žeina Korija - Mana vīra sieva

– Tas ir Tonijs Gordons, – es saku, savilkdama seju smaidā, lai slēptu satraukumu. Pēc brauciena pie vecākiem es Džo vietā spēju redzēt vienīgi Danielu. Tāda pati gudra seja, kas vienlaikus šķiet arī viegli ievainojama. Tāds pats iesāņus uzmests skatiens, kas cenšas noprast, vai šim cilvēkam var uzticēties vai ne.

– Viņš jūs pārstāvēs tiesā, – es nevajadzīgi piebilstu, jo Džo tas jau ir pateikts.

– Ko tad jūs gribat man sacīt?

Man gandrīz vai sametas kauns par Džo, jo viņš izturas tik nepieklājīgi, taču Tonijs nober visu, kas viņam ir sakāms par aizstāvību: par boileru ražotāja datiem, par mūsu vēlmi vēlreiz nopratināt Džonsus (tos kaimiņus, kuri iepriekšējā reizē liecināja pret Džo) un pārējos ekspertus. Tad viņš sāk uzdot Džo jautājumus. Dažus no tiem esmu vēlējusies uzdot arī es, taču man nav pieticis drosmes. Daži no tiem man nemaz nav iešāvušies prātā.

– Kāpēc vannā ūdeni parasti laidāt jūs, neļaujot Sārai to darīt pašai?

Esmu viņam to jau jautājusi, tomēr gribu vēlreiz pārliecināties. Varbūt pat viņu pieķert melos.

Viņš paskatās tā, it kā jautātu: ”Vai tad tas nav pats par sevi saprotams?” Gluži tāpat kā toreiz, kad mēs pirmo reizi sastapāmies un Džo paziņoja, ka nav nogalinājis Sāru.

– Man tas ir jādara. Es tā vienmēr daru.

Es atceros par uzmācīgas uzvedības rituāliem. Esmu par tiem šo to palasījusi. Pavirši ieprātojos, vai arī Tonijs laiž vannā ūdeni sievas vietā. Nevis tāpēc, lai viņu kontrolētu, bet gan laipnības dēļ. Nez kāpēc man tā nešķiet.

– Vai varētu sacīt, ka jums piemīt daži ieradumi, kas citiem varētu šķist savādi?

Džo izaicinoši un nikni paglūn uz Toniju.

– Tas, kas jums varētu šķist savāds, man tāds nešķiet. Un otrādi. Es savus ieradumus uzskatu par pilnīgi normāliem. Tie ir mani noteikumi. Tie man ļauj justies drošībā. Ja kāds grib kļūt par manas dzīves daļu, viņam ar tiem jāsamierinās.

– Vai pirmā tiesas procesa laikā jūs to pateicāt aizstāvības pusei? – Tonijs uzmet skatienu saviem pierakstiem. – Te par to nekas nav minēts.

Džo parausta plecus.

– Viņš domāja, ka tā es izklausīšoties pārāk valdonīgs un neiepatikšoties zvērinātajiem.

– Vai toreiz, kad Sāra pārnāca mājās piedzērusies un izcēlās strīds, jūs viņai iesitāt?

– Nē.

– Vai jūs noregulējāt boilera ūdens temperatūru, lai tas būtu karstāks?

– Nē. Es jums jau teicu. Kad es viņu atradu, ūdens vēl bija karsts, un tas nozīmē – tad, kad viņa atgrieza krānu, ūdens bija gandrīz verdošs. Tieši tāpēc jau man bija applaucētas rokas. Tāpēc, ka es viņu vilku ārā no ūdens.

Jautājumi atkārtojas atkal un atkal, it kā mēs jau atrastos tiesā. Ir būtiski svarīgi sagatavoties īstajam tiesas procesam.

Ja Tonijs jūtas aizkaitināts, ka Džo atbildot vēršas vienīgi pie manis, viņš to nekādi neizrāda.

– Skaidrs, – viņš pieceldamies nosaka. – Es domāju, ka tagad mēs zinām pietiekami daudz, lai varētu turpināt strādāt.

– Jūs domājat? – Džo Tomasa vērīgais skatiens cieši pievēršas manam kolēģim. – Ticiet man, ar domāšanu vien būs par maz, lai mani izdabūtu no šejienes.

– Un arī jums ir jātic man. – Tonija Gordona balss līdzinās klusam ņurdienam. Tā brīdinoši ņurd suns, kuram kāds grasās atņemt bumbu. Es atceros mūsu veco suni, kurš mēdza klibot līdzi Merlinam.

Daniels bija kā apsēsts ar zirgiem. Pēc pārcelšanās uz Devonu viņš ilgi nedeva vecākiem mieru, un viņi nopirka Danielam zirgu no kaimiņu zemnieka. Šim rāmajam, nekaitīgajam, smagi soļojošam dzīvniekam Daniels nešķita atšķirīgs no pārējiem. Starp viņiem uzreiz izveidojās īpaša saikne. Kad mēs no rīta gājām uz stalli, lai zirgu pabarotu un apkoptu, tas vienmēr vispirms apsveicinājās ar manu brāli. Kad mēs pēc kārtas devāmies izjādēs, šķita, ka Merlins pret Danielu izturējās īpaši saudzīgi, un mans brālis kļuva redzami drošāks. Mēs jājām pat pa pludmali. Reiz kādā īpašā gadījumā Danielam pat tika atļauts pa sētas durvīm ievest Merlinu virtuvē. Viesojoties pie vecākiem, šīs rūgti saldās atmiņas nebija man ļāvušas ieiet aplokā, nemaz nerunājot par stalli.

Tagad Džo skatās uz mani. Viņa acīs vīd nemiers. Man gribas viņu mierināt, kaut gan es pati vēl aizvien izjūtu bailes. Zem durvīm pabāztā zīmīte man joprojām nedod mieru. Pirms apmeklējuma Tonijs man stingri piekodināja, ka šī nebūs īstā reize, lai par zīmīti ieminētos klientam.

– Viņš savā jomā ir īsts lietpratējs, – es pačukstu Džo, kad mēs jau ejam ārā no telpas. – Lai nu kurš, bet viņš nu gan spēs jūs dabūt ārā no cietuma.

Un tad es to izdaru.

Iebāzusi roku somā, izvelku vienu no sava brāļa uzlīmju albumiem. Esmu jau izdomājusi, ka tas būs pietiekami mazs, lai Džo to varētu iebāzt kabatā, kaut gan esmu sev arī pateikusi, ka varbūt viņam to nemaz nedošu. Tikai parādīšu.

Kad viņš pasniedzas pēc albuma, mūsu rokas viegli saskaras. Mani caururbj strāvas trieciens. Tik spēcīgs, ka es gandrīz nenoturos kājās. Ko es daru?

Nupat esmu šķērsojusi to robežu, par kuru mani brīdināja gan priekšnieks, gan apsargs. Esmu izdarījusi pārkāpumu. Iedevusi ieslodzītajam dāvanu tikai tāpēc, ka viņš atgādina manu brāli. Mans domu gājiens ir galīgi aplams. Es vairs nespēju mierināt savu brāli, tāpēc es mierināšu šo vīrieti. Un tomēr, to darot, es lieku uz spēles visu savu karjeru. Savu dzīvi…

Kas attiecas uz pieskārienu, tas bija nejaušs. Vismaz tā es sev iestāstu. Turklāt Džo ir novērsies, it kā nekas nebūtu noticis.

Mēs ar Toniju parakstāmies par aiziešanu, aizsoļojam pa gaiteņiem un izejam pa dubultajām durvīm. Esmu pārliecināta, ka mani pasauks atpakaļ. Kāds man viegli uzsitīs pa plecu. Es tikšu atlaista no darba. Tiesā mēs zaudēsim.

Tad kāpēc tagad, kad mēs ejam ārā pa galvenajiem vārtiem, es jūtu, kā man cauri izšaujas nepārprotams uzbudinājums?

– Paturot prātā visus apstākļus, man likās, ka viss noritēja gluži labi, – Tonijs Gordons saka, izlaizdams pirkstus caur matiem, kad mēs beidzot nokļūstam stāvlaukumā.

Es kāri tveru svaigo gaisu.

– Man arī.

Jau otro reizi mūžā es sev saku: es esmu noziedzniece.

– Karla! Karla! Nāc spēlēties! Nāc spēlēties!

Mazajai meitenei, kura rotaļu laukumā lēkāja viņai priekšā, bija izvirzīti priekšzobi, kuriem pāri stiepās plata sudraba stīpa. Viņas ausis bija tik ļoti atkārušās, it kā Dievs tās būtu piestiprinājis greizi.

Karla nodomāja: iepriekšējā skolā šī meitene tiktu nežēlīgi izzobota un ķircināta, taču te viņa bija viena no populārākajām visā klasē! Vēl svarīgāk, ka viņa pret visiem izturējās patiešām jauki. Arī pret Karlu.

Uzsākot mācības klostera skolā, Karla bija tā pārbijusies, ka gandrīz nespēja paiet. Viņa bija vienīgā jaunā skolniece! Ceturksnis bija sācies pirms veselas mūžības. Visas pārējās meitenes cita citu jau pazina. Karla bija pārliecināta, ka viņas noteikti viņu ienīdīs, taču, iegājusi pa vārtiem, uz kuriem no augšas nolūkojās svētās Marijas statuja, viņa nedaudz nomierinājās.

Te neviens nespļaudījās. Neviens nezīmēja uz sienām. Neviens nesāka izmēdīt viņas itālietes akcentu. Tai meitenei ar zobu stīpu, kurai Karla klasē tika nosēdināta blakus, bija tētis, kurš pirms daudziem gadiem bija ieradies no Itālijas.

– Mans tētis ir pie eņģeļiem, – Karla bija viņai uzticējusi.

– Nabadzīte. – Turpmāk viņas jaunā draudzene gādāja, lai starpbrīžos Karla netiktu pamesta viena.

Pievienodamās rotaļai ar lecamauklu, Karla laimīgi nodomāja, ka nu visi viņas sapņi bija piepildījušies.

Pat mūķenes – skolotājas – bija jaukas, kaut gan viņu apmetņi plīvoja gluži kā raganām no nesen izlasītas grāmatas. Mūķenes atzinīgi novērtēja Karlas prasmi rīta pulcēšanās laikā īstajā brīdī pārmest krustu.

– Cik skaista balss, – noteica kāda mūķene ar laipnu, maigu seju, dzirdēdama, kā nedaudz trīcošā balsī Karla dzied ”Tas Kungs ir mans gans”.

Un, kad Karlai sajuka dalīšanas uzdevums, kāda cita mūķene apsēdās viņai līdzās un precīzi paskaidroja, kas tagad būtu darāms.

– Es sapratu, – Karla izdvesa. Nu viss bija kļuvis skaidrs!

Neviens vairs nesauca viņu par stulbu vai atpalikušu.

Bija atlikušas tikai divas problēmas.

– Nu mēs esam norēķinājušies, – Lerijs iepriekšējā vakarā bija pačukstējis. – Lai tevi iedabūtu tajā skolā, man nācās krietni papūlēties, tāpēc tagad tu vairs neko nedrīksti prasīt. Vai saprati?

Vai jaunu skolu varēja pielīdzināt automašīnā sēdošajai sievietei, kura nebija mamma? Karla par to nejutās īsti pārliecināta. Par tādiem vienādojumiem viņas jaunajām skolotājām prasīt nedrīkstēja.

Otra problēma gan nebija tik liela, tomēr arī to vajadzēja risināt. Galu galā šajā skolā nevienam nebija Čārlija! Ar penāļiem kāpuriem visi bija aizrāvušies pagājušajā ceturksnī. Tagad visiem bija kaķenītes Kitijas penāļi. Mīksti, sārti, pūkaini, ar plastmasas acīm, kas grozījās, un īstām plastmasas ūsām. Tu vairs neko nedrīksti prasīt, Lerijs bija teicis, taču Karla gribēja Kitiju! Viņai tā bija vajadzīga, jo citādi viņa atkal varēja kļūt Citāda ar lielo burtu.

– Ja mans tētis būtu dzīvs, viņš man tādu nopirktu, – Karla atzinās savai jaunajai draudzenei Meraijai. Abas maziem malciņiem ēda zupu, cītīgi nedaudz pagāzdamas bļodiņu prom no sevis, kā viņām bija likts. Klosterī bija īsta ēdamistaba ar koka, nevis ļodzīgiem plastmasas galdiem. Un vajadzēja sēdēt, pieklājīgi gaidot, kamēr visiem tiks pasniegts ēdiens. Košļājot ēdienu, muti vajadzēja turēt ciet. Un arī maltītes te sauca citādi.

Meraija paliecās uz priekšu, sašūpodama mazo zelta krustiņu, kas bija aplikts viņai ap kaklu, un pārmeta krustu.

– Cik ilgi tavs tētis jau ir debesīs?

– Kopš tā laika, kad es biju pavisam maza. – Karla vēlreiz žēli paskatījās uz savas draudzenes Kitijas penāli, ko viņa turēja klēpī. Klīda baumas, ka pat māsai Mērsijai esot tāds penālis, ko viņa glabājot savā kabinetā. – Zini, viņš nepildīja savu solījumu, – Karla piebilda.