Viņš sniedz man avīžu izgriezumu. Tas ir no The Times, datēts ar to laiku augustā, kad es gatavojos kāzām. Tas bija satraucošs laiks, un toreiz es droši vien nelasīju avīzes tik rūpīgi kā parasti.

Bojāti boileri izraisa skandālu

Es lasu aizvien aizrautīgāk.

– Tātad, – es paziņoju, apkopodama sev priekšā noliktā raksta saturu, – pastāv aizdomas, ka vairāki pēdējo desmit gadu laikā ražotie boileri ir bijuši nekvalitatīvi. Līdz šim septiņi pircēji ir iesnieguši sūdzības par temperatūras izmaiņām, kas ir novedušas pie traumām. Tiek veikta izmeklēšana, taču pārtraukt konkrēto modeļu ražošanu nav plānots.

Ross pamāj.

– Sūdzējušies ir septiņi klienti, taču viņu noteikti ir vairāk.

– Bet tas taču notiek jau daudzus gadus. Kāpēc neviens līdz šim nebija to aptvēris?

– Tas nenotiek ātri. Cilvēki tikai pēc zināma laika ievēro, ka pastāv noteikta sistēma.

Protams. Arī juristi mēdz kaut ko palaist garām, bet es nedrīkstu tā darīt.

– Es sapratu, kas tie par skaitļiem, – es paziņoju, nākamajā dienā ienākdama apmeklētāju telpā.

Jocīgi, ka pamazām sāku pie tā pierast. Pat dubultās durvis un restes jau šķiet pavisam pazīstamas. To pašu var sacīt arī par mana klienta šķietami nevērīgo pozu. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš atlaižas krēslā un ar tumšajām acīm cieši skatās manī. Šim vīrietim ir trīsdesmit gadu. Gluži tāpat kā Edam. Mana vīra dzimšanas diena bija pirms dažām nedēļām. Un tomēr es jūtos tā, it kā man būtu darīšana ar negantu pusaudzi.

Viens nu man ir skaidrs. Es vairs nekad sev neļaušu kavēties tādās muļķīgās iedomās.

– Jūs sapratāt, kas tie ir par skaitļiem? – Džo Tomass izskatās nedaudz aizkaitināts. – Patiešām?

– Es zinu par tiem boileriem. Par tiesas prāvu. Jūs gribat teikt, ka par Sāras nāvi ir atbildīgs boileru ražotājs. Jūs teicāt, ka pēc pusstundas ūdens izrādījās karstāks, nekā bijāt gaidījis. Jūsu boilers bija bojāts. Tas ir jūsu aizstāvības, pareizāk sakot, pašaizsardzības, pamats.

Viņš jautājoši piešķiebj galvu, kā apsvērdams manus vārdus.

– Bet es taču jums jau teicu, ka pašaizsardzība nav uzskatāma par pietiekamu iemeslu attaisnošanai.

– Var gan, ja jums gadās īstais advokāts, – es atcērtu.

– Apsveicu! – Dažu sekunžu laikā Džo Tomasa vilšanos ir aizstājis smaids. Viņš sniedzas man pretī, kā gribēdams paspiest man roku.

Es izliekos to neredzam. Esmu dusmīga. Un arī satraukta.

– Kāpēc jūs jau uzreiz nevarējāt man pateikt, kas tie par skaitļiem? Tā mēs varētu ietaupīt daudz laika.

– Es jums jau teicu – man vajadzēja uzdot jums šīs mīklas, jo gribēju noskaidrot, vai esat pietiekami attapīga, lai ķertos pie manas lietas. Man ir vajadzīgs kāds, kurš ir manā līmenī. Kāds, kurš kaut ko sajēdz.

Paldies tev, Ros, es nodomāju. Paldies.

Tad Džo atgāžas krēslā, uzsit sev pa augšstilbiem un vēlreiz iesmejas.

– Un jūs to paveicāt, Lilij. Visu cieņu! Jūs esat nolīgta.

Nolīgta? Biju domājusi, ka tas jau ir noticis.

– Jūs vēl aizvien neesat man pateicis, kas īsti notika. – Es runāju vēsi, lai nospraustu robežu starp sevi un viņu. – Man ir apnicis niekoties, – es piebilstu. – Ja gribat, lai es jūs pārstāvu, man par jums jāzina viss. Vairs nekādu mīklu. Nekādu spēlīšu. Tikai skaidri fakti. Piemēram, kāpēc jūs vienmēr gatavojāt vakariņas? Kāpēc jūs parasti laidāt vannā ūdeni? – Es dziļi ievelku elpu. – Vai Sārai bija taisnība, kad viņa apgalvoja savai ģimenei, ka jūs viņu kontrolējat?

Džo Tomasa seja sastingst.

– Kāpēc jums tas jāzina?

– Jo man šķiet, ka mums tas varētu noderēt.

Viņš brīdi klusē. Arī es nebilstu ne vārda. Klusums ir tik ass, ka ar to gandrīz var sagriezties. Man ir aizdomas, ka arī Džo Tomass to sajūt. Viņš skatās ārā pa logu. Tur neviena nav, kaut gan ir skaista, vēsa rudens diena. Varbūt pārējie vīri ir darbā; cietumā visiem ir jāstrādā. Ienākot vestibilā, var ieraudzīt sarakstu: ar krītu uzrakstītus uzvārdus, tiem līdzās – darbus.

Smits – kambīze. (Acīmredzot cietumā tā dēvē virtuvi.)

Vaits – tualetes.

Esekss – akvārijs.

Tomass – bibliotēka. (Kāpēc es par to nebrīnos?)

Pretī katram uzvārdam ir rakstīts arī ”mācības”. Interesanti, ko viņi cietumā mācās? Ja var ticēt lasītprasmes statistikai, tad droši vien vienkārši lasīt. Vai arī kaut ko nopietnāku? (Vēlāk es uzzināšu, ka daudzi izmanto tālmācību.)

– Vanna, Džo, – es atkārtoju. – Kāpēc jūs to parasti piepildījāt viņas vietā?

Mans klients ierunājas klusāk nekā parasti. Viņa balss ir gandrīz nesaklausāma.

– Lai es varētu parūpēties, ka vispirms tiek ieliets aukstais ūdens. Vienmēr esmu tā darījis. Tad nevar apdedzināties. – Uz galda nobūkšķ dūre, liekot man satrūkties. – Dumjā meitene! Viņai vajadzēja man klausīt.

– Labi, ūdens bija pārāk karsts, taču tas nav svarīgi. Tika pierādīts, ka jūs viņu tur iegrūdāt.

Džo seja nocietinās.

– Netika vis. Tas bija tikai veiksmīgs apgalvojums. Es jums jau teicu. Es viņai nepieskāros. Viņa noteikti iekrita ūdenī. Tieši tāpēc viņai bija zilumi.

– Kāpēc tad viņa uzreiz nelēca ārā, ja jau ūdens bija tik karsts?

– Tāpēc… ka… viņa… bija… pārāk… piedzērusies.

Viņš lēni izrunā katru vārdu, ieturēdams ilgas pauzes, it kā es būtu pavisam neattapīga.

– Ja Sāra būtu ļāvusi, lai es salaižu vannā ūdeni, tas nebūtu noticis, – viņš atkārto. Šajā ziņā viņš ir kā apsēsts, un kaut kas viņa apsēstībā šķiet ticams. Vismaz attiecībā uz šo jautājumu. – Un nedomājiet, ka es nejūtos vainīgs, jo tā nav taisnība. – Man pārskrien trīsas. – Man nevajadzēja viņu tur tik ilgi atstāt. Man vajadzēja jau agrāk paskatīties, kā Sārai tur iet. Es vienmēr viņu tik ļoti uzmanīju. Bet tajā vienīgajā reizē…

Ir skaidrs, ka Džo Tomass ir īsts kontroles maniaks, taču tas vēl nenozīmē, ka viņš ir slepkava. Vai tad man pašai katru rītu pirms došanās uz darbu nav jāizmazgā grīda? Vai tad tā nav mana ikdienas rituāla sastāvdaļa? Danielam vajadzēja ļoti precīzi ielocīt gultas palagu stūrīšus. Mans priekšnieks vienmēr pakarina mēteli pie kabineta durvīm pavisam īpašā veidā. Džo Tomasam patīk nolikt savu papīra lapu precīzi galda vidū starp mums. (Viņš jau ir man pateicis, ka labprāt gribētu tikt pie kārtīga bloknota, taču cietumā tādu lietu trūkst.)

– Jums viss jāizdara pēc sava prāta, – es klusi saku, – jo tad nekas nevar noiet greizi.

Viņš nikni paglūn uz mani.

– Nu un tad?

– Ir jau labi. Es saprotu.

Viņš skatās uz mani tik cieši, it kā vēlētos, lai es novēršos. Ja es to izdarīšu, viņš nodomās, ka esmu to pateikusi tikai tāpēc, lai pamudinātu viņu man uzticēties. Tomēr kaut kas vēl aizvien nedod man mieru.

– Ja jau tas boilers bija bojāts, kāpēc jūs to neatklājāt nākamajā reizē, kad grasījāties to izmantot?

– Tāpēc, ka tad jau biju arestēts, vai jums tā nešķiet?

Es nu gan esmu muļķe.

– Un tie, kuri ievācās jūsu dzīvoklī pēc jums? Vai tad viņi nepamanīja, ka ūdens ir verdošs?

Viņš parausta plecus.

– Cik sapratu, tad viņi pārbūvēja visu vannas istabu un nomainīja arī boileru. Arī jūs taču darītu tāpat, ja tur kāds būtu nomiris, vai ne?

– Un kad tad jūs sapratāt, ka boilers varētu būt bojāts?

– Pirms pāris nedēļām kāds man atsūtīja šos skaitļus pa pastu. Tur bija viens vienīgs vārds – boilers.

– Kas jums tos atsūtīja?

– Nezinu. Bet es labi saprotu skaitļus. Šo to papētīju cietuma bibliotēkā un nospriedu, ka tieši tas man ir vajadzīgs. – Viņa acis mirdz. – Šoreiz viņiem būs man jānotic. Ne jau es esmu vainojams Sāras nāvē.

Džo Tomass paskatās uz mani, un viņa balss iedrebas. Es apdomājos. Augstskolā mums mācīja, ka gan advokāti, gan noziedznieki bieži vien saņem anonīmas norādes. Parasti no cilvēkiem, kuri uz kādu tur ļaunu prātu vai vēlas panākt kaut ko konkrētu. Vai varētu būt, ka uzradies kāds boileru ražošanas jomā strādājošais, kurš vēlas, lai uzvarētu taisnība?

Es pieceļos.

– Uz kurieni jūs iesiet? – Džo Tomasa lūgums izskan gandrīz bērnišķīgi. Viņš ir izbijies. Es atceros mazo itālieti ar biezajām, melnajām cirtām un uzacīm, kas drīzāk ir piemērotas pusaudzei, nevis deviņgadīgai meitenei.

– Man jāsameklē kāds, kurš būs ar mieru uzņemties mūsu lietu.

Džo Tomasa sejā lēni atplaukst smaids.

– Tātad jūs tomēr domājat, ka mēs varam to darīt?

Esmu uzlikusi plaukstu uz durvju roktura. Ārā gaida apsargs, vērīgi skatīdamies pa stikla rūti durvju vidusdaļā. Viņa samiegtās acis liecina, ka viņš no visas sirds nosoda manu ieceri izdabūt no cietuma vēl vienu ieslodzīto.

– Iespējams, – es piesardzīgi atbildu, – ar nosacījumu, ka jūsu vārdi apstiprināsies. Bet turpmāk jums jāiztiek bez spēlītēm. Mums jāstrādā kopā. Vai varat man to apsolīt?

Vai apsoli, Daniels vaicāja neilgi pirms nāves.

Vai apsoli, es jautāju Karlai, kad palūdzu viņu vairs nezagt.

– Es apsolu, – Džo Tomass saka.

Mēs izejam no telpas. Apsargs ieskatās pulkstenī.

– Vai jūs varat pati parakstīties par aiziešanu? – viņš strupi noprasa. – Man jābūt kaut kur citur.

Es atjēdzos tikai tad, kad plecu pie pleca ar savu klientu jau soļoju pa gaiteni uz kabineta pusi.

Mēs paejam garām liela auguma vīram oranžā sporta tērpā.

– Vai pēcpusdienā viss vēl ir spēkā? – viņš uzrunā Džo. – Precīzi trijos, – Džo atbild. – Atpūtas telpā. Es gaidīšu. – Tad Džo pagriežas pret mani. – Galda futbols.

Kad ierados šeit pirmo reizi, apsargs minēja, ka Džo ir augstprātīgs, taču šī vārdu apmaiņa izklausījās diezgan draudzīga. Es saņemu drosmi, lai pajautātu kaut ko tādu, kas man jau ilgi nedod mieru.

– Kā jūs mūsu pirmajā tikšanās reizē zinājāt, ka nesen esmu apprecējusies?

Viņš parausta plecus.

– Es vienmēr izlasu The Times no viena gala līdz otram. Man ir fotogrāfiska atmiņa, Lilij. Makdonalds ir karavīru uzvārds. Laiku pa laikam tas kaut kur parādās.