žeina Korija - Mana vīra sieva

– Patiešām? – Tonijs Gordons uzreiz ieinteresējas. – Vai viņš mēdz uzvesties dīvaini?

– Kad viņš bija jaunāks, – es nesteidzīgi saku, – mums tika pateikts, ka viņam ir attīstības problēmas. Nekas konkrēts netika minēts. Viņš vienubrīd spēja izturēties valdzinoši, bet jau nākamajā – rupji vai strupi. Viņam nepatika pārmaiņas… – Domās es pārlaižu plaukstu pār gludajiem segliem. Sajūtu koka smaržu. Sāku aijāt Amēliju. Nē.

– Vai ar jums viss ir kārtībā, Lilij?

Es paskatos uz savu trīcošo roku.

– Jā.

Jā, Daniels mēdza rīkoties dīvaini. Nē, ar mani itin nekas nav kārtībā.

Taču Tonijs Gordons jau ir atsācis runāt.

– Šajā ziņā mums jābūt uzmanīgiem, – viņš pie sevis nomurmina. – Jāuzsver nevis emocijas, bet gan fakti un skaitļi. Mana pieredze liecina, ka iepriekšējā reizē aizstāvības puse to nav darījusi pietiekamā apjomā. Turklāt nenāktu par ļaunu, ja starp zvērinātajiem būtu cilvēki, kuriem patīk statistikas dati; tiem ir jābūt ļaudīm, kuri klausa prātam, nevis sirdij, ne otrādi. Un vēl mums ir jāparāda, ka visiem, kam konstatēts Aspergera sindroms, piemīt vienādas uzvedības un rakstura iezīmes, taču viņi visi ir dažādi. Neatkārtojami. Šo cilvēku personība ietekmē viņu rīcību tieši tikpat daudz, cik pats sindroms. Saskaņā ar maniem pētījumiem nekur nav teikts, ka viņa lietā aprakstīto salto, vienaldzīgo, uzmācīgo uzvedību būtu jāuzskata par Aspergera sindroma sekām. Tā ir apšaubāma nianse. It īpaši tad, ja kāda zvērinātā personīgā pieredze neatbilst tai, kas ir attiecināma uz Džo. Vai arī tad, ja mūsu lietas izklāsts kādam var šķist aizvainojošs.

Es sāku prātot, vai man tiešām vajadzētu te atrasties. Galu galā es viņam jau esmu visu izstāstījusi. Tagad viss ir viņa ziņā.

– Lūdzu, sazinieties ar savu advokātu biroju, lai tad, kad es apmeklēšu klientu, jūs varētu būt man līdzās, – Tonijs saka. – Jūsu pieredze varētu izrādīties ļoti noderīga. Jūs taču zināt, ka šai lietai būs piesaistīta liela sabiedrības uzmanība. – Viņš vēlreiz uzlūko mani. Laipni, gandrīz tēvišķīgi. – Mēs nevienam nepatiksim, – viņš piebilst. – Mēs ar jums būsim īsts sātana iemiesojums. Sabiedrības acīs slepkava vienmēr būs un paliks slepkava arī tad, ja tiks pierādīts, ka viņš nav bijis vainīgs. Šai lietai ir milzīga nozīme valsts mērogā. Ja tā tiks iztiesāta un mēs uzvarēsim, tiks atvērtas milzīgas slūžas, paverot ceļu visdažādākajām tiesas prāvām. Mums ir jābūt uzmanīgiem.

– Zinu, – es atbildu un saprotu, ka tā nav taisnība. Tomēr es nedrīkstu izrādīt savu neziņu. Es gribu būt pieaugusi. Es gribu labi veikt savu darbu. Es gribu būt laba sieva. Es tikai nezinu, kā to izdarīt.

Izeju no skaistās ķieģeļu mūra ēkas. Pēc lietus zāliens ap to ir kļuvis koši zaļš. Soļoju starp dienas vidū saradušos tūristu pūļiem. Man patīk staigāt pa Londonu. Pēc atrašanās piesmakušā kabinetā ir patīkami ieelpot svaigu gaisu, turklāt tad man ir laiks padomāt.

Dodos uz Vestminsteras tilta pusi un brīdi pakavējos, lai atzinīgi nopētītu skaisto skatu. ”Uz zemes nav skaistāka skata par šo…”

Danielam ļoti patika dzeja. Viņš apbrīnoja tās kārtību. To, kā vārdi sakrita tieši īstajās vietās. Kad viņš bija par kaut ko satraucies – par pazudušu mozaīkspēles gabaliņu vai kurpi, kas neatradās savā īstajā vietā, – es dažreiz lasīju viņam priekšā. Man vajadzēja izvēlēties dzejnieku, kura darbos bija jūtama noteikta struktūra un kaut kas neparasts. Šādos brīžos vienmēr noderēja Edvarda Līra dzeja.

– Piedodiet, – es nosaku, kad kāds uzgrūžas man virsū, un noskumusi paberzēju elkoni. Cik tipiski, ka es atvainojos par kāda cita nepieklājību. Savulaik es vienmēr atvainojos Daniela vietā. Tikmēr vīrietis pat nav apstājies, lai pieņemtu manu atvainošanos. Es atskatos, taču viņš jau ir nozudis pūlī.

Un tad es kaut ko atskārstu. Mana soma. Ne jau tā, ko esmu uzmetusi plecā, bet mazākā, tā, kuru biju pasitusi padusē, ar visiem dokumentiem, kas attiecas uz Džo Tomasu. Ar viņa dotajiem skaitļiem un manām piezīmēm no nupat notikušās apspriedes. Tā ir pazudusi.

Es steidzos uz biroja pusi, un man prātā ataust Tonija Gordona nesen teiktie vārdi: ”Šai lietai ir milzīga nozīme valsts mērogā. Ja tā tiks iztiesāta un mēs uzvarēsim, tiks atvērtas milzīgas slūžas, paverot ceļu visdažādākajām tiesas prāvām. Mums ir jābūt uzmanīgiem.”

Tobrīd es uztvēru viņa vārdus kā mājienu, ka mums jābūt uzmanīgiem, lai gūtu uzvaru. Tagad es sāku prātot, vai tikai viņš drīzāk nerunāja par mūsu personisko drošību. Vai pastāv iespēja, ka tas bija apzināts uzbrukums? Vai vīrietis uz tilta – cilvēks, kura seju es gandrīz neatceros, – uzgrūdās man tīšām, lai varētu nozagt būtiski svarīgus pierādījumus?

Es jau gandrīz skrienu, mans elkonis smeldz aizvien vairāk. Man vajadzēs visu pastāstīt priekšniekam. Un arī Tonijam Gordonam…

Joņodama augšā pa kāpnēm ar skaistajām, senlaicīgajām sarkankoka margām, es gandrīz saskrienos ar vienu no sekretārēm.

– Man jums jānodod divas ziņas.

Pirmā ir no Tonija. Īsajā laika sprīdī kopš brīža, kad izgāju no viņa kabineta, viņš ir saņēmis atbildi no Krimināllietu pārskatīšanas komisijas. Mums ir atļauts pārsūdzēt lietu. Vareni. Tagad ir nepieciešama tikai tiesas atļauja, un tad varam cerēt uz atkārtotu lietas izskatīšanu.

– Ne tagad, lūdzu, – es saku sekretārei, kura pavicina man priekšā otru ziņu.

– Tas ir steidzīgi. – Viņa iespiež man rokā papīra lapiņu. – Jums nekavējoties viņai jāpiezvana.

Sāra Evansa.

Kāpēc šis vārds izklausās tik pazīstams?

Un tad es atceros. Tā sauca Džo Tomasa mirušo draudzeni.

Karla pavilka māti aiz rokas. Atpakaļ. Atpakaļ. Prom no autobusa pieturas. Prom no ceļa, kas veda uz skolu. Prom no ļaunajiem skatieniem un smiekliem, kas lika viņai sajusties vēl dumjākai.

Jaunais Čārlijs klusēja, un no viņa nebija nekāda labuma. – Tev jāpasteidzas, – mamma sacīja, un viņas balsī ieskanējās tonis, kas parasti liecināja vai nu par dziedāšanu, vai par histēriju. – Mēs nokavēsim. – Kamēr viņa runāja, aiz stūra parādījās autobuss. – Tas jau ir klāt! – Mammas skaistajā sejā ievilkās rievas, un viņa sāka izskatīties veca. – Ātrāk!

Karla negribīgi ļāva, lai viņu aizvelk pa ietvi. Viņa šļūkāja pa slapjajām, lipīgajām lapām ar melnajām lakādas kurpēm, par kurām bija samaksājis Lerijs. Bez Lilijas un Eda nedēļas nogale bija izrādījusies nelāga.

– Tu nedrīksti iet pie viņiem katru svētdienu, – mamma bija sacījusi, it kā pati nemaz nebūtu iepriekš par to vienojusies.

Karla labi zināja, kāpēc mamma patiesībā tā teica. Viņa bija redzējusi mammu un Leriju mājās, kaut gan mammai bija vajadzējis atrasties darbā. Mamma jutās vainīga. Sākumā Karlai bija licies, ka tas ir labi, jo nu mammu varēja piespiest darīt to, ko gribēja viņa, taču tad viss bija kļuvis slikti, jo mamma bija atcēlusi svētdienas kopā ar Liliju. Vairs nekādas kūku cepšanas un bļodas izlaizīšanas! Vairs nekādas cilvēciņu darināšanas no čiekuriem un kniepadatām. Vairs nekādu vilnas bumbuļu, ko Lilija bija darinājusi bērnībā. Vairs nekādas sēdēšanas Edam priekšā un tās īpašās sajūtas, kad Eds viņu zīmēja. Vairs nekādas skraidīšanas pa parku vai šūpošanās Lilijai un Edam pie rokām. Nu viņai bija jāsēž mājās pie mammas un jāgaida Lerijs, kaut gan pagājušajā svētdienā viņš nemaz nebija atnācis. Un viņas Lerijam par godu bija pagatavojušas lazanju.

– Kāp iekšā! – Mammas balsī bija skaidri dzirdams atvieglojums. Viņas galu galā tomēr bija paguvušas. Karla steigšus iekāpa autobusā un apsēdās savā ierastajā vietā pašā priekšā. Pēdējā laikā viņas draudzene Lilija vairs nebrauca ar šo autobusu. Viņa bija paskaidrojusi, ka tagad viņai jābūt darbā agrāk. Eds gan vēl aizvien bija turpat. Viņš gaidīja otrā ielas pusē ar savu skiču bloknotu rokā un kaut ko skicēja. Varbūt viņš zīmēja Karlu! Viņa sparīgi pieklauvēja pie loga.

– Karla! – mamma izklausījās aizkaitināta. – Es tev jau teicu, lai tu tā nedari.

Bet Eds bija viņu izdzirdējis! Viņš māja Karlai ar savu skiču bloknotu! Karlai kļuva silti ap sirdi. Viņa Edam patika. To varēja redzēt pēc tā, kā viņš pētīja Karlas seju, katru tās sīkumu. Dažreiz viņa drīkstēja apskatīt zīmējumus. Eds bija uzzīmējis viņas biezās uzacis tā, ka tās izskatījās gandrīz skaistas! Žēl gan, ka pārējie bērni skolā nespēja tās saskatīt šādi. Varbūt tad viņi vairs neizturētos tik briesmīgi.

Kad Eda seja vairs nebija redzama, Karlu pēkšņi pārņēma tukšuma sajūta.

– Vai tad tu negrasies pacelt Čārliju? – mamma noprasīja, rādīdama uz netīro autobusa grīdu, kur Karla bija viņu nometusi starp veciem konfekšu papīriņiem un dzēriena skārdeni.

– Viņu nesauc Čārlijs. Viņš ir parasts kāpurs, – Karla atteica tādā pašā balsī, kādā mēdza runāt pārējie bērni, kad viņa klasē pateica kaut ko muļķīgu.

Varēja skaidri redzēt, ka mamma ir apjukusi.

– Bet agrāk viņš taču tev tik ļoti patika.

Karlai gribējās pateikt, ka tas ir bijis vecais Čārlijs. Tas, kuru viņa bija paņēmusi no skolas varmākas un kuru bija tik nežēlīgi noslepkavojis cits varmāka. Tomēr viņa klusēja. Šis kāpurs, ko bija nopircis Lerijs, smaržoja citādi. Tas bija pārāk kluss. Tas neuzklausīja viņas noslēpumus.

– Klāt esam! – mamma moži paziņoja, ieraudzījusi skolu. Gandrīz vai likās, ka mamma grib pēc iespējas ātrāk no viņas atbrīvoties, lai varētu iet uz darbu, smieties, jauki smaržot un varbūt pusdienlaikā satikties ar Leriju.

Karla skatījās uz bērnu straumi, kas plūda pa skolas vārtiem. Zēnu sejas līdzinājās cietiem riekstiem. Meitenes bija atņirgušas zobus kā žurkas.

– Lūdzu, Karla. Lūdzu. – Mamma mēģināja novilkt viņu lejā pa autobusa kāpnēm. Čārlijs bija pasists viņai padusē un nemaz nemēģināja pretoties.

– Es iešu tikai tad, ja tu palūgsi Lilijai, lai viņa šosvētdien paņem mani pie sevis.

Mātes acis nozibsnīja.

– Tu gribi būt pie svešiem cilvēkiem, nevis pie manis?