«Ja tev būtu ļārūpējas par visu māju,» skanēja brāļa sievas atbilde, «un jāvāra, un jācep, un jāmazgā, un vēl jāpiedzīvo tik daudz nepatīkama kā man — tad tev būtu iemesls justies nogurušai. Tu vari smieties! Bet pagaidi tikai.» Sāra apstājās un ļauni glūnēja. «Pagaidi vien, es tev saku, kādā jaukā dienā tu būsi tik neprātīga un ap­precēsies, un tad nāks tava kārta. Radīsies bērni, bērni un bērni — un būs vējā balles, zīda zeķes un trīs pāri kurpju uzreiz. Tu dzīvo kā niere pa taukiem — ne par ko citu tev nav jābēdā, kā vienīgi par savu pašas dārgo es, un pie tam visi tie āksti, kas lēkā ap tevi un stāsta par tavām skaistajām acīm. U! Vienā jaukā dienā tu kādam no viņiem uzkārsies kaklā, un tad tev pārmaiņas dēļ būs izdevība skraidīt ar zilām acīm.»

«Nerunā tā, Sāra,» Saksona protestēja. «Mans brālis tevi nekad nav sitis, to tu ļoti labi zini.»

«Nē, bet ko viņš vispār dara? Nekad nekas prātīgs viņa galvā nav bijis, bet viņš katrā ziņā ir labāks nekā tie salašņas, ar kuriem tu skraidi apkārt, kaut arī nepelna tik daudz, lai varētu pieklājīgi dzīvot un nopirkt savai sievai trīs pārus kurpju. Varbūt šīsdienas meitenes ir gudrākas, ko es tur daudz zinu? Bet to es skaidri zinu, ka jaunai meitenei, kam ir trīs pāri kurpju un kas ne par ko citu nedomā kā tikai par izpriecām, kādreiz klāsies ļauni, to es tev varu teikt. Manās jaunības dienās bija pavisam citādi. Mana māte man būtu krietni sadevusi, ja es rīkotos tā, kā tu tagad dari, un viņai būtu taisnība; tas ir tikpat skaidrs, kā tagad visa pasaule apgriezta kājām gaisā. Paskaties uz savu brāli — skriet uz sociā­listu sanāksmēm un klausīties visas tās blēņas, ko tur runā, to viņš var, un var maksāt ari biedra naudu arod­biedrībās, kas bērniem tikai izrauj maizi no mutes; to visu viņš dara, nevis labi saprotas ar savu priekšniecību. Par to naudu, ko tur izdod, viņš man bez pūlēm varētu nopirkt septiņus pārus kurpju gadā, ja es būtu tāda muļķe un tās sev vēlētos. Bet kādā jaukā dienā viņu iesēdinās, tu redzēsi, un ko tad mēs darīsim? Kā lai paēdina piecas mutes, ja nav nekā ko dot?»

Viņa apklusa, lai atvilktu elpu, un, kā rādās, bija pilna līdz malām ar jauniem runu plūdiem.

«Ak Sāra, vai tu nevarētu aizvērt durvis?» Saksona lū­dza.

Durvis ar lielu troksni aizcirtās. Saksona raudādama atkal atsēdās uz gultas malas un dzirdēja, kā viņas brāļa sieva, pati ar sevi skaļi sarunādamās, rīkojās pa virtuvi.

2

Pie ieejas Viselparkā katra samaksāja par savu biļeti, un viņām abām bija gluži skaidrs, cik smalkveļas gabalu bijis jāizgludina, lai nopelnītu šo pusdolāru, cik maksāja biļete. Bija vēl agrs, un ļaudis nāca reti, bet mūrnieki ar savām ģimenēm jau sāka ierasties; tie bija apkrāvušies milzīgiem groziem ēdamā un veselu baru bērnu — vese­līga, nekultivēta, labi atalgota un labi paēdusi strādnieku daļa. Viņu starpā bija arī vectēvi un vecmāmiņas, un, ne­vērojot viņu amerikāņu apģērbu, tos lielajā pūlī varēja viegli atšķirt. Viņi nebija arī tik labi baroti, un bija skaidri redzams, ka tas nav no vecuma vien, bet tās ir daudzo grūto darba gadu sekas vecajā Īrijā, kur tie ieraudzījuši dienasgaismu. Viņu sejas pauda apmierinātību un lep­numu, ejot blakus saviem pēctečiem, kas bija uzauguši pie spēcīgākas barības.

Tie nebija cilvēki, kuru lokam piederētu Mērija un Sak­sona. Viņas tos nemaz nepazina, un starp tiem viņām ne­bija neviena drauga. Viņām bija vienalga, kas svin svēt­kus — īri, vācieši, slāvi; mūrnieki, aldari vai miesnieki. Tas viņām nekrita svarā. Viņas, meitenes, piederēja de­jotājiem, kas iepludināja kasē zināmu summu naudas, kas bija droša visiem svētku rīkotājiem.

Viņas pastaigājās starp teltīm, kur svētku reizē pārdeva grauzdētus zemes riekstus un maltus kukurūzas graudus, un tad devās apskatīt dejas grīdu. Saksona apskāva iedo­mātu dejas partneri un nodejoja vairākus lokus. Mērija plaukšķināja rokas.

«Ak Dievs!» viņa iesaucās. «Tu esi taisni lieliska. Un cik tev brīnišķas zeķes!»

Saksona apmierināta smaidīja un pastiepa uz priekšu kāju — viņai bija kājās mazas samta kurpītes ar augstiem papēžiem — pacēla drusku šauros melnos svārkus un pa­rādīja skaistas potītes un maigi apaļu stilbu; baltā miesa mirdzēja caur plānām melnām zīda zeķēm, kas maksāja piecdesmit centu pārī. Viņa bija slaida, ne liela, bet sie­višķīgi apaļām formām. Uz baltās blūzes viņa valkāja lētu mežģīņu kruzuli un tur iespraustu adatu ar imitētu ko­ralli; pār blūzi bija uzvilkta maza jauka žakete un rokās neīstas ādas cimdi. Bet īstas, grieznēm nededzinātas bija matu cirtas, kas spraucās laukā no mazas koķetas melna samta cepures malām un aizēnoja viņas acis.

Mērijas tumšās acis kvēloja priekā. Steidzīgi pieskrē­jusi draudzenei, viņa to aptvēra rokām un noskūpstīja. Palaidusi Saksonu vaļā, viņa pati dziļi nosarka par savu aušību.

«Tu izskaties lieliski.» viņa iesaucās, it kā sevi atvaino­dama. «Ja es būtu vīrietis, es nevarētu izlaist tevi no ro­kām. Es tevi apēstu, noteikti.»

Roku rokā viņas atstāja dejas grīdu un lēni pastaigājās spožajā saules gaismā. Dziļā priekā abas meitenes mētāja rokas un bagātīgi atalgoja sevi par izciestajām nedēļas mokām. Viņas pārliecās pār lāča sprosta malu, šausminā­jās, skatoties uz svešo vareno viesi, desmit minūtes stā­vēja un smējās mērkaķu būra priekšā. Pēc tam šķērsoja zāles laukumu, pa ceļam apskatot mazu arēnu, kas atradās dabīga amfiteātra ieplakā un kur pēcpusdienā vajadzēja norisināties sacīkstēm un cīņām. Tad abas devās dēku ceļojumā pa parka labirintu un takām, kur pastāvīgi at­klāja jaunus pārsteigumus un brīnumus ēnainu stūrīšu un zaļi krāsotu galdu un solu veidā, no kuriem daudzus jau bija aizņēmušas izbraucēju ģimenes. Nonākušas pie kādas kokiem apaugušas nogāzes, meitenes izklāja laikrakstu un atsēdās zemajā zālē, ko jau bija izdedzinājusi un iz­kaltējusi Kalifornijas saule. Pēc sešu dienu nepārtraukta grūta darba bija patīkami tā sēdēt un nekā nedarīt, bez tam viņām vajadzēja tērzēt par gaidāmajiem deju prie­kiem.

Mērija pļāpāja. «Bērts Vanhops droši vien atnāks. Viņš teica, ka atvedīšot Biliju Robertsu. Viņi to sauc par lielo Bilu. Tas ir liels puisis, bet ļoti veicīgs. Pēc aroda bok­seris, un visas meitenes skrej tam pakaļ. Man no viņa bail. Mutīgs viņš nav, apmēram tāds kā tas lielais lācis, ko pirmīt redzējām. Brrr-rf! Brrr-rf! — taisni tāpat. Pa­tiesību sakot, viņš pēc sava aroda nebūt nav bokseris, bet važonis un arodbiedrību biedrs. Strādā pie Korberlija un Morisona. Bet dažreiz viņš uzstājas biedrībās. Briesmīgi dedzīgs, un tas viņam vienalga, vai notriekt kādu vīru pie zemes, vai ēst. Es nedomāju, ka viņš tev patiks, bet viņš lieliski dejo. Smags, vai zini. Bet pa dejas grīdu tā vien slīd. Raugies, ka dabū ar viņu dejot. Un viņš nav nekāds skopulis. Bet straujš — oho!»

Un sarunas turpinājās. Bet tā bija galvenokārt Mē­rija, kas runāja, un vienmēr viņas valodas noveda pie Berta Vanhopa.

«Jūs abi, redzams, esat ļoti draudzīgi,» Saksona teica.

«Jā, es rīt pat precētos ar viņu, ja tam tā jābūt,» mei­tene dedzīgi iesaucās. Bet pati gluži samulsa un nobāla; viņas sejas izteiksme bija gandrīz skarba bezcerīgā izmi­sumā. «Viņš tikai vēl nekā nav man teicis. Viņš ir …» viņa vilcinājās, bet tad kaislīgi turpināja: «Tu, Sakson, uzmanies, ja viņš grib tev piesmērēties. Tas ir derdzīgs puisis. Bet man vienalga, es viņu apprecētu labāk šodien nekā rīt. Citādi viņš mani neiegūs.» Viņa pavēra muti, lai vēl ko teiktu, bet tikai dziļi jo dziļi nopūtās. «Tā ir dī­vaina pasaule, kur mēs dzīvojam, vai ne? Taisni jāsme­jas. Un katra zvaigzne arī ir pasaule. Es labprāt vēlētos zināt, kur noslēpies Dievs. Bērts Vanhops saka, ka Dieva nemaz neesot. Bet viņš ir briesmīgs — viņš runā briesmī­gas lietas. Kā tu, Sakson, domā, vai Dievs ir, vai nav?»

Saksona paraustīja plecus un smējās.

«Bet, ja darīsim to, ko nevajag, mēs taču par to sa­ņemsim sodu, vai ne?» Mērija neatlaidās. «To viņi visi saka, izņemot Bertu. Viņš saka, ka viņam maza bēda, ko viņš darot, par to viņam tik un tā nekas nebūšot; jo, kad nomiršot, tad būšot beigts un pagalam, un viņš labprāt

gribētu redzēt, kas un kā spētu viņu uzmodināt. Nu, vai viņš nav briesmīgs cilvēks, ko? Bet tas viss ir tik jocīgi. Man dažreiz kļūst bail, kad padomāju, ka Dieva acis visu laiku mani vēro. Kā tu domā, vai viņš zina, ko es nupat šai brīdī teicu? Un kā tu domā, pēc kā viņš īstenībā iz­skatās?»

«Nezinu,» Saksona teica. «Varbūt tikai tā pieņemts do­māt.»

No dejas laukuma līdz viņām atlidoja pirmās valša ska­ņas, un abas meitenes ātri uzšāvās kājās.

«Mēs varētu izgriezt pāris loku, pirms ejam ēst,» bija Mērijas priekšlikums. «Tad jau būs pēcpusdiena, un iera­dīsies zēni. Lielākā daļa no viņiem ir skopuļi — tādēļ tie arī tik vēlu nāk, jo tad nav meitenēm jāizmaksā. Bet Bērts ir kārtīgs puisis, un Bilijs arī. Nāc, taisies ātrāk, Sakson!»

Paviljonā uz dejas grīdas bija tikai daži dejotāji, kad viņas ieradās, un abas meitenes pirmo valsi nodejoja viena ar otru.

«Tur ir Bērts,» Saksona čukstēja, dejojot otru loku.

«Izliecies, it kā viņu neredzētu,» Mērija tāpat čukstot atbildēja. «Dejosim tikai tālāk. Viņi nedrīkst domāt, ka mēs tiem skrējām pakaļ.»

Bet Saksona skaidri redzēja, ka Mērijas vaigi sārtojās un elpa kļuva straujāka.

«Vai tu to otro redzēji?» Mērija jautāja, vadot Saksonu uz dejas grīdas otru galu iepretim estrādei. «Tas ir Bilijs Robertss. Bērts teica, ka viņš būšot. Viņam jāmaksā par tevi un Bertām par mani. Būs skaista diena, gan tu re­dzēsi. Ak Dievs, kaut tikai vēl spēlētu mūzika, kamēr no­nākam līdz viņam galam.»

Un viņas dejoja tālāk, dzenoties pēc kavalieriem un pus­dienām — divas jaunas, svaigas meitenes, kas neapšau­bāmi labi dejoja un bija patīkami pārsteigtas, kad, mūzikai apklustot, atradās sava kārotā mērķa tuvumā.

Bērts un Mērija sauca viens otru vārdos, bet Saksona teica Bertām «mister Vanhop», kaut gan tas viņu nesauca . citādi kā par Saksonu. Viņi visi bija pazīstami savā starpā, atskaitot Saksonu un Biliju Robertsu. Mērija viņus iepa­zīstināja, bet nervozā un paviršā steigā.