– Kādu solījumu?

– Man liekas, viņš bija solījis palikt dzīvs.

Karlas jaunā draudzene viegli, līdzjūtīgi paraustīja plecus.

– Pagājušajā ceturksnī es salauzu roku. Man ļoti sāpēja. – Viņa viegli pieskārās Karlas rokai. – Tēvocis man dzimšanas dienā uzdāvināja Kitiju. Viņš nemaz nezināja, ka man jau viena ir. Es to glabāju mājās rezervei. Ja gribi, vari to dabūt.

– Patiešām? – Karlu pārņēma sajūsma, taču tad viņas sirds kļuva smaga. – Bet visi taču domās, ka es esmu to nozagusi.

– Kāpēc lai citi tā domātu? – Meraija sarauca pieri. – Ja tā notiks, es pateikšu, ka es tev to uzdāvināju. Kad tev ir dzimšanas diena?

To Karla zināja ļoti labi. Vai tad viņa nebija atzīmējusi dienas kalendārā, kas karājās virtuvē pie sienas? Kalendārā, kurā bija fotogrāfijas no pilsētas, kurā dzīvoja nonno, ar bruģētām ielām un strūklaku laukuma vidū.

– Devītajā decembrī, – viņa tūlīt atbildēja.

– Tas taču ir pavisam drīz! – Draudzene ar zobu stīpu plati pasmaidīja. – Tad tā būs dāvana. Kad man bija dzimšanas diena, es dabūju jaunu divriteni.

Meraija turēja vārdu. Jau nākamajā dienā viņa atnesa uz skolu pavisam jaunu penāli – kaķenīti ar mīkstu, sārtu kažociņu un kustīgām, melnām acīm.

– Man būs pašai sava Kitija!

Tik mīksta. Tik silta. Ar tik mierinošu pieskārienu viņas vaigam. Tik lieliska.

Čārlijs nikni viebās. Protams, tā jau varēja darīt, taču viņam būtu vajadzējis vairāk runāt, tāpat kā vecajam Čārlijam. Nu bija pienācis laiks sākt jaunu dzīvi. Nu viņa varēja būt tāda pati kā visi pārējie!

Pēcpusdienā bija paredzēta mākslas nodarbība. Šajā skolā bija vairāk krāsu un krītiņu. Tas bija tik brīnišķīgi! Karla nodomāja: varbūt tad, ja viņa patiešām uzmanīgi klausīsies norādījumos, no viņas varētu izaugt tāds pats īsts mākslinieks kā Eds.

Tomēr pagaidām skolnieces veidoja kolāžu, izgriežot no žurnāliem daudzus attēlus un līmējot tos uz milzīga papīra ruļļa. Tam vajadzēja kļūt par daļu no Adventa rotājumiem. Uz skolu bija uzaicināti visi vecāki! Mamma pat mēģināja darbā vienoties par brīvdienu.

– Vai es drīkstu paņemt šķēres? – Karla nevērīgi palūdza.

Viena no jaunākajām mūķenēm uzmanīgi pasniedza viņai šķēres, turēdama asmeņus prom no Karlas.

– Tikai esi ļoti uzmanīga, mīļā, labi?

Karla uzsmaidīja mūķenei tik jauki, cik vien spēja.

– Protams, māsa Agnese.

Nedaudz nogaidījusi, viņa pacēla roku.

– Lūdzu, vai es drīkstu aiziet uz tualeti?

Māsa Agnese, kura patlaban cītīgi palīdzēja citai skolniecei izgriezt jaunavas Marijas attēlu, tikai pamāja. Nu bija pienācis izdevīgs brīdis! Karla ar vienu roku ātri paķēra Čārliju, bet ar otru – šķēres. Aizturējusi elpu, meitene pa gaiteni aizskrēja uz tualeti. Ieslēgusies vienā no kabīnītēm, viņa nogrieza Čārlijam galvu. Viņš pat neiepīkstējās, kaut gan viņa seja, atdalīta no pārējā ķermeņa, nosodoši skatījās uz Karlu. Viņa pārgrieza Čārlija ķermeni uz pusēm. Joprojām ne skaņas. Beidzot viņa iegrūda visus trīs gabalus malā noliktajā atkritumu kastē, uz kuras bija rakstīts ”Higiēnas atkritumiem”. (Neviens nezināja, ko tas īsti nozīmē, kaut gan klīda baumas, ka vecākās meitenes tur liekot asinis un tas esot sods par tādiem grēkiem kā skūpstīšanās ar zēniem.)

Pēc tam Karla norāva ūdeni, it kā patiešām būtu bijusi uz tualeti, nomazgāja rokas un devās atpakaļ uz klasi, turēdama šķēres gar savu brūno, plīvojošo, plisēto svārku sānu malu. Klusi ieslīdējusi atpakaļ savā vietā, viņa sāka izgriezt šūpulī guļoša Jēzus bērniņa attēlu.

Tad viņa nostājās rindā pie rakstāmgalda, lai no žurnālu un avīžu kaudzes paņemtu vēl kādu attēlu.

– Ko nozīmē tas vārds? – apjautājās meitene, kura stāvēja Karlai priekšā. Viņa rādīja uz kāda zēna fotogrāfiju, zem kuras bija rakstīts ”slepkavība”.

Karla uzmanīgi ieklausījās. Viņai patika, ka šajā skolā meitenes tika pamudinātas uzdot jautājumus. Neviena par to netika izzobota. Tā varēja daudz uzzināt.

– Ak vai, tam gan tur nevajadzētu atrasties! Dodiet, es to aizvākšu.

– Slepkavība, – ierunājās kāda cita meitene, kura gaidīja savu kārtu rindā. – Tā tur ir rakstīts.

– Ko tas nozīmē?

– Slepkavība, mīļā, ir tad, kad kāds atņem citam dzīvību, tieši tāpat, kā tika laupīta dzīvība mūsu mīļajam Kungam. Tas ir grēks. Nāves grēks.

Karla izdzirdēja, kā satricinājuma pilnajā klasē atskanēja viņas balss.

– Vai tai noteikti ir jābūt cilvēka dzīvībai?

Māsa Agnese papurināja galvu.

– Nē, mīļā. Tas attiecas arī uz visu mīļo Dieva radību dzīvību. Atceries, kā svētais Francisks gādāja pat par visniecīgāko dzīvo būtni.

Karlai mutē savilkās rūgtums. Čārlijs bija bijis dzīvs. Viņa bija noslepkavojusi jauno Čārliju tikai tāpēc, ka viņš bija vecmodīgs un draudzene viņu bija pažēlojusi.

– Ko cilvēki var darīt, lai nožēlotu slepkavību? – viņa klusi pavaicāja.

Māsas Agneses piere savilkās vienās grumbās.

– Skaitīt lūgšanas. – Tad viņa nopūtās. – Tomēr ir tādi noziegumi, par kuriem Dievs mums nevar piedot. – Mūķene pārmeta krustu. – Atcerieties, meitenes, slepkavas nonāk ellē.

Drīz vien Karlai atkal sāka rādīties murgi. Dažreiz Karla tajos redzēja jauno Čārliju, kurš, sadalīts trijos gabalos, rāpoja pa debesīm. Viņa galva meklēja asti. Citreiz meitene redzēja, kā Čārlijs skatās uz viņu. ”Tu mani noslepkavoji. Tu mani noslepkavoji.” Dažreiz viņai rādījās vecais Čārlijs, un tas bija vēl ļaunāk.

– Kas tev noticis, mazulīt? – mamma nemitīgi taujāja. – Skolā tu taču esi laimīga, vai ne?

Karla pamāja.

– Ļoti.

– Tavas draudzenes izturas pret tevi tik labi. – Mamma paņēma sārto penāli, ko Karla patlaban grasījās likt somā. – Un mūķenes tev māca pieklājīgi uzvesties. Tagad tev ir jābeidz sapņot par savu veco skolu. Pateicoties Lerijam, tā ir palikusi pagātnē.

Ja reiz mamma gribēja ticēt, ka meitai murgos rādās vecā skola, bija lieki viņai kaut ko skaidrot. Vismaz tā bija teikusi Kitija. Tava draudzene tagad esmu es. Tu vairs nedrīksti uztraukties par Čārliju.

Karla mēģināja viņai klausīt, tomēr tas nemaz nebija tik viegli, kā varētu šķist. Karla bieži bija pamanījusi: tad, kad viņa iemācījās kādu jaunu vārdu, tas sāka parādīties visur. Tas pats notika arī ar šo jauno vārdu. Slepkavība. Karla sāka to ievērot avīzēs, ko citi lasīja autobusā. Viņa to dzirdēja televīzijā. Un katru nakti tas atkal un atkal uzradās viņas sapņos.

Tagad viņai un mammai nācās izbraukt agrāk, jo mammai vajadzēja nokļūt darbā pirmajai un aizņemties dažas jaunās lūpu krāsas, lai mājās varētu tās izmēģināt.

Kādā rītā viņu autobusā iekāpa arī Lilija! Karla no prieka nezināja, kur likties.

– Vai jums patīk mana jaunā skolas forma? – viņa noprasīja, noglauzdama savu brūno jaku. – To vajadzēja pirkt īpašā veikalā, un tā maksāja lielu naudu. Labi gan, ka Lerijs…

– Kuš, – mamma asi norāja. – Tu nedrīksti traucēt Liliju. Skaties, viņa strādā.

– Būs jau labi. – Lilija nolika savu lielo papīru kaudzi un jauki uzsmaidīja gan Karlai, gan mammai. – Tas ir tikai mājasdarbs. Arī tev tādi ir jāpilda.

Karla ieskatījās vērīgāk.

– Vai tā ir aritmētika? Ja gribat, es varētu jums palīdzēt. Iepriekšējā skolā es to nesapratu, taču tagad mūķenes man visu paskaidroja un… – Viņa aprāvās.

– Kas tev notika? – mamma noprasīja.

Karla manīja, ka Lilija bija visu sapratusi. Viņa steidzīgi lika savus papīrus atpakaļ somā. Un tomēr bija jau par vēlu. Karla atkal bija ieraudzījusi to briesmīgo vārdu.

Slepkavība.

Kā tas bija iegadījies Lilijas mājasdarbā? Vai tas nozīmēja, ka viņas draudzene bija kādu nogalinājusi? Dzīvu cilvēku, nevis tikai penāli?

Karlai pār muguru lēni pārlaidās saltas trīsas. Vēl pavisam nesen skolas sanāksmē vecākā mūķene bija teikusi:

– Jauki cilvēki ne vienmēr ir tik labi, kā izskatās. Viņu ādā var ielavīties sātans. Mums visiem jābūt modriem.

Karla nebija zinājusi, ko nozīmē vārds ”modrs”. Viņai bija nācies to uzmeklēt vārdnīcā. Tagad viņa piesardzīgi atvirzījās. Vai tiešām Lilija, kura palīdzēja viņai cept kūkas un ļāva izlaizīt bļodu, bija slikta? Vai tāpēc viņa visu laiku strīdējās ar Edu? Tāpēc, ka arī viņš domāja, ka Lilija ir slikta?

– Kas tev notika? – mamma atkārtoja.

– Nekas. – Karla paskatījās pa logu uz parku. No kokiem bija nokritušas pēdējās sarkanās un dzeltenās lapas. Nu tās dejoja pār dubļaino zāli.

Pēkšņi Lilija vairs nemaz nelikās tik jauka.

Varbūt – un tā bija baisa doma – viņa izturējās pret Karlu jauki tikai tāpēc, lai varētu nodarīt pāri arī viņai.

Kopš tā laika svētdienās Karlai sāka sāpēt vēders.

– Es gribu palikt mājās, – pirmajā reizē viņa pavēstīja mammai.

– Bet Lilija un Eds taču tevi gaida.

Karla pagriezās uz sāniem un novaidējās.

– Lilija vienmēr pilda savus mājasdarbus, bet Eds liek man sēdēt nekustīgi, lai varētu mani zīmēt. Es negribu nekur iet.

Mamma lūdzās un labinājās, taču veltīgi. Paliec pie sava, Kitija mudināja, grozīdama melnās acis. Beigu beigās viņai nāksies tev noticēt. Paklausies! Tas jau sāk notikt. Tagad viņa zvana Lerijam, lai pateiktu, ka nevar ar viņu satikties, jo tu esi saslimusi.

Vēlāk pēcpusdienā Karla sāka justies pietiekami labi, lai varētu doties uz parku, taču mamma par to nemaz nepriecājās.

– Tavas vēdersāpes ir pārgājušas ļoti ātri, – viņa piezīmēja. – Nu jau tu vari skraidīt un lēkāt.

Toties nākamajā svētdienā Karlai atkal sāpēja vēders. Šoreiz Lerijs tomēr atnāca, kaut gan viņa bija slima. Izskatīdamies nopietns, viņš apsēdās uz Karlas gultas malas.

– Kā tev šķiet, ar ko varētu izārstēt tavas vēdersāpes? – viņš klusi apvaicājās.

Varbūt ar divriteni, ieminējās Kitija viņai blakus. Ar sārtu, tādu pašu kā Meraijai.

– Varbūt ar divriteni, – Karla atkārtoja. – Sārtu. Ar zvaniņu. Un grozu.

Lerijs pamāja.

– Nu, tad paskatīsimies, kas otrdien notiks tavā dzimšanas dienā, labi?