žeina Korija - Mana vīra sieva

Kaut gan, pirmo reizi satiekoties ar Džo, es biju nosaukusi sevi par Liliju Makdonaldu (saskaņā ar priekšnieka norādījumiem), mani pārņem drudžaina vēlme nospraust starp mums zināmas robežas. Pateikt viņam, lai turpmāk uzrunā mani par Makdonalda kundzi, lai neizturas pret mani tik draudzīgi. Par spīti visam, par ko šobrīd domāju.

Par laimi, atšķirībā no cukura, līmlentes, kartupeļu čipsiem un asiem priekšmetiem, savas domas es varu noslēpt.

Nekas cits man neatliek.

ZAGGLE

Šis vārds bija uzrakstīts nepareizi. Karla to zināja, jo ”Vārdnīcā bērniem” bija atšķīrusi burtu ”Z”. Viņa sev sacīja: ja es sākšu kliegt pietiekami skaļi, Čārlijs atkal kļūs vesels. Tāpat kā Jēzus, pat pēc tam, kad viņā jau bija sadzītas naglas. Pagājušajās Lieldienās mācītājs viņām bija par to pastāstījis. (Karla un mamma nemēdza pārāk bieži iet uz baznīcu, kaut gan mamma visu laiku skaitīja lūgšanas. Mamma teica, ka dažas lietas pat Dievs nespējot saprast.)

ZAGGLE

Ja viņa turpinās kliegt, tie briesmīgie, sarkanie burti nozudīs un nabaga Čārlija saplosītais ķermenis pēkšņi kļūs atkal vesels, gluži tāpat kā mūsu svētītajam Kungam. Pazudusī melnā acs atkal atgriezīsies savā vietā, un Čārlijs viņai pamirkšķinās. Tu tiešām domāji, ka es varētu tevi pamest, viņš vaicās.

Un tad Karla piespiedīs viņu sev klāt un, sajutusi mīksto, zaļo kažociņu, atkal sajutīsies labi.

Tomēr kliegšana nelīdzēja. Ne jau kā dzīvoklī. Kad viņa kaut ko gribēja, mamma padevās, jo sienas bija plānas vai arī kuru katru mirkli vajadzēja ierasties vīrietim ar spīdīgo automašīnu.

– Mīļo stundiņ, kas tad te notiek?

Klasē iesoļoja kalsna, tieva, gara sieviete. Karlai nepatika šī skolotāja. Viņa mēdza noņemt brilles un skatīties tā, it kā zinātu – patiešām zinātu –, par ko Karla domā.

– Vai par to tu raudi? – Skolotāja, kurai bija plāns, kaulains deguns, norādīja uz Čārlija atliekām. – Par to veco krāmu?

Karla nespēja vien beigt elsot.

– Tas nav nekāds vecs krāms. Tas ir Čārlijs. Mans kāpurs. Kāds viņu ir sadūris. Skatieties!

– Sadūris? Cik melodramatisks vārds! – Brilles tika noņemtas. Tās blenza Karlā no skolotājas rokas. Divi no zila metāla darināti stikla acu pāri. – Tūlīt izbeidz raudāt!

– Čārlij. ČĀRLIJ!

Par vēlu. Briesmīgā skolotāja jau bija izrāvusi Čārliju viņai no rokām un aizsoļojusi prom. Tad noskanēja zvans, un klasē ieplūda bērnu straume. Starp viņiem bija arī tā meitene, kura bija draudzējusies ar Kevinu, to puiku, kuram agrāk bija piederējis Čārlijs.

– To izdarīji tu, vai ne? – Karla nošņāca, pavicinādama viņai priekšā ar flomāsteru uzrakstīto zīmīti.

Meitene nevērīgi uzmeta tai skatienu.

– Zagle, – viņa skaļi paziņoja. – Tu esi zagle. Mēs zinām, ko tu izdarīji.

– Zagle, zagle, – pievienojās kāds cits.

Un tad jau sāka skandēt visi.

– Zagle, zagle, Karla Spagoleti ir zagle!

No šī trokšņa Karlai galvā kaut kas sāka kliegt.

– Kas tas par troksni? – Skolotāja ar kaulaino degunu bija atgriezusies.

– Ko jūs izdarījāt ar manu Čārliju? – Karla iešņukstējās.

– Ja tu runā par to veco, sabojāto penāli, tad tas ir izmests atkritumos. Tava māte noteikti nopirks tev citu. Un tagad uzvedies kā nākas, jaunā dāma, citādi es tevi atstāšu pēc stundām.

Čārlijs nemaz nebija miris. Viņš bija tikai iejaukts starp olu čaumalām, Briseles kāpostu mizām un tējas maisiņiem. Karlai vajadzēja ierakties dziļi atkritumu tvertnē, lai viņu sameklētu, un, kad tas beidzot izdevās, viņas formastērps bija viscaur notraipīts un nelāgi oda.

– Neuztraucies, – meitene nočukstēja. – Viss būs labi. – Un tad viņa uzmanīgi, ļoti uzmanīgi saņēma Čārliju rokās un devās gaidīt mammu uz ielas stūra. (Ja viņa būtu palikusi pie skolas vārtiem, kāds būtu gribējis zināt, ko viņa tur dara.)

Tas nekas, ka Čārlijs vairs nerunāja. Vajadzēja nogaidīt trīs dienas, un tad viņš atkal atdzīvosies. Tā notika ar visiem. Mācītājs bija tā teicis.

Bet, jo vairāk Karla mīņājās no vienas kājas uz otru, jo vairāk viņai sāka likties, ka varbūt viņas abas ar mammu nebija viena otru pamanījušas. Visi pārējie bērni jau bija aizgājuši mājās. Un pat skolotāji arī.

Debesis satumsa. Mājās, ielejā, drīz būs ziema. Mamma bieži vien skumji stāstīja, ka aukstajos mēnešos tur esot brīnišķīgi! Tur vienmēr dega uguns, pie kuras sēdēja visi mīļie cilvēki. Viņu sarunas un apskāvieni bija tik silti, no tiem vēderā iedegās liesmas. Ne jau kā šeit, kur alkatīgie elektrības skaitītāji rija monētas.

Sāc soļot! Sākumā Čārlija balss bija tik klusa, ka viņa to gandrīz nesadzirdēja. Tad tā kļuva skaļāka.

– Es jau zināju, ka tu izveseļosies, – Karla sacīja, maigi glāstīdama viņa nabaga saplosīto, notraipīto kažociņu.

Bet kur lai tagad iet? Varbūt krustojumā pa labi. Un kur viņa tagad atradās? Varbūt tagad vajadzētu nogriezties pa kreisi. Parasti, kad mamma viņu sagaidīja, viņas dejoja pa ietvēm tik ātri, ka bija grūti saprast, kurā brīdī jānogriežas pa kreisi, tad pa labi un atkal pa kreisi. Viņas tērzēja par dienas notikumiem. (”Ir uzradušās jaunas smaržas, mazā. Mana priekšniece iedeva man pavisam jaunu pudelīti, lai es tās varētu izmēģināt. Pasmaržo! Vai tev patīk?)

Un viņa stāstīja mammai par to, ko bija darījusi, vienlaikus sakrustodama pirkstus. (”Man matemātikā atkal bija vislabākā atzīme.”)

Nu viņa bija pagājusi garām parkam. Vai tas bija tas pats parks, kurš atradās līdzās viņu mājām? Varbūt. Varbūt arī ne. Ja viņa turpinātu iet tālāk, tad varbūt pamanītu to veikalu, kur viņas abas ar mammu reizēm iegriezās, lai apskatītu žurnālus. ”Ja gribat skatīties, jums tie jānopērk,” vīrietis aiz letes vienmēr aizrādīja. Pagaidām ne vīrietis, ne viņa veikals nekur nebija redzams. Karla juta, ka viņai sažņaudzas krūtis un nosvīst plaukstas. Kur viņa īsti atradās?

Skaties, Čārlijs vārgi nočukstēja. Tur.

Spīdīga automašīna! Tā pati spīdīgā automašīna, kas dažreiz bija novietota pie viņu mājas otrdienu vai ceturtdienu vakaros – un reizēm arī svētdienās.

Bet šodien taču bija pirmdiena.

Tas ir Lerijs, Čārlijs atkal pačukstēja. Vai redzi to cepuri?

Taču sieviete, kura sēdēja viņam blakus, nebija mamma. Viņas mati bija vēl gaišāki nekā Lilijai – dzeltenīgi balti –, un viņai bija koši sarkana lūpu krāsa.

Lerijs spēcīgi uzspieda muti dāmai uz lūpām. Skolotāja bija rādījusi viņiem filmu par to, kā tas darāms. Ja kāds pārstāja elpot, vajadzēja sajaukt savu elpu ar viņējo, lai šo cilvēku atdzīvinātu.

Karla drudžaini pieklauvēja pie automašīnas loga.

– Kas jums noticis?

Sieviete ar dzelteni baltajiem matiem un Lerijs vienā mirklī atsprāga viens no otra. Arī Lerija mute nu bija sarkana. Karla juta, ka viņas sirds skaļi dauzās.

– Velns parāvis, ko tu te dari? – viņš uzkliedza.

Kliedziens bija tik skaļš, ka meitene to sadzirdēja pat caur aizvērto logu. Viņai iesāpējās ausis.

– Es apmaldījos. – Karla nebija gribējusi raudāt, bet nu, kad vairs nekas nedraudēja, meitene varēja atzīties, ka viņai bijis briesmīgi bail tumsā staigāt pa ielām. – Čārlija dēļ es aizkavējos, un mamma neatnāca pie vārtiem. Viņa laikam ir aizgājusi uz mājām. Vai arī atkal nokavējusies, nākdama no darba…

– Ko viņa tur runā, mīļo Lerij?

Tikai tad Karla atjēdzās, ka bija sākusi runāt savā dzimtajā valodā.

– Pagaidi.

Pirmajā brīdī Karla nodomāja, ka Lerijs runā ar viņu, taču tad viņa pamanīja, ka Lerijs vēršas pie dāmas ar sarkano muti. Pēkšņi viņa tika aizvilkta prom no automašīnas uz ielas stūra pusi.

– Ko tu redzēji? Pasaki man.

Viņa balss vairs nemaz neizklausījās tā kā otrdienās, ceturtdienās un dažreiz arī svētdienās. Tā bija cieta, gluži kā vecā āda uz papēžiem, ko katru vakaru vajadzēja noberzt. Mamma to darīja dušā ar pelēku akmeni. (”Tikai angļi iet vannā, mazā. Viņi ir tik netīri!”)

Karlai bija tik ļoti izkaltusi mute, ka viņa tikai pēc brīža atkal spēja parunāt.

– Es redzēju, kā jūs spiežat savu muti pie tās sievietes mutes. Tagad arī jums visas lūpas ir sarkanas, tāpat kā viņai.

– Par ko tu runā? – Viņa tvēriens kļuva aizvien ciešāks.

Karla juta, ka nobīstas aizvien vairāk.

– Par to krāsu uz jūsu apkaklītes, – viņa nočukstēja.

Lerijs aši palūkojās lejup un noslaucīja sarkano traipu. Vīrieša elpa bija tik tuvu, un Karla varēja sajust, kā viņa mute ož pēc viskija. Reizēm mamma neēda vakariņas, lai viņas varētu atļauties nopirkt Lerijam viskiju. Tas bija svarīgi. Vīrietim vajadzēja justies mīļi gaidītam. Viskijs un dejas. Un par to tika samaksāta īre. Un elektrības rēķins. Lerijs atkal bija samaksājis par telefonu. Tas ir tā vērts, cara mia. Tici man.

– Ha! – Tad Lerija seja pievirzījās vēl tuvāk. Karla varēja redzēt spalvas viņa nāsīs. – Ļoti atjautīgi, – viņš noteica, steidzīgi soļodams pa ietvi un vilkdams viņu sev līdzi. – Ja jau tu esi tik gudra, Karla, tad varbūt pasaki, kādu mazu dāvaniņu es tev varu nopirkt, lai mums nav jāstāsta tavai mātei, kas šodien notika.

Atceries, Čārlijs pačukstēja, atceries to filmu?

Protams. Aizvakar Karla un mamma bija skatījušās televīzijas filmu. Bija jau vēls, un Karla nebija varējusi iemigt, tāpēc viņa bija izlavījusies no gultas un saritinājusies uz dīvāna pie mammas. Filma bija par puiku, kurš bija redzējis, kā kāds pāris apzog veikalu. Pāris par klusēšanu bija iedevis viņam naudu.

Tas ir tāpat, Čārlijs čukstēja. To sauc par šantāžu.

– Vai tā ir šantāža? – Karla noprasīja.

Uz Lerija sejas sāka parādīties sīkas ūdens lāsītes.

– Izbeidz muļķoties. Ko tu gribi?

Tas bija viegli. Karla sniedza viņam Čārliju.

– Izārstē viņu.

Lerijs sarauca pieri.

– Kas tas tāds?

– Mans kāpurs. Kāds viņam nodarīja pāri.