žeina Korija - Mana vīra sieva

Lerija tvēriens atkal kļuva ciešāks.

– Es tev nopirkšu visu, ko vien vēlies, ja tu turēsi muti ciet.

Visu? Karla sajuta satraukuma trīsas.

– Lūk, kā mēs rīkosimies. – Tvēriens vilka viņu atpakaļ uz automašīnu. – Es tevi aizvedīšu uz mājām. Un pa ceļam mēs apstāsimies pie rotaļlietu veikala. Es pateikšu tavai mātei, ka atradu tevi pēc stundām klīstam pa ielām un nopirku tev dāvanu. Un par to tu vispār neko neteiksi. Dzirdēji? Neko. Tu taču negribi apbēdināt savu māti, vai ne?

Karla apņēmīgi papurināja galvu tā, ka matu cirtas piekrītoši iesitās viņai sejā.

Lerijs atvēra automašīnas durvis.

– Ārā! – Tas tika sacīts sievietei ar dzelteni baltajiem matiem, kura atradās priekšējā sēdeklī.

– Bet, Lerij, ko…

– Es teicu – ārā.

Lerijs pabrauca atpakaļgaitā tik sparīgi, ka viņa automašīna atsitās pret akmens stabu ielas malā. Braucot uz mājām, viņš nespēja vien beigt lādēties, it kā vainīga būtu Karla, nevis viņa paša nepacietība.

– Tu viņu atradi. Tu atradi manu dārgumiņu, – māte žēli iesaucās, kad abi pārradās mājās. – Es tā uztraucos. Pie skolas vārtiem viņas nebija, es nodomāju, ka viņa jau aizgājusi, un…

Karla klusi aizlavījās uz savu istabu, lai netraucētu mātei apskaut Leriju. Viņas somā bija jauns Čārlijs – vecā Čārlija aizvietotājs.

Mācītājs bija kļūdījies. Lai kādu atdzīvinātu, nemaz nebija jāgaida trīs dienas.

Pietika ar trim stundām.

Man sāp galva.

Es nespēju skaidri domāt.

Dažreiz man šķiet, ka esmu par piecpadsmit gadiem jaunāka.

Dažreiz man šķiet, ka manis te vispār nav, ka es no augšas skatos uz visu, kas turpina notikt.

Varbūt augšāmcelšanās patiešām pastāv.

Bet ne jau tādā veidā, kā mums māca baznīcā.

Varbūt tā ir iespēja visu izdarīt vēlreiz. Nu jau pareizi.

Vai arī tā nesakarīgi tērgā mirstoša dvēsele.

Dvēsele, kura vairs nekad neatgriezīsies.

Džo Tomass, kuram 1998. gadā tika piespriests mūža ieslodzījums, grasās pārsūdzēt savu sodu par slepkavību. Tomass apgalvo, ka viņa draudzenes Sāras Evansas nāves iemesls ir bojāts boilers.

Uzzinājuši šo jaunumu, Evansas jaunkundzes vecāki sacīja, ka jūtas satriekti. ”Tas cilvēks mums atņēma mūsu mazo meitiņu,” teica Džofs Evanss, piecdesmit četrus gadus vecs skolotājs no Eseksas. ”Viņš ir pelnījis sapūt ellē.”

Piecdesmit trīs gadus vecajai Evansa kundzei patlaban tiek veikta ķīmijterapija, jo viņai ir krūts vēzis.

Uzmanīgi izlasījis rakstu šīsdienas Times otrajā lappusē, mans priekšnieks skaļi ievelk elpu.

– Tā! Viņi jau ir sākuši kaukt pēc tavām asinīm. Vai esi pārliecināta, ka viņu kāds būs ar mieru pārstāvēt tiesā?

– Pilnīgi. Tonijs Gordons ir piekritis to darīt bez atlīdzības, tieši tāpat kā mēs. Viņš apgalvo, ka šī lieta varētu izrādīties valstiski nozīmīga.

Mans priekšnieks domīgi saviebjas.

– Es negribu, lai to dara kāda sieviete, – Džo bija stingri paziņojis. – Tā nav nekāda necieņa. Var jau būt, ka zvērinātajiem patīk noskatīties, kā sieviete cienīgi staigā apkārt, un iztēloties, kas viņai ir zem kleitas, taču viņus spēj ietekmēt vienīgi vīrieša argumenti.

Es novaldījos, lai neko nepateiktu.

– Esmu vairākas reizes redzējusi, kā viņš darbojas tiesā, – es apgalvoju savam klientam. – Tonijs spēj ietekmēt cilvēkus.

Turklāt ir labi, ka viņš ir izskatīgs, savā ziņā pat līdzīgs Ričardam Bērtonam. Viņš prot likt sieviešu dzimuma zvērinātajām sajusties tā, it kā viņas tiesas zālē būtu vienas, bet vīriešu dzimuma zvērinātajiem justies pagodinātiem, ka tieši viņiem ir uzticēta uz apsūdzēto sola nosēdinātā cilvēka dzīvība.

Ja paveiksies, viņš dabūs gatavu šo triku. Cik var noprast, tad mums vispirms jāiesniedz apelācijas lūgums Krimināllietu pārskatīšanas komisijai. Ja tiks nolemts, ka pārsūdzības pamatojums ir pietiekams, lieta tiks nosūtīta uz arbitrāžu. Tonijs teica: ja tur tiks atļauts lietu pārsūdzēt, mēs to darīsim. Tikmēr viņš ir gatavs vispirms ”pamatīgi pastrādāt ar lāpstu”, lai ietaupītu laiku. Šobrīd lietas tiesā tiek izskatītas ļoti ātri. Mums ir pienācīgi jāsagatavojas.

Es atgriežos pie sava rakstāmgalda, lai turpinātu rakstīt piezīmes Tonijam. Šajā kabinetā man ir jāsēž ar vēl vienu nesen eksāmenu nokārtojušu advokātu jeb jauniņo, kā mūs mēdz dēvēt, taču mans kolēģis, jauneklis, kurš nupat pabeidzis Oksfordu, ir saslimis stresa dēļ.

Jurisprudences jomā tas notiek bieži. Ir tik viegli kļūdīties, pievilt klientus un savu firmu. Mums visu laiku ir jābaidās par to, ka varam tikt iesūdzēti tiesā par kādu nejaušu kļūdu. Es atceros, ko mums pirmajā studiju gadā sacīja viens no pasniedzējiem: ”Ticiet vai ne, taču likums ne vienmēr ir taisnīgs. Daži pamanās tikt cauri sveikā. Citi nonāk cietumā par noziegumiem, ko nav izdarījuši. Un zināma daļa šo šķietami nevainīgo cilvēku jau iepriekš nav tikuši notiesāti par kādu noziegumu. Tāpēc varētu sacīt, ka beigās viss nonāk līdzsvarā.”

Noliekdamās pār savu datoru, es to visu jau zinu. Un tomēr manas dumpīgās domas atgriežas pie Eda.

– Varbūt mēs varētu sarīkot viesības ar vakariņām? – es ieminējos viņdien pie vakariņu galda. Mans vīrs, ar kuru esmu precējusies gandrīz divus mēnešus, atrāva skatienu no ēdiena paplātes. Tieši tā. Mēs esam sākuši ieturēt vakariņas pie televizora. Eda mātei tas nepavisam nepatiktu.

Tomēr tā vismaz var aizpildīt klusuma brīžus. Man ir sajūta, ka maigais, laipnais, uzjautrinošais vīrietis, ar kuru iepazinos pirms nepilna gada, ir zaudējis humora izjūtu. Viņa garastāvokļa izmaiņas ir zudušas, un nu viņš pastāvīgi ir drūms. Gultā viņš vairs nemēģina mani samīļot. Tomēr dažreiz, naktī, kad abi esam pa pusei aizmiguši, viņš mani iegūst tik uzstājīgi, ka man aizraujas elpa.

– Viesības ar vakariņām? – viņš atkārtoja, norijis kumosu. Lai nu kā, bet pieklājības Edam netrūkst. Mans jaunākais mēģinājums atdarināt Delijas Smitas gatavotos makaronus ar sieru ir izrādījies izteikti šķidrs, tomēr viņš varonīgi turpina ēst. No pienācīgi neizcepta liellopu gaļas un nieru pīrāga esmu ”progresējusi” līdz pārvārītiem makaroniem ar sieru. Kaut gan mēs abi pelnām, ir jāskaita katrs grasis.

– Jā, – es apņēmīgi atkārtoju.

Tā bija Rosa ideja.

– Kā tev klājas? – viņš pajautāja, piezvanījis, lai noskaidrotu, vai viņa sagādātā informācija bija izrādījusies noderīga. Dzirdot Rosa balsi, nokaunējusies atcerējos, ka pat nebiju viņam aizsūtījusi pateicības vēstuli. Un no viņa laipnības es gandrīz apraudājos. Savādi, kā cilvēku var iespaidot zināma iejūtība vai tās trūkums.

– Drusku saspringti, – es izmocīju.

– Eda dēļ?

– Kāpēc? – Man krūtīs kaut kas sažņaudzās. – Vai viņš tev kaut ko ir teicis?

– Nē…

– Kas noticis, Ros? – Manas plaukstas bija kļuvušas miklas. – Pastāsti. Es zinu, ka viņš ir tavs draugs, taču man tas jāzina. – Manā balsī bija dzirdamas asaras. Es mēģināju iežēlināt kādu, kuru gandrīz nepazinu, taču tas nebija melots. Man patiešām bija jāuzzina patiesība. Meli man jau bija apnikuši līdz kaklam.

– Vai tu tiešām gribi to zināt? Patiesībā es šaubos, vai tas vispār ir svarīgi. Cilvēki reizēm mēdz runāt…

– Ros, pastāsti man. Lūdzu. – Vai tiešām viņš manā balsī nevarēja saklausīt izmisumu?

Viņš nopūtās.

– Davina visiem stāsta, ka pagājušajā otrdienā kopā ar Edu bijusi uz bāru. Tas noteikti nav nekas nopietns.

Pagājušajā otrdienā? Drudžaini pūlējos atcerēties to nedēļu. Eds bija aizkavējies darbā. Pēkšņi mani pārņēma dusmas. Mēs taču runājām par manu vīru. Var jau būt, ka mēs vēl nebijām īsti sapratušies, taču nekas vēl nebija zaudēts. Es negrasījos ļaut šai sievietei nostāties savas jaunās dzīves ceļā. Šo dzīvi es biju izplānojusi vēl pirms iepazīšanās ar Edu.

– Paklau, varbūt man nemaz nevajadzēja tev neko teikt, bet es tavā vietā to tā neatstātu.

– Ko? – es noķērkstēju.

– Jau šonedēļ uzaicini viņu vakariņās. Uzaicini daudzus viesus. Parādi viņai, ka jūs esat pāris. – Rosa balss kļuva skarba. – Davina nav ļoti jauks cilvēks. Tu esi desmitkārt labāka par viņu.

Un tad, pirms vēl biju paguvusi kaut ko sacīt, viņš piebilda:

– Un neaizmirsti uzaicināt arī mani.

Pavisam godīgi runājot, tagad, kad lieta uzņem ātrumu, man itin nemaz negribas domāt par viesībām ar vakariņām.

– Ja mums izdosies pierādīt, ka boileru ražotājs rīkojies nevērīgi, tas būtiski ietekmēs visu šo ražošanas jomu, – Tonijs bija man sacījis pēc tam, kad bija piekritis ķerties pie mūsu lietas. – Bet mums vispirms jāveic daudzi pētījumi un jāiztaujā daudzi cilvēki. Es sākšu ar ekspertiem, kas bija uzaicināti par lieciniekiem. Es gribu, lai tu tikmēr iztaujā šos ļaudis. – Viņš iedeva man telefona numuru sarakstu. – Arī viņi ir ziņojuši par ekstremālām temperatūras izmaiņām viņu boileros.

– Kur jūs to ņēmāt?

– Nav svarīgi. Mums tūlīt pat jāķeras pie darba.

Man gandrīz nav bijis laika atvilkt elpu. Un arī tagad nevajadzētu to darīt. Tomēr te nu es esmu. Mūsu mazajā dzīvoklītī ap mazo galdu saspiedušies astoņi cilvēki. Ar papīra lukturīšu un liliju palīdzību man ir nez kā izdevies padarīt dzīvokli diezgan glītu. Lilijas ir visur. Es tās sapirku tirgū veseliem klēpjiem. To smarža ir nomācoša.

Esmu uzklausījusi Rosa padomu un ļoti cenšos katrā izdevīgā brīdī izmantot vārdu ”mēs”. Mūsu jaunais dīvāns, kuru mēs nopirkām kopā. Mūsu Ziemassvētku ieceres. Mūsu kāzu fotogrāfijas. Vēstījums ir nepārprotams. Tagad mēs esam pāris. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ visi tomēr pamanījās ierasties, kaut arī saņēma ielūgumus pavisam neilgi pirms viesībām. Viņi ir ziņkārīgi un grib redzēt, kā mēs sadzīvojam.

Nav grūti pamanīt, ka es patiešām uzdzenu Davinai alerģiju. Patiesībā viņa nemitīgi šķauda jau kopš ierašanās brīža.