Šīs pazīmes mis Merivila neatstāja nepamanītas. Viņa atviegloti nopūtās un atbruņojoši sacīja: – Paldies Dievam! Es jau baidījos, ka esmu izvedusi jūs no pacietības. Nav iespējams vainot jūs par to, ja jūtaties izprovocēts, jo es jums pierunāju pilnu galvu. Patiesībā es biju domājusi, ka satiekoties būs vieglāk jums paskaidrot visus apstākļus.

– Kādi tad ir tie apstākļi, kundze?

Viņa mazliet vilcinājās un klusēja. Šādu pauzi noteica nevis viņas domīgums vai mulsums, bet gan pūliņi izsvērt, kā labāk lordam Olverstokam visu izskaidrot. – Varētu sacīt, ka šie apstākļi cēlās pēc mana tēva nāves. Tas notika pirms gada. Nevarētu apgalvot, ka par šo jautājumu es nekad nebūtu domājusi, jo es par to mēdzu prātot, arī viņam dzīvam esot, bet tobrīd es lietas labā neko nevarēju iesākt.

– Man nudien ir skumji dzirdēt par jūsu tēva nāvi, – Olverstoks iestarpināja, – taču man ir jāizmanto izdevība, lai jums pavēstītu, ka mēs ar viņu gandrīz nemaz nebijām pazīstami. Un par radniecības saitēm man drīzāk jāteic, ka mēs vienkārši zinājām viens par otra eksistenci. Viņš bija cēlies no manas vecmāmiņas dzimtas un, ja atmiņa neviļ, no tik attāliem radiem, ka grūti pat nosaukt pakāpi.

– Bet tētis mēdza par jums runāt kā par brālēnu! – mis Merivila iebilda. Olverstoks nekomentēja šo piezīmi, un viņa pēc mirkļa turpināja: – Jā, un es zinu, ka mēs esam kaut kur tikušies, jo jūsu vārdu es ieraudzīju arī lielajā dzimtas kokā, ko mēs glabājam mājās, Bībelē.

– Tikai divu laulību pēc, – viņš vienaldzīgi piebilda.

– Es saprotu. Jūs nevēlaties mūs atzīt. Vai ne? Tādā gadījumā nav ne mazākās nozīmes jums izskaidrot, kādā situācijā mēs esam nonākuši. Izlūdzos piedošanu par to, ka sagādāju jums neērtības ar šo apmeklējumu.

Pēc šiem vārdiem marķīzs, kurš bija ļoti cieši nolēmis šo sarunu beigt pēc iespējas ātrāk, gluži iracionālu iemeslu mudināts, piepeši izvēlējās to turpināt. Varbūt viņš kļuva pieļāvīgāks, jo mis Merivila viņam šķita uzjautrinoša, bet varbūt pievilcīgs likās tas, ka viņa Olverstoka atraidījumu pieņēma bez iebildumiem – un tas viņa pieredzē bija kaut kas pilnīgi jauns, tādējādi radot intrigu. Lai kāds arī būtu iemesls, viņš piepeši iesmējās un, samulsinot mis Merivilu, sacīja: – O, cik skaļi vārdi! Nē, nē, neslieniet uzreiz degunu gaisā, tas jums nemaz nepiestāv. Man nav nekādu iebildumu būt pazīstamam ar jums, es pat negrasos noliegt mūsu radniecību, tomēr es neesmu gatavs jums apsolīt nekādu palīdzību, lai kādas ieceres arī rosītos jūsu prātā. Un, starp citu, ko tieši jūs gribējāt man lūgt?

Meitene nomierinājās un pateicīgi uzsmaidīja Olverstokam. – Es esmu spiesta to darīt. Un tas ir tikai kāds nieks. Lūdzu, ievediet manu māsu sabiedrībā!

– Ievest jūsu māsu sabiedrībā? – viņš neizteiksmīgi atkārtoja.

– Jā, lūdzu, ja jūs to varētu. Un laikam jau man jābrīdina, ka jums nāktos ievest sabiedrībā arī mani, jo diezin vai man izdotos pārliecināt māsu, ka es pēc tā nealkstu. Patiesībā viņa ir vispaklausīgākā meitene, kādu vien var iedomāties, taču pašlaik viņa ir iecirtusies un paziņojusi, ka neapmeklēs nekādas balles, ja vien to nedarīšu arī es. Un tas jau kļūst pārmēru apnicīgi, taču es saprotu, ka viņa to dara mīlestības vārdā…

Lords nemēģināja būt izcili pieklājīgs un strupi pārtrauca mis Merivilu: – Mana lieliskā meitene, vai jūs no tiesas sakāt, ka vēlaties iziet sabiedrībā tieši manā aizgādībā? Jums taču nepieciešama kāda matrona, kas jūs pavadītu, nevis vecpuisis!

– Es zinu, – viņa attrauca. – Tieši tālab jau es jutos vīlusies, kad uzzināju par jūsu vecpuisību. Taču es jau esmu izprātojusi, kā mēs varētu pārvarēt šo šķērsli! Vai jums būtu iebildumi, ja mēs izliktos, ka mūsu tēvs ir atstājis trīs jaunākos bērnus jūsu aizbildniecībā? Harijs jau ir pietiekami pieaudzis, un man ir divdesmit četri gadi.

– Man vajadzētu… nekādā gadījumā!

– Bet kālab tad ne? – viņa neatkāpās. – Jums mūsu labā nebūs jādara nekas vairāk, kā vien jāpalīdz debitēt Haritai un varbūt arī man. Pats par sevi saprotams, es pat nemēģinātu iztēloties jūs interesējamies par vēl kaut ko, kas būtu saistīts ar mums. Patiesību sakot, es nemaz tik ļoti nepriecātos par jūsu uzmanības apliecinājumiem, – meitene atklāti piebilda.

– Nē, jūs to nespējat aptvert! Izskatās, ka jūs nesaprotat, kundze, ka mana palīdzība jums nebūs ieejas biļete augstākajā sabiedrībā.

– Kāpēc? – viņa noprasīja. – Es biju domājusi, ka marķīzu pieņem it visur.

– Tas, mis Merivila, ir ļoti atkarīgs no marķīza!

– O! – viņa noteica, pūlēdamās aptvert tikko dzirdēto. – Tētis sacīja, ka jūs esat “neglābjams cīņu gailis”… Vai tas būtu jāsaprot tādējādi, ka jūs tiekat uzskatīts par nepiedienīgu personu?

– Tāls no ideāla, – lords nekavējoties apstiprināja.

Viņa sāka smieties. – Kāda krāpšana! Es nespēju tam noticēt. Pat mans nabaga tētis netika uzskatīts par tik sliktu!

– Pat nabaga tētis… – Olverstoks atkārtoja, tad paņēma savu monokli un pielika pie acs, sākdams cieši pētīt mis Merivilu kā cilvēks, kurš tikko pamanījis kādu retu eksemplāru.

Nelikdamās ne zinis par šādu rūpīgu aplūkošanu, viņa sacīja: – Nē, patiesi, man šķiet, ka pirms iepazīšanās ar manu mammu viņš bija satriecoši nevaldāms… un ir jāatzīst, ka viņu abu aizbēgšana nebūt netika uzskatīta par atbilstīgu soli. Man allaž ir licies visai savādi, ka mamma tam piekrita, jo viņa bija ļoti cienījama, jūs saprotat, viņa bija ļoti, ļoti laba… Un tomēr es ticu, ka cilvēki, kas ir kaislīgas mīlas varā, nepārtraukti mēdz darīt visdīvainākās lietas, un reizēm es iedomājos, ka mamma noteikti ļāvās pierunāties. Nevaru sacīt, ka es viņu pazinu pārāk labi, jo viņa nomira drīz pēc Feliksa piedzimšanas, bet Harita ir īsta mātes kopija un ir viegli pierunājama. Un, tas nav noliedzams, vecāki tolaik bija tik ļoti jauni! Jūs tikai padomājiet! Tētis sasniedza pilngadību tikai nedēļu pirms manas piedzimšanas! Es pat nespēju iztēloties, kā viņam izdevās uzturēt ģimeni, ja reiz viņa paša tēvs bija padzinis viņu no ģimenes un atstājis bez graša kabatā. Un man nav pamata domāt, ka viņam bija arī kāda ienesīga nodarbošanās. Pēc laulībām ar manu mammu tētis aizmirsa par visām savām pārgalvībām; var saprast, kāpēc mani vecvecāki bija uz viņiem ļoti sadusmojušies un jutās apkaunoti, tomēr uzskatu par ļaunu netaisnību to, ka viņi manu mammu neuzņēma ģimenē.

Marķīzs izvēlējās taktiski paklusēt. Olverstoka atmiņas par nelaiķi misteru Merivilu, kuru viņš bija sastapis pirms nedaudziem gadiem, bija grūti sasaistāmas ar cilvēku, kurš krasi mainījis savu iedabu.

– Un, pēc manām domām, – turpināja mis Merivila, – viņiem par šādu nelaipnību tika pienācīgi atdarīts, kad abus manus vecvecākus un manu tēvoci Džeimsu, kurš bija mantinieks, aiznesa tīfs. Citu pēc cita, dažu dienu laikā. Tā mans tētis tika pie īpašuma. Un tieši laikā, lai Harijs piedzimtu Greinārdā! Un pēc viņa, protams, bija Harita, Džesamijs un Felikss… – Mis Merivila apklusa, jo pamanīja, ka marķīzs samirkšķina plakstus. Viņa pasmaidīja. – Zinu, ko jūs domājat! Un jums ir pilnīga taisnība. Mums visiem, izņemot Hariju, ir gaužām jocīgi vārdi! Atļaušos jums apliecināt, ka mums tie ir kā milzu pārbaudījums. Kad piedzimu es, nekas nekavēja manu mammu dot man vārdu Frederika. Tētim par godu, jūs jau saprotat. Tad nāca Harijs, par godu mammai pašai, jo viņu sauca par Harietu. Un manai māsai vārdu izraudzījās tētis, jo viņš sacīja, ka pievilcīgāku bērnu mūžam nav redzējis. Džesamijs tika nosaukts tādā vārdā par godu savam krusttēvam; un vārds “Felikss” bija mammas ierosinājums, jo mēs bijām tik laimīga ģimene!

Un tā tas nudien arī bija… līdz mammas aiziešanai mūžībā. – Viņa atkal apklusa, bet gandrīz tūdaļ pat saņēmās, mazliet pašūpoja galvu, it kā vēlēdamās aizgainīt sliktās atmiņas, un gaišākā tonī piebilda: – Tāpēc mums jāizmanto labākais, ko mums sniedz mūsu absurdie vārdi. Mēs ar Džesamiju nozvērējāmies, ka nekad nesauksim viens otru par Džesiju un Frediju, kā arī nepieļausim, lai to dara kāds cits.

– Vai pārējie paklausa?

– Jā… gandrīz vienmēr. Man ir jāatzīst, ka Felikss reizumis pasaka “Džesijs”, bet tikai tad, ja Džesamijs viņu ir īpaši nokaitinājis. Un privātās sarunās Harijs mani reizumis sauc par Frediju, taču ne jau tālab, lai sāpinātu. Viņš nekad nesauc Džesamiju par Džesiju, lai cik provocējoši arī brālis izturētos, jo Harijs ir četrus gadus vecāks, turklāt arī ģimenes galva. Viņš uzskatītu, ka ir pārāk nekrietni izaicināt Džesamiju uz strīdu, ja spēj viņu pieveikt vienā mirklī. Bet Džesamijam drosmes gan netrūkst. Harijs apgalvo… Ak, mans Dievs! Es tikai runāju un runāju, turklāt nepasaku neko, kas būtu saistīts ar jūsu vizītes mērķi. Tātad, par ko es sāku stāstīt?

– Manuprāt, jūs bijāt sākusi runāt par laiku, kad nomira jūsu māte.

– Jā, nudien. Lūk, tas mūs ietekmēja visai ļauni. Man ir pamats domāt… nē, patiesībā es to zinu… mans tētis bija tik ļoti satriekts, ka radās nopietnas aizdomas par viņa spēju saglabāt veselo saprātu. Es biju pārāk jauna, lai to aptvertu, taču saprotu, ka viņš ilgu laiku bija sasirdzis… vai arī man tā šķiet. Atlabis viņš vairs nebija tāds kā iepriekš. Jāteic, viņš bija kļuvis par tādu kā svešinieku un tikpat kā neuzturējās mājās. Tētis nespēja tur atrasties, ja blakus nebija mammas. Pat ja mums tas tolaik nemaz īpaši nepatiktu, es šad un tad iedomājos, ka viņam vajadzēja apprecēties vēlreiz, tas nāktu viņam par labu. Es apzinos, ka man nav piedienīgi tā runāt, taču viņš bija visai nepastāvīgs, jūs jau saprotat.

– Jā, – attrauca Olverstoks. – Es saprotu. Vai viņš patiešām jūs atstāja pašus savā ziņā? Tam ir visai grūti noticēt.

– Nē, nē, protams, tā viņš nerīkojās. Manas mammas neprecētā māsa Serafīna pārcēlās dzīvot pie mums un kopš mammas nāves ir bijusi ar mums kopā.

– Viņa joprojām ir pie jums?

– Jā. Mīļais Dievs, kā gan mēs bez viņas atbalsta būtu varējušas atbraukt uz Londonu!

– Jums nāksies mani atvainot. Tā kā es neredzēju un… līdz šim brīdim neko arī nebiju dzirdējis par jūsu mātesmāsu, tad man radās priekšstats, ka esat nolēmušas iztikt bez pavadones.