žeina Korija - Mana vīra sieva

– Piezvanīja Davina. Viņa ir uzaicinājusi ciemos dažus no senajiem draugiem un grib, lai atnākam arī mēs. – Viņš nopētīja manu tumši zilo advokātes kostīmu. – Labāk pārģērbies.

Un te nu mēs esam. Es esmu uzvilkusi gaiši zilu, Marks & Spencer veikalā pirktu kleitu ar zariņveida rakstu. Davinai ir apspīlēti, koši sarkani svārki. Kad mūs viesmīlīgi aicināja ienākt, viņas ietērps manam vīram nepārprotami šķita daudz aizraujošāks par manējo. Tas notika pirms vairāk nekā stundas. Kur viņa ir? Un kur palicis Eds?

– Es esmu apdrošināšanas statistiķis, – manās pārdomās iegriežas mana sarunu biedra balss.

– Piedodiet, kas?

Viņš drūmi pasmaida.

– Neuztraucieties. Daudzi nemaz nezina, kas tas ir. Es apkopoju statistikas datus, lai secinātu, cik ilgs būs cilvēku mūžs un cik daudzi mirs aizrijoties vai pirms sešdesmit gadu vecuma iedzīvosies leikēmijā. Ļoti iepriecinoši, es zinu, taču apdrošināšanas nolūkiem tas ir ļoti svarīgi. – Viņš sniedz man roku. – Mani sauc Ross. Priecājos iepazīties. Es pazīstu jūsu vīru. Patiesībā…

Tur jau viņi nāk! Gandrīz uzlecu gaisā un steidzos pie Eda. Vīrs ir sasarcis, un viņa elpa smaržo pēc vīna.

– Kur tu biji palicis?

– Kāpēc tu tā jautā? – Viņš runā aizstāvēdamies, strupi. – Es tikai izgāju ārā paelpot svaigu gaisu.

– Un man neko neteici?

– Vai man tev jāatskaitās ikreiz, kad izeju no istabas?

Man acīs iedzeļ asaras.

– Kāpēc tu tā izturies?

Tas Eds, kurš raugās man pretī, ir svešs. Viņš vairs nav vīrietis, ar kuru kopā es mēdzu saritināties uz dīvāna.

– Un kāpēc tu tā izturies?

Tāpēc, ka Davina nekur nav redzama, man gribas atteikt, taču tas būtu muļķīgi.

– Tāpēc, ka Davina nekur nav redzama, – es dzirdu sevi sakām.

Eda seja nocietinās.

– Un tu nodomāji, ka es esmu kopā ar viņu.

Man salecas sirds.

– Nē. Es negribēju teikt, ka…

– Skaidrs. Man vienreiz pietiek. – Viņš sagrābj mani aiz rokas.

– Pagaidi, ko…?

– Mēs ejam prom. – Viņš mani velk uz durvju pusi.

– Bet man ir jāpaņem mētelis, – es iebilstu.

Pārējie mūs vēro – arī Davina, kas nupat ir ienākusi istabā roku rokā ar daudz vecāku vīrieti, kuru es nemaz nepazīstu.

– Vai jūs jau ejat prom? – Sievietes balss ir glāsmaina kā zīds. – Cik žēl. Gribēju jūs iepazīstināt ar Gasu. – Viņa ar pielūgsmes pilnu skatienu uzlūko savu pavadoni. – Man jāatvainojas, ka neesmu pārāk laba namamāte, taču mēs ar Gasu bijām… aizņemti.

Eds saspiež manu roku tik cieši, ka tā sāk sāpēt. Tad viņš atlaiž mani un atkāpjas.

– Lilijai sāp galva.

Nē, nesāp vis, es gandrīz iebilstu, taču tad izdzirdu sevi pateicamies viņai par jauki pavadīto laiku. Mani pārņem šausmas: gludi samelot ir tik viegli.

– Nākamreiz jums noteikti jāatnāk pie mums, – es piebilstu.

Davinas acīs iemirdzas uzjautrinājums.

– Labprāt, vai ne, Gas?

Tad viņa pienāk pie mana vīra un pieglauž galvu viņam pie krūtīm. Tā ir nepiespiesta, dabiska kustība, kas liek man atcerēties, ka savulaik abi ir satikušies. Davina man uzsmaida. Redzi, viņa it kā saka, viņš piederēja man jau sen, kad tevis vēl nebija.

Šausmu pārņemta gaidu, kad Eds paies nost, taču viņš labu brīdi paliek stāvam, kā apsvērdams, ko tagad darīt.

Gribu kaut ko teikt, taču briesmīgi baidos no savu vārdu sekām.

Par laimi, Gass pārtrauc neomulīgo klusumu, kas ir iestājies par spīti visapkārt skanošajai mūzikai.

– Man liekas, ka mums vajadzētu ļaut jaunlaulātajiem iet mājās. Vai tev tā nešķiet?

Mājupceļā Eds atsakās ar mani runāt. Es viena pati mēģinu uzturēt sarunu.

– Es nesaprotu, kāpēc tu tā izturies, – saku, laizdamās skriešus, lai noturētos viņam līdzi. – Es tikai gribēju zināt, kur tu esi palicis. Es biju noraizējusies. Un nevienu nepazinu…

Jo vairāk runāju, jo muļķīgāk tas izklausās.

– Tu esi greizsirdīga uz viņu.

Nu vīrs vismaz ir sācis ar mani runāt.

– Nē. Nē, neesmu vis.

– Jā, esi gan. – Eds ar klikšķi atver mūsu mājokļa durvis.

– Labi, esmu, – es vairs nespēju novaldīties. – Kopš brīža, kad mēs iegājām viņas glaunajā dzīvoklī, tu viņai staigāji pakaļ kā kucēns. Tu no viņas nespēji ne acu novērst. Un tad tu nozudi uz veselu mūžību…

– LAI PAELPOTU SVAIGU GAISU, NOLĀDĒTS!

Es satriekta pakāpjos atpakaļ. Neraugoties uz visām savām garastāvokļa maiņām, Eds vēl nekad nav uz mani kliedzis.

– Tu dzirdēji, ko viņa teica. – Tagad Eds runā jau klusāk, taču balsī vēl aizvien ir manāmas dusmas. – Viņai ir draugs. Un mēs esam precējušies. Vai tev ar to vēl nepietiek?

– Bet vai tev ar to pietiek? – es čukstus vaicāju.

Uz brīdi iestājas spriedzes pilns klusums. Neviens no mums neuzdrošinās kaut ko sacīt.

Beidzot es sev atļauju atcerēties mūsu medusmēnesi un visu, kas tur notika. Pareizāk sakot, to, kas tur nenotika. Domās aizceļoju vēl tālāk, pie nakts pēc Eda negaidītā bildinājuma mūsu otrajā tikšanās reizē kādā mazā Soho restorānā. Pie mūsu neveiklās spaidīšanās mana mazītiņā, kopīgi īrētā dzīvokļa gultā. Pie tā, kā biju nomurminājusi: ja viņam nav iebildumu, es labāk gribētu pagaidīt līdz kāzām.

Viņš bija neticīgi iepletis acis.

– Tu to nekad neesi darījusi?

Biju gaidījusi paziņojumu, ka tas ir smieklīgi. Ka divdesmit piecu gadu vecumā gandrīz neviena vairs nav jaunava. Biju sagatavojusies atdot viņam gredzenu un atzīt, ka tas viss bijis tikai sapnis, taču viņš bija piespiedis mani sev klāt un noglāstījis man galvu.

– Manuprāt, tas ir ļoti mīļi, – viņš bija klusi noteicis. – Iedomājies tikai, cik fantastisks būs mūsu medusmēnesis.

Fantastisks? Drīzāk jau pavisam katastrofāls.

Kā jau biju baiļojusies, mans ķermenis bija viņu atraidījis.

– Kas noticis? – Eds bija pajautājis, taču es nespēju un negrasījos vīram to pateikt, kaut arī zināju, ka viņš domā: tas ir viņa vainas dēļ.

Nebija jābrīnās, ka viņš uzgrieza man muguru.

Noskaņa kļuva tik nelāga, ka pēdējā naktī es piespiedu sevi to izdarīt.

– Vēlāk būs vieglāk, – viņš pēc tam klusi sacīja.

Tagad man iešaujas prātā: nu ir īstais laiks viņam visu pateikt. Es negribu zaudēt šo vīrieti. Ironiski, taču man ļoti patīk, ja viņš mani samīļo. Man patīk sarunāties ar viņu. Būt kopā ar viņu. Tomēr es zinu, ka ilgi viņam ar to vairs nepietiks. Nav jābrīnās, ka viņu ir iekārdinājusi Davina. Es pati esmu pie visa vainīga.

– Ed, man tev kaut kas noteikti…

Es apraujos, izdzirdējusi kaut ko savādi noskrapstam. Zem durvīm ir pabāzta zīmīte. Eds noliecas un klusēdams sniedz to man.

Te Frančeska no septītā dzīvokļa. Svētdien man jāstrādā. Piedodiet, ka prasu. Vai jūs, lūdzu, varētu pieskatīt manu mazo? Viņa jums netraucēs.

Eds parausta plecus.

– Kā gribi. Galu galā es gleznošu. – Viņš pagriežas, lai dotos uz vannas istabu, un tad apstājas. – Piedod, ko tu pirmīt gribēji sacīt?

– Neko.

Mani pārņem atvieglojums. Īstajā brīdī uzmanība ir novērsta, un izdevīgais brīdis ir pagājis. Labi, ka tā. Ja es būtu atzinusies, tad Eds būtu zaudēts uz visiem laikiem.

Un to nedrīkst pieļaut.

Karla ievēroja, ka mamma ir laimīga, un arī pati sajutās atvieglota. Visu ceļu līdz pat autobusa pieturai abas dziedāja. Pagājušajā naktī mamma un vīrietis ar spīdīgo automašīnu bija dejojuši tik sparīgi, ka visa grīda bija drebējusi, taču Karla bija uzvedusies labi un nekāpa ārā no gultas, lai palūgtu viņus mitēties, kaut gan viņai bija grūti iemigt. Viņa bija tikai piespiedusi sev klāt kāpuru Čārliju.

Patlaban viņa lēkāja. Karla bija sev iegalvojusi, ka ir ļoti svarīgi pacensties vēl vairāk nekā ierasts, lai pārlēktu pāri ietves plaisām, kuras radīja nelaimes. Viņai vajadzēja parūpēties, lai pēc visiem labajiem notikumiem nenotiktu nekas slikts.

– Mums ir žēl, ka tev ir darīts pāri, – bija pateikusi viena no skolotājām – vienīgā jaukā skolotāja – tobrīd, kad visi pārējie bija aizgājuši spēlēties. – Tas puika, kurš tev iesita, ir darījis pāri arī citiem. Tas vairs neatkārtosies.

Kevins nekur nebija redzams, tātad viņa droši varēja ņemt Čārliju līdzi uz skolu! Sirsnīga pateicības sajūta ieskāva Karlu gluži kā mīksta vilnas sega. Grazie! Grazie! Nu viņa būs tāda pati kā citi.

Nu labi, ne gluži. Kopā ar mammu iekāpusi autobusā, Karla nopētīja sevi šofera atpakaļskata spogulī. Viņa vienmēr būs atšķirīga, jo viņai bija melnīgsnēja āda, melni mati un daudz biezākas uzacis nekā visiem pārējiem. Spalvainā Karla Kavoleti!

– Karla, – mamma bargi norāja, iztraucēdama viņu no pārdomām. – Nevajag tā lēkāt. Tāpēc jau autobuss nesāks braukt ātrāk.

Bet Karla centās ieraudzīt Liliju. Drīz vien pēc tam, kad Karla bija iedzīvojusies zilumā zem acs, mammas priekšnieks bija pateicis, ka viņai būs jāstrādā svētdien.

– Ko lai es tagad iesāku? – mamma bija izmisumā iepletusi acis. – Man nav neviena, pie kā tevi atstāt, cara mia.

Tad viņas skatiens bija pievērsies fotogrāfijai, kurā bija redzama uzkumpusi sieviete ar lakatu. Viņas seja izskatījās kā darināta no akmens; ar daudziem sīkiem, krunkainiem vilnīšiem.

– Ja vien tava nonna būtu te un varētu mums palīdzēt…

Karlai uzreiz bija radusies kāda doma.

– Tā dāma, kura aizveda mani uz slimnīcu. Atceries, no trešā dzīvokļa. Viņa teica, ka jebkurā laikā varētu palīdzēt…

To sakot, viņa atcerējās Čārliju. Ja nu zeltmatainā Lilija pateiks mammai, ka zaļo kāpuru Čārliju nemaz nav dāvinājusi viņa?

Par vēlu. Mamma jau bija uzrakstījusi zīmīti un pabāzusi to zem Lilijas dzīvokļa durvīm. Visu sestdienas nakti Karla raizēdamās nemierīgi grozījās pa savu mazo, šauro gultiņu, virs kuras bija piekarināts vienkāršs, no Svētās zemes atvesta koka darināts krusts. Arī nabaga Čārlijs bija pārbijies. Es negribu tevi pamest, viņš žēlojās.