žeina Korija - Mana vīra sieva

Karla satraukti piesteidzās pie sava skapīša un sāka attīt džemperi. Čārlijs sapratīs, kad viņa pastāstīs par bērniem, kuri negribēja ar viņu runāt. Čārlijs gādās, lai viņa sajustos labāk…

Nē. NĒ!

Čārlijs bija miris. Uzšķērsts no viena gala līdz otram. Viņa skaistais, zaļais kažoks bija pārplēsts nelīdzenā svītrā. Un viņam virsū bija uzlikta zīmīte. Tajā ar lieliem, sarkaniem burtiem bija rakstīts: ZAGGLE.

Man jāskrien ātrāk, lai nenokavētu autobusu. Ja es būtu tievāka, varbūt man būtu vieglāk paskriet. Manas krūtis smagi kūļājas. Tās pašas krūtis, kuras Eds pagājušajā naktī bija glāstījis, pavisam negaidot uzveldamies man virsū. Un tomēr pēc tam, kad viņa acis beidzot atvērās, tajās bija redzams pārsteigums, ieraugot, kam viņš ir uzgūlies.

Man.

Arī es biju jutusies pārsteigta. Pusmiegā biju iztēlojusies kādu citu. Viņa maigās rokas uz savām krūtīm. Viņa lūpas uz savas mutes. Viņa piebriedušo locekli, kas piespiests manam augumam…

– Jānomazgājas, – es nomurmināju, aiztenterēju uz mazītiņo vannas istabu un noslaucīju acis. Kad atgriezos, Eds jau gulēja ciešā miegā.

Kas man bija uznācis? Kāpēc es biju iztēlojusies sevi kopā ar Džo? Ar vīrieti, kurš man nemaz nepatika…

Un kuru manā vietā bija iztēlojies Eds? Varu iedomāties. Kaut gan, neņemot vērā to pārmērīgi familiāro izdarību iepriekšējā vakarā, man nebija nekādu konkrētu pierādījumu, es visu nojautu. Tieši tāpat kā biju nojautusi, kas bija padomā Džo. Gadu gaitā esmu iemācījusies daudz ko, un vislabāk – paļauties uz savu intuīciju.

Kamēr šīs domas nespēja vien beigt virmot manā prātā, Eds turpināja gulēt. Viņš izskatījās tik mierīgs. Vīrs klusi krāca, uz viņa zoda varēja redzēt gaišus, smalkus bārdas rugājus. Klusi, lai nepamodinātu viņu, es izslīdēju no gultas, uz pirkstgaliem aizlavījos uz virtuvi un sameklēju mitro slotu.

Tik ļoti aizrāvos, ka pamanīju Edu ienākam tikai tad, kad izdzirdēju viņa balsi.

– Kāpēc tu šādā laikā tīri grīdu?

Runādams viņš sēja kaklasaiti, šķiet, nemaz nemanīdams, ka skujoties iegriezis kaklā un uz kaklasaites palicis asins piliens.

Joprojām tupēdama, paskatījos uz viņu.

– Tāpēc, ka grīda ir netīra.

– Vai tu nenokavēsi darbu?

Nu un tad? Man vajadzēja, lai linolejs spīdētu un laistītos. Ja jau es nespēju ieviest kārtību savā laulībā, vismaz ar virtuves grīdu man nu gan vajadzēja tikt galā.

Un tāpēc es tagad skrienu. Ja es nebūtu tik neprātīgi aizrāvusies ar tīrīšanas darbiem, tad nebūtu izgājusi no dzīvokļa piecpadsmit minūtes vēlāk nekā parasti. Tad man nevajadzētu noskatīties, kā autobuss aizbrauc prom pa ielu. Tad man nevajadzētu bailīgi prātot, kā lai attaisnojas priekšniekam.

Elsodama apstājos un ieraugu Karlu, kura ir piespiedusi degunu pie stikla un man neprātīgi māj.

– Ātrāk, – viņa čukst un tad, šķiet, piebilst vēl kaut ko.

Resnā? Noteikti ne. Karla ir jauks bērns, kaut gan esmu redzējusi, kā Frančeska uz mani līdzjūtīgi noskatās, un zinu, ka meitas mēdz visā atdarināt savas mātes.

Turklāt tā nebūtu pirmā reize, kad mani kāds būtu nosaucis par resnu.

Sēžot un gaidot nākamo autobusu, es nespēju atvairīt domas par Karlu un viņas zaļo kāpuru.

– Tu viņu nozagi, vai ne? – es iepriekšējā dienā pajautāju, kamēr mēs Karlu pieskatījām. – Kāpēc?

Viņa bikli, tomēr izaicinoši pagrieza galvu. Tā bija nepatīkama pieauguša cilvēka kustība, kas liecināja, ka viņa ir trenējusies to veikt.

– Visiem pārējiem tāds ir. Es gribēju būt tāda pati kā citi.

Es gribēju būt kā citi. Tieši tā mēdza sacīt arī Daniels. Mana nojauta ir izrādījusies pareiza. Man jāpalīdz šim bērnam.

Priekšnieks jau gaida savā kabinetā. Viņš ir aptuveni trīsdesmit gadus vecāks par mani. Viņam ir sieva, kura pēc apprecēšanās aizgāja no darba. Es skaidri jūtu, ka viņš mani nosoda.

Drīz vien pēc tam, kad biju uzsākusi strādāt šajā advokātu birojā, es neapdomīgi pateicu kādam no saviem kolēģiem, ka gribu nodarboties ar jurisprudenci, lai paveiktu kaut ko labu.

Mans priekšnieks to nejauši izdzirdēja.

– Labu? – viņš izsmējīgi pārvaicāja. – Ticiet man, tad jūs strādājat nepareizā vietā.

Es nosarku (kaut nu pret to būtu kādas zāles!) un kopš tā laika vairs lieki neizrunājos. Un tomēr dažreiz, it īpaši tad, kad priekšnieks uz mani kliedz, man gribas viņam pastāstīt, kas notika ar Danielu.

Protams, patiesībā es to nemaz nedarītu. Pat Eds nesaprastu, ja es viņam visu izstāstītu. Atklāt visu savam priekšniekam būtu īsts neprāts. Tagad viņš sēž man pretī un salti smaida. Starp mums slejas dokumentu kaudze.

– Kā tad tev sokas ar Džo Tomasu?

Es zem galda sakrustoju kājas un tad atkal tās iztaisnoju. Var just, ka manī pēc pagājušās nakts vēl aizvien ir saglabājušās Eda atstātās pēdas. Tās ir iegravētas manā ķermenī, tāpat kā pārsteigums viņa sejā.

– Klients vēl aizvien rotaļājas ar mani.

Priekšnieks iesmejas. Tas neizklausās draudzīgi.

– Viņš sēž cietumā, kurā ir daudz psihopātu, Lilij. Ko tad tu gaidīji?

– Es ceru saņemt vairāk informācijas. – Šie vārdi izsprūk man pār lūpām, pirms vēl esmu paguvusi tos apvaldīt. No bailēm man ir radusies drosme aizstāvēties – vai nu tas ir pareizi, vai arī ne. – Domāju, man nav pateikts pietiekami daudz, – es turpinu, mēģinādama vērst visu par labu. – Kāpēc viņš grib pārsūdzēt savu lietu tagad, kad nosēdējis cietumā jau divus gadus? Un kāpēc viņš negrib ar mani runāt kā nākas un izsakās mīklaini?

Es izņemu Džo doto lapu ar dīvainajiem skaitļiem un burtiem.

– Kā jums šķiet, ko šie skaitļi nozīmē? – es jau samierinošāk vaicāju. – Tos man iedeva klients.

Mans priekšnieks pavirši uzmet skatienu saburzītajai lapai.

– Nav ne jausmas. Tā ir tava lieta, Lilij. Varbūt viņš nesen ir atklājis jaunus pierādījumus? Varbūt ar to var izskaidrot šādu novēlotu pārsūdzību. – Viņš samiedz acis. – Es negrasos tevi saudzēt, un pret mani tavā vecumā rīkojās tāpat. Šī ir tava iespēja pierādīt, ko esi vērta. Nepievil ne sevi, ne mani.

Visu atlikušo nedēļu es pavadu, darīdama visu, kas ir manos spēkos, taču man ir uzticētas arī citas lietas. Tās uzkrājas tīši un regulāri, vismaz tā man šķiet. Skaidrs, ka priekšnieks pārbauda manus spēkus. Tieši tāpat kā Eds, kurš pret mani izturas te kvēli, te salti.

– Vēl aizvien netieku galā ar to klientu, – es iesāku kādu dienu pie vakariņu galda; uz tā ir pusjēls bifšteks un nieru pīrāgs, kas gan gluži neizskatās kā krietni nobružātajā Fenijas Kredokas pavārgrāmatā, ko esmu saņēmusi no Eda mātes. Eds košļā lēni, kā jau tam vajadzētu būt. Manis pagatavotā maltīte ir īsts izaicinājums. Starp citu, Davina ir mācījusies vienā no Šveices pavārmākslas skolām. – Ar to, kurš… Ed? Kas tev notika?

Es pielecu kājās. Eds tver pēc elpas. Viņš ir kļuvis pavisam sarkans. Viņam kaut kas iesprūdis rīklē. Satricinājums liek man rīkoties. Mana roka triecas pret Eda muguru. Pāri visai telpai pārlido gaļas kumoss. Viņš noklepojas un pasniedzas pēc ūdens glāzes.

– Piedod, – es saku. – Tā laikam nebija īsti labi izcepusies.

– Nē. – Viņš joprojām klepo, taču jau paceļ roku, lai saņemtu manu plaukstu. – Paldies. Tu mani izglābi.

Uz mirkli starp mums izveidojas tuvība, taču tad tā atkal pagaist. Nevienam vairs negribas ēst. Izmetu vainīgo gaļu atkritumu spainī, ar novēlošanos apjēgdama, ka to vispirms vajadzēja pasautēt un tikai tad iecept mīklā. Tomēr tā nav mana vienīgā doma.

Cik viegli būtu bijis ļaut Edam aizrīties un nosmakt.

Izlikties, ka tas bijis negadījums.

Es jūtos satriekta – nē, riebuma pārņemta pret sevi. No kurienes uzradusies šāda doma?

Un tad man kaut kas iešaujas prātā.

Ross. Tas apdrošināšanas statistiķis, ar kuru es iepazinos tajā briesmīgajā ballītē, kad Eds un Davina nozuda. Es apkopoju statistikas datus, lai secinātu, cik ilgs būs cilvēku mūžs un cik daudzi mirs aizrijoties vai pirms sešdesmit gadu vecuma iedzīvosies leikēmijā. Ļoti iepriecinoši, es zinu, taču apdrošināšanas nolūkiem tas ir ļoti svarīgi.

Tā nu es palūdzu Edam viņa telefona numuru. Un jā, Rosam nākamajā dienā bija brīvs laiks. Kā būtu ar pusdienām viņa klubā?

– Šos skaitļus ir apkopojis kāds mans klients, – es saku, pasniegdama Rosam papīra lapu, kad mēs apsēžamies pie galda, kas klāts ar iestīvinātu, baltu galdautu, un mums līdzās sāk mīņāties viesmīlis. – Viņš… nu, viņš sēž cietumā par slepkavību.

Ross uzmet man pārsteiguma pilnu skatienu.

– Un jūs domājat, ka viņš nav vainīgs?

– Patiesībā jūs būtu pārsteigts, ja viņu sastaptu.

Mēs apklustam. Viesmīlis salej mums vīnu. Tikai vienu glāzi, es sev piekodinu. Šķiet, pēdējā laikā esmu sākusi dzert vairāk nekā parasti, un tas nenāk par labu ne manām koncentrēšanās spējām, ne kaloriju patēriņam, taču Edam patīk katru vakaru iedzert pa pāris glāzēm, un būtu nepareizi to nedarīt kopā ar viņu.

– Man jāzina, uz ko attiecas šie skaitļi, – es visai izmisīgi saku. – Džo prot labi rēķināt.

– Džo? – Ross savelk uzacis.

– Mēs savus klientus bieži vien uzrunājam vārdā, – es steidzos paskaidrot, atgādinādama sev, ka patiesībā Džo man ir licis saukt viņu par Tomasa kungu, kamēr nebūšu atminējusi viņa mīklu. – Viņam ir kaut kāda kaite. Dažās jomās viņš ir ļoti pedantisks, un tomēr viņam ir grūti sarunāties ar cilvēkiem. Viņam patīk izteikties mīklaini, un šī… nu, šī ir viena no viņa mīklām.

Pamanu, ka Rosa acīs iemirdzas ziņkāre.

– Es to vēl papētīšu. – Puisis runā tik nomierinoši, ka man gandrīz uznāk vēlēšanās viņu apskaut. – Man vajag dažas dienas laika, un es ar jums sazināšos.

Un tā viņš arī izdara.

– Dažādas ūdens temperatūras, boileru modeļi un to ražošanas datumi, – Ross starodams pavēsta. – Un, ja nekļūdos, tad šīs sakarības ir ļoti nozīmīgas. Es šos datus parādīju kādam pazīstamam inženierim – neuztraucieties, es viņam nepateicu, no kurienes tie nākuši. Viņš teica, ka tā pavisam noteikti esot sistēma. Tad man kaut kas ienāca prātā, un es nedaudz parakņājos pa mūsu arhīvu.