No rīta Karla pamodās un ieraudzīja mammas mirdzošās acis.

– Tā jaukā dāma un viņas vīrs paņems tevi uz visu dienu! Tev jāuzvedas labi.

Urrā!

Ejot pa gaiteni, Čārlija sirds skaļi pukstēja. Karlas sirds tāpat.

Lūdzu, kaut nu neviens viņus nepieķertu.

– Es atgriezīšos, cik ātri vien varēšu, – mamma apsolīja Lilijai. – Jūs esat tik laipna. Liels paldies par to dāvanu, kuru jūs viņai nopirkāt.

Iestājās klusums. Tik skaļš, ka visi to noteikti varēja dzirdēt. Karla lēni pacēla galvu un ieskatījās Lilijai acīs. Lilija bija uzvilkusi bikses, kurās viņas gurni izskatījās ļoti plati. Viņa nebija uzkrāsojusi lūpas. Karla instinktīvi nojauta, ka šī sieviete nemēdz melot.

– Dāvanu? – Lilija nesteidzīgi pārvaicāja.

– To kāpuru. Penāli, – Karla trīcošā balsī paskaidroja, ar skatienu urbdamās Lilijā, un aiz muguras sakrustoja pirkstus. – Jūs man to nopirkāt pēc slimnīcas, lai es sajustos labāk. Vai atceraties?

Atkal iestājās ilgs klusums. Karla saspieda pirkstus tik cieši, ka tie vairs gandrīz neturējās kopā. Tad Lilija pamāja.

– Protams. Nu, tad nāc vien iekšā. Biju iedomājusies, ka mēs varētu kopīgi izcept kūku. Vai tev patīk cept kūkas?

Mamma atviegloti nodziedāja:

– Viņai ļoti patīk gatavot ēdienu!

Karla viņai pievienojās.

– Patīk, ļoti patīk!

Šodien nebūs jāiet uz skolu, Karla nodomāja un palēkdamās ieskrēja dzīvoklī. Šī būs brīnišķīga diena!

Sverot kūkas sastāvdaļas, viņa un Lilija nokaisīja visu grīdu ar miltiem, taču viņas jaunā draudzene nemaz nekļuva dusmīga kā mamma. Viņa negāja nedaudz atpūsties kopā ar savu vīru, gara auguma vīrieti, kura vārds bija Eds un kurš sēdēja istabas stūrī un kaut ko zīmēja uz papīra lapām. Sākumā Karla no viņa nobijās, jo viņš izskatījās pēc filmu zvaigznes vienā no tiem žurnāliem, ko Lerijs mēdza nest mammai. Viņam bija tāda frizūra kā Robertam Redfordam, vienam no mammas iemīļotākajiem varoņiem.

Karla nedaudz sabijās, kad Eds pajautāja Lilijai, kāpēc viņa atkal kaut kur nolikusi viņa krāsas. Viņš runāja tādā pašā apnikuma pilnā balsī kā Lerijs, ieradies ciemos un atklājis, ka viņa vēl nav aizgājusi gulēt. Taču tad Eds palūdza, vai drīkst Karlu uzzīmēt, un viņa seja pārvērtās. Viņš izskatījās daudz priecīgāks.

– Tev ir tik brīnišķīgi mati, – Eds sacīja. Viņa skatiens šaudījās no papīra lapas pie Karlas galvas un atkal atpakaļ.

– Mamma tos ķemmē katru vakaru! Simt reizes. Cento!

– Čento? – Eds nedroši pārvaicāja, kā pirmo reizi nogaršodams neparastu ēdienu, un Karla ieķiķinājās, dzirdēdama viņa akcentu.

Kad Lilija piedāvāja pagatavot pusdienas, neviens neiebilda, kaut gan Karla aizrādīja, ka viņai negaršo vistas gaļa, jo Itālijā mammai bijusi iemīļota vista, bet mammas tētis viņas astotajā dzimšanas dienā bija tai apgriezis kaklu. Karla iemācīja Lilijai un Edam pagatavot kārtīgus makaronus, nevis tos cietos kociņus, kas atradās viņu virtuves skapī. Pagāja krietns laiks, bet kā viņi smējās, kad Karla viņiem parādīja, kā salikt makaronus uz drēbju pakaramā, kas bija uzkarināts virs katla.

– Pagaidiet! – Eds iesaucās, paceldams roku. – Man vajag jūs abas uzskicēt tieši šajā mirklī! Karla, tev vēlreiz jāpaņem Lilija zem rokas.

– Jums jāuzzīmē arī Čārlijs. – To pateikusi, Karla saprata, ka labāk būtu vajadzējis klusēt.

Lilijas seja sastinga, it kā kāds būtu pār to pavicinājis burvju nūjiņu.

– Kā tu īsti tiki pie savas rotaļlietas, Karla?

– Viņš nav nekāda rotaļlieta. – Karla sargājot apskāva Čārliju. – Viņš ir īsts.

– Bet kur tu viņu ņēmi?

– Tas ir noslēpums.

– Slikts noslēpums?

Karla iedomājās par pārējiem klasesbiedriem, kuriem bija tēvi. Viņiem nevajadzēja paļauties uz vīriešiem ar spīdīgām automašīnām un ar cepuri galvā. Vai tad viņai tāpēc nebija tiesību ņemt to, kas piederēja viņiem?

Karla nesteidzīgi papurināja galvu.

– Tu viņu nozagi, vai ne?

Karla noprata, ka liegties nebūtu nekādas jēgas. Viņa klusēdama pamāja.

– Kāpēc?

– Visiem pārējiem tāds ir. Es gribēju būt tāda pati kā citi.

– Ahā. – Lilijas drūmā seja atkal noskaidrojās. – Saprotu.

Karla cieši ieķērās viņai rokā.

– Lūdzu, nesakiet nevienam.

Iestājās klusums. Eds neko nemanīja. Viņš turpināja skatīties te uz papīra lapu, te uz viņām.

Lilija elpoja asi un skaļi, un Karlai pār roku pārskrēja vieglas trīsas.

– Labi, bet tu vairs nedrīksti zagt. Vai apsoli?

No smagās, pelēkās peļķes Karlas krūtīs pacēlās cerību balons.

– Apsolu. – Tad viņa pacēla Čārliju, lai Eds viņu varētu labāk saskatīt. – Čārlijs saka ”paldies”.

Kad mamma pieklauvēja pie durvīm, Karla nekur negribēja iet.

– Vai es nevaru palikt vēl drusciņ ilgāk? – viņa lūdzoši sacīja.

Taču Eds smaidīdams aplika roku Lilijai ap vidukli. Varbūt viņi gribēja padejot.

– Ņem, – viņš sacīja, iegrūzdams Karlai rokās papīra lapu. – Tas tev.

Karla un mamma vienā balsī noelsās.

– Jūs esat precīzi atainojis manu meitu! – mamma iesaucās. – Jūs esat tik prasmīgs.

Eds sabāza rokas kabatās, izskatīdamies tieši tāpat kā Lerijs, kad mamma viņam pateicās par smaržām, ziediem vai kādu citu viņa atnesto dāvanu.

– Tā ir tikai skice. Ar ogli. Neaiztieciet to, citādi zīmējums izsmērēsies.

Karlai pat prātā nebūtu ienācis to aiztikt. Viņa gribēja tikai skatīties. Vai tā patiešām bija viņa? Zīmējumā bija redzams bērns, nevis gandrīz pieaugusī dāma, kāda viņa gribēja būt. Vēl ļaunāk, viņš nemaz nebija uzzīmējis Čārliju.

– Kas jāsaka? – mamma noprasīja.

– Paldies. – Tad, atcerējusies skolā lasīto grāmatu par angļu karaļiem un karalienēm, Karla izteiksmīgi pakniksēja. – Paldies, ka bijāt ar mieru mani pieņemt.

Viņai par pārsteigumu, Eds sāka skaļi smieties.

– Viņa nu gan ir jocīga. Nāc pie mums, kad vien vēlies, Karla. Nākamreiz es tevi uzgleznošu pa īstam. – Viņš samiedza acis, kā vēlēdamies viņu nomērīt. – Varbūt ar akrila krāsām.

Un nu viņas sēdēja skolas autobusā un gaidīja Liliju.

Varbūt viņa nemaz neatnāks, ieminējās Čārlijs, sēdēdams Karlai klēpī. Varbūt viņa vēl aizvien uz mums dusmojas, jo tu mani nozagi.

Karla sastinga.

– Vairs nekad tā nesaki. Es biju tevi pelnījusi. Tieši tāpat kā tu biji pelnījis mani. Vai tu patiešām gribēji palikt pie tā lielā varmākas?

Čārlijs papurināja galvu.

– Nu redzi, – Karla klusi nošņāca. – Tad vairs par to nerunāsim, labi?

– Turies! – Autobuss noraustījās un sāka braukt. Māte sargājot pastiepa roku. – Beidzot mēs braucam.

Karla atlaidās sēdeklī un sāka skatīties, kā garām slīd koki mēteļos no dzeltenām un zaļām lapām, kas plīvodamas krita zemē. Un tad viņa ieraudzīja Liliju, kura skrēja pa ielu. Tikpat ātri, kā Karla pūlējās skriet savos murgos, kaut gan tajā otrajā pasaulē viņas kājas vienmēr bija kā pielipušas pie zemes.

– Ātrāk! – viņa uzsauca. – Jūs varat apsēsties man blakus!

Taču autobuss brauca aizvien ātrāk. Otrā ielas pusē Karla ieraudzīja Edu, kurš gaidīja citu autobusu. Iepriekšējā dienā viņš bija teicis, ka viņam uz darbu jābrauc uz citu pusi. Karla sparīgi pieklauvēja pie loga un pamāja. Urrā! Viņš pamāja pretī. Un, kaut gan Karlai bija žēl, ka Lilija bija nokavējusi autobusu, meitenei ap sirdi tomēr bija arī jauki un silti, jo nu viņām bija draugi. Īsti draugi. Viņas atkal bija kļuvušas līdzīgākas pārējiem.

– Man liekas, ka tev nav taisnība, mammu, – Karla ieminējās.

Viņas māte, kura patlaban vērīgi pētīja savu seju mazajā spogulītī, kuru vienmēr nēsāja sev līdzi somiņā, iesāņus cieši uzlūkoja viņu.

– Kādā ziņā, Karla?

– Tu teici, ka sievietes, kuras sevi nekopj, nedabū izskatīgus vīrus. Un vēl tu teici, ka Lilija ir resna, bet Eds taču izskatās pēc kinozvaigznes.

Viņas māte klusi, melodiski iesmējās. Vīrietis, kurš sēdēja otrā autobusa pusē, uzmeta viņai atzinīgu skatienu.

– Tā ir taisnība, manu mazo, gudro putniņ. – Tad mamma ieknieba viņai vaigā. – Es neteicu, ka tādas sievietes kā Lilija nevar tikt pie vīra. Viņām ir ļoti jāuzmanās, lai savu vīru nepazaudētu.

Gatavodamās kāpt ārā no autobusa (nākamā pietura bija viņējā), Karla sāka prātot: kā gan varēja pazaudēt vīru? Vai viņš varēja izkrist uz ielas? Vai arī viņu varēja aizmirst autobusā, tāpat kā viņa pagājušajā nedēļā bija tur aizmirsusi sārtu matu stīpu? Var jau būt, ka Lilija bija resna, tomēr viņa bija laba. Viņa nevienam nebija izpaudusi Karlas noslēpumu par kāpuru. Viņa bija ļāvusi Karlai izcept kūku. Vai ar to pietika, lai nepazaudētu Edu? Karla negribēja, lai Lilijai būtu jāmeklē cits vīrs.

Viņa jau grasījās par to apvaicāties, taču mamma jau viņai uzsauca, brīdinādama par visu, kas darāms pēcpusdienā, kad stundas būs beigušās.

– Pagaidi mani, mazā. Vai dzirdi? Pie pašiem vārtiem, pat tad, ja es aizkavēšos.

Priecīgi pamājusi, Karla izlēca no autobusa, pamāja, pārskrēja pāri rotaļu laukumam un iemetās klasē. Pēc pagājušās nedēļas negadījuma ar bumbu viņa bija vīlusies, atklājot, ka citi klases bērni joprojām pret viņu izturas ne pārāk draudzīgi. Tomēr nu viņai bija Čārlijs, un tātad drīz viņi kļūs pielaidīgāki. Katrā ziņā.

Starpbrīdī meitene rūpīgi ietina Čārliju džemperī, lai viņš nenosaltu, un ielika viņu savā skapītī. Tad Karla devās rotaļāties.

– Vai drīkstu pievienoties? – viņa pajautāja meitenēm, kuras spēlēja ”klasītes”. Neviena neatbildēja, it kā viņa vispār neko nebūtu teikusi.

Karla mēģināja pieiet pie meitenēm, kuras meta pret sienu tenisa bumbiņu.

– Vai es arī varu paspēlēties? – viņa vaicāja, taču meitenes tikai novērsās.

Karla sajutās tā, it kā viņai būtu tukšs vēders, kaut gan tā nemaz nebija.

Meitene lēni atgriezās klasē. Tur neviena nebija. Pat tās skolotājas palīdzes, kura bija viņu aizvedusi uz mājām toreiz, kad Kevins bija viņai sasitis aci. Ja tā padomā, tad kopš tās dienas viņa nemaz nebija redzēta, kaut gan Karla bija dzirdējusi citus skolotājus runājam, ka viņa tikusi atlaista, kaut gan Karla īsti nesaprata, ko tas nozīmē.