Pēc maltītes bija vēl divas dejas, un tad mūzikas ka­pela rādīja ceļu uz arēnu, kur vajadzēja sākties sacīkstēm. Dejotāji gāja līdzi, un arī ēdāji cēlās no visiem galdiem un pievienojās gājienam. Pieci tūkstoši skatītāju pildīja zālaino amfiteātra nogāzi un spiedās tuvāk arēnai. Tur pašreiz lasījās vīri, kam bija jāvelk virve. Bija pieteikti Oklendas un Sanfrancisko mūrnieki. Izvēlētie sacīkšu da­lībnieki smagām, platām kustībām nostājās pie virves. Viņi iemina ar zābaku papēžiem caurumus mīkstajā zemē un notriepa ar zemēm rokas, to viņi darīja smiedamies un jo­kodamies un sasaucoties ar skatītāju pūli. Kārtības sargi mēģināja atspiest paziņu, radu un draugu baru tālāk no arēnas. Ķeltu asinis kūsāja, ķeltu partijas gars jau sāka cilāt galvu. Gaisā virda urrā kliedzieni un bezgalīgi daudz labu padomu, brīdinājumu un draudu. Daudzi pameta paši savus partijas biedrus un pārgāja ienaidnieka pusē, lai uzraudzītu, vai tur nedara blēdības. Starp šiem uzbāzīga­jiem palīgiem bija tikpat daudz sieviešu kā vīriešu. Dau­dzās kājas, mīņājot un stampājot zemi, sacēla veselus pu­tekļu mākoņus, Mērija rīstījās, klepoja un lūdza Bertu, lai palīdz viņai izkļūt no drūzmas. Bet šķita, ka izredzes uz kautiņu atraisījušas Bertā vai pašu velnu, un viņam nebija citu domu, kā vienīgi virzīties uz priekšu. Saksona pieķērās Bilijam, kas viņai apdomīgi un metodiski ar el­koņiem atbrīvoja ceļu.

«Te nav vieta meitenēm,» viņš rūca un māksloti vienal­dzīgi raudzījās uz viņu, dodams pie tam ar elkoni krietnu dunku sānos kādam īram, kas tūlīt pagrieza ceļu.

«Tiklīdz viņi sāks vilkt, tā arī sāksies. Ļaudis pārāk daudz dzēruši, un jūs droši vien zināt, ka tur, kur sala­sās krietnie īri, vienmēr iznāk kautiņš.»

Saksona nepavisam neiederējās šo sieviešu un vīriešu sabiedrībā. Visiem bija tik smagi locekļi, bet viņa izska­tījās maza un bērnišķa, smalka un nevarīga kā citas pa­saules būtne. Bet viņu sargāja Bilija spēcīgais ķermenis un cietie muskuļi. Atkal un atkal viņš raudzījās daudzo sieviešu sejās ap viņiem, lai tad pievērstos viņas sejai un uzmanīgi pētītu to, un viņa ļoti labi saprata, ka jauneklis izdara salīdzinājumus.

Te soļu divpadsmit no viņiem izcēlās strīds; bija dzir­dami skaļi saucieni un troksnis, kas satrauca un lika no­līgoties visam skatītāju baram. Kāds resns vīrs, ko drūzma pagrūda sāņus, strauji uzgrūdās Saksonai un piespieda viņu cieši klāt Bilijam, kas satvēra vīra plecus un deva tam krietnu grūdienu, bet tas nebija tik miermīlīgs kā daž­kārt. Upuris neviļus ierūcās un pievērsa viņiem seju — tā nepārprotami bija īra seja, saulē sarkanbrūni iedegusi un dusmās zvērojošām acīm.

«Ko tas nozīmē?» viņš šņāca.

«Vai tu nevari taisīties, ka tiec tālāk?» bija Bilija at­bilde, un to pavadīja jauns iespaidīgs belziens.

īrs atkal ierūcās un par jaunu mēģināja pagriezties, bet stāvi, kas to spieda no abām pusēm, turēja viņu kā spai­lēs.

«Es tev tūlīt došu pa purnu,» īrs solīja dusmu aiz­žņaugtā balsī.

Bet tai pašā mirklī viņa paša seja saņēma pamatīgu belzienu. Viņa mute vairs nešņāca, un niknajās acīs at- plaiksnīja labsirdīga izteiksme.

«Tikai tagad redzu, kas tu esi. Es redzēju, kā tu piekāvi briesmīgo zviedru, kaut arī tevi apkrāpa un nepiešķīra uzvaru.»

«Nē, to tu gan nedarīji,» Bilijs jautri teica. «Tu to va­karu redzēji, kā mani krietni piepēra. Spriedums bija pa­reizs.»

Irs taisni staroja. Viņš bija mēģinājis pateikt kompli­mentu ar meliem, bet tas, ka to noraidīja, tikai palielināja viņa apbrīnu un cieņu.

«Nu jā, tas bija gan krietns pēriens,» viņš piekrita. «Bet tu turējies kā vesels bars meža kaķu. Tiklīdz varēšu at­brīvot roku, es tev paspiedīšu ķepu un palīdzēšu buksēt jauno dāmu.»

Sacīkšu vadītājs, kas bija velti pūlējies atvairīt pūli, tagad atmeta šo nodomu, izšāva pistoli, un nu sākās vir­ves vilkšana. Bet tai pašā acumirklī likās, ka būtu pa­sprukuši visi pekles gari. Vīrieši vilka un rāva virvi, līdz viņu sejas no lielas piepūles kļuva zilsarkanas un locekļi brikšķēja. Virve bija jauna, un, kad tiem paslīdēja rokas, piesteidzās viņu sievas un meitas pilnām saujām zemes, lai ietrieptu vilcēju rokas un virvi, jo pēc tam tie varēs labāk pieķerties.

Kāda liela auguma sieva, cīņas gara iedvesmota, sa­tvēra virvi un vilka kopā ar vīru, skaļiem saucieniem to vēl pamudinādama. Pretējās komandas uzraugs, pilnā kaklā bļaudams, vilka viņu nost, bet tai pašā acumirklī kā sitiena ķerts vērsis nogāzās no kājām, jo kāds sievie­tes komandas biedrs tam bija iezvēlis pa galvu. Bet ari viņu pašu tūlīt notrieca no kājām, un spēcīgiem musku­ļiem apbalvotas sievas tagad cīnījās blakus saviem vī­riem. Velti protestēja, kratīja dūres un kliedza tiesnesis un uzraugi. Vīrieši un sievietes juku jukām pielēca pie virves un palīdzēja vilkt. Te nebija vairs komanda pret komandu, bet visa Oklenda pret visu Sanfrancisko vispā­rējā jautrā cīņā. Roka pakaļ rokai cīņas sajūsmā pūlējās satvert virvi. Un tās rokas, kam neizdevās piekļūt virvei, pārvērtās par veseriem, kas dauzīja degunus uzraugiem, ja tie mēģināja atraut nelūgtos palīgus no virves.

Bērts no prieka kauca, bet Mērija ārkārtīgās bailēs tam cieši pieķērās. Cīnītājus, kas bija vistuvāk virvei, nogāza zemē un mina kājām. Gaisā sacēlās putekļu mākoņi, un visās malās bija dzirdami spalgi un nevarīgi kliedzieni un kaucieni, tie bija satracinātie vīrieši un sievietes, kas nevarēja piedalīties kaujā.

«Traka lieta, traka lieta,» Bilijs atkal un atkal murmi­nāja; un, kaut arī viņš redzēja visu, kas notiek, viņš to­mēr aukstasinīgi un droši ar draudzīgā īra palīdzību arās caur drūzmu un izveda Saksonu no kaušļu bara.

Beidzot izcēlās katastrofa. Zaudētāju komandu un visus tās labprātīgos palīgus pēkšņā rāvienā pārvilka pretējā pusē, un tai pašā acumirklī arēnu appludināja pūlis, un viss izgaisa cīnītāju jūklī.

Izvedis Saksonu no burzmas un atstājis to īra apsar­dzībā, Bilijs metās atpakaļ drūzmā. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās, vezdams pazudušo pāri — Bertu, kas bija dabūjis belzienu pa ausi un asiņoja, bet starojošā omā, un saņurcīto un histērisko Mēriju.

«Tas nav nekāds sports,» viņa atkal un atkal atkārtoja. «Tas ir skandāls, netīrs skandāls.»

«Taisīsimies, ka tiekam no šejienes projām, tas vēl ir tikai sākums,» Bilijs teica.

«Nē, pagaidi drusku,» Bērts lūdza. «Tas ir savus asto­ņus dolārus vērts. Vienalga, cik tas maksātu, dārgi tas nav. Tik daudz asiņainu degunu un zilu acu nedabū redzēt pat veselā mēnesī.»

«Labi, ej atpakaļ un papriecājies,» Bilijs teica. «Es aiz­vedīšu meitenes uzkalnā. No turienes labi varēsim visu redzēt. Bet es daudz nedodu par tavu labo izskatu, ja tevi notvers īri.»

Pārsteidzoši īsā laikā viss tracis jau bija norimis, jo bla­kus arēnai no tiesneša paaugstinājuma ziņotājs kliedza, ka tagad sāksies sacīkšu skrējiens zēniem. Bērts, saīdzis un neapmierināts, pievienojās Bilijam un abām meitenēm, kas no uzkalna raudzījās lejā arēnā.

Bija zēnu skriešanās un meiteņu skriešanās, skriešanās jaunām sievietēm un vecām sievietēm, resniem vīriešiem un resnām sievietēm, skriešanās ar maisu un skriešanās uz trim kājām, un sacīkšu dalībnieki joņoja pa nelielo arē­nas skrejceļu, bet viņu palīgi kliedza kā ārprātīgi. Virves vilkšana jau bija aizmirsta. Visur bija jūtama laba oma.

Pieci jauni vīrieši nostājās pie starta, noliecās tā, ka roku pirkstgali skāra zemi, un tādā stāvoklī gaidīja star­tera revolvera šāvienu. Trijiem bija kājās zeķes, bet abiem pārējiem dzeloņotas skrejkurpes.

«Skriešanās jaunekļiem,» Bērts skaļā balsī lasīja pro­grammu. «Un tikai viena godalga — divdesmit pieci do­lāri. Skaties to sarkanmataino ar dzeloņiem — to tur, kas stāv pēdējais ārmalā. Sanfrancisko liek uz to. Tas ir favo­rīts, uz viņu daudz liks.»

«Kā tu domā, kas uzvarēs?» Mērija griezās pie Bilija kā lietpratēja sporta lietās.

«Kā es to varu pateikt?» viņš atbildēja. «Neesmu ne­vienu no viņiem agrāk redzējis. Man viņi visi šķiet labi. Un labākais no viņiem uzvarēs, tas ir viss.»

Atskanēja starta šāviens, un pieci skrējēji aizdrāzās. Trīs no viņiem palika iepakaļ jau pie starta. Sarkanmatai­nais izvirzījās vadībā, bet tam cieši blakus turējās meln­matains jauns puisis, un bija skaidrs, ka sacīkstes nori­sināsies starp šiem abiem. Pusceļā melnmatainais pēkšņā izrāvienā pārņēma iniciatīvu, un bija redzams, ka viņš šo tempu nodomājis ieturēt līdz galam. Viņš aizgāja priekšā desmit pēdu, un sarkanmatainais netika tam ne par collu tuvāk.

«Tas puisis ir ko vērts,» Bilijs paskaidroja. «Un viņš pie tam neizlieto visus spēkus, bet sarkanmatainais būs drīz gatavs.»

Kad melnmatainais sasniedza mērķi, viņš vēl arvien bija desmit pēdu sarkanmatim priekšā; atskanēja mežonīgi ga­viļu saucieni. Bet pēkšņi bija dzirdami arī svilpieni un kau­cieni. Bērts kūsāja sajūsmā.

«Oi, oi, oi,» viņš tikko varēja parunāt. «Nu, vai Friska netrako? Tūlīt sāks uguņot, uzmanieties tikai. Skatieties, viņi ceļ iebildumus. Tiesnesis atsakās izmaksāt uzvarētā­jam naudu. Un ap viņu salasās visa banda. O! O! 01 Ne­esmu tik labi uzjautrinājies, kopš mana vecā lēdija sa­lauza kāju.»

«Kādēļ viņi negrib tam maksāt, Bilij?» Saksona jau­tāja. «Viņš taču uzvarēja.»

«Friskas partija apgalvo, ka viņš esot profesionālis,» Bilijs paskaidroja. «Viņi strīdas par to. Bet tas nav tais­nība. Viņi visi skrien naudas dēļ, tātad visi ir profesio­nāļi.»

Pūlis viļņoja, strīdējās un auroja. Tas viss notika šķī­rējtiesneša paaugstinājuma priekšā. Tiesneša sēdeklis bija rahītiska divstāvu tribīne ar vaļēju virsējo platformu, kur tiesneši žestikulēdami strīdējās tikpat dedzīgi kā pūlis lejā.

«Tagad sāksies!» Bērts auroja. «Ak tu bandīts!»

Melnmatainais skrējējs, savu biedru atbalstīts, uzkāpa pa ārējām kāpnēm pie tiesnešiem.

«Godalgu piespriedējs ir viņa pusē,» Bilijs teica. «Ska­tieties, viņš dod tam naudu, arī daži tiesneši stāv par viņu, citi turpretim protestē. Un, lūk, kur rāpjas augšā pretējās komandas piekritēji — sarkanmatainā biedri.»