žordžeta Heiere - Frederika

– Dārgā Augusta, jūs mani gandrīz pārliecinājāt! – noteica lords.

Šos maigā balsī vēstītos vārdus pavadīja viens no jaukākajiem smaidiem; taču lēdija Dževingtone, nikni pietraukusies kājās, izgāja no istabas, vairs nesacījusi ne vārda.

– Un tagad, – marķīzs vērsās pie sava sekretāra, – vēl atliek tikai tava protežē, kura pieprasītu, lai sarīkoju viņai balli!

Ņemot vērā šādu pieredzi, nelikās visai ticami, ka marķīzs, kurš reti izjuta tieksmi iepriecināt kādu citu, izņemot pats sevi, atsauktos uz mis Merivilas aicinājumu. Un misters Trevors nebija gatavs atsvaidzināt sava darba devēja atmiņu. Tomēr lords izlēma iegriezties pie šās dāmas – iespējams, ziņkārības vadīts, vai arī tāpēc, ka viņš kādu dienu attapās Augšvimpolstrītas apkaimē.

Mājā Olverstoku ielaida padzīvojis virssulainis, kurš pavadīja viņu augšup pa šaurām kāpnēm uz dzīvojamo istabu otrajā stāvā; šā cilvēka soļi liecināja par gadu nastu un savārgumu. Virssulainis arī pieteica Olverstoku.

Marķīzs nesteidzās pārkāpt slieksni, viņš ātri pārlaida skatienu telpai un pamanīja, ka viņa aizdomas bijušas pamatotas. Nekas neliecināja par turību, drīzāk skaidri pauda nelielas rocības apliecinājumu. Telpas iekārtojumā neredzēja eleganci, tā bija pat mazliet noplukusi. Pieredzes trūkuma dēļ viņš neievēroja pazīmes, kas ne tik veiksmīgam cilvēkam būtu pavēstījušas par to, ka šis nams piederēja pie tiem daudzajiem, kas tiek izīrēti uz sezonu un apmēbelēti pēc iespējas lētāk.

Telpā atradās tikai viena sieviete, kura sēdēja pie neliela rakstāmgalda loga labajā pusē un rakstīja. Viņa spēji pagriezās. Skatienā bija redzams gan pārsteigums, gan tas, ka viņa ātri novērtēja Olverstoku. Viņš pamanīja, ka sieviete ir vēl diezgan jauna, viņai varēja būt divdesmit trīs vai divdesmit četri gadi, bija glītas auguma aprises un sejā īpaši izcēlās lielās, pelēkās acis. Viņai bija stingras mutes līnijas un zods, deguns – neliels, bet visnotaļ izteikts. Mati bija gaiši brūni un saveidoti valdnieces Dīdo stilā, un viņas kleita zem svītrotā spensera bija šūta no smalka batista. Tai bija augsta apkaklīte, kas cieši piekļāvās kaklam un bija rotāta ar dubultu volānu kārtām. Olverstokam nebija sveši sieviešu drānu jaukumi, un viņš jau ar vienu skatienu noteica, ka tērps gan ir samērā moderns, tomēr ne uzkrītošs vai īpaši dārgs. Neatrastos neviens, kurš šo ietērpu novērtētu kā ideālu, taču, no otras puses, neviens arī neņemtos nonievāt šo dāmu un nosaukt par nevīžu. Viņa savu vienkāršo ģērbu valkāja ar pašapziņu, turklāt izskatījās ļoti rūpīgi saposusies.

Sieviete bija arī ļoti savaldīga, un šis apstāklis lika Olverstokam nodomāt, ka varbūt viņa ir vecāka, nekā viņš sākumā nospriedis. Tā kā nebija pieņemts, ka jaunas un neprecētas lēdijas pieņemtu savās telpās vīrieškārtas viesus, dāmai vajadzētu nosarkt, kad ienāca viņai nepazīstams džentlmenis, taču viņa izskatījās pilnīgi nesatricināma un ļoti mierīgi izturēja arī viesa ciešo un auksti vērtējošo skatienu. Viņa nepietvīka un nenolaida plakstus, tādējādi neizrādīdama ne mazākās jaunas meitenes mulsuma pazīmes, toties domīgi nopētīja Olverstoku (to viņš secināja ar zināmu uzjatrinājumu), turklāt ļoti kritiski.

Viņš savā ierastajā nesteidzīgi cēlajā manierē pagāja uz priekšu. – Vai man ir tas gods vērsties pie mis Merivilas? – lords vaicāja.

– Jā, es esmu mis Merivila. Esiet sveicināts! Ak, piedodiet! Šī vizīte man ir visai negaidīta.

– Tad izlūdzos piedošanu! Man bija radies iespaids, ka jūs alkstat mana apciemojuma.

– Jā, gan, tomēr es jau biju zaudējusi cerības, ka jūs atsauksieties manam aicinājumam. Un tas mani nepavisam nepārsteigtu, jo man likās, ka uzskatīsiet to par uzbāzību un apgrūtinājumu.

– Nepavisam ne! – viņš nočukstēja savā visapātiskākajā balsī.

– Nu, diemžēl izskatās, ka tieši tā arī bijis. Es visu mūžu esmu dzīvojusi Herefordšīrā un joprojām neesmu īsti iepazinusi londoniešu paradumus. – Acīm draiski iemirdzoties, viņa, kā lielu noslēpumu izpauzdama, piebilda: – Jums noteikti nav ne mazākā priekšstata par to, cik grūti nākas pielāgoties, ja daudzus gadus esi bijusi… varētu sacīt… noteicēja itin visā!

– Ak, nē! Gluži pretēji, – lords nekavējoties atbildēja. – Man ir visskaidrākais priekšstats par to.

Meitene iesmējās. – Nudien, tā ir? Tad jau varbūt nebūs tik sarežģīti jums izskaidrot, kālab es… kālab es uzdrošinājos lūgt no jums šo pakalpojumu mani apmeklēt.

– Cik apbrīnojama frāze! – viņš sacīja. – Vai jūs to bijāt jau iepriekš iemācījusies no galvas? Manuprāt, jūsu uzaicinājums vairāk līdzinājās pieprasījumam, nevis lūgumam.

– Mans Dievs! – izsaucās mis Merivila. – Un es tik ļoti nopūlējos, lai neizskatītos pēc valdonīgas sievietes.

– Vai jūs tāda esat?

– Jā, bet… ko gan es tur varu darīt? Man ir jāizstāsta, kālab tā noticis… Ak, lūdzu, kāpēc gan jūs neapsēžaties? – Marķīzs mazliet paklanījās un devās pie krēsla, kas atradās vienā pusē kamīnam. Mis Merivila iekārtojās Olverstokam iepretī. Mirkli pētījusi savu viesi, viņa diezgan domīgi sacīja: – Es vēlējos to visu jums paskaidrot savā vēstulē, bet, kā sacītu mans brālis Harijs, es tajā ļoti jaucos un mocījos ar vārdu izvēli, tādēļ galu galā nolēmu, ka vieglāk būtu izdomāt, kā satikt jūs un parunāt aci pret aci. Iesākumā man nenāca ne prātā vērsties pie kāda no tēva radiem, jo uzskatīju, ka mana krustmāte Skrebstere būs spējīga izdarīt visu, ko es vēlos. Un tas tikai pierāda, cik maz es zināju, lai justos tik ļoti par to pārliecināta. Viņa ir vecākā no manas mammas māsām un ne reizi mums nerakstīja neko citu, kā vien melsa niekus par to, cik moderns ir viņas dzīvesveids un cik ļoti viņa vēlētos ievest mani un manu māsu savās aprindās.

– Visai droši es atļaujos ticēt, ka viņa ne reizi tā arī nemēģināja patiešām apliecināt savu vārdu patiesumu.

– Tieši tā! – apstiprināja mis Merivila un dāvāja Olverstokam siltu smaidu. – Un es nemaz nebiju domājusi, ka viņai tas būtu jādara, jo mana tēvoča rocība ir ļoti atkarīga no tirdzniecības. Viņš ir Austrumindijas kompānijas tirgotājs un visai cienījams cilvēks, taču nekādā ziņā nav uzskatāms par ļoti modernu. Kad nu es atskārtu, ka esmu palikusi malā, man nācās pārvarēt savu kautrību un prātā pārcilāt tēva radus, kuri man varētu būt visnoderīgākie šādam mērķim.

– Un kā savās pārdomās jūs nonācāt tieši pie manis? – lords vaicāja, savilcis lūpas ciniskā smīnā.

Meitene bija gatava šādam jautājumam. – O, tās nebija manas pārdomas! Tas bija tikai veselais saprāts. Redziet, tēvs mēdza allaž sacīt, ka jūs esat pats labākais no viņa radiniekiem. Lai gan no tā, ko jelkad esmu dzirdējusi, – viņa piebilda, – nemaz neizklausījās, ka viņš celtu jūs vai debesīs. Es nekad neesmu satikusi ne savas māsīcas Merivilas, ne arī manas divas tēvamāsas Merivilas, jo tēvs… jums laikam tas ir zināms… tika izstumts no ģimenes, tāpēc ka izrādīja nepaklausību un neapprecēja bagātu mantinieci, kas bija viņam izraudzīta, bet par sievu izvēlējās manu mammu. Tāpēc es no visas sirds ticu, ka viņas nekad arī nesastapšu. Kas attiecas uz to, ka man vajadzētu pie viņām vērsties ar vienalga kādu lūgumu… Nu, nē! – Viņa uz mirkli apklusa un veltīja Olverstokam satumsušu skatienu, bet pēc tam piemetināja: – Turklāt neviena no viņām man nespētu sniegt palīdzību, kas man nepieciešama, jo izskatās, ka tie visi ir blāvi un vecmodīgi ļautiņi, kuri gandrīz nekad nebrauc uz Londonu, jo nespēj pieņemt moderno laiku uzvedības normas. Un tas bija otrs iemesls, lai izraudzītos tieši jūs.

Olverstoks mazliet iepleta acis. – Un kas liek jums domāt, ka man nav iebildumu pret mūsdienu manierēm?

– Nekas. Man jāteic, ka es vispār par jums neko nezināju, bet tas nebija galvenais! Tas, ko redzēju pati savām acīm, parādīja, ka esat pat ļoti mūsdienīgs. Vai varbūt man tas tikai būs izlicies? – viņa vaicāja.

– Paldies! Es… hm… ceru, ka nelieku jums vilties.

– Jā, un pats svarīgākais ir tas, ka jūs apgrozāties augstākajās aprindās. Tas bija vēl viens iemesls izvēlēties jūs, – mis Merivila pavēstīja un atkal draudzīgi pasmaidīja.

– Ak tā, nudien? Un kādam nolūkam? Vai tas būtu uzminams?

– Iespējams, jo nepavisam neizskatāties aprobežots. Lai gan ir jāatzīst, ka biju domājusi jūs esam vecāku. Patiešām žēl, ka tā nav. Lai kā arī būtu, tur nekas nav līdzams, un jūs esat pietiekami nobriedis, lai būtu izmantojams.

– Man ir trīsdesmit septiņi gadi, kundze, – Olverstoks ar zināmu dzēlīgumu balsī pavēstīja. – Un laikam jau man būtu jāpavēsta, ka es nekad neesmu ļāvis, lai mani kāds izmanto.

Viņa ar izbrīnu paraudzījās uz Olverstoku. – Nekad? Kāpēc tad ne?

Marķīzs paraustīja plecus. – Vistīrākais egoisms, kundze, piedevām vēl arī tas, ka man netīk garlaicība.

– Vai tas jūs pārlieku garlaikotu, ja jūs mani iepazīstinātu ar lēdiju Olverstoku? – Viņa mazliet nemierīgi pavērās uz sarunbiedru. – Un pavaicātu, vai viņa būtu tik laipna un ievestu mani sabiedrībā?

– Laikam jau ne, taču tas vispār nav iespējams. Mana māte nomira pirms vairākiem gadiem.

– Nē, nē, es biju domājusi jūsu sievu!

– Es neesmu precējies.

– Neesat! – viņa izsaucās. – Ak, tas nu gan ir apgrūtinoši!

– Ļoti neiejūtīgi no manas puses, vai ne? – lords noteica.

– Ne jau nu gluži neiejūtīgi, jo jūs taču nevarējāt zināt, ka es vēlēšos, lai jūs būtu precējies, – mis Merivila attrauca, ļoti laipni attaisnodama viņu.

Olverstoks sardoniski atbildēja: – Tad nu es pieņemu, ka gadījumā, ja es to būtu zinājis, jūs sagaidītu no manis šās kļūdas labošanu.

Viņa koši pietvīka un satraukti paraudzījās uz lordu.

– Ak, lūdzu! Neuztveriet to kā apvainojumu, – mis Merivila sacīja. – Man nebija ne mazākā nodoma kļūt nekaunīgai, un es uzdrošinos domāt, ka mēs itin labi varēsim iztikt arī bez jūsu sievas, ja vien visu kārtīgi pārdomāsim.

– Mēs? – Olverstoks to pateica, tikko slēpdams vīzdegunību, taču viņa lūpas savilkās smīnā it kā pašas no sevis un acis dusmīgi iezalgojās.