Mēs Ekseteras stacijā gaidām, kamēr mums pretī atbrauks tētis, un es prātoju: kas šogad notiks? Dažu pēdējo gadu laikā mamma uzreiz pēc pamošanās ir apņēmīgi savilkusi seju stingā, starojošā izteiksmē, kas vēsta, ka viss taču ir labi. Neviens viņai nenotic. Kad mamma pirms pusdienām ir izdzērusi trešo džina glāzi, viņa sāk runāt par Danielu tagadnes formā.

– Viņam taču noteikti patiks šīs jaunās gaismiņas, vai ne? – viņa jautā, it kā mans brālis kuru katru brīdi grasītos nokāpt lejā.

Tēta sejā būs lasāma uzspiesta samierināšanās. Tai pašā laikā viņš gādās par mammu ar maigumu, kurā būs nomanāma vainas apziņa. Pāris, kas piedzīvojis traģēdiju, vai nu satuvinās, vai vēl vairāk atsvešinās. Man laikam vajadzētu justies pateicīgai, ka mani vecāki beidzot ir nolēmuši satuvināties.

Stacijas uzgaidāmajā telpā ir auksti. No durvīm pūš caurvējš. Es nodrebinos. Ne jau tikai nabaga Merlina dēļ. Viņš ir miris manis dēļ. Ne jau viņa nezināmā slepkavas dēļ. (Policija apgalvo, ka Sāras tēvocim ir pārliecinošs alibi, kaut gan Tonijs uzskata, ka viņa uzdevumā to varēja veikt kāds cits.)

Nē. Tādēļ, ka dažkārt – un jums tas varētu likties muļķīgi – es sāku prātot, vai tikai neattaisnoju savu vārdu. Lilijas mēdz aptraipīt to, kam pieskaras ar saviem ziedputekšņiem. Šo vielu ir grūti notīrīt. Man ir sajūta, ka es aptraipu visus, ko mēģinu mīlēt. Danielu, Daniela zirgu, Edu… Kurš būs nākamais?

Džo?

Nerunā niekus, es sevi asi norāju.

Pamanījis, ka esmu nobēdājusies, Eds mēģina aplikt roku man ap pleciem, taču es izvairos. Kā gan man, pēc viņa domām, vajadzētu reaģēt, ja viņš zīmē sievieti, ar kuru reiz bijis saderinājies?

– Vai viņa tev vēl aizvien nav vienaldzīga? – biju uzkliegusi, noliedama ar kafiju visu paklāju.

– Tā nav tiesa. – Eds izskatījās neviltoti apmulsis kā mazs, apmaldījies zēns. – Viņa… viņa vienkārši nemitīgi uzrodas manos darbos.

– Darbos? – es biju kliegusi. – Tavs darbs ir reklāmas joma! – Nikni norādīju uz viņa skici, kurā Davina ar atmestu galvu piesmakusi smējās. Nespēju novaldīties. – Vai jums ir dēka?

– Kad tad es to būtu paguvis? Bet, ja tā būtu, vai tev nebūtu vienalga? Tev rūp vienīgi tava lieta, nevis mūsu laulība. – Nu arī Eds bija sadusmojies. Strīdēdamies nepaguvām ne atjēgties, kad jau bijām sākuši viens uz otru kliegt. Šķiet, pēdējā laikā tā notika aizvien biežāk.

Kopš tā laika mēs gandrīz nesarunājamies, izņemot to brīdi, kad norunājām, kā pavadīsim Ziemassvētkus. Pašu Ziemassvētku dienu pie maniem vecākiem Devonā. Otros Ziemassvētkus pie viņa vecākiem, gabaliņu tālāk pa šoseju, Glosteršīrā.

Eda siltā roka aicina mani svētkos salīgt mieru, taču es esmu pārāk nodevusies savām domām. Par Danielu. Par Merlinu. Par zīmīti.

– Re, kur tavs tēvs, – Eds paziņo. Viņa balsī ir dzirdams atvieglojums, jo nu mums vairs nevajadzēs diviem vien stāvēt aukstajā vējā un dusmīgi klusēt.

– Jaunā pāra pirmie Ziemassvētki, ko? – tētis starodams saka un atver sava vecā lendrovera durvis, lai mēs varētu iekāpt.

Mēs pārmijam dažus jautrus vārdus, taču es nespēju pat paskatīties uz Edu. Skaidrs ir vienīgi tas, ka mani vecāki izmantos mūsu melīgo laulību par aizbildinājumu, lai varētu izrādīt prieku un aizmirst gan tukšo vietu pie galda, gan seglus, kas vēl aizvien karājas saimniecības telpā, jo neviens nevar saņemties, lai tos izmestu.

Man uznāk vēlēšanās vecākiem pastāstīt, cik nožēlojami jūtos, taču tas nav iespējams. Mans pienākums ir visiem spēkiem atlīdzināt viņiem par to, kas noticis.

– Mīļie! – Mana māte stāv pie durvīm. Viņas acis nedabiski mirdz. Roka trīc. Glāze, ko viņa nolikusi uz priekšnama galda, ir pustukša. – Kā es priecājos, ka esat atbraukuši!

– Varena egle, – Eds piezīmē, pagriezdamies, lai nopētītu šo milzeni, kas cauri vītņu kāpnēm sniedzas līdz pat otrajam stāvam. – Kā jūs to dabūjāt iekšā?

Māte staro.

– Mums palīdzēja Daniels. Viņš tūlīt nokāps lejā. Nāciet nu iekšā un jūtieties kā mājās.

– Kas te notiek? – es pirmajā izdevīgajā brīdī uzšņācu tēvam.

Viņš izskatās nelaimīgs.

– Tu taču zini, kāda viņa Ziemassvētkos ir.

– Bet viņai taču kļūst aizvien ļaunāk, tēt. Vai tad viņai nevajadzētu pamazām atlabt?

Edam par godu jāteic, ka viņš izturas kā īsts džentlmenis. Kad mamma sadabū albumu, lai parādītu manas un Daniela fotogrāfijas, viņš izrāda neviltotu interesi, taču jautājumi – ”Un kur tas ir uzņemts?” – ir adresēti tikai manai mātei. Mani viņš izliekas neredzam.

Mūsu mazā ciema pusnakts dievkalpojumā pie manis nāk sen neredzēti ļaudis, lai apskautu mani un pirmo reizi sasveicinātos ar Edu. Tā kā mana vīramāte bija uzstājusi, ka visi Makdonaldi vienmēr precoties sava īpašuma mazajā ģimenes kapelā, tur bija pieticis vietas vienīgi tuvākajiem radiem.

– Tātad šis ir tas laimīgais vīrietis, – saka viens no vecajiem zēniem, kuri tolaik, kad vēl dzīvoju mājās, katru vakaru mēdza balstīt vietējā krodziņa bāra leti. – Zini, mēs visi mīlam Liliju. – Tad viņš uzsit Edam pa plecu. – Skaties, ka nedari viņai pāri.

Šoreiz tā esmu es, kas nespēj uz viņu paskatīties. Mēs klusēdami lēni ejam aiz maniem vecākiem uz māju pusi, vilkdami plaušās sāļo gaisu. Pusaudzes vecumā man briesmīgi gribējās tikt prom no šīs pilsētas. Es to nicināju, uzskatīdama par aprobežotu. Tikai tagad es beidzot saprotu, cik tā ir dārga un cik aizkustinošas ir rūpes par visiem, kas pieder pie savējo bara. Šī mazā pilsētiņa ir īstu, stabilu vērtību iemiesojums. Te nav ne neslēptu melu, ne puspatiesību, ne arī spēļu, lai kādas tās arī būtu.

Man šķiet, ka Džo Tomass ir palicis kādā citā pasaulē.

– Nu, kurš aizies apraudzīt Merlinu? – mana māte noprasa, kamēr tētis taustās zem akmens mūra pēc tur pabāztās pagalma puses durvju atslēgas. – Kādam jāpārliecinās, vai viņš atkal nav apgāzis savu ūdens spaini.

– Mammu, – es saudzīgi iesāku. – Merlins…

Tētis mani steidzīgi pārtrauc.

– Es to izdarīšu, mīļā. Tu tikmēr liecies gulēt. Neuztraucies. Tītars jau ir cepeškrāsnī, un šis jaunais pāris gribēs likties gultā.

Es nodrebu. Ne jau tikai tēta melu vai mūsu izlikšanās dēļ. Mani ir pārņēmušas arī bailes. Pēc tam, kad biju saņēmusi zīmīti, es brīdināju tēti, lai viņš drošības jomā ir piesardzīgāks, un tomēr viņš vēl joprojām atstāj atslēgu ierastajā vietā, kur to var paņemt jebkurš.

Likdamās gultā, es apņemos nākamajā rītā parunāties ar tēti. Eds vēl aizvien ir vannas istabā. Kad viņš būs beidzis tur rosīties, es jau būšu izslēgusi gaismu un izlikšos aizmigusi.

– Man ir tik žēl. – Vīra balss skaidri liecina, ka mana uzgrieztā mugura un tēloti vienmērīgā elpa viņu nav piemuļķojusi.

Es pieceļos sēdus un atbalstos pret spilvenu.

– Pieņemu, ka mēs tagad runājam par Davinu. Vai tu nožēlo, ka viņu mīli? Vai arī tev ir žēl, ka tu esi apprecējis mani? Vai arī…

– Man ir žēl, ka ar Danielu ir tā noticis. Jums visiem noteikti ir ļoti grūti.

Eda vārdi nogrimst klusumā. Vai viņš tā teiktu, ja zinātu visu, kas patiesībā noticis?

– Es negribu par to runāt, – nosaku un uzgriežu viņam muguru.

Tad es aizmiegu. Ātri. Cieši. Gadiem ilgi neesmu tik labi gulējusi. Es pa smiltīm dzenos pakaļ Danielam. Viņš joprojām ir jauns. Viņš smejas. Lēkā pa ūdeni. Vāc gliemežvākus, lai tos precīzā kārtībā saliktu uz savas guļamistabas palodzes. Tad kāds manā sapnī (kurš tas ir?) tos pārvieto. Daniels sāk kliegt, jo gliemežvāki ir sabojāti. Viņš tos izmet pa logu un sāk vākt citus…

Satrūkusies pamostos. Ir nakts. Uz jumta kaut kas savādi skrāpējas. Droši vien kaija. Interesanti, ko šobrīd dara Džo Tomass? Vai viņš ir nomodā? Vai viņš atkal un atkal pārskata savus skaitļus? Prāto, vai vajadzētu atklāt slepeno avotu, no kura viņš tos saņēmis?

Un Tonijs Gordons? Ko viņš tagad varētu darīt? Vai viņš ir gultā ar sievu? Viņš gandrīz nemaz nepiemin savu privāto dzīvi. Tikai vienu vienīgu reizi viņš ir ieminējies par bērnu, un tikai tāpēc, ka viņam piezvanīja sieva, lai atgādinātu, ka viņš ir nokavējis skolas ludziņu. Viņš gan to nepateica; es to nopratu, nejauši noklausījusies abu sarunu. Viņš bija izteicis nožēlu, bet, kad saruna bija galā, viss tika ātri aizmirsts un mēs atkal ķērāmies pie dokumentiem.

Man ir aizdomas, ka Tonijs Gordons ir cilvēks, kurš vienā mierā spēj nodalīt savas dzīves notikumus.

No manas satrauktās grozīšanās pamostas arī Eds. Viņš pastiepj roku un noglāsta man muguru. Tad viņa rokas pasniedzas zemāk. Es nekustos. Pār manu seju sāk ritēt asaras. Es nezinu, kuru viņš šobrīd redz – mani vai Davinu. Pašcieņa prasa, lai es atraujos un nogaidu, kamēr abi būsim pamodušies un zināsim, ko darām, taču sapnis par Danielu ir mani satraucis. Es jūtos vientuļa. Skumja. Un tā nu es ļauju Edam ienākt sevī, bet, kad mani aiznes aizliegta uzbudinājuma vilnis, tas nav viņš, par kuru es domāju.

Sava vīra atstātās pēdas es no rīta nomazgāju vecmodīgajā vannā. Tās emaljā ir plaisa, jo reiz Daniels izņēma noteces sietiņu un iestūķēja caurulē milzīgu zilgani sudrabainu lodīti, lai redzētu, vai tā izies cauri.

Lai salabotu aizsprostoto cauruli, nācās samaksāt lielu naudu.

– Priecīgus Ziemassvētkus, – Eds saka, sniegdams man spīdīgu, sarkanu sainīti.

Vai viņš vispār atceras, ka naktī ir mīlējies ar mani? Vai arī viņš jūtas vainīgs, jo bija iztēlojies Davinu?

Pati savu fantāziju es varu attaisnot vienīgi tā, ka vainas apziņa Daniela dēļ mani ir tik ļoti nomākusi, ka es nedrīkstu atļaut sev justies laimīgai. Es iznīcinu pati sevi. Un tāpēc es iztēlojos, ka man ir sekss ar kādu, ar kuru darba dēļ tas ir aizliegts.

Sarkanajā papīrā ir iesaiņota maza kārbiņa. Pildspalva. Klusībā biju cerējusi saņemt smaržas. Mana medusmēneša pudelīte ir gandrīz tukša. Kā gan mākslinieks vienā brīdī spēj būt tik vērīgs, bet jau nākamajā – pavisam akls?

– Tu vienmēr raksti. Nodomāju, ka tā tev varētu noderēt.

– Paldies, – es nosaku un sniedzu viņam dāvanu, ko esmu noglabājusi savā koferī. Tā ir eļļas pasteļkrītiņu kārba. Eds tos izņem no kārbas citu pēc cita. Viņa sejā ir bērnišķīgs prieks.