žeina Korija - Mana vīra sieva

– Vai jūs runājat par Sāru?

Izklausās, ka Tonijs Gordons ir uzjautrināts.

– Vai zināt, es arī kādreiz biju tāds pats kā jūs. – Tad viņa balss kļūst skarba. – Uzklausiet manu padomu, Lilij. Nevajag pārāk iesaistīties lietās. To darot, jūs sāksiet zaudēt saikni ar reālo pasauli, un tad varat iekulties ķezā.

Aši paskatos uz savu priekšnieku viņa stiklotajā kabinetā. Viņam rokā ir telefons, un viņš man drudžaini māj.

– Es tagad vairs nevaru runāt, – es saku.

– Tam cilvēkam ir izteikts brīdinājums, tomēr es vēlos, lai jūs uzmanāties. Šī lieta var izraisīt veselu tiesas prāvu straumi. Mēs aizkaitināsim daudzus, tai skaitā arī jukušos, kuru nekad netrūkst. Vai saprotat? Dodieties uz darbu pa citu ceļu. Aizslēdziet dzīvokļa durvis. Gādājiet, lai vīrs jūs pieskata.

Es vairs neguļu. Es neēdu. Es gandrīz nesarunājos ar Edu. Man nav laika.

Slimīgā steigā gatavojoties tiesai, mūsu agrākā tuvība ir izgaisusi. Es pārrodos mājās vēl vēlāk, it īpaši tagad, kad Rīdžentstrītā jau deg Ziemassvētku gaismiņas un satiksmes plūsma ir palēninājusies, jo visi tās apbrīno. Mēs ar Edu vairs nespriežam par to, ko viņš varētu vēlēties vakariņās. Mums abiem šķiet pašsaprotami, ka viņš par sevi parūpēsies pats. Labi vismaz, ka viņš ir pārstājis tik daudz dzert, lai vakaros varētu gleznot skaidrākā prātā. Es sev iegalvoju, ka tieši tāpēc esmu nolēmusi viņam nestāstīt par Tonija brīdinājumu. Negribu, lai viņš uztraucas un kļūst izklaidīgs.

– Zvanīja tava māte, – Eds ieminas kādā vakarā, kad es pārnāku pirms vienpadsmitiem. Tādā balsī vīrs varētu runāt ar sievu, kura gandrīz nekad nerādās mājās un ir pelnījusi vienīgi paviršu skūpstu uz pakauša, nevis pienācīgu apskāvienu. – Viņa lūdza, lai tu tūlīt piezvani, – viņš piebilst un atgriežas pie mūsu mazā virtuves galda. Visur mētājas viņa skices. Tajās redzama jauna meitene, kura virpina pirkstos matus. Palēkdamās skrien pa parku. Lec pāri peļķēm. Lasa grāmatu, nevērīgi uzmetusi plecos jaku. Virtuvē gatavo ēdienu. Vēl kāda meitene, kura patiesībā vairāk izskatās pēc sievietes ar neizteiksmīgu seju. Tās visas ir studijas lielākai gleznai, pie kuras viņš ir nolēmis ķerties tuvākajā laikā.

Negaidot mani caururbj greizsirdība. Es arī gribētu, kaut man, gluži tāpat kā manam vīram, būtu laiks nodoties kādai radošai kaislībai. Bet es netieku ne no vietas. Esmu iestrēgusi pārāk milzīgā melu un patiesības tīklā. Tiek sagaidīts, ka es ar savu ierobežoto pieredzi spēšu to atšķetināt. Es neesmu vienīgā. Vēl viena juriste, kura nesen ir nokārtojusi advokāta eksāmenu, šobrīd cīnās ar laulības šķiršanas lietu, pat īsti nesaprazdama, kā to darīt. Man ir žēl viņas klientes.

Mamma nekavējoties atbild uz zvanu. Es domās atgriežos mājās. Viņa jau noteikti būs izrotājusi priekšnamu, apvijot kāpņu margas ar vizuļiem. Pie lielās griestu lampas būs piekārti āmuļi. Pie gleznām līdzās kāpnēm būs piestiprināti akmeņozola zariņi. Arī pie pasteļa tehnikā darinātajiem portretiem, kuros mēs ar Danielu esam redzami bērnībā. Uz ēdamistabas galda būs salikti dažādi glīti nieciņi, lai neviens nepamanītu, ka tur nav šķīvja piektajam ēdājam. Eglītes rotājumi būs atlikti malā līdz brīdim, kamēr es pārradīšos mājās, jo bez viena bērna maniem vecākiem vairs nav nekā.

Manos vārdos ir jūtams atbildības slogs.

– Piedod, ka zvanu tik vēlu. Man bija jāstrādā.

Gaidu, ka mamma – kā jau allaž – teiks: es pārāk daudz strādāju. Ka jaunam vīram vajag, lai viņa sieva vairāk laika pavada mājās. Vēl pat neizdzirdējusi, kā viņai aizlūst balss, es saprotu, ka ir noticis kaut kas nelāgs.

– Kas ir? – es ķērkstošā balsī noprasu.

Pēc Daniela mani bija pārņēmis dīvains atvieglojums, jo nu vairs nevarēja notikt nekas briesmīgs – nekas patiešām briesmīgs. Esmu dzirdējusi arī citus skaļi izsakām šo sajūtu. Drīz vien pēc tam kāda sieviete radioraidījumā stāstīja: kad viņas meita gājusi bojā autoavārijā, viņa sapratusi, ka par dēlu, kurš palicis dzīvs, vairs nav tik ļoti jāuztraucas, jo tas, no kā viņa baidījusies visvairāk, jau ir noticis.

Arī es domāju tāpat, kamēr nebiju izdzirdējusi mammas balsi.

– Vai kaut kas noticis ar tēti? – es izmoku.

Uz brīdi iztēlojos, kā viņš guļ lejā pie kāpnēm. Viņam ir paslīdējusi kāja. Viņam ir sirdstrieka.

– Mēs esam veseli.

Es nosvīstu no atvieglojuma. Eds tikmēr uzmanīgi pēta sievieti ar neizteiksmīgo seju, taču man ir aizdomas, ka viņš klausās.

– Kas tad?

– Merlins… Merlins. Viņš ir… viņa vairs nav.

Cieši pieķeros pie galda malas, lai noturētos kājās. Eds sniedz man roku. Es to pateicīgi satveru.

– Viņš taču bija vecs… – es iesāku.

– Veterinārārsts saka… izskatās, ka viņa barība bijusi saindēta, – mamma šņukst.

– Saindēta? – Kad atkārtoju šo vārdu, Eda sejā parādās nemiers. – Kā to var zināt?

Māte šņukst.

– Mēs viņu atradām aplokā. Pie staļļa durvīm bija piesprausta zīmīte.

Zīmīte. Es sāku trīcēt. Sirds burtiski ielec mutē. Izsalkums, ko jutu, pārnākot mājās, ir pagaisis.

– Kas tur rakstīts? – es noprasu, jau zinādama atbildi.

– Tur teikts: ”Pasakiet savai meitai, lai atsakās no tās lietas.” – Mammas balss no izmisuma kļūst skaļa. – Vai tā ir tā pati lieta, par kuru tu mums stāstīji? Par to boileru, par ko rakstīja avīzēs?

Eds ir paliecies uz priekšu. Var skaidri redzēt, ka viņš ir norūpējies. Tik ļoti, ka viņam no rokām izkrīt skiču bloknots.

Es lēni nolieku klausuli. Ne jau tikai Merlina dēļ, kaut gan, neskaitot vecākus, šis zirgs bija mana pēdējā saikne ar Danielu. Ne jau tāpēc, ka mani ir pārņēmušas šausmas, jo kāds ir uzmeklējis manu ģimeni. Varbūt tas ir Sāras Evansas tēvocis? Galu galā tieši viņš taču ir uzrakstījis to iepriekšējo zīmīti.

Nē. Es satriekta nolieku klausuli tāpēc, ka Eda skiču bloknots ir atvēries, atklājot visu patiesību. Man bija licies, ka meitene ar neizteiksmīgo seju ir līdz galam neuzzīmēta Karla. Tagad no paklāja man pretī smejas Davina, uzvaroši atmetusi galvu ar krāšņajiem matiem.

Par godu Karlas dzimšanas dienai netika sarīkota ballīte kā citām meitenēm no skolas. Mamma teica, ka dzīvoklī nepietiekot vietas. Bet lai viņa paskatoties, ko Lerijs viņai nopircis!

Priekšnamā stāvēja visskaistākais sārtais divritenis, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Gandrīz tikpat spīdīgs kā Lerija automašīna. Tam bija zvaniņš, tieši tā, kā viņa bija pieprasījusi, un mazs groziņš. Un, braukādama ar divriteni pa parku, viņa burtiski lidoja!

– Tev ir iedzimts talants, – Lerijs piezīmēja. To sacīdams, viņš nesmaidīja.

Nākamajā svētdienā divas reizes vienas stundas laikā zvanīja telefons.

– Kad es paceļu klausuli, – mamma apjukusi sacīja, – neko nevar dzirdēt. Varbūt kaut kas saplīsis. Nākamreiz ej tu.

Karla paklausīja. Sākumā arī viņa neko nedzirdēja. Tiklīdz viņa grasījās nolikt klausuli, atskanēja elpošana. Viņai atkal apsāpējās vēders.

– Es negribu iet pie Lilijas un Eda, – viņa nomurmināja.

Mamma pieglauda matus.

– Tu vienkārši esi noraizējusies to telefona zvanu dēļ. Droši vien izklaidējoties zvana dumji bērni. Pie savas draudzenes Lilijas tu jutīsies labāk.

Karla sāka raudāt.

– Es nekur neiešu. Es esmu slima.

Mammas sejā parādījās dusmas.

– Tu esi nerātna meitene. Vai tu to zini?

Kad ieradās Lerijs, Karla vēl aizvien gulēja uz dīvāna. Varēja dzirdēt, kā viņi priekšnamā sačukstas.

– Visu izdomā… skaidrs kā diena… pirmdienās vienmēr izveseļojas… tikai saka, ka ir slima… temperatūras nav… tikai izliekas…

Karla jutās tik nogurusi. Viņa pamazām kļuva izklaidīga. Sākumā sajūta bija patīkama un mierinoša, taču tad viņai šķita, ka tālumā atskanējis durvju zvans. Un pēc tam prātā sāka pulsēt viens vārds, it kā tas nāktu ārā no kādas paslēptuves, lai viņu satrauktu.

Slepkavība!

Slepkavība!

Tas bija tas pats ļaunais vārds, ko viņa bija redzējusi Lilijas dokumentos. Jo vairāk Karla par to domāja, jo vairāk pārliecinājās, ka Lilija grasās nogalināt arī viņu. Tāda bija Dieva griba, jo viņa bija nogalinājusi Čārliju.

– Ko tu tur runā?

Atvērusi acis, Karla ieraudzīja, ka uz viņu skatās mamma.

– Tev rādījās murgi, cara mia, bet tagad viss ir beidzies.

Tev jāceļas. Uzmini, kas atnācis pie tevis ciemos?

– Sveika, Karla!

Tas bija Eds.

Karla jau bija piemirsusi, cik simpatico bija viņa acis. Galu galā ne jau viņš bija slikts, bet gan Lilija…

– Biju cerējis šodien sākt gleznot jaunu portretu. – Eda acis mirdzēja patiešām spoži. – Ja viss izdosies, es gribētu to iesniegt konkursam. Protams, ja tava mamma atļaus.

– Konkursam! – mamma bijīgi atkārtoja. – Vai dzirdi, Karla?

– Bet vispirms man vajag, lai viņa vēlreiz papozē. – Eds ieskatījās viņai acīs. Lūdzoši. Karla sajutās pieaugusi. Svarīga. – Vai tu jūties pietiekami labi, lai pēcpusdienā varētu atnākt pie mums? – Viņš pagriezās pret mammu. – Diemžēl Lilijai atkal jāiet uz darbu, taču es no visas sirds parūpēšos par jūsu meitu. Vai esat ar mieru?

– Protams, ka viņa jūtas labi, – mamma skanīgi atsaucās. – Viņa gluži vienkārši bija nogurusi.

Karla pamāja. Patiesībā vēders vairs nemaz tik ļoti nesāpēja.

– Brīnišķīgi! – Eds izskatījās apmierināts. – Nu, tad ķersimies pie darba, labi?

Ienākusi trešajā dzīvoklī, Karla uzreiz pamanīja, ka dzīvojamajā istabā uz grīdas uzradies jauns paklājs.

– Kur tad palicis vecais paklājs? – viņa noprasīja, atzinīgi ievērodama, ka jaunais paklājs bija gaiši zilganzaļš, nevis garlaicīgi brūns kā iepriekšējais.

– Lilija sadusmojās un aplēja to ar kafiju, – Eds paskaidroja.

– Pajautā viņam, kāpēc es to izdarīju, Karla! – Lilija iznāca no virtuves, nesdama papīru kaudzi. Viņas balss skanēja asi.

Tātad Lilija tomēr bija mājās?

Karla sastinga.