žeina Korija - Mana vīra sieva

Karla juta, ka viņai kaut kas ieķeras rīklē.

– Manuprāt, tev paliks desmit gadi.

Viņa pamāja.

– Tu būsi pietiekami liela, lai izbeigtu visādas bērnišķīgas spēlītes, – Lerijs runāja klusi, tomēr stingri. – Pēc tam vairs nebūs nekādas muļķošanās. Vai dzirdi, ko es saku?

Lai arī es braši paziņoju savam vīram, ka pati varu parūpēties par sevi, liels paldies, mani tomēr ir satriekusi gan anonīmā zīmīte, gan viss, kas pēc tam ir noticis. Šodien no rīta es pieķēru sevi pārkāpjam savu zvērestu. Biju devusies uz autobusa pieturu. Kaut kas lika man atskatīties. Šajos aukstajos ziemas rītos ir tumšs, un noslēpties krūmu ēnās ir pavisam viegli.

Tomēr tur neviena nebija.

Jau labu laiku neesmu redzējusi arī Karlu. Cerams, ka viņai vairs nesāp vēders. Pagājušajā svētdienā mums ar Edu viņas pietrūka. Viņa starp mums ir kļuvusi par tādu kā amortizatoru, uzmanības novirzītāju, kas ļauj mums nesarunāties. Viņa ir pārtapusi par Eda mūzu – vīrs ir patiešām aizrāvies, gleznojot meitenes portretu, – un es varu netraucēti nodarboties ar lietu.

Man šobrīd nav laika darīt neko citu. Gordons piezvana, lai paziņotu, ka ir saņemta atļauja pārsūdzēt lietu un ir pat noteikts tiesas datums. Viņš izklausās satraukts, tomēr arī aizņemts un nedaudz nobažījies.

– Martā. Mums vairs nav daudz laika, taču tiesā jau tāpat ir daudz iekavētu lietu. Esiet gatava aizmirst par Ziemassvētku svinēšanu.

Man ir aizdomas, ka tas nav nekāds joks. Nu vairs nav ilgi jāgaida. Katru rītu, ejot garām akmeņozoliem, var redzēt, ka tie jau ir pilni ar ogām.

Tās ir sarkanas kā asinis. Sarkanas kā dusmas. Sarkanas kā jaka, kas tonakt bija mugurā Danielam.

– Ziemassvētki ir kā kaujas lauks, kas pilns ar maltās gaļas pīrāgiem, – brālis reiz man sacīja. Man radās aizdomas, ka viņš to bija kaut kur dzirdējis, kaut gan viņš runāja tā, it kā šo teicienu būtu izdomājis pats.

Lai nu kā, viņam ir taisnība. Eds grib, lai mēs Ziemassvētku dienu pavadām pie viņa vecākiem. Es gribu, lai mēs braucam pie maniem vecākiem.

– Viņiem taču nav neviena cita, – es aizrādu. Mēs vēl aizvien neesam vienojušies.

Runājot man ienāk prātā: kā gan Džo Tomass pavadīs tā dēvēto svētku laiku? Vai viņu kāds apciemos? Ar novēlošanos nodomāju: kaut nu mūsu pēdējās tikšanās laikā es nebūtu viņam devusi Daniela veco uzlīmju albumu. Es biju pārkāpusi robežu. Kas man bija uznācis?

Šodien visam jābūt citādi.

Džo Tomasa acis zvēro. Viņš līdzinās tīģerim. ”Tīģer, tīģer, tu, kas spīdi.” Viens no Daniela iemīļotākajiem pantiņiem. Runādams Džo gandrīz vai ņurd.

– Kāds ir pabāzis draudu zīmīti jums zem durvīm?

Torīt pa ceļam uz cietumu Tonijs bija paziņojis, ka nu ir īstais laiks visu izstāstīt.

– Tagad, kad ir noteikta tiesas sēdes diena, mums viņš ir pamatīgi jāizspiež, – Tonijs saka, sakniebdams lūpas. – Lai viss sāk virzīties uz priekšu. Izaicināsim viņu, paskatīsimies, ko vēl var no viņa izdabūt. Mums jānoskaidro, vai viņam nav kāda vājā vieta.

Viss ir izdevies. Var skaidri redzēt, ka Džo ir sakodis zobus. Viņa rokas, kuras ir noliktas uz galda starp Toniju un mani, savelkas cietās, lodēm līdzīgās dūrēs. Plakāts ar vārdiem par cerību ir noslīdējis zemāk pa sienu.

– Kas tur bija rakstīts?

– Ja mēģināsi palīdzēt tam cilvēkam, tev būs jānožēlo. – Tonijs izrunā katru vārdu ļoti skaidri, it kā ap tiem būtu liels tukšums. – Vajadzētu piebilst, – Tonijs gandrīz iesmejas, – ka tas bija uzrakstīts diezgan nepareizi.

– Atstājiet to manā ziņā. – Džo acis kļūst vēl tumšākas, ja vien tas vispār ir iespējams. Esmu jau agrāk lasījusi par to, ka acu krāsa var mainīties, taču man likās, ka tas ir tikai tāds dzejisks izteiciens. Un nu manā priekšā ir īsts piemērs. – Es pats visu noskaidrošu.

Tonijs pamāj.

– Paldies.

Es pēkšņi visu saprotu. Tonijs grib uzzināt, vai Džo brīvībā ir kāda kontaktpersona. Izspēlējot kārti, ko pats ir nosaucis par klienta acīmredzamo empātiju pret mani, viņš ir pārliecinājies, ka viņa aizdomas ir bijušas pareizas.

– Kā jūsu sakari varētu mums palīdzēt uzvarēt šajā lietā? – Tonijs jautā, atbalstīdamies pret metāla galdu un sašūpodams to. Viena no galda kājām noslīd gar manu stilbu, uzplēšot zeķbikses.

Džo tūlīt atlaižas krēslā un sakrusto rokas uz krūtīm.

– Ko tas nozīmē?

– Tie skaitļi, kas jums tika atsūtīti pa pastu, – Tonijs klusi saka. – Tos taču atsūtīja kāds zinātājs, vai ne? Tā tam noteikti jābūt. Kāds, kurš strādā gāzes kompānijā, boileru ražotnē vai kādā citā līdzīgā vietā. Vai jūs šiem cilvēkiem maksājat, vai arī viņi jums ir pateicību parādā?

Džo sejā nav itin nekādas izteiksmes. Kaut ko tādu jau esmu redzējusi sava vīra gleznās. Tas ir tikai apveids, ko Eds aizpilda ar izjūtām. Izliekta uzacs, kas liecina par neticību vai uzjautrinājumu, savilkta lūpa, kas liek domāt par aizkaitinājumu vai ilgām. Džo sejā tā visa nav.

– Kāpēc man vajadzētu tā darīt? – viņš jautā. – Un kāpēc jūs pieņemat, ka es to apstiprināšu, kaut gan tā nemaz nav taisnība?

– Tāpēc, – Tonijs noskalda, – ka jums ir mums jāpalīdz, lai palīdzētu sev pašam. Es jums ļaušu kādu laiku apdomāties, Džo. Kad atnākšu nākamreiz, būtu labi, ja jūs man pastāstītu, kas ir jūsu slepenais ziņotājs, un varbūt tad mums varētu rasties iespēja uzvarēt jūsu lietā. Un, kamēr vēl neesat sācis blēt par zagļu godu, es jums vēlos kaut ko pajautāt. Vai jūs patiešām gribat sagaidīt vēl vienus Ziemassvētkus šajā vietā? – Viņš pārlaiž skatienu tukšajai telpai ar pulksteni, zem kura ir uzrakstīts ”neaiztikt”, un saplēstajam linolejam uz grīdas. – Es jūsu vietā to negribētu.

Ejot ārā no telpas, es uzmetu Džo vainīgu skatienu. Tas notiek pats no sevis. Viņa reakcija, uzzinot par zīmīti, ir palīdzējusi man pilnīgi un galīgi pārliecināties, ka viņš nav vainīgs. Kaut ko tādu nav iespējams notēlot.

– Paldies par tām bildītēm, – viņš nočukst, kad eju viņam garām. Es sastingstu, cerēdama, ka pie atvērtajām durvīm stāvošais apsargs to nav sadzirdējis. – Man te neviens neko nedāvina.

Es neuzdrošinos atbildēt.

Tad Džo skatiens noslīd pie manām kājām; viņš ir ievērojis, ka manas zeķbikses ir saplēstas.

– Jums tur ir neliela ķibele.

To teicis, viņš nesteidzīgi aizsoļo pa gaiteni pretējā virzienā, it kā es viņu būtu personiski aizskārusi.

Ceļgaliem trīcot, es sekoju Tonijam pa gaiteni, garām vīru ciešajiem skatieniem. Žēl, ka es nespēju izskatīties tik pārliecināta kā mans kolēģis, kurš ir taisni izslējies un izturas tik uzpūtīgi.

Kad mēs nododam savas caurlaides apsardzei, es vēl aizvien drebu.

– Jums viss izdevās lieliski, – saka Tonijs, pavirši uzlikdams plaukstu man uz pleca. – Cietumā nav viegli. Neuztraucieties. Starp mani un Džo ir izveidojusies sapratne. Turpmāk jums vairs nevajadzēs nākt man līdzi. Pietiks ar sekretāri. Nākamreiz jūs šo cilvēku redzēsiet tikai tad, kad mēs visi būsim tiesā.

Es atskatos. Pa logu vēl var redzēt augsto sienu ar dzeloņstiepļu rituļiem. Nesatikties ar Džo līdz tiesai? Pēkšņi mani pārņem neizprotama vilšanās. Tomēr tas vēl nav viss. Viņš domās, ka nav man svarīgs. Un pēkšņi es saprotu, ka tā nav tiesa. Viņš man ir ļoti svarīgs.

Džo Tomass ir mana iespēja glābt nevainīgu cilvēku.

Lai atlīdzinātu par to, ka neizglābu Danielu.

Telefons iezvanās brīdī, kad esmu dziļi ierakusies savos dokumentos. Ne jau tajos, kuriem man vajadzētu pievērsties: krāpšanas, piekaušanas un zādzību lietās, ko priekšnieks ir sakrāvis uz mana jau tāpat pārpildītā galda. Es strādāju ar Džo lietu. Tonijam jau ir viegli sacīt, ka turpmāk viņš visu darīs pats, taču arī man ir jāpaveic sava tiesa. Jo vairāk informācijas es varēšu viņam sagādāt, jo labāk. Tā taču ir, vai ne?

Un informācijas ir tik daudz. Katru dienu es saņemu aizvien vairāk vēstuļu no cilvēkiem, kuri avīzēs ir izlasījuši par gaidāmo tiesu. No kādas sievietes, kura dušā ir briesmīgi applaucējusies. (”Man pateica, ka es pati esot vainīga, jo neesot iepriekš pārbaudījusi ūdens temperatūru, taču tas bija noregulēts uz parasto siltumu – un boileram bija nesen veikta apkope.”) No vīrieša, kura seja ir sakropļota uz visiem laikiem. (”Kad atgriezu ūdeni, biju piedzēries, un, kad tas izrādījās verdošs, es nospriedu, ka pats vien esmu vainīgs.”) No tēva, kas gandrīz ielicis savu mazo bērnu vannā, kurā pirms tam rūpīgi salaidis auksto un karsto ūdeni, pēkšņi atklājot, ka aukstais ūdens patiesībā bijis verdošs. Cik var noprast, tad kāda boilera detaļa ir bijusi bojāta.

Lietas materiāli pamazām vairojas, gluži tāpat kā preses drudzis. Laiku pa laikam zvana reportieri, izlūgdamies kādu jaunumu – jebko, lai varētu pieliet eļļu ugunī tam, kas draud izvērsties par valsts mēroga skandālu.

Esmu nupat nolikusi klausuli pēc sarunas ar kādu īpaši uzstājīgu žurnālisti. Kad pēc dažām sekundēm tas iezvanās vēlreiz, es nospriežu, ka tā atkal ir viņa.

– Jā? Kas ir? – es strupi noprasu un, to darot, saprotu, ka sāku izklausīties pēc sava priekšnieka. Šī doma nav patīkama.

– Jūsu Džo Tomass ir izdarījis to, ko bija solījis. – Tā ir Tonija Gordona mierīgā, zemā balss. – Tagad mēs zinām, kurš jums rakstījis to zīmīti.

Man izkalst mute. Ir tik grūti iztēloties mēmu uzbrucēju. Kādu, kurš spēj pārbiedēt, neatklājot savu seju. Kādu, kurš rādās murgos, liekot man ar kliedzienu pamosties.

– Kurš tas ir? – es noprasu.

– Cietušās tēvocis.

Cietusī! Tas izklausās tik salti un skarbi. Uzmetu skatienu mapēm uz sava rakstāmgalda. Man pretī smaida Sāras Evansas spīdīgā fotogrāfija. Viņa bija cilvēks. Sieviete, kura gulēja ar Džo Tomasu. Var jau būt, ka viņš bija kontroles maniaks. Var jau būt, ka viņa pārstāja mīlēt Džo vai pat nemaz īsti nezināja, ko jūt pret šo vīrieti. Gluži tāpat kā es nesaprotu, ko jūtu pret Edu.

Tomēr viņa vismaz ir pelnījusi, lai tiktu nosaukta vārdā.