem.

Cik labi, ka tā. Man jau tāpat pilnīgi pietiek. Eda māte ir atturīga, kalsna gara auguma sieviete, kuru es neesmu redzējusi kopš kāzām un kura vēl nav lūgusi mani saukt viņu vārdā. Artemīda. Šis vārds viņai piestāv.

Arī brālis ir tikpat uzpūtīgs, kaut gan Eda tēvs ir visnotaļ pieklājīgs. Viņš apvaicājas par manu lietu ”ar to slepkavu”. Ir skaidrs, ka viņš par to ir lasījis.

– Tu saejies ar noziedzniekiem? Tev nu gan ir briesmīgs darbs, dārgā, – nodrebinās mana vīramāte. Pirms vakariņām mēs iedzeram pa glāzei bibliotēkā – vēl vienā stindzinoši aukstā telpā, kur ādas vākos iesietajām grāmatām ir atlupušas muguriņas. – Vai tad tu negribēji nodarboties ar kaut ko jaukāku? Ja manā laikā mums pirms apprecēšanās vajadzēja strādāt, mēs gājām par skolotājām vai kopām slimniekus. Protams, daudzu manu draudzeņu meitas nodarbojas ar to, ko, manuprāt, sauc par sabiedriskajām attiecībām vai pasākumu organizēšanu… – Pamanījusi Eda skatienu, viņa apraujas, taču ir jau par vēlu.

– Patiesībā, – es atbildu, – man šķiet, ka šādi darbi ir daudz piemērotāki tādām sievietēm kā Davina.

Iestājas klusums. Es biju gribējusi pajokot, taču neviens nesmejas, kur nu vēl Eds. Arī es ne. Eda māte veikli ierunājas par kaut ko citu (par savu vecāko dēlu, kurš nesen ir paaugstināts darbā kādā milzīgā apdrošināšanas kompānijā), taču ir jau par vēlu.

– Man vajag paelpot svaigu gaisu, – klusi pasaku Edam, paķeru savu kašmira apmetni – vīra vecāku dāvanu – un izeju uz terases, no kuras var redzēt dārzus. Tie ir brīnišķīgi. Šajā ziņā manai vīramātei neviens nespēj līdzināties. Cik var noprast, tad viņa dārzā pavada katru brīvu brīdi.

– Artemīda tā nedomāja.

Pagriežos, izdzirdējusi sev aiz muguras klusu balsi. Tā ir mana svaine. Viņa tur rokās druknu bērnu, kurš šņaukājas. No visiem Eda radiem šī sieviete man patīk visvairāk. Man šķiet, ka viņa no visiem ir visnormālākā. Viņai ir nedaudz netīri nagi, droši vien tāpēc, ka viņa ir pašnodarbināta dārzu iekārtotāja.

– Diemžēl Artemīda saka to, kas pagadās uz mēles. Gan tu vēl pieradīsi.

Bērns man uzsmaida. Tam starp priekšzobiem ir plata sprauga. Es neesmu mātišķais tips, jo šajā jomā esmu visai nepieredzējusi, lai gan ar pārsteigumu atskārstu, ka man Karlas klātbūtne ir sagādājusi patiesu prieku.

– Neesmu pārliecināta, ka gribu pie tā pierast, – es atsaku.

Mana svaine sarauc pieri.

– Ko tas nozīmē?

– Es nezinu, kāpēc Eds mani apprecēja. – To sakot, man rodas sajūta, ka es runāju pati ar sevi, nevis ar šo sievieti, kuru nemaz tik labi nepazīstu. Varbūt vainīgs ir pirms vakariņām iedzertais šerijs. Es to kāri riju, jo man izmisīgi vajadzēja gan sasildīties, gan nomierināties. – Var skaidri redzēt, ka viņam vēl aizvien ir jūtas pret Davinu. Kāpēc tad viņš izvēlējās mani, nevis viņu?

Uz brīdi iestājas klusums. Es skaidri redzu, ka svaines sejā pazib nedrošība.

Bērns pūlas tikt zemē un tiek saudzīgi nolikts.

– Bet tu taču zini par to aizbildnības fondu, vai ne?

– Par kādu fondu?

– Nevar būt, ka tu to nezini. Tu taču joko, vai ne? – Viņa vērīgi ielūkojas man sejā. – Nē, tu runā nopietni. Sasodīts. Viņš mums teica, ka tu zini… – Svaine izskatās neviltoti noraizējusies.

– Lūdzu, – es saku, – tu esi vienīgā, kura man kaut ko var pastāstīt. Vai tad tev šķiet, ka man nav tiesību to zināt? Viņa aši atskatās pār plecu. Tur neviena nav. Bērns sēž viņai pie kājām un no puķupoda ēd sasalušas zemes pikučus, taču viņa nav to pamanījusi, un es šobrīd negribu, lai viņa apklust.

– Kad Davina pameta Edu un saderinājās ar kādu baņķieri, ar kuru bija slepus satikusies jau veselu mūžību, viņš bija galīgi satriekts. Nabaga vecais Eds viņu patiešām mīlēja. Piedod. Bet tas jau vēl nebija viss. Vairs nebija daudz laika. Henrij, spļauj ārā, vai arī…

– Kādā ziņā vairs nebija daudz laika?

– Es mēģinu tev to pastāstīt. Par to fondu. Henrij, TŪLĪT PAT spļauj to ārā! To fondu nodibināja abu puišu vecvecāki. Viņiem visiem ir jāapprecas līdz trīsdesmit gadu vecumam un jānodzīvo laulībā vismaz piecus gadus, jo citādi viņi netiks pie mantojuma. Zinu, tas izklausās pavisam muļķīgi, bet, cik var noprast, tad Artemīdas tēvam ļoti nepatīk vīrieši, kuri neprecas. Viņa brālim bija citas noslieces, ja vien tu saproti, ko es gribu teikt, un tolaik tas ģimenē izraisīja briesmīgu skandālu. Es par to zināju, taču mēs ar Endrū būtu apprecējušies arī bez jebkāda fonda.

Neticami.

– Mēs apprecējāmies tieši pirms Eda trīsdesmitās dzimšanas dienas, – es lēni saku. – Man likās, ka tas ir sasteigti, taču es jutos glaimota, ka viņš ir tik dedzīgs…

– Par to nu es nemaz nešaubos.

– Toties man šādas pārliecības nav. Vienmēr esmu brīnījusies, ko gan Eds manī ir atradis. Es viņam vispār nederu. Kāpēc viņš neizvēlējās kādu, kura būtu viņam piemērotāka?

– Vai tu esi saklausījusies to, ko runā mūsu vīramāte? Nudien, Lilij, tev vajadzētu būt pārliecinātākai par sevi. Visiem taču ir skaidrs, ka Eds tevi mīl. Tu esi tieši tas, kas šai ģimenei ir vajadzīgs. Normāls cilvēks.

Normāls cilvēks! Ha! Tas ir tik ironiski, ka es gandrīz nedzirdu viņas turpmākos vārdus.

– Protams, kad Eds mums par tevi pastāstīja, mēs sākumā bijām satriekti. It īpaši tāpēc, ka jau tik drīz bija gaidāmas kāzas. Bet, kad mēs ar tevi iepazināmies, kļuva skaidrs, kāpēc viņš ir izvēlējies tevi. Tu esi tieši tāda meitene, kāda viņam vajadzīga. Uzticama. Pievilcīga, bet ne piedauzīga. Tikai neapvainojies. Es viņam teicu: ja tur nekas neiznāks… Henrij, izbeidz!

– Ko tu viņam teici? – es uzstājīgi noprasu.

Viņai pietiek pieklājības, lai nokaunētos.

– Es teicu: ja tur nekas neiznāks, pēc pieciem gadiem viņš taču varēs no tevis izšķirties. Tas ir tāds mūsu, fonda sievu, jociņš.

– Skaidrs. – Esmu tik apstulbusi, ka vispār vairs nezinu, ko teikt.

– Saņemies. – Viņa viegli papliķē man pa roku. – Uztver to visu no gaišās puses.

– Vai tu par mani smejies?

– Ne gluži. Teiksim tā: tas nozīmē, ka pēc vectēva nāves mēs visi mantosim krietnu naudu. Starp citu, viņš šobrīd ir aprūpes namā. Vecuma plānprātība. Nabaga cilvēks. Un nevaino Edu. – To viņa saka jau nopietnāk. – Viņš bija iedzīts stūrī. Tev būtu vajadzējis dzirdēt, kā Artemīda vāvuļoja par to, ka viņš zaudēs visu naudu, ja nepasteigsies. Starp citu, es patiešām uzskatu, ka viņam vajadzēja tev to pateikt.

Eds noteikti labi zināja, ka tādā gadījumā es nebūtu pieņēmusi bildinājumu. Mūsdienu pasaulē kaut kas tāds izklausās nenormāli. Bet Eda ģimenei jau ir pavisam cita izcelsme. Es vienmēr esmu to zinājusi. Man tikai nebija ienācis prātā, cik atšķirīgi mēs esam, ja runa ir par patiesību.

Vai arī – cik līdzīgi.

– Protams, – mana svaine turpina, – tas, ka Davina lauza saderināšanos ar to otru puisi, bija drusku nelāgi…

Man uzmetas zosāda.

– Kad?

– Henrij! Kamēr jums bija medusmēnesis…

Nu es beidzot visu saprotu.

– Skaidrs, – es truli nomurminu.

– Kas tev ir skaidrs?

Pie mums no aizmugures ir pienācis Eds. Viņš ir ģērbies tumši zilā žaketē, iestīvinātā, baltā kreklā un gaiši brūnās auduma biksēs un izskatās kā īsts bijušais privātskolas skolēns. Būtībā viņš ir noziedznieks. Vai tad viņš nav atņēmis man dzīvi?

– Tu mani apprecēji, lai nezaudētu mantojumu, – es nošņācu. – Patiesībā tu gribēji Davinu. Tagad es vairs nebrīnos, ka tu biji tik nobēdājies, kad mēs atgriezāmies no medusmēneša un tu uzzināji, ka viņa tomēr neprecēsies.

Eda sejā ir skaidri redzams nemiers. Uz brīdi biju cerējusi, ka šis muļķīgais stāsts tomēr ir nepatiess. Bet mans vīrs ir kļuvis biedējoši kluss. Viņš nemēģina neko noliegt. Kā jau visi labi advokāti, arī es esmu noskaidrojusi patiesību, taču tā man nedara prieku.

– Un tagad, – es nikni turpinu, – viņa nepārprotami vēlas, kaut būtu tevi pagaidījusi. Tāpat kā tu viņu.

Eds saņem mani aiz rokas.

– Paiesimies.

Mana svaine kopā ar bērnu ir nozudusi. Mēs sākam soļot pa grantēto celiņu, gar kura malām aug pirmās sniegpulkstenītes.

Eda balsī ir manāmas sāpes.

– Viņai nevajadzēja tev to stāstīt.

– Vajadzēja gan. – Es nokratu viņa roku. – Tu mani apprecēji naudas dēļ. Manā vietā būtu varējusi izrādīties jebkura cita. Galvenais bija pagūt pirms tavas dzimšanas dienas.

Viņš novēršas un sāk skatīties uz ezeru.

– Tas nebija tā. Jā, es negribēju zaudēt mantojumu. Es zināju, ka, to saņēmis, es varēšu aiziet no darba un nodoties gleznošanai. Varbūt pat atvērt pats savu galeriju. Tai pašā laikā tu man šķiti neviltoti pievilcīga. Kad tu man stāstīji par sava brāļa nāvi un to, kā viņš nomiris, tavā sejā bija redzams kaut kas īpašs. Pēc pirmā vakara es mēģināju to uzzīmēt, tomēr nespēju. Tavas bēdas bija pārāk lielas.