– Piedod, Harij! Es izturējos kā īsta fūrija. Ne māsa, bet kaut kāda ragana!

Aizvainojums ātri pazuda, tomēr viņš noteica: – Man jāatzīst, Fredij, ka no tavas puses tas bija ellīgi netaisni.

Harijs bija gatavs pierādīt māsai, cik ļoti viņa kļūdās, un, ja vien Frederika viņam to ļautu, labā oma ātri vien atkal atgrieztos pie viņa. Taču Frederikai pēc divām nesenajām scēnām sāpēja galva, viņa bija pārgurusi un vēlējās gulēt, nevis iesaistīties kārtējos strīdos.

– Jā, dārgais, es zinu, – ātri sacīja Frederika, – varbūt labāk parunāsim par kaut ko citu.

– Jā, bet tu pati sāki runāt par Endimionu un Haritu, tāpēc…

– Dieva dēļ, Harij, nevajag! – iesaucās Frederika. – Es nevaru un nevēlos strīdēties ar tevi.

Sajutis, ka vecākajai māsai viņa viedoklis neliekas nozīmīgs, Harijs jau atkal sadrūma un ledaini pieklājīgi noteica: – Kā vēlies.

Frederika saprata, ka atkal ir ievainojusi brāļa pašapziņu un viņai vajadzētu pārliecināt Hariju, lai viņš neapvainojas, taču tam bija nepieciešama pacietība un taktiska pieeja, taču tajā brīdī viņa šīs īpašības sevī atrast nespēja. Frederika tikai veltīja brālim noguruma pilnu smaidu, mierinot sevi ar domu, ka Harijs nekad ilgi neturēja ļaunu prātu.

Harita uz pusdienām ieradās mierīga, lai gan viņas acis bija saraudātas gluži sarkanas, un arī vēlāk, divatā ar māsu sēdēdama viesistabā ar šuvekli rokās, tikai atbildēja uz Frederikas jautājumiem, bet nepūlējās uzturēt sarunu.

Viņas agri devās pie miera, un Frederika noskūpstīja māsu. Sajuzdama, ka Harita cieši viņu apskauj, Frederika sajutās atvieglota.

Frederika aizmiga gandrīz uzreiz, taču Harita gulēja atvērtām acīm un ieklausījās, vai uz kāpnēm neatskanēs Harija soļi. Tos izdzirdējusi, Harita apsēdās gultā un gaidīja, jo brālis bija apsolījis pavēstīt, kādi bijuši viņa misijas rezultāti.

– Nāc! – viņa klusi sacīja, kad Harijs klusi pieklauvēja pie durvīm, un, kamēr viņš pat nebija paguvis tās aizvērt, jau vaicāja: – Vai tu viņu redzēji?

– Protams, ka redzēju. Un nerunā tik skaļi! – Harijs atsaucās, paraudzījies uz sienu, aiz kuras atradās Frederikas istaba.

– Un ko viņš teica? – jau klusākā balsī vaicāja Harita. – Kas mums, viņaprāt, būtu jādara?

– Viņš sacīja, ka viņam esot vajadzīgs laiks visu apsvērt, – Harijs atbildēja, apslēpis smīnu.

– Protams, tas taču viņam bija milzīgs satricinājums, – cienīgi noteica Harita.

– Mīļais Dievs, kā gan citādi! Viņš bija tik šokēts, ka sākotnēji spēja vien neskaitāmi atkārtot: “Kāda velnišķība!” Bet tu neraizējies, mēs ar viņu tiksimies rīt. Un mums vajadzēs izdomāt kādu ieganstu, jo Frederika noteikti gribēs zināt, kurp mēs dodamies.

– Nē, nē, Harij! Vai mums tiešām tas jādara? Es nevaru Frederiku mānīt! – žēlabainā balsī novilka Harita.

– Ja tā, tad tev labāk ar Endimionu netikties!

– Bet man vajag…

– Tad izbeidz gausties! Varbūt tev vajag kaut ko nopirkt?

Kārtīgi padomājusi, Harita atteica, ka viņai noderētu zīmēšanas papīrs, ja viņai nudien nāktos braukt uz Olveru. Viņi nolēma, ka tas varētu būt gana labs iegansts, un Harijs pēc tam devās gulēt, vēl pamudinājis māsu neļauties panikai.

No rīta Harita bija ārkārtīgi satraukta, taču liktenis viņai izrādījās labvēlīgs. Kad pienāca laiks doties uz Kensingtonas dārziem un vajadzēja atvadīties no Frederikas, viņa ieraudzīja, ka māsu apciemojis lords Baksteds.

Haritas ierašanās nodrošināja tik kāroto atelpas brīdi. Ļaunais ģēnijs bija mudinājis Kārltonu paspiest guļošajam Feliksam roku un izteikt cerību, ka viņš savai māsai vairs nekad neradīs tādas ciešanas. Frederika pūlējās iejaukties, taču tas viņai neizdevās. Lords Baksteds jau sen bija nolēmis, ka viņa ir pārmēru pielaidīga, tālab ar smaidu, kas sakaitināja visus trīs Merivilus, sacīja: – Tava māsa piedod itin visu, Feliks! Baidos, ka tu biji pelnījis to, kas ar tevi atgadījās. Vairāk es neko nesacīšu, bet…

– Es neklausītos jūsos, lai ko jūs arī sacītu! – Felikss piesarcis viņu pārtrauca un nikni nozibsnīja acis. – Jums nav nekādu tiesību! Jūs neesat mans aizbildnis!

– Pievaldi mēli, Feliks! – asi aizrādīja Džesamijs, piespiežot brāli pie spilveniem. Paraudzījies uz lordu Bakstedu, viņš, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, teica: – Ticiet man, ser, nav nekādas vajadzības tagad rāt manu brāli.

– Un manis rāšana ir nevis viņa, bet gan lorda Olverstoka darīšana! – kaismīgi pavēstīja Felikss. – Viņš mani nebāra, jo redzēja, ka esmu tik tikko dzīvs, bet pateica, ka es nožēlošu to, ka vispār esmu dzimis, ja vēl kādu reizi ko tamlīdzīgu izstrādāšu.

Bija pilnīgi skaidrs, ka Felikss atkal ir lieki satraucies, un vēl skaidrāks bija tas, ka nekādus atvainošanās vārdus no viņa izdabūt neizdosies, tālab Frederika patiesi nopriecājās, kad ieradās Harita.

Frederika ne mirkli nenoticēja paskaidrojumam, ka Harijs pavadīs māsu pēc iepirkumiem, bet, šo paskaidrojumu uzklausījusi, tikai pavaicāja: – Vai Lufru arī paņemsiet līdzi? Es jūsu vietā to nedarītu.

– Nē, nē, – atsaucās Harita un palaida vaļā suņa kaklasiksnu. – Viņš vienkārši zina, ka mēs dodamies projām, tālab centīsies izšmaukt pa durvīm mums līdzi. Es atvedu viņu pie tevis, Džesamij.

Zēns pamāja ar galvu un paņēma Lufru aiz kaklasiksnas, jo suns bija sācis apošņāt mirdzoši nospodrinātos lorda Baksteda apavus. Harita devās projām un priecājās, ka tikusi sveikā bez liekas izprašņāšanas.

Lai gan Frederika nebūtu māsu iztaujājusi arī tad, ja istabā neatrastos lords Baksteds. Viņa nevēlējās, lai māsa uztvertu viņu kā cietuma uzraudzi un pastāvīgi justu kontroli. Frederika pat nešaubījās, ka Harita devusies uz tikšanos ar Endimionu, taču māsu aizkavēt un neļaut turp doties pirms tik ilgas šķiršanās no mīļotā būtu pārmēru nežēlīgi, jo vairāk tālab, ka viņai līdzi devās arī Harijs.

Aizgainījusi šādas domas no prāta, Frederika centās novirzīt lorda Baksteda uzmanību, jo viņš jau bija pamatīgi sakaitinājis Džesamiju ar visai muļķīgiem jociņiem par iespējamo apmeklētāju izbrīnu par tāda milzeņa kā Lufra atrašanos viesistabā.

Tiesa, neviens no trijiem apmeklētājiem, kuri ienāca šajā telpā, nekādu izbrīnu gan neizrādīja. Pirmais ieradās Dārsijs Mortons, uz kuru lords Baksteds noskatījās ar neslēptu naidīgumu. Pēc dažām minūtēm tika pieteikta lēdija Elizabete un lords Olverstoks.

Šā paziņojuma efekts līdzinājās elektrošokam un lika misteram Mortonam dziļi nopūsties. Frederikas smaids bija visai daiļrunīgs, un nebija ne mazāko šaubu par to, ka lordam ar viņa aizbilstamajiem ir visai labas attiecības. Felikss priecīgi iesaucās: “Brālēn Olverstok!” un pūlējās izrausties no dīvāna, bet Džesamijs, ātri paklanījies lēdijai Elizabetei, sāka stāstīt lordam Olverstokam par kaut ko, kas bija atgadījies Monka fermā pēc viņa aizbraukšanas. Tā kā arī Feliksam bija kas stāstāms, bet Lufra, sajutis vispārējo uzbudinājumu, sāka skaļi riet, telpā labu brīdi valdīja īsta elles kņada. Lēdija Elizabete iesmējās un, paspiedusi Frederikai roku, sacīja: – Es zināju, ka viņi mīl Vērnonu, bet nebiju iedomājusies, ka viņa ierašanās radīs tik lielu troksni!

– Man jāatvainojas viņu vietā! – Frederika pasmaidīja. – Jūs laikam domājat, ka es esmu viņus audzinājusi kūtī.

– Es tā vis neteiktu, bet Feliksam droši vien ir kaitīgs tik liels satraukums. Varbūt Džesamijam vajadzētu brāli aizvest uz citu istabu?

– Nē, nē, – iebilda Frederika. – Olverstoks ar viņu lieliski tiek galā.

Tālākā notikumu gaita tikai apstiprināja viņas vārdus. Lords bez mazākās piepūles noklusināja jezgu, lika Feliksam atkal atgulties, bet Džesamijam “nomierināt Beludžistānas medību suni” un vēl piebilda: – Ja es gadījumā vēlēšos, lai mani padara kurlu kāds pārītis bļauru, tad noteikti par to paziņošu. – Šie gana indīgie vārdi tika uztverti nenoliedzami draudzīgi; lords Baksteds to ievēroja ar jaušamu izbrīnu un nepatiku. Viņa omu neuzlaboja arī tas, ka lords Olverstoks apsēdās blakus Frederikai un uzsāka ar viņu gandrīz intīmu sarunu. Tā kā lēdija Elizabete, kura sarunājās ar misteru Mortonu, iesaistīja diskusijā arī lordu Bakstedu, viņam nācās pievērst uzmanību dāmai, lai gan viņš labprātāk būtu noklausījies, ko viens otram saka Olverstoks un Frederika.

Tiesa, šī saruna bija visai piedienīga.

– Feliksam ir kļuvis jūtami labāk, – noteica Olverstoks.

– Man arī tā liekas. Viņš gan ir mazliet noguris no pārbrauciena, savukārt no karstuma, šķiet, atjaunojušās sāpes.

– Jo ātrāk jūs viņu aizvedīsiet uz Olveru, jo labāk. Vai jūs jau uzrakstījāt Naitonam?

– Šorīt. Kā jūs sacījāt, es pieminēju jūsu vārdu un ieliku aploksnē arī vēstuli, kuru man iedeva doktors Elkots.

Lords Olverstoks pamāja ar galvu. – Ceru, ka nedēļas beigās jūs varēsiet doties projām. Jā, starp citu, mājskolotāja meklējumos es laikam būšu pārsniedzis jūsu dotās pilnvaras.

– Jūs gribat sacīt, ka esat atradis pasniedzēju? – iesaucās Frederika.

– Nē, to izdarīja Čārlzs. Viņš piedāvāja savu brāli Septimusu, un es viņu nolīgu. Patlaban viņš viesojas Bārklija laukumā. Viņš ir visai patīkams jauns cilvēks un zēniem noteikti iepatiksies. Man atliek vien cerēt, ka arī jums.

– Nemaz nešaubieties! Mistera Trevora brālis nevar neiepatikties. Lūdzu, pasakiet misteram Trevoram paldies manā vārdā!

– Noteikti, lai gan jāatzīst, ka Septimuss ir tikpat apmierināts kā jūs. Viņš tieši meklēja mājskolotāja vietu vasaras brīvlaikam. Un, ja jūs apmetīsieties Olverā, tad viņš visu vasaru varēs dzīvot mājās, kas atrodas tikai dažu jūdžu attālumā. Paziņojiet, kad jums būs ērti ar viņu tikties, un es viņu atsūtīšu uz šejieni.

– Jebkurā laikā. Es patlaban no mājām nekur tālu nedodos, ja nu vienīgi izeju uz dažām minūtēm. – Frederika kādu mirkli klusēja un tad turpināja, it kā būtu piepeši kaut ko iedomājusies. – Kā būtu, ja Harijs ar viņu aprunātos? Man liekas, ka viņš vēlētos to darīt.

– Jūs nudien tā uzskatāt? Man drīzāk gribētos domāt, ka viņš to nevēlēsies. Ja viņš sāks pārbaudīt Septimusa izglītotību, tad tikai nonāks neveiklā situācijā. Septimuss patlaban mācās jau ceturtajā kursā un strādā, lai saņemtu stipendiju. Jā, starp citu, es neredzu ne Hariju, ne Haritu. Vai viņš joprojām māsu uzrauga pienācīgi?