– Viņi nav sveši cilvēki. Viņi ir mani draugi. Es gribu būt kopā ar viņiem, tāpat kā tu gribi būt kopā ar Leriju.

– Vai jūs vienreiz kāpsiet ārā vai ne? – konduktors uzkliedza. Kāda sieviete ar iepirkumu somu cieši skatījās uz viņām. Tāpat kā meitenes brūnajos formastērpos, kuras mācījās daudz jaukākajā skolā, kas atradās nedaudz tālāk. Tajā, kurā nebija zēnu un kurā neviens nespļaudījās un neizturējās nepieklājīgi. Mamma teica, ka tā esot klostera skola, kurā skolotājas esot mūķenes. Viņa bija mēģinājusi panākt, lai tur tiktu pieņemta arī Karla, taču mūķenes viņu negribēja, jo viņas nemēdza regulāri iet uz dievkalpojumu.

– Vai tad mēs nevarētu sākt to darīt? – Karla bija jautājusi?

– Es teicu, ka mēs to darīsim, bet mūķenes iebilda, ka esot jau par vēlu.

Atlika vienīgi cerēt, ka vēl nebija par vēlu svētdienās atsākt satikties ar Liliju un Edu.

– Es viņiem pajautāšu, – mamma nopūtās, un izklausījās, ka viņa nopūšas otrādi, ka elpa ieplūst viņas platajā, sarkanajā mutē, nevis iznāk no tās. – Bet tev nekavējoties jāiet uz skolu. Apsoli?

Karla pamāja.

– Apsolu.

Mamma pavērsa pret viņu vaigu skūpstam, taču Karla izlikās to neredzam. Viņa devās uz skolas vārtiem, aiz kuriem viņu gaidīja vēl viena nožēlojama diena.

– Īītāliete!

– Kāpēc tu tik jocīgi runā?

– Kāpēc tavas rokas ir spalvainas kā vīrietim?

– Tās ir tikpat spalvainas kā tavas uzacis!

Ņirgas bira straumēm vien. Tagad tas notika katru dienu.

– Ko tad tu tagad grasies nozagt? Mans tētis teica, ka visi itālieši esot zagļi. Romā viņi nozaga manai krustmātei somu.

Šo pēdējo piezīmi bija izteicis kāds drukns puika. Viņa seja bija tāda pati kā sunim, ko Karla bija redzējusi parkā. Eds to bija nosaucis par buldogu.

– Es visu nezogu.

– Neko, Karla. – Sarunā iejaucās kalsnās skolotājas kaulainais deguns. – Pareizi ir jāsaka – neko. Un kas tās par runām par zagšanu?

– Karla nozaga mana drauga penāli. Es jums jau teicu, bet neviens man negrib ticēt, jo viņš viņai iemeta ar bumbu.

Tur vairs nekas nebija līdzams. Karla juta, ka pār viņas seju pamazām pārlaižas sārtums.

– Tā nav taisnība.

Skolotāja samiedza acis.

– Vai tu par to esi pārliecināta?

Karla izslējās.

– Pilnīgi.

– Skaidrs. – Skolotāja pamāja un devās pie nākamā galda.

– Mele, mele, – bērni skandēja.

Ja te būtu atradies Čārlijs – īstais Čārlijs –, viņš būtu pateicis Karlai, lai viņa nemaz neklausās. Taču viņai bija tikai aizvietotājs (šo vārdu viņa bija atradusi savā vārdnīcā), kurš tikai sēdēja viņai klēpī un neko nedarīja.

– Mele, mele!

– Ja tu neapklusīsi, Dievs tevi sodīs, – Karla uzzibināja skatienu Džīnai, meitenei, kura atradās vistuvāk un klaigāja visskaļāk. – Tu mirsi!

Iestājās satricinājuma pilns klusums. Arī pati Karla jutās satriekta. Viņa pat īsti nezināja, no kurienes bija uzradušies šie vārdi.

– Karla Kavoleti! Tūlīt pat ej nost no galda!

Labi. Tieši to viņa bija gribējusi. Augstu pacēlusi galvu, viņa cēli izsoļoja no ēdamzāles gaitenī.

– Tev būs te jāsēž visu atlikušo pēcpusdienu.

Vēl labāk. Ja viņa neatradīsies klasē, neviens viņai nedarīs pāri. Un tad Karlai kaut kas ienāca prātā. Nu bija skaidrs, ko viņa tagad pieprasīs no Lerija.

– Es ienīstu skolu, – tovakar Karla vairākas reizes paziņoja. Protams, skolotāja bija pastāstījusi mammai par Karlas atstāšanu pēc stundām. Karla bija mēģinājusi paskaidrot, kāpēc tas noticis, taču mamma dusmojās.

– Es tev jau teicu, cara mia. Tev ir jāiekļaujas starp tiem angļiem.

Karlu pirmo reizi pārņēma vēlēšanās, kaut Lerijs vakarā ierastos ciemos. Tad viņa varētu īstenot savu plānu. Mamma gaidīja Leriju, jo viņa bija uzvilkusi sārto kleitu un uzsmidzinājusi uz krūtīm smaržas ”Ābeļzieds”. Tad bija iezvanījies telefons. Lerijs tomēr bija vajadzīgs savai sievai. Mamma jutās izmisusi, un Karla tāpat.

Nākamajā rītā, kad Karla negribīgi ievilkās pa skolas vārtiem, rotaļu laukumā valdīja savāds klusums. Pārējie bija sapulcējušies bariņos un briesmīgi skatījās uz viņu. Skanēja čuksti. Vairākas reizes tika pieminēts Džīnas vārds.

– Kas noticis? – Karla pajautāja vienai no meitenēm, kura sēdēja pirmajā solā un nebija tik nejauka kā pārējās, taču meitene atrāvās tā, it kā Karla būtu bīstams suns.

– Nenāc man klāt.

Kad tika sasaukta skolas sapulce, Karla beidzot visu saprata.

– Diemžēl man ir jāpavēsta nelāga ziņa, – skolas direktore iesāka. Viņas acis bija tikpat sarkanas kā mammai, kad Lerijs iepriekšējā vakarā bija viņai piezvanījis. – Vakar vakarā, atgriežoties no gaidu nodarbībām, Džīnu Viljamsu notrieca automašīna. Viņa atrodas slimnīcā, un man ir bail atzīties, ka viņai ir ļoti slikti.

Slimnīcā? Džīna Viljamsa? Tā meitene, kura iepriekšējā dienā bija izturējusies tik nejauki? Tā, kurai Karla bija pateikusi, ka viņa nomirs?

Karla neomulīgi manīja, ka pārējās meitenes no viņas atvirzās. Vairāki skolēni pagriezās atpakaļ, lai piesardzīgi uzlūkotu viņu. Todien rotaļu laukumā neviens viņu vairs nekaitināja. Neviens ar viņu nerunāja.

Nedēļas beigās Karla vairs nespēja ne ēst, ne gulēt. Beidzot ieslīgusi miegā, viņa redzēja sapni par Džīnu, kura pakrita zem Lerija spīdīgās automašīnas riteņiem. Tad viņa kliegdama pamodās.

– Kas noticis, cara mia? – māte jautāja, glāstīdama viņas pieri. – Vai tu esi uztraukusies par to nabaga meitenīti?

Visi vecāki par to jau zināja. Uz mājām bija atsūtīta vēstule par satiksmes noteikumu ievērošanu.

Tas notika manis dēļ, Karlai gribējās sacīt, taču kaut kas lika viņai apvaldīties. Ja izdotos panākt, lai mamma turpina viņu žēlot, viņas plāns varētu izdoties.

– Tie pārējie izturas pret mani nejauki, – Karla sacīja. – Džīna… Džīna vienīgā bija laba.

Šie meli pārslīdēja pār viņas lūpām tik viegli, it kā tā būtu patiesība.

– Manu mīļumiņ, – mammai acīs saskrēja asaras. – Ko lai es izdaru, lai tu justos labāk?

Nu bija īstais brīdis!

– Es gribu iet citā skolā! Tajā, kurā ir jānēsā brūnas skolas formas un kurā nepieņem zēnus.

– Bet es taču tev jau teicu, piccola, mūķenes mūs nepieņems.

Karla caur skropstām uzlūkoja māti.

– Palūdz Lerijam. Viņš spēj visu.

Mamma nosarka.

– Pat viņš nevar to izdarīt. Bet varbūt viņš varētu apsvērt iespēju sūtīt tevi kādā privātskolā…

Tovakar, kad Lerijs atnāca uz vakariņām (kaut gan tā bija sestdiena!), Karlai nebija divreiz jāsaka par gulētiešanas laiku. Piespiedusi ausi pie sienas, viņa saklausīja apslāpētas balsis.

– Es zinu, ka lūdzu tik daudz, bet…

– Tas nav iespējams! Ko teiks mana sieva, ja atklās, ka reizi semestrī no mūsu konta pazūd liela naudas summa?

Atkal apslāpētas balsis.

– Kaut ko es tomēr varētu izdarīt. Par to klosteri, kuru tu nupat pieminēji. Mūsu firma reizi gadā atvēl noteiktu summu vietējiem ziedojumiem. Es neko nevaru solīt, bet varbūt man izdosies izmantot savu ietekmi dažās jomās. Pat par labu tādai nerātnai, grēcīgai katolietei kā tu, mana dārgā…

Mūzika apklusa, pirms vēl Karla bija paguvusi saklausīt kaut ko vairāk. Aizvērās durvis. Viņi bija iegājuši guļamistabā. Drīz vien Lerijs iznāks ārā un dosies uz vannas istabu.

Tur jau viņš nāca. Karla ātri izlēca no gultas un atvēra savas istabas durvis.

– Lerij, – viņa čukstus uzsauca.

Tad viņa šausmās aprāvās. Uzvalka vietā viņam mugurā bija tikai atpogāts krekls, bet zemāk… fui!

Lerijs izmisīgi aizsedzās ar rokām. Viņa seja liecināja, ka viņš jūtas tikpat satriekts kā Karla.

– Tev taču jau vajadzēja būt aizmigušai! – Izklausījās, ka viņš ir dusmīgs.

Karla uzmeta skatienu aizvērtajām mammas guļamistabas durvīm.

– Ja jūs man nepalīdzēsiet iekļūt skolā ar brūnajiem formastērpiem, es pastāstīšu mammai par to sievieti automašīnā.

Viņš nikni saviebās.

– Tu, mazā…

– Lerij! – no guļamistabas atskanēja mammas balss. – Kur tu esi?

Karla dusmīgi paskatījās uz Leriju.

– Otrreiz es to vairs neatkārtošu.

Otrreiz es to vairs neatkārtošu. Tā bija teikusi viena no skolotājām, kad Karla bija palaidusi gar ausīm stundas vielu. Nu bija pienākusi Karlas kārta izturēties bargi.

Nākamajā rītā pie brokastu galda mamma smaidīja vien. – Mīļā, uzmini, kas noticis! Es pastāstīju Lerijam, cik tu esi nelaimīga, un viņš mēģinās tevi iedabūt tajā klostera skolā. Vai tas nav brīnišķīgi?

Urrā! Urrā!

Karla nosvērti uzlūkoja Leriju.

– Paldies, – viņa klusi sacīja.

– Vai tad tu nemaz nenoskūpstīsi viņu uz vaiga, lai izrādītu pateicību?

Karla saņēmās, piegāja pie Lerija un ar lūpām viegli pieskārās viņa ādai. Tā šķita veca. Sausa.

– Mamma, – Karla mīļi ievaicājās, kad atkal bija apsēdusies, – vai tu esi vēlreiz padomājusi par to, ko es tev pirmīt lūdzu? Par to, ka tu varētu svētdien pastrādāt, lai es varētu aiziet pie Lilijas un Eda?

Viņas māte un Lerijs aši saskatījās.

– Vai tu to gribētu? – mammas balsī bija jūtams satraukums.

– Jā, lūdzu.

– Tad es pavaicāšu, vai viņiem nebūtu iebildumu.

Iebildumi? Protams, ka viņiem tādu nebija. Karla varēja dzirdēt, kā pa gaiteni atplūst Lilijas balss.

– Mums ļoti patīk, ja viņa pie mums ciemojas. Kad iesiet prom, atvediet viņu pie mums.

Kaut kas bija mainījies. Karla to sajuta, tiklīdz bija ienākusi dzīvoklī. Eds un Lilija gandrīz nesarunājās. Un Lilija nebija sarūpējusi ne jaunu kūkas recepti, ne dzijas kamolu pušķu darināšanai. Viņa sēdēja pie virtuves galda, apkrāvusies ar grāmatām.

– Viņa ir aizņemta ar kādu lietu, – Eds paskaidroja, palūdzis, lai Karla īpašā pozā apsēžas uz dīvāna. – Mēs taču nedrīkstam viņu traucēt, vai ne?

– Tieši tāpat kā mēs nedrīkstam traucēt tevi, kad tu glezno, – Lilija atcirta.

Karla sāka justies neomulīgi.

– Man likās, ka lieta ir kaut kas tāds, ko nes rokās.