žordžeta Heiere - Frederika

Frederika pasmaidīja, tomēr, viņai atbildot, balsī bija dzirdams neliels saspringums. – Jā, liekas, viņš aizveda Haritu iepirkties. – Frederika tam pati neticēja un nemaz nebūtu izbrīnījusies, ja uzzinātu, ka tajā mirklī Harita sēž uz soliņa kādā nomaļā Kensingtonas dārzu stūrī kopā ar brāli un Endimionu, kuram pavēsta par to, ka abus grasās izšķirt uz mūžiem.

– Pārstāj reiz runāt muļķības! – sacīja Harijs. – Es jau simtām reižu tev atkārtoju, ka neviens jūs nevar izšķirt uz mūžiem.

– Nevar izšķirt uz mūžiem! – apstiprināja Endimions.

– Tiklīdz mani ieslodzīs Olverā…

– Jā, tas ir pats ļaunākais, – drūmi sacīja Endimions, saraucis pieri. – Es nebrīnīšos, ja viņi ir sazvērējušies! Olverstoks ir ļoti gudrs. Mani joprojām pārņem nelāga sajūta, kad atceros, kā viņš ieteica man neizrādīt tev pārāk lielu uzmanību. Viņš runāja visai draudzīgi, tomēr es uzreiz sapratu, kādu mājienu viņš cenšas dot, un izrādījās, ka man bijusi taisnība! Remsgitā es ar tevi varētu tikties, bet ne Olverā. Tur mani pazīst visi, un vari nešaubīties, ka atradīsies labvēlis, kurš noteikti visu izstāstīs Olverstokam, ja vien es parādīšos kaut vai desmit jūdžu attālumā no muižas.

– Un, kad mēs aizbrauksim no Olveras, tevi aizsūtīs uz kādu briesmīgu misiju! Un Frederika mani aizvedīs uz Greinārdu.

– Nē, ja Endimionu aizsūtīs misijā, – iejaucās Haritas saprātīgais brālis. – Un vispār es neticu, ka viņš tā rīkosies, jo Greinārda taču uz gadu ir izīrēta.

– Tad uz Herogeitu, lai Felikss varētu dzert ūdeņus! – vaimanāja Harita.

– Tas gan ir iespējams, – atzina Harijs.

– Es nebraukšu nekādā misijā! – piepeši paziņoja Endimions. – Es atvaļināšos no dienesta, un brālēns man nespēs to liegt. Teikšu vēl vairāk… tiklīdz es būšu to izdarījis, mani vairs nekas nekavēs apprecēties ar Haritu.

– Bet es vēl neesmu pilngadīga! – skumji izdvesa Harita.

– Tur jau tā lieta! Kad sāku domāt, ka nāksies gaidīt veselus divus gadus un arī pēc tam es varbūt nemaz nevarēšu ar tevi tikties… ar to jau būs pietiekami, lai bēgtu uz Skotijas robežu! Tikai nedomājiet, ka es grasos to darīt! – viņš piebilda un satraukti pavērās uz Hariju.

– Arī es nespētu izšķirties par šādu soli, – nodrebinājusies sacīja Harita. – Varbūt Frederika beidzot tomēr sapratīs, ka nav viņas varā mūs atrunāt… Tikai es vienalga esmu pārliecināta, ka viņa nepiekritīs.

– Mirklīti! – iejaucās Harijs, spēji iztaisnodamies. – Man liekas, ka esmu izdomājis. Kā gan man tas ātrāk neienāca prātā?

Divas satraukuma pilnas sejas pievērsās Harijam.

– Ko tu neiedomājies agrāk, dārgais? – vaicāja Harita.

– Tev taču nemaz nav vajadzīga Frederikas piekrišana! – viņš paziņoja ar draisku mirdzumu acīs. – Tavs aizbildnis esmu es, nevis viņa!

Frederika nobrīnījās vien, cik labi varēja justies pēc tam, kad bija kārtīgi nogulētas nākamās divas naktis. Nomāktais garastāvoklis un aizkaitināmība bija pagaisuši. Viņas rūpes bija iegūlušas marķīza prasmīgajās rokās, un viņai vairs ne par ko nebija jāuztraucas – ne par to, lai ģimene sagatavotos pārbraucienam no Londonas nama uz citu, kurš atrodas simtiem jūdžu tālumā, ne par saimniecības vadīšanu pēc pārcelšanās. Frederikai, kura jau kopš agras jaunības nebija varējus kārtīgi atvilkt elpu, šāds pavērsiens bija īstena svētlaime. Un tomēr viņa ar zināmām bažām gaidīja šos nākamos nošķirtības mēnešus, ko pavadīs mežu ielokā. Protams, par vientulību bažīties īsti nebija pamata, jo kopā ar viņu būs gan Harita, gan brāļi, gan pagaidām nepazīstamā misis Osmingtone, atraitnēs palikusī Olverstoka radiniece, kuru viņš sev piemītošajā valdonīgajā manierē bija nolēmis izmitināt Olverā. Un vēl tur būs arī Septimuss, un neapšaubāmi arī viņa māte ieradīsies viesos. Iesākumā droši vien tur viss šķitīs garlaicīgs un pārmēru kluss, pietrūks Londonā iegūto draugu, bet uz dažām dienām tur ieradīsies arī Olverstoks, un tas nozīmē jauku pārmaiņu viemuļībā. Turklāt viņš Frederikai bija atļāvis aicināt viesos jebkuru, ko vien viņa vēlētos, un vispār rīkoties tik brīvi, it kā māja patiesībā piederētu viņai. Frederika bija nospriedusi neturēt Olverstoku pie vārda – tā kā viņai nebija viegli izlemt, kuru draudzeni uzaicināt, tad šis lēmums bija pavisam vienkārši izpildāms.

Olverstoks grasījās viņus pavadīt uz Olveru – tā bija viena no viņa gluži negaidītajām idejām. Pieklājības pēc Frederika bija cēlusi iebildumus, bet viņš paziņoja, ka viņam tur esot darīšanas, tādējādi apklusinot viņas protestus. Visticamāk, šīs darīšanas nozīmēja Frederikas iepazīstināšanu ar māsīcu un pārliecināšanos, vai kalpotāji visu izdarījuši, lai pienācīgi sagaidītu atbraucējus. Kā gan Olverstoku kāds varēja uzskatīt par egoistu un bezsirdi? Frederikai bija grūti valdīt niknumu, iedomājoties par tādu netaisnību!

Galvenajos vilcienos viss ritēja labi. Misters Pīplovs uzaicināja Hariju kopā doties uz Braitonu; Badls un misis Hērlija priecājās par ilgstošo atpūtu pēc pamatīgās nostrādāšanās Londonas namā, bet Harita likās samierinājusies ar likteni, lai gan izskatījās visai nobēdājusies. Sēru uzplūdi itin bieži lika viņai izskriet no istabas ar nēzdodziņu pie acīm; Frederika atcerējās jaunākās māsas ciešanas pēc šķiršanās ar iepriekšējo nevēlamo precinieku un sprieda, ka šajā gadījumā viss pāries tikpat ātri.

Septimuss Trevors bija laipns un jautrs jauns vīrietis; jau no pirmās tikšanās reizes viņš iepatikās Frederikai un jaunekļiem, kas, protams, bija pats svarīgākais. Frederika tīšām viņus atstāja kopā, lai dotu iespēju labāk iepazīties, un mazliet šaubījās par Feliksu, kuram atšķirībā no Džesamija nebija tik kaislas vēlēšanās mācīties; kad Frederika atgriezās istabā, Felikss viņai pavēstīja, ka šis misters Trevors zinot daudz vairāk par iepriekšējo misteru Trevoru – tā esot izdevies noskaidrot sarunā par akmeņogļu gāzi un transmisiju ar saspiesta gaisa palīdzību. Tā nu beigās Frederikai bija palikušas tikai vienas nopietnas raizes – Feliksa veselība. Par to Frederika nebeidza satraukties, līdz pie viņiem ieradās Viljams Naitons. Puisim nenoliedzami bija kļuvis daudz labāk, tomēr viņš ātri nogura, tikpat ātri uzbudinājās, bet viņa agrāko jautro dabu bieži vien nomainīja aizkaitināmība un reizēm pat īdzība un kaprīzums. Frederikai bija aizdomas, ka šad tad Feliksam joprojām paaugstinās temperatūra.

– Es domāju, ka laukos viņam kļūs labāk, tomēr nespēju neraizēties, – Frederika sacīja Olverstokam.

– Nē, un ne par ko citu arī nespējat domāt, vai ne, Frederika?

– Laikam jau jums taisnība, – viņa atzinās. – Bet es cenšos!

– Ja Naitons pavēstīs labas ziņas, vai tad jums tas būs pa spēkam?

– Ak, tas būtu neizsakāms atvieglojums! Jā, protams, tad es to varētu.

– Priecājos, – viņš noslēpumaini noteica. – Es esmu visai pārliecināts, ka tieši tādus jaunumus viņš jums arī stāstīs, un ceru, ka tas notiks ātri.

– Sers Viljams ieradīsies ceturtdien pirms pusdienlaika.

– Labi! Tad jau es, – sacīja lords Olverstoks, – atnākšu pēc pusdienlaika.

– Protams! – viņa sacīja, un skatiens uzzibsnīja. – Nav nekādas vajadzības man to atgādināt. Ceru, ka sers Viljams neieradīsies brīdī, kad Felikss būs nelāgā omā. Viņš jau tagad ir saīdzis un apgalvo, ka šis ārsts noteikti esot garlaicīgi uzmācīgs tips un ka viņš nevēlas, lai ārsti atkal viņu tirdītu. Turklāt viņš nemaz nepriecājas par to, ka nāksies palikt gultā, kamēr ārsts nebūs beidzis apskati. Ja Felikss sāks uzvesties pārāk nevaldāmi, palūgšu, lai Harijs kaut kā novērš viņa uzmanību.

Tomēr ceturtdienas rītā, kad Frederika palūdza ataicināt Hariju uz Feliksa istabu, Badls atteica, ka Harijs kaut kur izgājis.

– Ak tā? – Frederika diezgan neizteiksmīgi bilda. Viņa iedomājās, ka varbūt vajadzētu paaicināt Haritu, taču tieši tajā rītā Harita atkal bija izlēmusi atteikties no brokastīm un birdināt asaras tējas tasē, un Frederika nolēma likt viņu mierā.

– Iespējams, ka misters Harijs aizvedis mis Haritu pastaigā, jo viesistabā viņas nav, – ieteicās Badls.

Frederikas oma mazliet uzlabojās. Viņa jau bija nospriedusi, ka Harijs devies izklaidēties, kamēr viņa jaunāko brāli apskatīs viens no labākajiem Londonas ārstiem, taču nu saprata, ka ir bijusi netaisna. Viņš pūlējies palīdzēt un aizvedis Haritu no mājas.

– Tā tas varētu būt, – sacīja Frederika. – Nekas, tad es aiziešu pie Džesamija.

Brālis bija iegrimis grāmatu pasaulē, taču uzreiz piekrita palīdzēt un novērst Feliksa uzmanību. Atbildot uz Frederikas atvainošanos, viņš noteica: – Jau sen bija laiks, lai kaut viens no mums tev palīdzētu.

Džesamijs izgāja no istabas, un Lufra sekoja viņam pa pēdām.

Brāļa vārdu aizkustināta, Frederika viņam vēl uzsauca, ka tas droši vien būs tikai uz īsu laiku, jo jau pavisam drīz jāierodas seram Viljamam; pēc tam Frederika devās lejup pa kāpnēm, lai ar saimniecības vadītāju apspriestos par to, kā labāk pirms aizbraukšanas sakārtot māju.

Viņai nekur tālu nebija jāiet. Misis Hērlija nāca viņai pretī un otrā stāva kāpņu laukumiņā apstājās, lai mazliet atvilktu elpu pirms kāpšanas augstāk.

– Hērlij, jums nevajadzēja kāpt augšā! – ieteicās Frederika. – Es jau biju ceļā pie jums.

– Jā, kundze, es zinu, ka man to nevajadzēja darīt. Ne jau ar manu sirdi, kas sitas kā neprātīga, – piekrita saimniecības vadītāja. – Taču es uzskatīju par savu pienākumu jums beidzot to pateikt!

Šis daudzkārt dzirdētais teikums parasti nozīmēja, ka radušās kādas sīkas mājsaimniecības nebūšanas, un Frederika nesāka pārāk satraukties. Viņa sacīja: – Vai manu! Kas atgadījies? Iesim uz viesistabu, un jūs man izstāstīsiet.

– Dievam zināms, mis Frederika, – sacīja misis Hērlija, sekodama Frederikai uz viesistabu. – Es negrasījos jums uzkraut vēl šo, saprotot, cik satraukumu jums jau tāpat ir, tomēr šajā reizē sapratu, ka jums tas noteikti jāuzzina.

“Saplēsts porcelāns!” nodomāja Frederika.

– Bet, – turpināja misis Hērlija, – tiklīdz Džimaima atnesa man to zīmīti… viņa prot izlasīt tikai drukātos burtus un arī tos pašus ar lielām grūtībām… es sev sacīju: “Ārsts vai kāds cits, bet mis Frederikai tas tūdaļ jāredz!” Lai gan domāju, ka viss bija tīšām izdarīts tā, lai jūs šo zīmīti iespējami ilgāk nepamanītu. Ja es nebūtu aizsūtījusi Džimaimu uz mis Haritas istabu noņemt aizkarus mazgāšanai, tad tur vēl ilgi neviens nebūtu iegājis, jo grīda tika izslaucīta un gulta saklāta jau tad, kad mis Harita vēl brokastoja.